- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Grēks pret Svēto Garu

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 1. jūnijs 16:00 sadaļā Kristīgas diskusijas

Jau vairākus gadus Rīgā tiek organizēti evaņģelizācijas dievkalpojumi “No mīnusa uz plusu” ar britu-amerikāņu evaņģēlista Nātana Morisa (Nathan Morris) piedalīšanos. Tos rīko Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību un Rīgas vasarsvētku draudze “Dzīvības Avots”. Šajos dievkalpojumos tiek sludināta glābšanas vēsts grēciniekiem, brīvība garīgi saistītiem, dziedināšana slimajiem. Dievs apstiprina Savu Vārdu ar līdzejošām zīmēm - cilvēki nožēlo grēkus, tiek atjaunoti ticībā, saņem gara, dvēseles un miesas dziedināšanu, iegūst brīvību no dēmoniskas atkarības. Pašam evaņģēlistam Latvija un tās ļaudis kļuvuši tik tuvi, ka viņš gatavs šeit atgriezties atkal un atkal.

Tomēr šis raksts nebūs par Nātanu Morisu, bet daudz svarīgāku tēmu - kā kristietim reaģēt, sastopoties ar nesaprotamo. Kā jau šādās reizēs mēdz būt, arī par Nātana Morisa dievkalpojumiem cilvēku domas dalās. Dažiem tie patīk, citi izturas piesardzīgi. Ir tādi, kas notiekošajā raugās kā brīnumā, ir skeptiķi un vērotāji no malas, un ir arī tādi, kas savu nepatiku pauž atklāti, īpaši interneta komentāros. Sātanisks šovs, sektanti, ārprātīgie - tie ir tikai daži epiteti, ko par šo pasākumu varēja lasīt sociālajos tīklos pērn un aizpērn. Bija arī nopietnāki apvainojumi - kādā komentārā Nātans Moriss tika nosaukts par dēmonu apsēstu, bet pats evaņģelizācijas pasākums - par lāstu Latvijai.

Nebūtu pārsteidzoši, ja tik radikālus viedokļus pauž neticīgie, jo nonākot vidē, kur Dievs darbojas ar varenu spēku, garīgi neatdzimušam cilvēkam daudz kas var šķist nepieņemams. Ko tādu viņš, iespējams, redz pirmo reizi mūžā, tāpēc jūtas neērti, pat izjūt diskomfortu. Līdz brīdim, kad atver sirdi Jēzum un piedzīvo reālu Dieva pieskārienu. Taču krietni bēdīgāk, ka šādus izteikumus atļaujas arī tie, kas sevi sauc par kristiešiem. Tie ir cilvēki, kas cenšas Dievu ielikt sava saprāta vai konfesijas rāmītī, kuriem šķiet, ka viņi vienīgie zina, kādam jābūt “pareizam” dievkalpojumam un “pareizai” pielūgsmei.

Par laimi Dievu nevar ielikt cilvēku konstruētos rāmjos. Dievs ne vienmēr rīkojas, kā vislabāk patiktu cilvēkam, un ne vienmēr Dieva darbs notiek pēc mūsu uzskatiem “pieklājīgi un kārtīgi”. Protams, Bībele māca pārbaudīt garus, vai tie patiešām ir no Dieva (1.Jāņa 4:1). Bet kā mēs varam pārbaudīt garus, ja mums nav garu pazīšanas dāvana? Tikai balstoties Dieva Vārdā un darot to godīgi, nevis pielāgojot Dievu Vārdu savai vai savas konfesijas izpratnei par to, kas pareizs un nepareizs.

Ja par vienīgo mērauklu ticības dzīvei uzskatām Bībeli, mēs ieraudzīsim, ka šī grāmata ir pilna notikumiem, kur Dievs rīkojas šķietami neparasti gan atsevišķu personu, gan tautu, gan valstu dzīvē. Dievs ir brīnumu Dievs un Bībele teic, ka Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi (Ebrejiem 13:8). Ja zīmes un brīnumi, dziedināšana un cilvēku garīga atbrīvošana notika Vecās Derības laikos, ja tā notika Jēzus un apustuļu dienās, tad tā notiek arī šodien. Diemžēl daudzi kristieši ir atmetuši kristietības pārdabisko šķautni un savu ticības dzīvi veido cilvēciskā prāta nosprausto likumu un normu robežās. Taču kristieša ticība nevar tikt balstīta tikai mūsu ierobežotā prāta spriedumos, tāpat kā nevar tikt balstīta tikai jūtās un emocijās. Ticības stiprais un drošais pamats ir nemainīgais Dieva Vārds.

Šodien ir kristieši, kas noliedz brīnumu nozīmi mūsdienu Draudzē. Viņi saka, ka brīnumu laiks esot beidzies brīdī, kad Svētie Raksti kļuvuši pasaulei pieejami rakstītā veidā. Pirms tam zīmes un brīnumi bijuši nepieciešami, lai sludinātais Vārds tiktu apstiprināts ar Dieva autoritāti. Taču, ar ko rakstītais Vārds spēcīgāks par runāto? Vai tipogrāfijā nodrukāti burti paši par sevi spēj neticīga cilvēka sirdī radīt pārliecību, ka caur tiem ar viņu runā Dievs? Mēs zinām, ka Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs (Ebrejiem 4:12), bet tikai Svētais Gars pārliecina cilvēku par grēku, taisnību un tiesu (Jāņa ev. 16:8). Tāpat kā Jēzus laikā, arī šodien daudziem vajadzīgs reāls Dieva pieskāriens. Gluži kā neticīgajam Tomam, kam vajadzēja ielikt pirkstu Jēzus rētās (Jāņa ev. 20:24-28), lai noticētu Viņa augšāmcelšanās brīnumam.

Visvairāk domstarpību gan laikam ir nevis par dievišķo dziedināšanu kā tādu, bet drīzāk veidu, kādā tā notiek. Par to, vai Dievs var dziedināt, strīdēties būtu muļķīgi. Lasot Jauno Derību, mēs redzam, ka sludināšana un dziedināšana Jēzus un apustuļu kalpošanā bija vienlīdz svarīgas jomas. Evaņģēlijos aprakstīti gadījumi, kur Jēzus tikai sludināja un mācīja, tāpat gadījumi, kur Viņš dziedināja un izdzina ļaunos garus, taču visbiežāk Dieva Dēls gan sludināja, gan kalpoja ar dziedināšanu un cilvēku garīgu atbrīvošanu. Šīs lietas Jēzus un apustuļu kalpošanā lielākoties darbojās kopā.

Nespējot noliegt dziedināšanas nozīmi Jēzus un pirmo kristiešu kalpošanā, tiek mēģināts apšaubīt šodien notiekošo dziedināšanu īstumu. Evaņģēlistiem nereti pārmet, ka daudzi cilvēki, par kuriem aizlūdz, dziedināšanu nesaņem. Tomēr skeptiķi noklusē tos daudzos gadījumus, kad cilvēki tiek dziedināti. Viņi nestāsta par kurlo puisēnu, kurš Nātana Morisa dievkalpojumā pirmo reizi mūžā sāka dzirdēt skaņas. Par meiteni, kam pēc kritiena no zirga bija jāvalkā speciāla korsete, un kuru Dievs dziedināja vienā acumirklī. Par sievieti ar asins vēzi, kam otrā dienā pēc aizlūgšanas analīzes vairs neuzrādīja vēža pazīmes. Par veco kundzi, ko Dievs piecēla no ratiņkrēsla, un kas tagad gatava braukt pat ar velosipēdu. Par meiteni, kas uz dievkalpojumu atnāca ar ieģipsētu kāju un kruķiem, bet mājās devās lēkājot. Par sievieti, kam aizlūgšanas laikā pazuda audzējs krūtī. Par vīru, kas pēc daudziem gadiem atkal var brīvi elpot, jo Dievs iztaisnoja viņa deformēto degunu. Par to visu skeptiķi nestāsta…

Un tomēr - kāpēc visi netiek dziedināti? Tāpēc, ka ne jau mācītājs, evaņģēlists vai kristīgais kalpotājs ir tie, kas dziedina. Dievs ir dziedinātājs! Mēs nezinām, kāpēc visi netiek dziedināti. Dažus Dievs dziedina uzreiz, citus pēc kāda laika vai pamazām, bet kāds netiek dziedināts vispār. Tā ir Dieva suverēna griba - kad, kā un vai vispār dziedināt. Kristiešu pienākums ir aizlūgt par slimajiem un ticēt, ka Dievs spēj viņus dziedināt. Draudzes, kur nelūdz par slimajiem, būtībā atsakās sekot Kristus un apustuļu pēdās, kalpojot cilvēkiem arī viņu fiziskajās vajadzībās. Tāpat nav nozīmes, ja aizlūgšana ir formāls rituāls, bez patiesas ticības, jo Dieva Vārds saka, ka “ticīga lūgšana izglābs slimo” (Jēkaba 5:15).

Tikpat liela nozīme kā dziedināšanai Jēzus un apustuļu kalpošanā bija ļauno garu izdzīšanai. Arī šodien Dieva Gara klātbūtnē nereti manifestējas dēmoniskie spēki. Ārēji tas var izpausties kā nekontrolēta raustīšanās un locīšanās, necilvēcīga kliegšana, dzīvniecisku skaņu izdvešana, cita veida fiziskas izpausmes. Ļaudīm, kas nekad nav redzējuši dēmonu apsēsta cilvēka trakošanu, šis skats var izraisīt šoku. Cilvēki nereti pārprot notiekošo un domā, ka tāda uzvedība konkrētajai draudzei vai konfesijai raksturīga arī ikdienā. Tā rodas stāsti par briesmu lietām, kas notiekot pie sektantiem. Jēzus nāca pasaulē, lai darītu brīvus visus velna nomāktos. Reizēm garīgās atbrīvošanas process ir skaļš un neestētisks, taču daudz nožēlojamāk, ja kristieši jūtas bezspēcīgi dēmonu priekšā, nespējot vai nemākot lietot Kristus tiem doto autoritāti garīgajā cīņā. Draudze, kas izvairās no garīgas konfrontācijas ar dēmoniskajiem spēkiem, nekad nespēs pilnībā piepildīt savu sūtību šajā pasaulē.

Kristiešiem, kas tic Svētā Gara dāvanu darbībai mūsdienu Draudzē, nereti pārmet pārāk lielu uzsvaru uz zīmēm un brīnumiem. Šis pārmetums nav īsti korekts, jo Dieva Vārds tiek pasludināts vienmēr. Zīmes un brīnumi ir kā apstiprinājums sludinātajam Vārdam. Evaņģelizācija nav tikai sludināšana vien, bet arī Dieva spēka manifestācija (1.Tesaloniķiešiem 1:5; 1.Korintiešiem 4:20). Dievs šo pasauli radīja perfektu, bez sērgām un slimībām. Diemžēl šodien mēs dzīvojam grēka samaitātā pasaulē, kas ietekmē arī mūsu fizisko veselību. Nav taisnība, ka Dievam rūp tikai cilvēka garīgā labklājība. Dievs rūpējas par visu cilvēku - garu, dvēseli un arī miesu. Reizēm ir grūti pieņemt sludināto vēsti par Kristus mīlestību, ja miesa cieš sāpes. Jēzus to zināja un bieži dziedināja slimos bez kādas sludināšanas. Kad cilvēks bija dziedināts, viņš ieklausījās arī Jēzus vārdos.

To, ka Dieva Vārds nes augļus arī vietās, kur “sektanti” lūdz par zīmēm un brīnumiem, apliecina cilvēki, kas savu sirdi Kristum atdeva jau minētajos Nātana Morisa dievkalpojumos. Daudzi bija gadiem maldījušies kā avis bez gana, atradušies atkarību gūstā, nospiesti, depresīvi, uz pašnāvības robežas. Tagad viņi ir brīvi cilvēki un patiesi Kristus sekotāji. Lielākā daļa savu izvēli sekot Kristum izdarīja ne jau zīmju un brīnumu dēļ, bet Dieva Vārda uzrunāti. Daudzi atcerēsies jauno cilvēku, kuru Dievs ar pravietisku vārdu uzrunāja Nātana Morisa 2013.gada dievkalpojumos. Tuvinieki par šo puisi narkotiku atkarībā bija lūguši gadiem, viņš bija ārstējies dažādos rehabilitācijas centros, taču nekas nespēja viņu izmainīt. Un te vienā vakarā - pilnīgi brīvs! Dieva Vārds aizskāra viņu tik spēcīgi, ka viņš salūza sava Glābēja priekšā. Pirms tam Dievs līdzīgi atbrīvoja viņa brāli kādā no Nātana dievkalpojumiem Norvēģijā. Un tādu gadījumu ir daudz.

Daudziem nepatīk lielais skaļums evaņģelizācijas dievkalpojumos. Ciktāl tas attiecas uz skaņu sistēmu darbību, šādam viedoklim var piekrist. Ir aplami, ja cilvēks nespēj uztvert Dieva Vārdu, jo decibeli plēš pušu bungādiņas. Taču nevar piekrist viedoklim, ka “pareizam” dievkalpojumiem jānotiek „svētsvinīgā klusumā”. Reizēm cilvēki stāsta, ka viņiem patīkot pasēdēt dievnama klusumā, klausīties ērģeļspēli, aizdegt kādu svecīti. Tam visam var būt psiholoģiski terapeitiska ietekme, taču nav nekāda sakara ar patiesu dievkalpojumu. Kā iespējams Dievu slavēt klusi, kad sirds gavilē par Viņa neizmērojamo žēlastību? Kā iespējams čukstus pagodināt Glābēju, skatot Viņa varenos darbus? Nav iespējams klusums, kad dēmoni iziet no cilvēka, tāpat kā nevar apklusināt cilvēku, kurš tikko izkāpis no ratiņkrēsla. „Ja šie klusēs, tad akmeņi brēks!” - teica Jēzus (Lūkas ev. 19:40).

Tie, kas uz šādiem kristīgiem pasākumiem nāk kā skeptiķi un vērotāji no malas, nekad neuzzinās, kas notiek pēc dievkalpojumiem - kādu ietekmi tie atstāj uz cilvēkiem un draudzēm. Atjaunotas ilgas pēc Dieva tuvuma, atjaunota degsme sludināt Evaņģēliju, atjaunotas attiecības ar Kristu, garīgs stiprinājums un iedrošinājums - tās ir svētības, ko piedzīvo ļaudis, kam sirds atvērta Dieva Garam. Un ne tikai. Pēc Nātana Morisa dievkalpojumiem kāda meitenīte, kas teju kopš dzimšanas bija sēdējusi ratiņkrēslā, pēkšņi skolā pieceļas un sper pirmos soļus mūžā. Visa skola par to zina. Kāds, kas pusaudža vecumā vēl bija bērna prātā, pēkšņi sāk domāt un uzvesties savam vecumam atbilstoši. Kurlie dzird, mēmie runā, vājredzīgajiem uzlabojas redze. Ja tas viss, jūsuprāt, ir no sātana… Ja sātans sācis cilvēkus no grēka ceļa pievest Kristum, tad viņa valstība ir tuvu galam (Marka ev.3:24-26).

Kāds varbūt teiks: “Bet, kāpēc nekas tāds nenotiek manā draudzē? Mēs tāpat kalpojam Dievam, tomēr mums nav ne zīmju, ne brīnumu, ne dziedināšanas!” Nav taisnība, ka jums visa tā nav, jo Dievs to ir apsolījis Savā Vārdā. Iespējams, ka jūsu draudzē tas tikai izpaužas citādāk. Taču, ja jūsu draudzē patiesi nedarbojas neviena no Svētā Gara dāvanām (1.Korintiešiem 12:7-10), tad, piedodiet, bet tas ir tikai reliģisks klubiņš bez Dieva Gars klātbūtnes vai arī Svētā Gara darbu ierobežo kristiešu neticība. Dieva Vārds brīdina, ka pēdējos laikos būs cilvēki, kas izrādīs ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegs (2.Timotejam 3:5). Tomēr Dieva Valstība pastāv ne vārdos, bet Dieva spēkā (1.Korintiešiem 4:20).

Nav svarīgi, kādā konfesijā mēs esam. Svarīga ir attieksme, saskaroties ar kādu mums neparastu Svētā Gara izpausmi. Vai mēs lūdzam Dievu un cenšamies saprast notiekošo Svēto Rakstu gaismā, vai arī tūdaļ nosodām un pasludinām par nepareizu visu, ko nesaprotam? Vai mūsu spriedumi ir pamatoti Dieva Vārdā, vai tikai reproducē mūsu konfesijas uzskatus? Vai citu kristiešu nosodīšana atnes svētību mūsu garīgajā dzīvē, vai gluži pretēji? Visbeidzot - vai Kristus mums ir uzticējis meklēt skabargu sava brāļa acī, vai sludināt patiesības Evaņģēliju? Apustulis Pāvils saka: “Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts, [..] es priecāšos” (Filipiešiem 1:18). Taču šodien daudzi kristieši teju par savu sūtību uzskata kritizēt brāļus citās konfesijās. Katoļi nopeļ luterāņus, luterāņi baptistus, baptisti pentekostus, pentekosti harizmātus, bet adventisti - visus pēc kārtas. Vai tāds ir Dieva prāts?

Jēzus saviem mācekļiem teica: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis. [..] No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa ev. 13:34-35). No kā pasaule pazīst mūsdienu kristiešus? Apustulis Jānis teic: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis” (1.Jāņa 4:20). Pāvila vēstulēs mēs lasām, ka pat tās draudzes, kur bija dažādas problēmas un atkāpšanās no Dieva Vārda, apustulis nekad nesauca par ķeceriem un atkritējiem, bet uzrunāja kā “Dieva mīļotos”, “aicinātos svētos”, “Jēzū Kristū svētītos”. Taču mēs reizēm atklāti priecājamies par citu konfesiju kļūdām un neveiksmēm. Tas nav Kristus gars, kas liek tā darīt.

Kāds iemesls šādai garīgai augstprātībai? Daži kristieši citai konfesijai piederīgos pat neuzskata par brāļiem un māsām. Tādi esot tikai tie, ar kuriem viņiem vienāda atziņa. Taču Dieva Vārds saka: “Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ” (1.Korintiešiem 8:1). Kā noteikt, kurš ir mans īstais brālis un māsa, bet kurš - ķeceris un maldu sludinātājs? Šodien, kad Kristus Draudze sašķelta neskaitāmās grupās un konfesijās, katram no mums ir citādāka atziņa konkrētos teoloģiskos jautājumos, atšķirīgs dievkalpojumu veids un pielūgsme. Tomēr mūs vieno viens Tēvs Debesīs, viens Kungs - Jēzus Kristus, un viens Gars. Lai arī mūs joprojām sadala konfesiju nospraustās robežas un cilvēku izveidotas mācības, taču ikviens, kas piedzimis no Dieva Gara, ir Viņa ģimenes loceklis - mans brālis un mana māsa. Īstie sektanti ir nevis tie, kas domā un rīkojas nedaudz atšķirīgi no mums, bet tie, kas no citiem nošķiras aiz paštaisnības un konfesionālo aizspriedumu mūra.

Kristietības centrālā vēsts ir cilvēka glābšana Jēzū Kristū. Ikviena mācība, kas sludina Kristu - patiesu Dievu un patiesu cilvēku - nāk no Dieva Gara. Ikviena mācība, kas noliedz Kristus dievišķo vai cilvēcisko dabu, ir maldu mācība (1.Jāņa 4:2-3). Tieši tāpēc mēs nevaram par kristiešiem uzskatīt tādas garīgas kustības kā Jehovas lieciniekus, mormoņus vai mūnistus, jo tās sagroza Kristus personības patieso būtību. Ja Jēzus bija tikai cilvēks, Viņam bija jāmanto Ādama grēcīgā daba, kā dēļ Viņa upuris pie krusta kļūst bezjēdzīgs, jo grēcīga cilvēka nāve nespēj gandarīt grēku Dieva acīs. Savukārt, ja Jēzus bija tikai Dievs, un Viņa miesīgais veidols šķietamība, kā apgalvo dažas maldu mācības, šāda garīga būtne nevarētu reāli nomirt pie krusta. Tam bija jābūt reizē Dievam un cilvēkam, kas ar savām asinīm samaksāja cilvēces grēku parādu. Ikviena konfesija, kas atzīst visiem kristiešiem kopīgās pamatdoktrīnas un sludina autentisku Dieva Vārdu, ir daļa no Dieva ģimenes. Atšķirība kalpošanas formās un teoloģiskās niansēs nevar atņemt dievbērnības statusu.

Katram kristietim reiz vajadzētu uzdot sev nopietnu jautājumu - ja Jēzus šodien atnāktu uz šīs zemes un staigātu pa mūsu pilsētu ielām un laukiem, vai es nebūtu tas, kurš pirmais sauc: “Sit Viņu krustā!”? Mēs esam radījuši desmitiem mācību, tradīciju un priekšstatu, bet te uzrodas kāds, kurš sagrauj visus mūsu rūpīgi izstrādātos konfesionālos uzskatus par “pareizu” kalpošanu Dievam. Vēl vairāk - šis provinciālis uzdrošinās sevi saukt par Kunga Svaidīto - Mesiju, Kristu, dzīvā Dieva Dēlu. Kā mēs šādu izlēcēju nosauktu? Pareizi - par sektantu un maldu mācītāju! Taču Jēzus nenāca šai pasaulē, lai kalpotu cilvēku radītiem likumiem un tradīcijām, bet lai piepildītu Dieva gribu, piepildītu Rakstus (Mateja ev. 5:17). Ne velti no Viņa mutes tik bieži skanēja šie vārdi: “Tēviem ir sacīts…, bet es jums saku…”. Jēzus farizeju un bauslības mācītāju nedzīvajā reliģijā iedvesa dzīvu saturu.

Taču Jēzus ne tikai runāja, bet arī darīja neparastas lietas. Ko jūs teiktu, ja šodien kāds sludinātājs spļautu zemē, paņemtu ar siekalām sajauktus dubļus un mēģinātu to iesmērēt cilvēkam sejā, apgalvojot, ka tā viņš tiks dziedināts no akluma (Jāņa ev. 9:1-11)? Vai arī bāztu kurlajam pirkstus ausīs un kliegtu: “Atveries!” (Marka ev. 7:32-37)? Mēs šādu sludinātāju apsūdzētu šarlatānismā un nelikumīgā ārstniecības praksē pat neskatoties uz to, ka aklais patiešām tiktu dziedināts. Bībelē mēs lasām, ka Dievs, Jēzus un Svētais Gars nereti darbojās neparastā un cilvēku “pieklājīgi un kārtīgi” sapratnei pilnīgi neatbilstošā veidā. Pat mācekļi, kas bija kopā ar Jēzu vairāk nekā trīs gadus, ne vienmēr saprata Viņa teikto vai darīto. Tomēr kaut kas šos vienkāršos ļaudis vilktin vilka pie šī neparastā cilvēka. Tas bija Svētais Gars, kurš vēl nebija izliets pār visu Draudzi, tomēr neapšaubāmi līdzdarbojās Kristus kalpošanā. Kā ir ar mums? Cik mūsu kristietībā ir no dzīvu darošā Dieva Gara, bet cik no nedzīvas reliģijas? Vai mēs vispār spējam atšķirt vienu no otra?

Beidzot visbūtiskākais jautājums - grēks pret Svēto Garu. Kas tas ir? Par šo tēmu teologi lauzuši daudz šķēpu. Daži uzskata, ka šādi grēko cilvēks, kas reiz saņēmis Dieva žēlastību Kristū, apzināti atsakās no tās. Taču mēs turēsimies pie principa, ka Rakstus izskaidro paši Raksti. Abās Rakstu vietās - Marka evaņģēlijā 3:22-30 un Mateja evaņģēlijā 12:22-32, kur runāts par grēku pret Svēto Garu, tas notiek situācijā, kad Jēzus izdzen ļaunos garus un dziedina cilvēkus, bet kādi no Rakstu mācītājiem saka, ka Viņā pašā mājo ļauns gars un Viņš dziedina cilvēkus ar ļauno garu valdnieka palīdzību. Citiem vārdiem sakot - Svētā Gara darbība tiek nosaukta par sātana darbu. Rakstu kontekstā tas ir grēks pret Svēto Garu. Jēzus teica: “Patiesi Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem taps piedoti, arī zaimi, ar ko tie Dievu zaimo. Bet, kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms ar mūžīgu sodību” (Marka ev. 3:28-29) un: “Kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā” (Mateja ev. 12:32).

Briesmīgi! Nav piedošanas ne šajā dzīvē, ne Mūžībā! Padomāsim - cik bieži mēs izsakām pārsteidzīgus spriedumus par citu kristiešu kalpošanu Dievam? Vai šādi mēs neriskējam apgrēkoties pret Svēto Garu? Tiesa, grēks pret Svēto Garu ir apzināts grēks. Farizeji un rakstu mācītāji redzēja Dieva varenos darbus, kādi Izraēlā vēl nekad nebija notikuši (Mateja ev. 9:33), un sirdī saprata, ka tā var darboties tikai Dievs. Kāds no viņiem pat teica: “Neviens nevar tādas zīmes darīt, [..] ja Dievs nav ar to” (Jāņa ev. 3:2). Tomēr politisku iemeslu dēļ jūdu reliģiskie vadoņi izvēlējās Svētā Gara darbošanos nosaukt par velna darbiem. Tā bija apzināta ļaunprātība. Šodien vairums cilvēku patiešām domā, ka tā vai cita darbošanās tai vai citā konfesijā nav no Svētā Gara. Viņus var apsūdzēt iecietības trūkumā, pārsteidzīgu spriedumu izteikšanā, taču ne grēkā pret Svēto Garu. Tomēr ikvienam Dieva bērnam būtu jābīstas no pārsteidzīgiem spriedumiem, jo sirds dziļumos mēs bieži  vien apzināmies, ka daudzas lietas, ko redzam tai vai citā kalpošanā, var paveikt tikai Dievs, taču nevēlamies to atzīt konfesionālu aizspriedumu dēļ. Tā mēs grēkojam arī pret Svēto Garu.

Senākas konfesijas masveida evaņģelizāciju izmanto reti, vairāk uzmanības pievēršot cilvēku katehizācijai baznīcās. Diemžēl neticīgi cilvēki baznīcu apmeklē arvien retāk un jāmeklē radikālākas metodes, kā viņus katehizēt un evaņģelizēt. Lielie evaņģelizācijas pasākumi ir tikai viena no metodēm, kas tomēr pierādījusi savu efektivitāti. Kādēļ to neizmantot? Līdzīgi Pāvilam, mums būtu jāpriecājas par ikvienu veidu, kādā Kristus tiek pasludināts. Taču, ja kādam šāds sludināšanas veids nav pieņemams, viņam vajadzētu nevis nosodīt citus ticīgos, kas cenšas piepildīt Kristus Lielo pavēli, bet lūgt par viņiem un visiem, kas caur viņu sludināšanu dzirdēs Dieva vēsti, lai Kristus vārds tiktu pagodināts. Atbildēsim sev godīgi - cik grēcinieku nāk pie Kristus gada laikā kādā pēc pašu uzskatiem “pareizā” draudzē un cik lielā evaņģelizācijas pasākumā? Kāpēc tad nosodīt tos, kas kaut ko dara, lai piepildītu Kristus pavēli? Ikvienu koku pazīst no viņa augļiem (Mateja ev. 12:33; Lūkas ev. 6:44). Pirms tiesāt citus, padomāsim, kādi ir mūsu pašu augļi?

Var nepatikt sludinātāja izteiksmes veids, skaļums, emocionalitāte, citas lietas, bet tas nav iemesls, lai kādu evaņģelizācijas dievkalpojumu nosauktu par sātanisku. Visur, kur notiek garīga atmošanās, darbojas kristietības pārdabiskais aspekts. Vai patiešām visas garīgās atmodas kristietības vēsturē bijušas “sātanu pagodinoši šovi”? Desmitiem, pat simtiem tūkstošu cilvēku šādās atmodās ir nākuši pie Kristus, nožēlojuši grēkus un viņu dzīves tikušas radikāli pārmainītas. Dievs nedos saviem bērniem čūsku, kad tie lūdz maizi (Mateja ev. 7:9-11; Lūkas ev. 11:11-13). Bet tie, kas pie Dieva nāk ar jau iepriekš izveidotu noliedzošu attieksmi, visbiežāk mājās aiziet tukši un garīgi neko nesaņēmuši. Vēl sliktāk - viņi aiziet piedauzījušies vai, kā katoļi saka, ieļaunoti. Kristus teica: “Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība” (2.Korintiešiem 3:17).

Nav tik svarīgi, vai tu apmeklēsi Nātana Morisa vai kādus citus dievkalpojumus, vai arī uz šādiem pasākumiem neiesi nekad. Svarīgi ir nekļūt par savu brāļu apsūdzētāju un Svētā Gara darba zaimotāju. Atceries: “Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt” (Romiešiem 14:4). Bet, ja nu tomēr tev šķiet, ka kāds mācītājs, draudze vai konfesija ir nonākuši maldu ceļos, tad tev kā Dieva bērnam ir jālūdz par šiem cilvēkiem, jo tikai Dievs spēj pasargāt no maldiem un izlīdzināt mūsu domstarpības. Ļausim Viņam darboties un atbildēt uz visiem jautājumiem un šaubām. Tāpat bīsimies izteikt pārsteidzīgus spriedumus par Svētā Gara darbu, jo Dievs ir arī uguns, kas iznīcina (Ebrejiem 12:29). Mīlēsim savus brāļus un māsas Kristū un netiesāsim, kā pasaule to dara, bet jo vairāk lūgsim un svētīsim. Jo tāda ir Dieva sirds. Tā darot mēs būsim sava Debesu Tēva cienīgi bērni.

Jēzus teica: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli” (Marka ev. 15:15-18). Šis ir patiesais Draudzes uzdevums un kalpošana. Tuvojoties laiku beigām mēs šīs lietas piedzīvosim arvien vairāk un vairāk. Mēs redzēsim garīgu atmodu Latvijā.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/06/01/greks-pret-sveto-garu/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.