- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

“Tautas tribunāls” - trakonams vai provokācija?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 3. augusts 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Beidzot tas ir noticis - 2015.gada 23.jūlijā Latvijas Republikas Drošības policija aizturējusi bēdīgi slavenās interneta vietnes “Latvijas Republikas Tautas tribunāls” iedvesmotāju un garīgo tēvu Linardu Grantiņu. Reiz tam bija jānotiek, jo krimināllikuma pantu, kurus Grantiņš ar savu darbību pārkāpis, pietiktu, lai viņu notiesātu kaut pieckārt. Līdz šim Grantiņam izdevās veiksmīgi paslēpties aiz Vācijas pilsoņa pases, savus naida pilnos paziņojumus un  tribunāla “spriedumus” publicējot no droša attāluma. Taču šovasar viņš negaidīti ieradās Latvijā, kur tad viņu arī sasniedza likuma bargā roka.

Latvijā Linards Grantiņš labāk pazīstams kā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas “Helsinki-86″ (H’86) dibinātājs un pirmais vadītājs. 1987.gadā, neilgi pirms 14.jūnija ziedu nolikšanas akcijas pie Brīvības pieminekļa, čeka viņu apcietināja it kā par izvairīšanos no rezervistu apmācībām PSRS armijā. Pusgadu Grantiņš pavadīja cietumā, pēc tam izbrauca uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2009.gadā izveidoja interneta vietni „Latvijas Republikas Tautas tribunāls”, kur uz nebēdu tiesā visu un visus, kam grantiņprāt nepareiza biogrāfija, līks deguns vai nepatriotiski uzskati.

“Tautas tribunāla” priekšsēdis, prokurors un tiesnesis Linards Grantiņš.

Pirmoreiz “Tautas tribunāla” mājas lapā nokļuvušam nejaušam apmeklētājam iestājas manāms šoks - vai patiešām viss, kas tur rakstīts, domāts nopietni, vai arī tā ir kāda neveiksmīga joku lapa? Tomēr, iedziļinoties saturā kļūst skaidrs, ka cilvēkiem, kas to visu sarakstījuši, tas šķiet pavisam nopietni. Un tad vairākumam normālu ļaužu rodas neizpratne - kā kaut kas tāds tiek pieļauts un vai tiesībsargājošajām iestādēm par šo murgu nekas nav sakāms? Ir gan sakāms, taču diemžēl gan vietne, gan tās autors līdz šim atradušies Latvijas institūcijām nepieejamā attālumā.

Tā kā vietnes nosaukumā ietverts vārds “tribunāls”, ir noprotams, ka šeit kādu par kaut ko tiesā. Kas ir “tribunāla” tiesājamie? Grantiņa nelabvēlību var izpelnīties jebkurš. Laikam būs grūti atrast kādu kaut mazliet pazīstamu atjaunotās Latvijas politiķi, augsta ranga ierēdni, pašvaldību, kultūras, sabiedrisko vai reliģisko darbinieku, vai gluži vienkārši sabiedriski aktīvu cilvēku, kam Grantiņš nebūtu piespriedis nāvessodu vai draudējis notiesāt pēc “tiesiskuma atjaunošanas” un “īsteno patriotu” nākšanas pie varas Latvijā. Turklāt notiesātajiem tikšot konfiscēta arī manta, un ne vien pašiem, bet visiem radiniekiem līdz pat desmitajai radniecības pakāpei. Bīstieties un drebiet, tautas ienaidnieki!

Uz nāvi notiesātie atjaunotās Latvijas premjeri - šķiet, netrūkst neviena…

Tiesājamo un pakaramo sarakstā ir Sarmīte Ēlerte, Aivars Štokenbergs, Ivars Godmanis, Uldis Sesks, Jānis Reiniks, Linda Mūrniece, Miķelis Gruzītis, Jānis Vanags, Aivars Borovkovs, Voldemārs Krustiņš, Monika Zīle, visi Satversmes tiesas tiesneši, Mavriks Vulfsons, Valdis Šteins, Juris Rubenis, Jānis Lūsēns, Māra Zālīte, Imants Ziedonis, Raimonds Pauls un daudzi, daudzi citi šodienas Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki - pat ultrapatriots Aivars Garda. Latvijas prezidenti un premjeri, ministri un pilsētu mēri, bīskapi un mācītāji, dzejnieki un komponisti - visi karāsies pie laternu stabiem, kad pie varas nāks Grantiņš. Pat mirušie vai, no politikas jau sen aizgājušie.

Arī mūsu prezidentus sagaida tāds pats liktenis - ASM (Augstākais soda mērs).

Epiteti, kas tiek lietoti “tribunāla” publicētajos rakstos un pat “oficiālajos” dokumentos un veltīti Latvijas sabiedrībā pazīstamiem un cienījamiem ļaudīm, ir galēji apvainojoši un zaimojoši, taču jāteic - stipri vienveidīgi. Izdzimtenis, slepkava, nodevējs, čekists, žīdkrievs, sūds, bandīts, komunists, žīds - lasot Grantiņa paskvilas normāls cilvēks jūtas it kā pats būtu apliets ar mēsliem no galvas līdz kājām.

Rodas iespaids, ka Grantiņš visus Latvijas iedzīvotājus sadala trīs kategorijās. Pirmā ir “komunisti un čekisti” - visi, kas bija pazīstami un sabiedriski aktīvi padomju laikā un tādi ir arī atjaunotajā Latvijā. Otra kategorija - “žīdi, žīdkrievi, cionisti” - tie, kas aktīvi un pazīstami šodien, neatkarīgi no tautības. Visbeidzot trešā kategorija - pats Grantiņš un viņa domubiedri. Tieši šiem kristālšķīstajiem ļaudīm liktenis uzticējis tiesāt pārējos Latvijas iedzīvotājus. Pašpasludinātā “Tautas tribunāla” devīze skan - tiesiskums, tiesiskums un vēlreiz tiesiskums! Tas gan netraucē viņus bez kādas izmeklēšanas un tiesas piespriest nāvessodu desmitiem Latvijas pilsoņu.

Nosist bez tiesas sprieduma - šādi Grantiņš un viņa “tribunāls” saprot patiesu tiesiskumu.

Pavisam dīvaini ir Grantiņa uzskati par mūsdienu Latviju. Viņaprāt mūsu valsts politisko un ekonomisko sistēmu pārvalda viena vienīga “žīdkomunistu mafija”, bet tiesībsargājošās instances - “čekistu slepkavas”. Grantiņam ik uz soļa rēgojas čekas garā roka, kas, izrādās, arī mūsdienu Latvijā masveidā slepkavo pazīstamus sabiedriskos un garīgos darbiniekus. Tiek stāstīts par kādu mistisku bijušo čekistu un aģentu organizāciju, pēc kuras pavēles LR Drošības policija esot noslepkavojusi gan kinorežisoru Juri Podnieku, gan sabiedrisko darbinieci Itu Kozakeviču, gan politiķi Ivaru Ķezberu, luterāņu arhibīskapu Kārli Gailīti, Latvijas Radio2 direktoru Uldi Duku, tiesnesi Jāni Laukrozi, mūziķi Aivaru Brīzi un citus pazīstamus ļaudis. Visa šī sazvērestību teoriju cienīgā putra bagātīgi pārlieta ar galēja antisemītisma un patoloģiska naida mērci.

Grantiņprāt mūsdienu Latvija ir pilna čekas aģentiem.
Bet kāds gan princim Čārlzam sakars ar Latvijas “čekisiem”? Grantiņam tas labāk zināms…

Kas tad ir šis izslavētais “Tautas tribunāls”? Patiesībā, tas ir pats Grantiņš, kas lielākas leģitimitātes labad tribunāla “spriedumos” un citos dokumentos izmanto savu draugu un paziņu parakstus. Tādēļ “tribunāla” sastāvs nemitīgi mainās, jo cilvēki, iepazīstot Grantiņu un viņa šizofrēnisko ideoloģiju, atsakās no dalības tik odiozā pasākumā, kā dēļ paši tūdaļ nonāk nodevēju un tiesājamo statusā. Savulaik “tribunāla” dokumentos izmantots Konstantīna Pupura, Aivara Prūša, Raimonda Bitenieka, Kārļa Doropoļska, Jāņa Zīverta vārds. Lielākā daļa šo cilvēku šodien noraida jebkādu saistību ar Grantiņu un viņa tribunālu. Bijušais Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks Aivars Prūsis izteicies, ka Grantiņš esot “pakāris” vismaz trešo daļu Latvijas, bet dažus sāk “kārt” jau otro vai trešo reizi. Esot acīmredzams, ka viņa nemotivētie apvainojumi un citu zākāšana pārkāpj jebkuras saprāta robežas.

Raksturīgi, ka Grantiņa labākie draugi vienā mirklī var kļūt par viņa nāvīgākajiem ienaidniekiem. Vienu brīdi Grantiņš bija lielos draugos ar Latvijas Nacionālās Frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu. Taču drīz vien Garda un viņa “fronte” tika nežēlīgi nogānīti. Tad Grantiņam pēkšņi uzradās simpātijas pret Raivi Dzintaru un partiju “Visu Latvijai”. Medus mēnesis gan neturpinājās ilgi un nu Raivis Dzintars ir “nodevējs un nožēlojams, strutu pūžņiem izsities kustonis, kuru pat pakārt būs pretīgi”, savukārt deputāti Imants Parādnieks un Ilmārs Latkovskis - “kangari un provokatori”. Parādnieks darbojoties arī “bandā, kura slepkavo latviešu tautu”. Vispār vislatviešu rindās esot daudz neliešu un provokatoru, kurus partijai uzspieduši “ļaunie spēki”. Pat kinorežisors Edvīns Šnore, kuru “tribunāls” cēla vai debesīs viņa filmas “Soviet Story” dēļ, tagad kļuvis par “demagogu un 4.maija kliķes produktu”.

No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis - Grantiņa bijušais sirdsdraugs Aivars Gada
un Nacionālās Frontes meitenes tagad nu ir provokatori un ļaunuma iemiesojumi.

Vienubrīd Grantiņš aicināja balsot pat par “Vienotību” un Dombrovski, jo tie esot vienīgie, kas nepieļaušot mūsu pievienošanu Krievijai, taču jau pēc neilga laika lamāja Dombrovski par nelieti un nodevēju. Tomēr vislielākais Grantiņa nedraugs ir jurists un uzņēmējs Aivars Borovkovs. Lai par kādu tēmu rakstītu Grantiņš, vismaz reizi būs pieminēts “žīds, gara kroplis, komunists, čekists un slepkava” Borovkovs. Ierakstot “Tautas tribunāla” meklētājā konkrētu cilvēku vārdus var lieliski redzēt, kā pavisam nelielā laika sprīdī diametrāli pretēji mainījusies Grantiņa nostāja pret šiem ļaudīm. Taču Grantiņš nemaz nemēģina atvainoties saviem piekritējiem, ka vēl nesen paudis pilnīgi pretējus uzskatus. Vēl vairāk - viņš pat neizdzēš tos savus senākos rakstus, kas ir pretrunā jaunākajiem, tā uzskatāmi demonstrējot sajukumu, kas valda šī cilvēka galvā.

Trakākais, ka Grantiņa tiesājamo un nozākājamo sarakstā ir arī cilvēki, kas Latvijas brīvības vārdā ziedojuši labākos dzīves gadus un veselību, pārciešot padomju soda nometnes un citas represijas. Nav gandrīz neviena dzīva padomju laika brīvības cīnītāja, ko Grantiņš nebūtu nosaucis par nodevēju un čekas aģentu. Nozākāti un nemotivēti absurdām apsūdzībām pakļauti tiek Jānis Rožkalns, Pāvils Brūvers un daudzi citi. Savukārt Konstantīns Pupurs, kurš 1988.gada kā pirmais cauri Rīgai iznesa sarkanbaltsarkano karogu, sākumā atļāva Grantiņam izmantot savu vārdu “tribunāla” dokumentos, taču redzot, kāda ārprāta sludināšanai tas tiek izmantots, pārtrauca sadarbību ar Grantiņu, par ko nekavējoties izpelnījās “Maskavas aģenta” titulu.

Grantiņa nozākātie un “notiesātie” pretpadomju kustības veterāni -
Jānis Rožkalns, Konstantīns Pupurs un bīskaps Pāvils Brūvers.

Nosaukdams par čekas aģentiem teju visus, kas padomju gados sēdējuši cietumā politisku apsūdzību dēļ, Grantiņš neviļus uzprasās uz likumsakarīgu pretjautājumu - cik tīra ir viņa paša sirdsapziņa? Tā kā mūsu rīcībā nav tiešu pierādījumu, nemētāsimies ar nepierādāmām apsūdzībām, kā to dara Grantiņš. Tomēr daudzi Grantiņa bijušie cīņubiedri un paziņas uzskata, ka arī pašam “lielinkvizitoram” ir savs skelets skapī un viņa darbība pēc izceļošanas uz Vāciju skatāma kontekstā ar ārvalstu drošības struktūru (lasi - VDK, čekas) darbību. Par to vedina domāt vairākas dīvainības Grantiņa politiskajā darbībā pirms pašas izbraukšanas un arī Rietumos.

Apsūdzot vairākus pretošanās kustības dalībniekus nodevībā, Grantiņš raksta, ka izciest sodu speciālajās “politieslodzīto nometnēs” varējuši tikai tie, kas sadarbojās ar čeku - pārējie “politiskie” sēdināti parastās nometnēs kopā ar kriminālajiem. Tās ir pilnīgas muļķības. Īpašajās “politisko zonās” padomju vara sēdināja bīstamākos savus pretiniekus, kas patiešām sagādāja režīmam nopietnas problēmas. Parastajā zonā nonāca tie, kuru nodarījums nebija tik nozīmīgs, kā arī tie, kurus čeka gribēja sodīt vai iespaidot. Tā kā Grantiņa apsūdzība formāli nebija politiska, viņš nemaz nevarēja nonākt “politisko nometnē”. Apgalvot, ka politisko zonās sēdēja vieni vienīgi čekas aģenti, nozīmē apvainot visus tā laika pazīstamākos padomju disidentus un brīvības cīnītājus. Tas ir absurds.

Grupas “Helsinki-86″ dibinātāji Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss nekad nav tiesāti uz politisku apsūdzību pamata un nekad nav sēdējuši kādā no politieslodzīto nometnēm. Grantiņam šis fakts dikti kremt, tādēļ viņš gatavs nomelno tos, kas šādās nometnēs pabijuši…

Cietumā Grantiņš pārcieta smagu fizisku vardarbību no kriminālajiem, kas liek uzdot jautājumus par viņa atbrīvošanas apstākļiem. Kā zināms, čeka ar kriminālistu rokām reizēm mēdza šādi spīdzināt savus upurus, lai tos morāli salauztu. Vai arī Grantiņš cietumā netika garīgi salauzts? Uz kādiem noteikumiem viņš tika atbrīvots? Mums nav atbilžu uz šiem jautājumiem, taču drīz pēc atbrīvošanas Grantiņš pēkšņi pameta Latviju. Šodien viņš apvaino daudzus 80.gadu beigās no PSRS izraidītos brīvības cīnītājus, apgalvojot, ka uz ārzemēm čeka “izraidīja” tikai spiegus un provokatorus. Tā nav tiesa, jo Gorbačova laikā prakse politiski nevēlamas personas izraidīt vai piespiest aizbraukt no valsts, atņemot tiem pavalstniecību, tika plaši pielietota. Izsakot šādus apvainojumus, Grantiņš atmasko pats sevi. Ja jau visi tolaik aizbraukušie bija čekas aģenti, kas tad ir Grantiņš pats?

Pēc Grantiņa aizbraukšanas no Latvijas “Helsinki-86″ vadību pārņēma Jānis Barkāns, kurš grupā uzņēma arī Rēzeknes ārstu Juri Vidiņu. Pavisam drīz Vidiņš kļuva par H’86 vadītāju un sāka konfliktēt ar Latvijas pretošanās kustībā ļoti cienīto Juri Ziemeli, kuru mēģināja izslēgt no grupas. Daļa H’86 biedru tam kategoriski nepiekrita. Grantiņš trimdā tika brīdināts, ka šāda Vidiņa rīcība sašķels grupu, taču ignorēja brīdinājumu un pauda nedalītu atbalstu Vidiņam. Tad ar Vidiņa vadību neapmierinātie H’86 biedri izveidoja autonomu “Helsinki-86 Rīgas nodaļu”, ar ko Grantiņa acīs kļuva par nodevējiem un Maskavas aģentiem. Ironiski tikai, ka ar šiem “aģentiem” un “nodevējiem” sadarbojās teju visi padomju gadu pretošanās kustības dalībnieki, kamēr Vidiņa grupā lielākoties bija dažādi jaunpienācēji. Tieši komunista Vidiņa un viņu atbalstošā Grantiņa darbība sašķēla Helsinku grupu.

Komunists dakteris Vidiņš, kuram Grantiņš ļāva sašķelt “Helsinki-86″. Nu bijušais domubiedrs un viņa meita ar vīru Juri Viņķeli kļuvuši par lieliem Grantiņa ienaidniekiem. Kā ikviens Grantiņa “bijušais”…

No Latvijas izraidītie pretošanās kustības dalībnieki Rietumos turpināja aktīvi darboties, lai palīdzētu nacionālpatriotiskajām kustībām, veicinātu Trešās atmodas attīstību un Latvijas neatkarības atjaunošanu. Rietumu sabiedrība un politiķi tika informēti par stāvokli okupētajā Latvijā, vākts finansiāls un materiāls atbalsts nacionālajām organizācijām un grupām, uz Latviju ceļoja dažādas humanitārās palīdzības kravas. Ko pa to laiku darīja Grantiņš? Nodarbojās ar Latvijas patriotu nomelnošanu trimdas organizāciju acīs, pasludinot tos par čekas provokatoriem. Viņaprāt Rietumu palīdzība pienācās vienīgi Vidiņa vadītajai grupai un nevienam citam. Grantiņa dezinformācijas maldināta, Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) pat iesaldēja savākto palīdzības naudu un atteicās to nodot Latvijas nacionālpatriotiskās kustības rīcībā.

Visa Grantiņa politiskā darbība Rietumos kopš aizbraukšanas brīža līdz pat šai dienai bijusi viena vienīga nacionālpatriotisko spēku vienotības graušana un bijušo padomju politieslodzīto un brīvības cīnītāju nomelnošana. Daudzu acīs šādi Grantiņš ieminis dubļos H’86 augsto prestižu sabiedrībā. Tas arī liek uzdot jautājumu par ārvalstu drošības struktūru iespējamo lomu šī cilvēka darbībā. Pat ja Grantiņš nav ticis savervēts, pēc savas aizbraukšanas no Latvijas viņš tās labā nav izdarījis itin neko. Drīzāk pretēji. Un nu šis “patriots un gaismas cilvēks” pēkšņi ieradies Latvijā. Ne lai beidzot sāktu konstruktīvi strādāt tautas labā, bet lai kļūtu par mocekli - Drošības Policijas “slepkavu” upuri. Tā liek domāt viņa pirms izbraukšanas uz Latviju “tribunāla” mājas lapā atklāti mestais izaicinājums DP.

Mūsu tiesībsargājošās iestādes vairākas reizes lūgušas vācu kolēģus izdot Grantiņu Latvijai. Līdz šim tas nav noticis, kas ir diezgan nesaprotami, jo draudi noslepkavot augstus kādas Eiropas Savienības valsts vadītājus, ministrus un deputātus viņu profesionālās darbības dēļ pašā Vācijā tiktu uzskatīta par terorismam pielīdzināmu noziegumu. Tomēr Vācijas drošības institūcijas nekādi nereaģē uz Grantiņa politisko darbību, kaut vairākas valsts iestādes tomēr bloķējušas viņa e-pasta adresi. Laikam jau vācu drošībnieki nojauš - Grantiņa tiesāšana var izrādīties neperspektīva. Kāpēc tā, par to nedaudz vēlāk. Latvijā par Grantiņa un viņa “tribunāla” draudiem sūdzības iesnieguši vairāki cilvēki, piemēram, Latvijas juristu apvienības valdes priekšsēdētājs Rihards Bunka un Saeimas deputāts Valērijs Agešins. Ordeņu kapitulam iesniegts arī lūgums atņemt Grantiņam Triju zvaigžņu ordeni.

Viņi uzdrošinājās pieprasīt Grantiņa izdošanu! Tā ir latviešu tautas slepkavība, tādēļ - pakārt!

Tieši pēc deputāta Agešina iesnieguma tika sākts kriminālprocess, kura gaitā Grantiņš tagad aizturēts. Tomēr lietas izmeklēšana var nenest cerētos augļus tā paša iemesla dēļ, kādēļ Vācijas drošībnieki atmeta ar roku Grantiņa tiesiskai vajāšanai. Proti - Grantiņam ir garīgās veselības problēmas. Kā atzinis Grantiņš pats, cietumā kriminālisti viņu regulāri līdz samaņas zaudēšanai situši ar ķebli pa galvu. Zinātāji stāsta, ka viņš ticis arī seksuāli pazemots. Ko tas nozīmē kriminālajā vidē, nav jāpaskaidro. Ja tas patiešām ir tā, tad pat pusgads ieslodzījumā Grantiņam bija kā briesmīgs murgs. Šis faktors varēja kļūt par iemeslu viņa saslimšanai, jo šādos apstākļos veselo saprātu var pazaudēt ikviens cilvēks ar vājāku nervu sistēmu. Vācijā Grantiņš regulāri ārstējās dažādās nervu klīnikās, gan apgalvojot, ka psihe viņam esot kārtībā, tikai “nervi streikojot”.

To, ka gluži kārtībā viss tomēr nav, redz ikviens, kurš ielūkojies “Tautas tribunālā” publicētajos tekstos. Pats Grantiņš gan uzskata, ka vācu iestāžu nevēlēšanās vērsties pret viņu apliecina viņa rakstītā patiesumu. Patiesībā vācieši saprot, ka viņiem darīšana ar garīgi slimu cilvēku, kuru krimināltiesiskā ekspertīze visticamāk atzītu par nepieskaitāmu. Savukārt garīgās lietās pieredzējuši cilvēki Grantiņa pataloģiskajā naidā saskata ne vien slimību, bet arī dēmonisku apsēstību. Grantiņš regulāri dzirdot balsis un redzot vīzijas, ko uzskata par “Dieva izredzētību”. Savos tekstos viņš mēdz izmantot reliģisku terminoloģiju, tomēr ne reizes nepasakot, kas tad ir viņa kungs un dievs, kuram viņš sakās kalpojam. Sevi un savus domubiedrus Grantiņš sauc par “gaismas cilvēkiem”, bet oponentus, tostarp mācītājus un bīskapus - par sātana kalpiem. Par to gan nav jābrīnās, jo arī tas, kurš pasaulē sēj tādu naidu un ļaunumu, kāds dveš no Grantiņa rakstiem, sauc sevi par Gaismas eņģeli (Luciferu)…

Grantiņš, kurš sevi uzskata par Dieva izredzētu, kristīgo Baznīcu ienīst līdz sirds dziļumiem.

Pēc visa augstākminētā jābrīnās, ka Grantiņam tomēr atrodas domubiedri, kas čakli komunicē cits ar citu “Tautas tribunāla” komentāros. Viņu gan nav daudz un visticamāk tie ir tā paša līmeņa cilvēki, jo diez vai nopietni, izglītoti, nacionāli noskaņoti latvieši varētu pieņemt Grantiņa zākājošo stilu un idiotiskās izdarības. Cilvēks, kurš bez jebkādiem pierādījumiem publiski lamā sabiedrībā cienītas personas par čekas aģentiem, nav īpaši nopietni ņemams. Vēl vairāk - iespējams viņš pats ir aģents un provokators. Un Grantiņa “tribunāls” tā pati čekas troika vien ir, jo “spriež tiesu” bez izmeklēšanas un pierādījumiem. Ar savu rīcību Grantiņš diskreditē visu 80.gadu pretpadomju kustību Latvijā.

Iespējams, kādi no Grantiņa aizstāvjiem to dara, ņemot vērā viņa nopelnus Trešās atmodas gados. Diemžēl “Helsinki-86″ dibinātājs vairs nav tas pats cilvēks, kāds bija 80.gadu nogalē. Paranoīdā šizofrēnija pārvērtusi viņu pavisam citā personībā, kas pati neapzinās savu slimību. Toties arvien vairāk to apzinās viņam apkārt esošie, masveidā novērsdamies no odiozā “tribunāla” priekšsēdētāja. Šodien ar varu nevienu vairs psihiatriskajā slimnīcā neliek, kā tas bija padomju gados, tāpēc Grantiņam piespiedu ārstēšana nedraud. Tomēr, kaut tikai uz mirkli iedomājoties, ka Grantiņa un viņa domubiedru rokās kādreiz nonāktu reāla vara, neviļus pārņem trīsas. Tas būtu kaut kas daudz briesmīgāks par visiem nacistu un komunistu varasdarbiem. Grantiņu nedrīkst uztvert tikai kā marginālu, slimu murgotāju - viņa darbība ir daudz bīstamāka Latvijas sabiedrībai, jo sēj nacionālpatriotisko spēku starpā naidu, neuzticēšanos un šķelšanos.

Kreisajā pusē - tautas varonis Linards Grantiņš 1986.gadā dibinot “Helsinki-86″;
labajā pusē - “tribunāla lielinkvizitors” un Latvijas pilsoņu “kārējs” Linards Grantiņš.

Tāpēc mums strikti jānodala varonīgais Liepājas strādnieks Linards Grantiņš, kurš 1986.gadā nodibināja cilvēktiesību organizāciju “Helsinki-86″, kurš 1987.gada 14.jūnijā un 23.augustā pirmoreiz okupācijas gados aicināja tautu uz ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, kurš par savu drosmīgo rīcību tika arestēts un ieslodzīts Šķirotavas nometnē, kuram par nopelniem Latvijas labā piešķirts mūsu valsts augstākais apbalvojums, no tā Grantiņa, kas nenogurstoši nodarbojas ar nacionālās kustības šķelšanu un latviešu sarīdīšanu citam pret citu. Tie ir divi dažādi cilvēki, divas dažādas personības. Viens uz mūžiem paliks ierakstīs Latvijas vēsturē, otrs nogrims aizmirstības muklājā, kā nogrimst visi naida un nesaticības kurinātāji un viņu līdzskrējēji.

Ilustrācijām izmantoti attēli no vietnes “Latvijas Republikas Tautas tribunāls”.
© Ervīns Jākobsons (teksts). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/08/03/tautas-tribunals-trakonams-vai-provokacija/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.