- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Bandīti aiz pareizticīgo maskas

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 28. septembris 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Viena no visvairāk cietušajām iedzīvotāju kategorijām karadarbības zonā Donbasā, ir visu konfesiju kristieši, izņemot krievu pareizticīgos. Pret kristiešu draudzēm un mācītājiem tā sauktajās Doņeckas un Luganskas (Luhanskas) Tautas republikās tiek īstenots īsts genocīds, kuru pareizticības aizsegā veic separātistu bandītiskie grupējumi. Diemžēl savu brāļu vajāšanā nereti piedalās arī ultranacionālistiski noskaņoti krievu pareizticīgo priesteri, kas atbalsta un pat svēta šādu darbību. Vispārzināms, ka Putina režīms Krievijas Pareizticīgo Baznīcu padarījis par savas politikas marioneti un izmanto kā ietekmīgu “krievu pasaules” ieroci ne vien pašu mājās, bet arī ārzemēs. Prokrieviski noskaņoti ļaudis diemžēl atrodami arī Latvijā. Viņi skaļi vaimanā par “pareizticīgo brāļu ciešanām” konflikta zonā Ukrainā, kamēr šie “brāļi” uz nebēdu terorizē un slepkavo citu konfesiju kristiešus.

Pretēji separātistu apgalvojumam, ka Donbass vienmēr bijis “neatņemama krievu zeme”, reģions ir gana multietnisks un multikonfesionāls. Vismaz tā bija līdz Krievijas izraisītā kara sākumam. Apmēram puse Donbasa iedzīvotāju ir etniskie ukraiņi, lai arī vēsturisku apstākļu dēļ tie ikdienā runā galvenokārt krievu valodā. Etnisko krievu skaits ir nedaudz mazāks. Reģionā dzīvo (dzīvoja?) arī grieķi, baltkrievi, tatāri, ebreji, armēņi, azerbaidžāņi, gruzīni, moldāvi, bulgāri, vācieši, poļi, čigāni, lietuvieši, serbi un citas tautības. Arī konfesijas ir visdažādākās - Krievijas patriarhāta pareizticīgie, Kijevas patriarhāta pareizticīgie, grieķu katoļi (uniāti), Romas katoļi, baptisti, adventisti, vasarsvētku draudzes, harizmāti, citas kristīgās konfesijas un draudzes. Reģionā pārstāvēti arī Jehovas liecinieki, jūdaisti, musulmaņi.

Dažādu konfesiju kristieši Donbasā vienmēr spējuši sadzīvot savstarpējā mierā un saticībā.

Dzīvojot kopā tik dažādu tautību un ticību cilvēkiem, savstarpēja tolerance un iecietība pret otra uzskatiem ir dabīga dzīves nepieciešamība. Pretēji viedoklim par Donbasu kā prokrievisku reģionu, cilvēki šeit nekad nav atbalstījuši separātismu un valsts sadalīšanu. 1991.gada referendumā Donbasa ļaudis ar absolūtu balsu vairākumu izteica vēlmi dzīvot neatkarīgā Ukrainā. Arī pirms kara noskaņojums bija līdzīgs. Jā, bija domstarpības ar oficiālo Kijevu nacionālās politikas un vēstures interpretācijas jautājumos. Jā, Austrumukrainas iedzīvotājiem ir pavisam cita mentalitāte nekā valsts rietumu reģionos dzīvojošajiem. Taču, neskatoties uz atšķirībām, cilvēki vēlējās dzīvot vienotā Ukrainā. Pat ļaunākajos murgos nevienam nevarēja ienākt prātā, ka kādu varētu nogalināt ticības dēļ. Tā bija līdz brīdim, kad sāka darboties Krievijas propagandas aparāts un cilvēkiem tika uzspiests brāļu karš.

Pirms Eiromaidana un Ukrainas revolūcijas notikumiem Donbasa reliģiskās un sabiedriskās organizācijas sadarbojās, apvienojot spēkus sociālajai kalpošanai un organizējot kopīgus pasākumus dažādos valsts un Baznīcas svētkos. 2013./2014.gada ziemā, kad Kijevas Neatkarības laukumā notika masu protesti, savs Eiromaidans tika organizēts arī Doņeckā. Tajā aktīvi piedalījās pilsētas ticīgie - gan Kijevas patriarhāta pareizticīgie, gan grieķu katoļi, gan protestanti un pat musulmaņi. 2014.gada februārī dažādu konfesiju kristieši nolēma apvienoties kopīgā projektā ar mērķi iestāties Dieva priekšā par situācijas stabilizēšanos un valsts vienotības saglabāšanu. Zīmīgi, ka Maskavas patriarhātam padotās pareizticīgo draudzes šajā pasākumā piedalīties atteicās.

2014.gada 4.martā tika dots starts starpkonfesionālam lūgšanu maratonam par vienotību, mieru un saskaņu Ukrainā “Молись за Україну” (”Lūdz par Ukrainu”). Lūgšanas notika visā Ukrainā. Arī Doņeckā ik dienu Konstitūcijas laukumā uz kopīgu lūgšanu sapulcējās dažādu konfesiju kristieši un vienkārši labas gribas cilvēki, lai lūgtu par mieru un Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Akcija sākās kā daļa no lielā 40 dienu gavēņa pirms Lieldienām. Sākumā šķita, ka līdz ar Lieldienām viss arī beigsies, taču situācija valstī strauji pasliktinājās un lūgšanu maratonu tika nolemts turpināt.

Dažādu konfesiju garīdznieki un ticīgie lūdz par mieru, mīlestību un Ukrainas vienotību.

Kopš 2014.gada marta vidus Konstitūcijas laukumā visu dienu bija atvērta arī lūgšanu telts, kur pastāvīgi uzturējās dažādu baznīcu un draudžu piederīgie. Šeit nāca gan ticīgie, gan ļaudis, kas sevi par tādiem neuzskata, bet kuriem bija nepieciešams morāls un garīgs stiprinājums separātisma un agresijas haosā, kāds pēkšņi bija pārņēmis reģionu. Taču sātanam acīmredzot nebija pa prātam šāda kristiešu vienotība, tādēļ pilsētā drīz vien parādījās dīvains veidojums “Krievu pareizticīgo armija”, kas katru rītu un vakaru ar karogiem rokās soļoja apkārt apgabala administrācijas ēkai. Lai gan šie ļaudis teicās sanākuši uz lūgšanu, viņu noskaņojums bija izteikti kareivīgs un naidpilns.

Lūgšanu maratona dalībniekiem sāka pienākt draudi no prokrieviskajiem demonstrantiem, kas bija apmetušies telšu pilsētiņā netālajā Ļeņina laukumā. 2014.gada 22.martā notika bruņots uzbrukums Lūgšanu maratona dalībnieku automašīnai - tā tika apšaudīta. Savukārt 30.martā ap 100 agresīvi noskaņotu prokrievisko aktīvistu no Ļeņina laukuma ieradās pie lūgšanu telts, pieprasot novākt telti, Ukrainas valsts karogu, kā arī pārtraukt lūgšanas, jo tās traucējot pilsētas iedzīvotājiem un “viņi tās nevarot ciest”. Līdzīgas provokācijas un uzbrukumi turpinājās arī nākamajās dienās un nedēļās.

2014.gada 16.maijā separātistu kaujinieki pasludināja Doņeckas Tautas Republiku (DTR) un pieņēma tās “konstitūciju”. Šī dokumenta 9.pantā noteikts, ka DTR “primārā un valdošā ticība ir pareizticība, kā to praktizē Krievijas Pareizticīgo Baznīca (Maskavas patriarhāts)”. Tāpat “konstitūcijā” norādīts: “Krievijas Pareizticīgo Baznīcas (Maskavas patriarhāta) vēsturiskā pieredze un loma tiek atzīta un respektēta, tostarp kā Krievu pasaules sistēmu veidojoši pīlāri”. Arī Luganskas Tautas Republikas (LTR) pamatlikumā ierakstītas līdzīgas normas. Ar to pašu maisam gals bija vaļā - Donbasā sākās represijas pret visām kristīgajām konfesijām, izņemot Maskavas patriarhātam pakļautās draudzes.

Kristīgo draudžu, īpaši protestantu un evaņģēlisko, vajāšana kļuva par ikdienu visos separātistu ieņemtajos apgabalos. Draudzēm tika atņemti dievnami, bet ticīgajiem piedraudēts ar nošaušanu, ja viņi atteiksies savus īpašumus pamest. Prokrieviskie kaujinieki atklāti teic, ka ņēmusi rokās ieročus, lai dibinātu “pareizticīgo valsti”, un negrasās pieļaut nolaupītajās telpās atgriezties to īstajiem saimniekiem. “Es neļautu atgriezties ne baptistiem, ne evaņģēliskajiem, ne katoļiem, ne arī grieķu katoļiem. Es negribu, lai viņi atgriežas,” pie kādas baznīcas aiznaglotajām durvīm savu viedokli žurnālistam pauž separātistu kaujinieks. “Ir tikai viena ticība - pareizticība. To mums atstājuši mūsu senči, bet baptisti ir šķeltnieki. Tā ir amerikāņu propaganda, ar ko tiek piepildītas mūsu - krievu, slāvu galvas, un tās dēļ tagad notiek šis karš,” viņš nikni piebilst.

“Krievu pareizticīgo armijas” kaujinieki.

Šādā situācijā daļa ticīgo izšķīrās pamest separātistu ieņemtās teritorijas un patvērumu meklēt Ukrainas spēku kontrolētajos apgabalos. Citi palika Donbasā, taču uz dievkalpojumiem spiesti sanākt privātos dzīvokļos un mājās. Bet arī tas ir nelikumīgi, un ja “modrie” kaimiņi sūdzēsies par “sektantu” pulcēšanos, nepatikšanas var būt visai nopietnas. Vasarsvētku draudzes mācītājs Ivans Prijadka, kura draudzi Doņeckā pasludināja par sektu un aizliedza, stāsta: “Vēl augustā (2014.g.) mēs bijām Doņeckā, īrējām telpas, bet ieradās aptuveni 30 cilvēki ar automātiem. Viņi iztaujāja par mūsu uzskatiem un pateica, ka tie ir nepareizi. Pēcāk kaujinieki paziņoja, ka, ja draudze vēlreiz sapulcēsies, mūs nogalinās.” Savukārt Jēzus Kristus Baznīcas vecajs Leonīds Križanovskis teic: “Mūsu baznīca mums ir atņemta un mēs tajā nevaram noturēt svētdienas dievkalpojumus. Tagad draudze sadalījusies pa trim dzīvokļiem. Ir grūti strīdēties ar bruņotiem vīriem un mēs to arī neplānojam.”

Savas baznīcas bijuši spiesti pamest ne tikai “sektanti” - harizmāti, vasarsvētku draudzes, adventisti, baptisti un citi protestanti, bet arī Romas katoļi, grieķu katoļi (uniāti) un Kijevas patriarhāta pakļautībā esošās pareizticīgo draudzes. Bez pārmaiņām turpina darboties tikai Maskavai padotie pareizticīgie. Pēc DTR administrācijas pārstāvja Andreja Purgina vārdiem, Donbasa separātiskās “republikas” uz pareizticības ideoloģisko bāzi liek lielas cerības: “Mēs Pareizticīgo Baznīcu gribētu pēc iespējas vairāk integrēt valstiskās struktūrās - tādās, kur runa ir par mūsu vērtībām. Noteiktās jomās mēs Baznīcu varētu padarīt par daļu no valsts sistēmas.”

Separātistu līderi izrāda ārēju dievbijību, taču viņu darbi liecina par pretējo.

DTR un LTR Pareizticīgo Baznīcu  ir padarījušas par “valsts Baznīcu” - oficiālu “valsts reliģiju”. Savukārt citām konfesijām atņemtajos īpašumos tiek ierīkotas kaujinieku militārās bāzes. Dažas baznīcas pārvērstas munīcijas un ieroču noliktavās, citās iekārtotas kazarmas, vēl kādā hospitālis un kaujinieku atpūtas centrs. Baznīcu torņi nereti tiek izmantoti novērošanai, bet kauju laikā arī uguns koordinēšanai. Telesabiedrības “Vice” žurnālisti uzfilmējuši, kā bijušās baptistu baznīcas dievkalpojumu zālē kaujinieki ierīkojuši sporta un treniņu telpu. Kāds maskots terorists žurnālistam labprāt stāsta, ka baznīcā esot normāla virtuve, izremontētas telpas, kur kaujinieki atgūst spēkus, arī tualetes esot civilizētas un nav jāiet laukā zem koka. Draudzēm atņemta arī biroja tehnika un citas iekārtas, kas atradās kaujinieku ieņemtajās ēkās. Ierasta lieta ir automašīnu konfiskācija ticīgajiem.

Tomēr īpašumu atņemšana nav pats sliktākais, kas var piemeklēt kristieti Donbasā. Lai piespiestu separātistiem netīkamos ticīgos pamest pašpasludināto “republiku” teritorijas, draudžu locekļi un mācītāji tikuši piekauti, spīdzināti un pat nogalināti. Tā no teroristiem atbrīvotajā Slavjanskas pilsētā uzieti masu kapi, kuros aprakti prokrievisko bandītu nogalinātie Ukrainas patrioti. Starp tiem arī evaņģēlisko draudžu locekļi, kuru vienīgais noziegums bija viņu ticība un atbalsts Ukrainas vienotībai. Šādā kapā atrada arī nolaupītā vasarsvētku draudzes “Tā Kunga apskaidrošana” diakona Vladimira Veļičko, pielūgsmes vadītāja Viktora Bradarska un divu mācītāja Aleksandra Pavenko dēlu Alberta un Ruvīma mirstīgās atliekas. Viņus bruņoti bandīti sagrāba tieši dievnamā pēc Vasarsvētku dievkalpojuma un aizveda nezināmā virzienā. Jau nākamajā dienā viņi tika nogalināti, bet pirms nāves nežēlīgi spīdzināti. Rezultātā 11 bērni kļuva par bāreņiem.

Četru zvēriski noslepkavoto kristiešu pēdējā atdusas vieta.

Taču atgriezīsimies pie kristiešu lūgšanu un vienotības maratona Doņeckā. Kas notika ar tā dalībniekiem? Pēc DTR jaunajiem likumiem lūgšanas pilsētas centrā tika uzskatītas par noziegumu. Jau 2014.gada 23.maijā Konstitūcijas laukumā parādījās 15 bruņoti vīri maskās, demontēja lūgšanu telti un iemeta to Kalmiusas upē, atņēma ticīgajiem skaņas un citu aparatūru. Lūgšanu maratona dalībniekus piedraudēja nošaut, ja tie vēl kaut reizi sanāks kopā uz lūgšanām. Viens no maratona organizatoriem, vasarsvētku draudzes mācītājs Sergejs Kosjaks aizbrauca uz separātistu sagrābto apgabala administrācijas ēku, lai censtos konfliktu atrisināt. Viņu sagūstīja, ilgstoši ņirgājās un nežēlīgi sita, bet pēc tam tomēr palaida vaļā.

Mācītājs Sergejs Kosjaks pēc ciemošanās pie “pareizticīgo brāļiem”.

2014.gada 27.maijā DTR kaujinieki saņēma gūstā katoļu priesteri Pāvelu Viteku, kurš vēlējās apmeklēt Lūgšanu maratonu. Viņu izdevās atbrīvot tikai pateicoties Polijas konsula pūlēm un pārrunām ar teroristiem. Garīdznieku atlaida ar nosacījumu, ka viņam stundas laikā jāpamet Doņecka. Kristīgo kalpotāju nolaupīšana turpinājās arī nākamajos mēnešos. 15.jūlijā nolaupīja vēl vienu katoļu priesteri Viktoru Vonsoviču, kad viņš devās uz Gorlovkas ciematu, lai svinētu Euharistijas dievkalpojumu. Nolaupīts tika arī viens no Lūgšanu maratona iniciatoriem, grieķu katoļu priesteris Tihons Kulbaka. Viņu izdevās atbrīvot, taču viņš bija fiziski smagi cietis. Savā “Facebook” profilā priesteris rakstīja: “Esmu brīvs un dzīvs, bet slims. Uz jautājumiem “kas?”, “kur?”, “kad?”, “kāpēc?” atbildes nebūs, jo no tā atkarīga citu cilvēku dzīvība, veselība un drošība”.

Baidoties no jauniem uzbrukumiem, 2014.gada jūnijā Lūgšanu maratona vieta tika pārcelta uz pilsētas nomali. Līdzās lūgšanām parādījās citas kalpošanas formas. Maratona aktīvisti sniedza dažāda veida palīdzību karagūstekņiem, pirka zāles nabadzīgiem cilvēkiem un piekautajiem ukraiņu patriotiem, atbalstīja viņu ģimenes. Kristieši piedalījās arī projektā “Izlīgums”, sociāli kalpojot saviem idejiskajiem pretiniekiem. Tas nebija viegli - iet pie tiem, kas tevi nežēlīgi vajājuši, nest viņiem ēdienu un zāles. Taču, redzot šādu dievišķās mīlestības un pazemības izpausmi, daži prokrieviski noskaņoti cilvēki sāka dziļāk pārdomāt Ukrainā notiekošo un apjēgt, ka, iespējams, nostājušies nepareizajā pusē.

Šādas kristiešu aktivitātes nepalika nepamanītas separātistiem. Lūgšanu maratona dalībnieki tika pakļauti vēl lielākām vajāšanām. Biežāki kļuva garīdznieku un brīvprātīgo nolaupīšanas gadījumi, aktīvistu piekaušana un spīdzināšana, turpinājās baznīcu un lūgšanu namu sagrābšana. Pamazām maratona dalībnieku skaits saruka, jo daudzi kristieši, glābjot savas ģimenes un bērnus, aizbrauca no pilsētas. Pēc 2014.gada 8.augusta Lūgšanu maratons varēja turpināties tikai pagrīdes apstākļos. Bet vēl pēc kāda laika DTR drošības spēki, pateicoties “vērīgu pilsoņu” sniegtajai informācijai, izdzenāja arī tos, kas uz lūgšanām pulcējās nelegāli. Taču lūgšanu apklusināt nav iespējams. Lūgšanu maratons par Ukrainu turpinās - nu jau interneta vidē (skatiet ŠEIT).

Lūgšanu maratona par Ukrainas vienotību simbolika.

Kā tik kliedzošus cilvēktiesību un reliģijas brīvības pārkāpumus paskaidro DTR un LTR administrācijas? Atbilde ir strikta - nekādus protestantu draudžu darbības aizliegumus jaunizcepto “republiku” likumi neparedz un nevienam kaujiniekam nekad nav dots rīkojums dievnamus draudzēm atņemt. Sektanti paši esot aizbēguši un pametuši savas baznīcas, kuras tad nu pārņēmuši kaujinieki. Pēc brīža gan ierēdnis atzīst, ka, iespējams, piespiedu izlikšana no telpām tomēr ir notikusi, jo lielākā daļa protestantu neatbalstot jauno republiku īstenoto politiku. Jautāts, vai separātistu vadība pieprasīs saviem kaujiniekiem pamest nelikumīgi ieņemtās ēkas un atdot tās likumīgajiem īpašniekiem, ierēdnis tomēr ir noraidošs, kaut tūdaļ piemetina, ka “konstitūcija” visiem DTR un LTR iedzīvotājiem garantējot vienlīdzīgas tiesības un neviena uzskatu brīvība pārkāpta netikšot.

Bet ko par citu kristiešu vajāšanu saka Maskavas patriarhātam pakļautās Ukrainas Pareizticīgo Baznīcas priesteri? Tiek tēlots izbrīns. Vajāšanas? Viņi par tādām neko nezinot. Neviens pareizticīgo īpašums neesot konfiscēts, nav arī bijuši uzbrukumi baznīcām, priesteriem vai vienkāršiem pareizticīgajiem. Runa, protams, ir tikai par Maskavas patriarhijas baznīcām un garīdzniekiem. Bet kā ar protestantiem? Baumas esot dzirdētas, taču neko tuvāk viņi nezinot. Uz žurnālista jautājumu, vai tagad, kad batjuškas ir informētas par kristiešu vajāšanām Donbasā, viņi pieprasīs separātistu līderiem atdot nelikumīgi nolaupītās baznīcas to draudzēm, atskan negribīga atbilde, ka to varot darīt tikai Baznīcas augstākā vadība. Tādejādi visa atbildība tiek novelta uz Maskavai padevīgo Ukrainas metropolītu Onufriju un viņa saimniekiem Krievijas Pareizticīgo Baznīcā. Taču viņi to nekad nedarīs.

Redzot krievu pareizticīgo atbalstu separātismam, ukraiņu attieksme ir gluži saprotama.
Plakāts sievietes rokās vēsta: “Maskavas patriarhija ir lāsts Ukrainai!”

Ja Maskavas patriarhāts beidzot saņemtu drosmi būt patiesa Kristus Baznīca nevis Kremļa politikas ķīlnieki, tā vadībai gan Ukrainā, gan Krievijā vajadzētu asi nostāties pret kristiešu vajāšanu Donbasā, dievnamu atņemšanu draudzēm, ticīgu cilvēku spīdzināšanu un nogalināšanu. Savus noziegumus separātistu kaujinieki veic pareizticības vārdā un Baznīcas publisks nosodījums, iespējams, piebremzētu viņu visatļautību. Diemžēl tā nenotiek. Tieši pretēji - daļa krievu pareizticīgo priesteru kļuvuši par kaujinieku kapelāniem, aizlūdzot un svētījot to noziegumus. Jebkādu nosodījumu separātistiem velti gaidīt arī no Krievijas Pareizticīgo Baznīcas. Kā zināms, eksčekistam Putinam patīk dažādos varas posteņos iecelt ļaudis ar čekista pagātni. Baznīca nav izņēmums - Krievijas parlamentārās komisijas 1992.gadā izpētītie VDK arhīvi liecina, ka lielākā daļa Pareizticīgo Baznīcas augstākās vadības ir saistīta ar drošības iestādēm. Arī tagadējais patriarhs Kirils - laicīgajā dzīvē miljonārs Vladimirs Gundjajevs ar čekista segvārdu “Mihailovs”.

Krievu pareizticīgo priesteri Donbasā labprāt svēta Novorosijas bandītus un viņu simboliku.

Kā stāsta no teroristu rokām atbrīvotie Ukrainas patrioti, visnežēlīgākie cilvēku spīdzinātāji separātistu vidū ir tieši “Krievu pareizticīgo armijas” kaujinieki. Šie (ne)cilvēki dur sagūstītajiem zem nagiem adatas, cauršauj rokas un kājas, sit un nogalina. Lieki teikt, ka šiem nezvēriem nav nekāda sakara ar kristietību vai patiesu pareizticību. Smagas vajāšanas Ukrainas kristieši piedzīvoja padomju gados. Kad valsts kļuva neatkarīga, vajāšanas izbeidzās. Visus pēcpadomju gadus kristīgās konfesijas un draudzes baudīja ticības brīvību. Tāpēc lielākā daļa Ukrainas kristiešu iestājas par valsts vienotību. No teroristiem atbrīvotajos apgabalos protestantu un evaņģēlisko draudžu locekļi kuplā skaitā pievienojas Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Daži to dara ar ieroci rokās, taču lielākais vairums kā brīvprātīgie palīdz kara bēgļiem, ukraiņu karavīriem un visiem, kam palīdzība nepieciešama. Cilvēki saprot, ka tikai Ukrainas valsts var tiem nodrošināt patiesu ticības brīvību, kamēr Krievijā un tās marionešu “republikās” viņi vienmēr būs “ārzemju aģenti” un otrās šķiras pilsoņi.

Viltvārži, kas slēpjas zem Kristus karoga, bet dara sātana darbus.

Šis raksts nav pret pareizticību un pareizticīgajiem. Šis raksts ir pret reliģiskajiem līderiem, kas Kristus Baznīcu padarījuši par agresīvas, imperiālistiskas politikas instrumentu. Šis raksts ir pret reliģisku fanātismu, kas pareizticības aizsegā veic prātam neaptveramus noziegumus. Ir briesmīgi, ka 21.gadsimtā cilvēki spiesti pamest savas mājas, tiek spīdzināti un nogalināti ticības dēļ. Nāk laiks, kad kristiešiem savas pārliecības dēļ atkal būs jāiet asinsliecinieka ceļš ne vien musulmaņu un budistu zemēs, bet arī “kristīgajā” Eiropā. Tomēr, kā teica viens no protestantu mācītājiem Donbasā: “Tas nav karš starp kristiešiem. Cilvēki, kas spējīgi uz šādiem noziegumiem, nav un nekad nav bijuši kristieši!” Katra patiesa pareizticīgā pienākums ir nosodīt šos noziegumus, jo īpaši, ja tie veikti it kā pareizticības vārdā. Diemžēl šodien gan Krievijā, gan Ukrainā, gan tepat Latvijā atrodas cilvēki, kas aizlūdz par diktatoru Putinu, Krievijas varenības uzplaukumu un impērijas atjaunošanu. Attopieties reiz brāļi un māsas, Latvijas pareizticīgie - ja esat patiesi Kristus sekotāji, jums kopā ar citiem kristiešiem jāvienojas lūgšanā par brāļu kara izbeigšanu un mieru Ukrainā, par šīs valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Jo Dieva prāts nav “pareizticīgo” vai kāda cita impērija, bet brīvība un miers Jēzū Kristū.

Mūžīga piemiņa nomocītajiem Donbasa kristiešiem!
Slava Ukrainai! Slava varoņiem!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/09/28/kristiesu-vajasanas-pareizticigaja-donbasa/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.