- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Par lojalitāti - tavu un manu

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 4. maijs 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Šodienas sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā daudzām postpadomju valstīm aktuāls kļuvis jautājums par tās pilsoņu lojalitāti. Lojalitāti ne vien pret zemi, kur ērti dzīvot, bet arī pret valsti ar tās vēsturi, likumiem un vērtībām. Domājot par sabiedrības grupām, kuru lojalitāte visbiežāk tiek apšaubīta, pirmie prātā neviļus nāk krievu tautības iedzīvotāji un tā sauktie krievvalodīgie. Tomēr, vai tas nav tikai kārtējais iesīkstējušais stereotips, ka cittautieši vienmēr būs salīdzinoši nelojālāki nacionālai valstij nekā tās pamatnācija? Vai lojalitāte vispār atkarīga no etniskās piederības? Un kā ar latviešiem? Vai esam tik lojāli savai valstij kā domājam?

Socioloģisko pētījumu firma SKDS pēc valdības pasūtījuma veica aptauju par cittautiešu lojalitāti un piederības sajūtu Latvijas valstij. Uz jautājumu, vai cittautieši jūtas piederīgi Latvijai, apstiprinoši atbildēja 50,7% respondentu. Tas var šķist salīdzinoši labs rādītājs, tomēr no uzdotā jautājuma īsti nevar saprast, vai runa ir par Latviju kā zemi, vai nacionālu valsti. Turklāt nepiederoši Latvijai tik un tā jūtas 49,3% krievvalodīgo. Tas ir daudz. Kam pieder šo cilvēku sirdis? Izrādās, 10,6% respondentu jūtas piederīgi Krievijai, bet 8% - Eiropas Savienībai. Tas nozīmē, ka pārējie gandrīz 22% Latvijas krievvalodīgo nejūtas piederīgi nevienai valstij un turpina homo sovieticus klaidoņu tradīcijas.

Apskatīsim atbildes uz jautājumiem, kas konkrētāk norāda uz saistību ne tikai ar Latvijas zemi, bet arī valsti. Patriotisms jeb tēvzemes mīlestība. Drīzāk par Latvijas patriotiem sevi uzskata 63,8% krievvalodīgo, pavisam noteikti - 22,4%. Drīzāk par Latvijas patriotiem sevi neuzskata - 22,3%, bet Latvijas valsti teju vai ienīst - 8,6% respondentu. Un atkal - neparasti lielais patriotu skaits cittautiešu vidū rada aizdomas, ka, atbildot uz šo jautājumu, viņi vairāk domājuši par Latviju kā dzimto vai mītnes zemi, nevis konkrētu politisku veidojumu - 1918.gada 18.novemrī dibināto un 1990.gada 4.maijā atjaunoto Latvijas Republiku.

Tāpēc pajautāsim vēl konkrētāk - vai cilvēks jūtas lepns par to, ka ir Latvijas pilsonis? Jautājums, protams, domāts tiem, kam šāda pilsonība ir. Pavisam noteikti ar Latvijas pilsonību lepojas tikai 20,4% krievvalodīgo, drīzāk lepojas - 37,2%. Kopā 57,6%. Tātad 42,4% Latvijas pilsoņiem cittautiešiem ir kauns par Latviju? Nav arī garantijas, ka starp tiem 8,6% krievvalodīgo, kas gluži vai ienīst Latviju, tāpat neatradīsies cilvēki ar Latvijas pasēm kabatā. Patriotismu un lepnumu par savu valsti Latvijas krievvalodīgie acīmredzot nesaista arī ar valsts valodas zināšanām - 23% krievvalodīgo latviski neprot nemaz vai prot vāji. Un šāda situācija ir 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas!

Krievijas propaganda un pašmāju “cilvēktiesību aizstāvji” daudzus gadus neatlaidīgi aģitējuši par pilsonības “0″ variantu - tās piešķiršanu visiem bijušās LPSR iedzīvotājiem bez naturalizācijas eksāmeniem un pilsoņa zvēresta. Taču izrādās, ka no vairāk nekā 260 000 Latvijas nepilsoņu vēlmi iegūt pilsonību pauž vien 11,3%! Starp citu, lielākā daļa no tiem nebūt neuzskata, ka pilsonība viņiem pienāktos bez naturalizācijas - tādu ir vien 8,7%. Savukārt 80,6% nepilsoņu paziņojuši, ka Latvijas pilsonība viņiem nav vajadzīga. Daudzi ir pieņēmuši Krievijas pilsonību (6,2%), bet citi jūtas labi tāpat - ar nepilsoņa pasi var brīvi braukt gan uz Eiropu, gan ar atvieglotiem noteikumiem apmeklēt Krieviju.

Ne visai tīkama aina atklājas arī, kad jautājumi skar vēsturi vai šodienas ģeopolitisko situāciju - 60,6% Latvijas krievvalodīgo uzskata, ka Latvijai PSRS sastāvā klājās ļoti labi vai drīzāk labi. 27,9% domā, ka arī šodien Latvijai kā valstij būtu labāk, ja tā pievienotos Krievijas veidotajai Eirāzijas Savienībai, nevis būtu Eiropas Savienības dalībvalsts. To, kas uzskata, ka ja ne valstij, tad vismaz Latvijas cilvēkiem šāds risinājums noteikti nāktu par labu, ir vēl vairāk - 29%. Un, kaut arī noliedzošu attieksmi pauda 40% respondentu, salīdzinoši liela aptaujāto daļa - 33% - atturējās sniegt atbildi. Tas liek jautāt, ko patiesībā domā šādi neizlēmīgie? Ir zināms, ka krievvalodīgie nereti izvairās sniegt noteiktu atbildi uz tamlīdzīgiem jautājumiem, īpaši, ja tos uzdod oficiālu struktūru pārstāvji. Tas visdrīzāk nozīmē, ka šo cilvēku uzskati ir pretrunā oficiālajam valsts ģeopolitiskās attīstības redzējumam.

Uz jautājumu, kuras valsts pusē ir respondentu simpātijas Krievijas - Ukrainas konfliktā, 35,6% nostājās Krievijas pozīcijās un tikai 15% bija Ukrainas pusē. Ukrainas notikumi gan tiešā veidā neskar Latviju, tomēr parāda daļas krievvalodīgo ciešo atbalstu Krievijas īstenotajai politikai. Ja ņem vērā, ka respondentu vidū bija ne vien krievi, bet arī ukraiņi, baltkrievi un citu tautību krievvalodīgie, kas Krievijas agresiju neatbalsta, rodas iespaids, ka ievērojama daļa etnisko krievu Latvijā simpatizē Krievijas impēriskajām tieksmēm. Piemēram, Krievijas tiesības izmantot militāru spēku Ukrainas teritorijā atbalsta 28,7% respondentu. Tajā pašā laikā lielāka daļa krievvalodīgo - 79% - uzskata, ka Latviju Krievija neapdraud. Tam piekrīt vien 14%.

Pieņemts uzskatīt, ka Latvijas krievvalodīgie atrodas masīvā Krievijas propagandas ietekmē, kas veido viņu pasaules uzskatu un viedokli. Patiesi - 42,7% krievvalodīgie uzskata, ka Krievijas plašsaziņas līdzekļi notikumus atspoguļo objektīvi. Vienlaikus tiek pausts viedoklis, ka neobjektīvi un pat melīgi ir tieši Rietumu, tostarp Latvijas mediji. Tiesa, to informācijas avotu vidū, no kuriem krievvalodīgie uzzina jaunumus par notikumiem Latvijā un pasaulē, krievu kanāli nav pirmajā vietā. NTV Mir Baltic kā galveno informācijas avotu norāda vien 10% respondentu, RTR Rosija - 9% , REN TV Baltic - 9%. Daudz iecienītāki ir vietējie krievvalodīgie kanāli PBK (48%) un TV5 (43%).

Līdzīga aina vērojama arī radio, preses un interneta segmentā. Tas parāda, ka liela nozīme ir vietējo krievu plašsaziņas līdzekļu attieksmei pret Latvijas valsti un tās vērtībām. Līdz šim pārlieku lielam optimismam pamata nav - Latvijas krievu medijos sastopamas gan Latvijas valstij nedraudzīgas replikas, gan Krievijas politiku slavinoši komentāri. Nenovērtēsim par zemu arī Krievijas propagandas kanālus - tiem ir daudz lielāka ietekme uz Latvijas krievvalodīgajiem, nekā to parāda aptauja. Šobrīd savu darbību Latvijā un visā Eiropā sācis jaunais Krievijas propagandas tīkls Sputnik, kura vienīgais uzdevums ir veidot pasaules sabiedrisko domu Krievijai vēlamā virzienā. Vēsture ne reizi vien pierādījusi, ka autoritāri režīmi izmanto demokrātijas sniegtās priekšrocības, lai šo demokrātiju grautu no iekšienes. Krievija nav izņēmums…

Ko īsti mums atklāj SKDS pētījums? To, ka problēma ar daļas krievvalodīgo lojalitāti Latvijai joprojām pastāv, taču arī to, ka, iespējams, mēs kļūdāmies uzskatīdami lielāko daļu Latvijas krievvalodīgo par Krievijas piekto kolonnu. Liela daļa Latvijas krievu šeit ir piedzimuši un uzauguši, tāpēc savos uzskatos un dzīvesveidā daudz eiropeiskāki par saviem Krievijas tautiešiem. Protams, tādu personu kā Gapoņenko, Gončarovs, Lindermans, Osipovs, Girs, Ždanoka, Pliners, Mitrofanovs, Korens, tāpat virknes krievvalodīgo sabiedrisko organizāciju darbība ir klajā pretrunā Latvijas valsts interesēm. Tā kā radikāļi biežāk nonāk plašsaziņas līdzekļu uzmanības lokā, viņu darbībai ir vairāk pamanāma, tomēr šādu cilvēku Latvijas krievvalodīgo vidū nav vairākums.

Radikālas idejas Latvijas krievu vidū nav īpaši populāras un to pierāda vēlēšanu rezultāti, kur Latvijas Krievu Savienība un tamlīdzīgas organizācijas gūst visai niecīgus panākumus. Krievvalodīgajiem labāk patīk “Saskaņas” nosacītā mērenā retorika un sociāli ekonomiskā orientācija. Tas nozīmē, ka svarīgs faktors attieksmē pret Latvijas valsti ir personīgajai labklājībai. Ja latviešiem Latvijas valsts nozīmē tautas ilgu un cīņu vainagojumu, svētu senču mantojumu, bet ekonomiskā labklājība ir kaut arī svarīgs, tomēr pakārtots faktors, tad krievvalodīgajiem viss ir gluži pretēji. Iebraucēji attieksmē pret mītnes zemi ir vairāk pragmatiski nekā emocionāli. Viņu lojalitāti valstij lielā mērā nosaka, cik ērti tajā dzīvot. Ja valsts ir nabadzīga vai to skar nopietna ekonomiskā krīze, cittautiešu neapmierinātība pieaug, jo viņu attieksme pret mītnes zemi ir cieši saistīta ar labklājību, ko tā var sniegt.

Pirmās republikas laikā Latvijas krievu iedzīvotāji bija samērā lojāli valstij. Ar integrāciju problēmu nebija, arī latviešu valodu prata visi, kaut mazākumtautību skolās bērni mācījās dzimtajā valodā. Tomēr jāatceras, ka tās bija etniskās un reliģiskās (vecticībnieki) kopienas, kas Latvijā dzīvoja daudzus gadu desmitus vai pat simtus, vai arī tā sauktā baltā emigrācija, kas mūsu zemē ieradās pēc boļševiku apvērsuma Krievijā. Viņi bija pateicīgi Latvijai par patvērumu un iespēju dzīvot brīvā zemē. Savukārt šodienas krievvalodīgie lielākoties ir bijušie padomju pilsoņi vai to pēcnācēji, un tas nosaka viņu mentalitāti. Daudzus vecākās paaudzes krievvalodīgos māc nostaļģija pēc PSRS laikiem, kuras sabrukšanu tie uzskata par traģēdiju. Tas lielā mērā ir iemesls viņu kritiskajai attieksmei pret valstīm, kas izveidojās PSRS sabrukuma rezultātā. Šādu attieksmi viņi cenšas ieaudzināt arī savos bērnos.

Aktīvu krievu šovinistu Latvijā ir salīdzinoši maz, tomēr pietiekami, lai turpinātu uzturēt spriedzi sabiedrībā. To pierāda kaut vai krievu radikāļu iniciētais referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tajā piedalījās ievērojams skaits Latvijas krievvalodīgo, tomēr pats par sevi šis fakts vēl neliecina par visu šo cilvēku nelojalitāti. Liekot roku uz sirds, ja mums piedāvātu iespēju latviešu valodu padarīt par kādas zemes, kurā dzīvo daudz latviešu, oficiālo valodu, vai mēs nebalsotu par? Tomēr šo balsojumu mēs nesaistītu ar lojalitāti pret savu mītnes valsti. Ir skaidrs, ka visi tie daudzie tūkstoši, kas referendumā balsoja par krievu valodu, nav zvērināti latviešu un latviskā nīdēji. Tie, kas turpina musināt Latvijas krievvalodīgos un valodas jautājumu izmanto sabiedrības šķelšanai, ir Krievijas atbalstītie visu pasugu krievu radikāļi.

Līdzīgi ir ar Krievijas maigās varas projektiem izglītības, kultūras un citās jomās. Palīdzība dažādām krievu organizācijām, grāmatu sūtījumi krievu skolām, krievu mākslinieku koncerti - krievvalodīgie to uztver kā Krievijas atbalstu tautiešiem ārzemēs. Arī Latvija taču palīdz latviešu diasporai dažādās pasaules zemēs. Latvijas krievi kontaktus ar tēvzemi, kas daudziem ir arī dzimtene, uzskata par nozīmīgiem un nedomā par to, ka Krievija palīdzību tautiešiem izmanto savu politisko mērķu sasniegšanai, kas ne vienmēr atbilst Latvijas valsts interesēm. Lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo Krievijas maigās varas izpausmes nesaista ar lojalitātes jautājumu. Viņi uzskata, ka ir iespējams vienlaikus būt lojāliem gan Latvijai, gan Krievijai, nesaskatot šādā dubultmorālē nekādas pretrunas.

Lai arī pētījums atklāj, ka liela daļa Latvijas krievvalodīgo atbalsta Krievijas politiku Ukrainā, tas nenozīmē, ka viņi šādu etnisku konfliktu vēlētos arī mūsu zemē. Ekstrēmi noskaņotu cilvēku, kas uz to būtu gatavi, ir vien neliela saujiņa. Tautas paruna saka, ka labāk slikts miers nekā labs karš. Tieši tāpēc krievvalodīgo atbalsts radikāļiem ir niecīgs. Krievvalodīgie arī ļoti labi zina, kāda ir politiskā un ekonomiskā situācija Krievijā. Neskatoties uz nebeidzamo gaušanos par “krievu tiesību ierobežošanu”, Latvijas krievi tomēr izvēlas palikt Latvijā vai arī pārceļas uz dzīvi “pūstošajā” Rietumeiropā un “naidīgajā” Amerikā. “Plaukstošajā” Krievijā neviens dzīvot netiecas. Tādēļ vēl jo nozīmīgāks kļūst sabiedrības integrācijas un vienotības jautājums, lai mums nekad nenāktos dzīvot valstī ar divām savstarpēji naidīgām kopienām.

****

Latvijai ir jāapzinās reālie riski, kādus krīzes situācijā var radīt pārlieku liela neintegrētu krievvalodīgo kopiena valstī, tomēr daudz svarīgāka ir mūsu pašu - latviešu nostāja. Vai esam tik lojāli savai valstij kā domājam? Redzot ļaužu pulkus, kas ik gadu piedalās 11. un 18.novembra, 4.maija un citu valsts svētku pasākumos, šķiet, ka ar lojalitāti un patriotismu viss ir kārtībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šos pasākumus apmeklē ne vien latvieši, bet arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji. Katru gadu arvien vairāk jauniešu pievienojas jaunsargu un citam patriotiskām kustībām, pieaug Zemessardzes rindas. Tas ļauj ar cerību lūkoties valsts nākotnē. Un tomēr - vai patiešām viss ir tik gludi?

Saka, ka starp mīlestību un naidu esot vienas sarunas attālums par notikumiem Ukrainā. Patiešām, Ukraina spilgti izgaismojusi bīstamas tendences arī latviešu sabiedrībā. Arvien biežāk sociālajos tīklos parādās ļaudis, kas pauž atklātu naidu pret Latvijā pastāvošo varu un politiski ekonomisko sistēmu. Tas, ka cilvēki nav apmierināti ar valdību, nav nekas neparasts jebkurā pasaules valstī. Tomēr no šo cilvēku teiktā noprotams, ka viņi ienaidnieku redz pašā Latvijas valstī tās pašreizējā formā un labprāt piedzīvotu šīs valsts drīzu galu. Un tie nav krievi, bet latvieši! Tajā pašā laikā šie cilvēki uzskata sevi par Latvijas patriotiem, taču viņu izpratne par patriotismu un vēlamo Latvijas attīstības modeli ir pretrunā gan oficiālajai valsts politikai, gan sabiedrības vairākuma viedoklim.

Vairums 4.maija republikas kritiķu neieredz nevis pašu Latvijas valsti, bet tās varas nesējus - valdību, politiķus, ekonomisko eliti. Taču starp valsts varu un valsti nav liekama vienlīdzības zīme. Lai arī politiķi sastrādājuši daudz nejēdzību un lielā mērā patiešām atkāpušies no 18.novembra republikas ideāliem, tomēr varas nāk un iet, bet Latvijas valsts kā latviešu tautas gadsimtu ilgu vainagojums paliek. Muļķīgs un nepārdomāts ir pazīstamais teiciens - es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti! Tā var spriest tikai cilvēki, kam valsts asociējas ar partiju savstarpējiem kašķiem nevis nācijas vienotības augstāko ideālu. Tā var spriest cilvēki, kas nespēj novērtēt, cik liela Dieva dāvana latviešu tautai ir sava valsts. Nav obligāti mīlēt valdību un politiķus, taču Latvijas valsts mūsu mīlestību un cieņu IR pelnījusi.

Pēdējos gados daļā Latvijas sabiedrības uzplaucis izteikti antiamerikānisks noskaņojums. ASV tiek vainotas visās pasaules nelaimēs, savukārt Latvijas valdība kritizēta par pārāk lielu pakļaušanos amerikāņiem. Dzirdēts pat apgalvojums, ka Amerika esot kolonizējusi un izlaupījusi Latviju! Dīvains spriedums. Vai pazīstat daudz amerikāņu fermeru, kam piederētu kaut gabals Latvijas zemes? Un cik amerikāņu uzņēmēju pārvaldītus Latvijas uzņēmumus jūs zināt? Tikpat absurda ir tēze, ka NATO okupējusi Latviju. Šādas blēņas atļaujas paust arī viena otra sabiedrībā pazīstama persona, piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs, komponists Imants Kalniņš vai Saeimas deputāts, bijušais padomju robežsardzes poļitruks Jānis Ādamsons. Šiem ļaudīm nu gan vajadzēja zināt, ka Latvija ir NATO dalībvalsts un ierobežots ārvalstu militārais kontingents te atrodas pēc mūsu pašu lūguma. Bet, ja runājam par interesēm, tad tieši šādi bezatbildīgi izteikumi tīši vai netīši atkārto Krievijas propagandas tēzes un atbilst Kremļa interesēm Baltijas reģionā.

Runājot par Latvijas zemes un uzņēmumu nonākšanu ārzemnieku rokās, tas ir sāpīgs jautājums mums visiem, taču ne jau Amerika un pat ne Eiropas Savienība pie tā vainīga? Kas tad pārdod savu zemi ārzemniekiem? Vai ne paši latvieši? Kas izpārdeva visus puslīdz veiksmīgos Latvijas uzņēmums ārzemju investoriem? Vai tie nebija latviešu uzņēmēji? Nav ko vainot ASV un ES, ja paši esam gatavi pārdot savu zemi un mantu katram, kurš spēj solīt vairāk. Kas attiecas uz ES dažkārt netaisnīgo attieksmi pret mazajām valstīm un mums nepieņemamām Eiropas regulām, tur nav vainīgi ārzemnieki, bet mūsu politiķu lokanais mugurkauls, kas nespēj vai negrib sekmīgi cīnīties par Latvijas interesēm. Ja tā ir kolonizācija, tad paši to esam veicinājuši, ievēlot šādus politiķus.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka politiskā vara Latvijā pārāk pakļaujas no Rietumiem nākošajām morālajām un tikumiskajām [ne]vērtībām. Šādu viedokli varētu atbalstīt ikviens patriots, ja vien… tikumības jautājumu nemēģinātu saistīt ar Putina Krieviju. “Izvirtušie” Rietumi nemitīgi tiek pretstatīti “tikumīgajai” Krievijai. Arī šī retorika burts burtā kopē Kremļa propagandas tēzes un diskreditē patiesu cīņu par tikumību. Vēl vairāk - kā vienīgā iespēja Latvijai paglābties no Rietumu izvirtības tiek piedāvāta cieša sadarbība ar pareizticīgo Krieviju. Tā dziesminieks Kaspars Dimiters - savulaik patriotisku uzskatu cilvēks, kas tagad uzstājas kā kvēls Latvijas politiskās varas kritiķis un Putina Krievijas aizstāvis, sociālajos tīklos paudis viedokli: “Valsts tik mazai tautai [kā latvieši] ir absolūti nevajadzīga, jo valsts ir banāls politisks veidojums, kas bremzē tautas morāles un kultūras procesus. Mazas valstis vienmēr pakļāvušās zem lielām valstīm”. Kaspars un viņam līdzīgi domājošie Krievijas ietekmi Latvijā uzskata par mazāku ļaunumu nekā homoseksuālisma propagandu un praidus.

Izrādās, Latvijā joprojām mājo arī padomju nostaļģijas mākti latvieši. Šādu padomju sistēmas idealizētāju gan nav pārāk daudz. Daļa šo padomju dzīvesveida apjūsmotāju uzstājas arī kā nikni “krievu tiesību” aizstāvji, nereti paužot vēl krieviskākus uzskatus par pašiem krieviem. Viens no šādiem ļautiņiem ir bijušais padomju virsnieks Einārs Graudiņš - latvietis, kas uz Saeimu kandidēja no… Krievu Savienības saraksta! Būdams pilsonis viņš ir arī viens no Nepilsoņu kongresa dibinātājiem. Graudiņa pret Latvijas valsts politiku vērstie raksti parādās dažādos interneta portālos, viņa “īpašo viedokli” iecienījuši arī Krievijas televīziju propagandas raidījumi. Cits bijušais padomju kadru virsnieks - Georgs Kuklis-Rošmanis tika atbrīvots no darba Latvijas Jūras akadēmijā par to, ka publiski aģitēja par krievu valodu kā otru valsts valodu. Arī Kuklis-Rošmanis ir Latvijas Krievu Savienības un Nepilsoņu kongresa biedrs, šovinistiskās Baltijas kazaku organizācijas valdes loceklis.

Eināra Graudiņa jaunības dienu bilde - simbols padomju nostaļģijas māktajiem latviešiem.

Bet biznesa konsultants Ainārs Komarovskis regulāri publicē rakstus dažādos interneta resursos, kur slavina padomju laikus un pauž uzskatu, ka Krievijas impērijā un PSRS Latvijai klājies daudz labāk nekā neatkarības laikā. Savukārt ekstravagantais uzņēmējs un viens no partijas “Suverenitāte” dibinātājiem Edvīns Puķe, kas Saeimas vēlēšanās arī startēja no Latvijas Krievu Savienības saraksta (izrādās, ir tik daudz latviešu, kas grib būt krievi!), ir Kremļa atbalstītā krievu motociklistu kluba “Nakts vilki” biedrs. Jāpiemin arī žurnālists Juris Paiders, kas uzskata, ka Latvijas okupācija nav bijusi un kopā ar Jāni Urbanoviču savās grāmatās slavina dzīvi Padomju Latvijā, kā arī kvēlie sociālisma piekritēji Modris Lujāns un Jānis Kuzins, kas savas politiskās karjeras veidojuši, sadarbojoties ar prokrieviskām partijām un no lojalitātes viedokļa apšaubāmām nevalstiskām organizācijām.

Tomēr lielākā daļa no pašreizējās varas kritiķiem nebūt nevēlas neatkarības likvidēšanu vai Latvijas pievienošanu Krievijai, kā varētu šķist. Tieši pretēji - daudzi pauž ideju par Latviju kā no valstu savienībām un militāri politiskiem blokiem neatkarīgu valsti, kas īsteno vienīgi savas nacionālās intereses. Skan patriotiski, taču mūsdienu globālajā pasaulē šāds uzstādījums var izrādīties gana utopisks. Ģeopolitiskā situācija mūs vienkārši piespiedīs izvēlēties konkrētu pozīciju. Taču, lūk, citāts no ieraksta sociālajos tīklos: “Latvija bija, ir un būs Krievijas ietekmes zonā, un ņemot to vērā, Latvija var saglabāt savu valstiskumu un palikt ārpus Krievijas. Taču, ja Latvija par varītēm centīsies “aizbēgt” no Krievijas, tā zaudēs valstiskumu un ātri vien nonāks Krievijas sastāvā”. Atšķirībā no vairākuma Latvijas pilsoņu, šie cilvēki uzskata, ka suverēnas Latvijas nākotne iespējama tikai ciešā savienībā ar Krieviju. Dalība NATO un ES Latviju iznīcināšot. Patiesībā mums tiek piedāvāta nevis suverenitāte un patiesa neatkarība, bet vienas ģeopolitiskas orientācijas nomaiņa ar citu. Bet tieši to vēlas Krievija.

Pabarot un nekaitināt!

Mums varētu pārmest, kāpēc vispār rakstām par šādiem “Krievijai noderīgiem latviešiem”, kāds taču nav sabiedrības vairākums. Pirmkārt, latviešiem savi “varoņi” ir jāpazīst, otrkārt - pretēji daudzu uzskatam šādi domājošu ļaužu sociālajos tīklos kļūst ar katru dienu vairāk. Lai arī šie cilvēki apgalvo, ka ir lojāli Latvijai, tomēr publiskajā telpā nemitīgi izplata Krievijas propagandas tēzes. Vai patiešām Krievijai būtu izdevies izveidot Latvijā piekto kolonnu pašu latviešu vidū? Ko gan mēs varam prasīt no cittautiešiem, ja daļa latviešu aizrautīgi sēj sabiedrības apziņā Kremlim izdevīgas idejas? Spriežot pēc šo cilvēku gaušanās par “varas represijām”, Drošības policijai šīs sabiedrības daļas darbība nav palikusi nepamanīta. Un labi ka tā, jo šo cilvēku attieksme pret valsti ir potenciāls drauds ne tikai 4.maija, bet arī 18.novembra Latvijas Republikai.

****

Šādu marginālu “disidentu” nostāja ir skaidra, bet kā ar vairākumu Latvijas pilsoņu? Kā mēs saprotam lojalitāti un patriotismu? Nereti sarunās ar cittautiešiem atklājas, ka par vienu no svarīgākajām lojalitātes pazīmēm tie uzskata godīgu nodokļu maksāšanu valstij. Nodokļi gan vairāk ir likumdošanas nevis patriotisma jautājums, tomēr attieksme pret likumu lielā mērā parāda arī attieksmi pret valsti. Ja esam lojāli valstij, mums ar cieņu jāizturas pret tās izdotajiem likumiem. Taču šodien daudzi no tiem, kas valsts svētkos ar sajūsmu piedalās dažādos pasākumos, ar tikpat lielu prieku gatavi saņemt algu aploksnē, “optimizēt” nodokļus un citādi krāpt valsti, bet pēc tam lamāt valdību, ka tai pietrūkst naudas sociālām, izglītības un citām vajadzībām. Vai šāda attieksme nenorāda uz mūsu patieso lojalitāti un patriotismu? Vai arī rīkojamies pēc tā paša greizā principa - es mīlu šo zemi, kas man daļas par valsti?

Kā vienu no lielākajiem 4.maija republikas noziegumiem mēdz minēt milzīgo cilvēku daudzumu, ko Latvija zaudējusi pēdējos divos gadu desmitos. Tas patiešām ir sāpīgs jautājums. Lielākajai daļai no aizbraukušajiem grūti ko pārmest - viņi aizbrauca ne tādēļ, ka ļoti to vēlējās, bet apstākļu spiesti, lai spētu samaksāt rēķinus un izdzīvot. Taču būsim godīgi - ne visi aizbrauca tāpēc, ka viņiem nebija citas izejas. Daudziem Latvijā bija gan darbs, gan salīdzinoši normāli dzīves apstākļi, un prom viņi devās lielākas algas un labākas dzīves meklējumos. Ir cilvēki, kas dzīvo pēc principa - kur labi, tur dzimtene! Aptaujas vēsta, ka lielākā daļa aizbraukušo atgriezties Latvijā nedomā. Ir tik viegli pierast pie salīdzinoši lielākas labklājības un normālākas sadzīves. Tomēr, vai arī šī nav tā pati - es mīlu Latvijas zemi, bet ne valsti - filozofija?

Tomēr ir arī cilvēki, kas Latviju pamest nevēlas, bet ar grūtībām un krīzēm cīnīties pašu zemē. Daži tādus sauc par muļķiem vai ideālistiem, kas nespēj atrast labi apmaksātu darbu ārzemēs. Bet varbūt tieši tas ir patiess patriotisms? Uz jautājumu, vai viņi piekristu pārcelties uz dzīvi citā valstī, ja tas nozīmētu ievērojamu dzīves līmeņa kāpumu, minētajā SKDS aptaujā piekrītoši atbildēja 44% krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju, bet šim apgalvojumam nepiekrita 45%. Domāju, latviešu atbildes būtu ļoti līdzīgas. Bet, ja tā, vai mums ir tiesības teikt, ka esam lielāki patrioti par cittautiešiem? Ne velti tik bieži tiek citēta ciniskā anekdote par pēdējo latvieti, kurš aizbraukdams lidostā izslēdz elektrību. Tas parāda lielas sabiedrības daļas neticību Latvijas valsts nākotnei.

Tomēr vislielākā lojalitātes un patriotisma mēraukla ir gatavība X stundā aizstāvēt savu valsti. Latvieši ir spējuši vienoties tautai sarežģītos brīžos, taču vai esam gatavi savu zemi aizstāvēt arī ar ieročiem rokās? Cits SKDS pētījums, kas veikts pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma, parāda, ka 58,7% vīriešu pilsoņu karaklausības vecumā būtu gatavi cīnīties par Latviju, bet 27,9% to tomēr nedarītu. Mazliet vairāk nekā 13% respondentu nebija konkrēta viedokļa. No tiem, kas gatavi aizstāvēt savu valsti, 67% ir latvieši, 41,2% - krievvalodīgie. Arī 24,7% sieviešu nepieciešamības gadījumā būtu gatavas cīnīties par Latviju. Tāpat pētījumā secināts, ka Latviju ar ieročiem rokās aizstāvētu arī 34,4% vīriešu, kam nav Latvijas pilsonības. Jautājums tikai, vai viņi to darītu arī tad, ja potenciālais pretinieks būtu Krievija? Jo tieši Krievijas neparedzamā ārpolitika šodien ir vislielākais drauds Latvijai.

Ir skaidrs, ka lojalitātei nav tautības un patriotismu nevar noteikt pēc pases kabatā. Ir krievi, kas intervijās atklāti paziņo, ka par Latvijas valsti necīnīsies nekad. Un ir latvieši, kas jau šodien plāno, kā krīzes brīdī aizšmaukt no savas zemes uz drošāku vietu. Bet ir arī patrioti - gan latvieši, gan krievi, kas gatavi šo valsti aizstāvēt, ja nepieciešams, ziedojot tai savu dzīvību. Jā, mums ir atšķirīga mentalitāte, atšķirīga vēstures izpratne. Jānomainās vairākām paaudzēm, lai šīs pretrunas izzustu. Tomēr ir lietas, ko varētu darīt jau šodien, lai tuvinātu abas sabiedrības grupas. Vairākums Latvijas krievvalodīgo pauž viedokli, ka sabiedrības saliedētību veicinātu bezmaksas latviešu valodas kursi (79%), tāpat kopīgas nometnes, konkursi un citi pasākumi bērniem un jauniešiem (77%). 65% respondentu atzinīgi vērtē valstij un sabiedrībai nozīmīgu pasākumu translāciju LTV7 un LR4 ar sinhronu tulkojumu krievu valodā. Valsts atbalstu mazākumtautību organizācijām kultūras un etniskās identitātes saglabāšanai novērtētu 60% cittautiešu. Un, lai gan krievu nacionālisti asi nosodīja ideju par krievu bērnu īslaicīgu ievietošanu latviešu ģimenēs, šādu apmaiņas programmu tomēr atbalstītu 55% krievvalodīgo.

Šogad paiet 25 gadi, kopš Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, ar kuru tika atjaunota Latvijas valstiskā suverenitāte. Šajos gados bijušas gan uzvaras, gan zaudējumi, piedzīvoti panākumi un pieļautas smagas kļūdas. Lai Dievs dod, ka mēs spētu pārvarēt kļūdas un neveiksmes, ko piedzīvojusi 4.maija republika, un pilnībā atgrieztos pie 18.novembra republikas mērķiem un ideāliem. Dievs dod, lai mūsu lojalitāte un patriotisms nebūtu vien vārdos, bet pārliecinošos mīlestības darbos. Dievs dod, ka mēs pārvarētu nesaskaņas un sabiedrības sašķeltību, lai celtu un sargātu mūsu kopīgo valsti - Latvijas Republiku. Un Dievs nedod, ka mums atkal reiz nāktos stāvēt vienam pret otru ar ieroci rokās - kaimiņam pret kaimiņu, brālim pret brāli, latvietim pret latvieti. Sargāsim, mīlēsim un kopsim mūsu Latviju un neatdosim to svešiem kungiem - vienalga, vai tie nāktu no Austrumiem vai Rietumiem. Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons, karikatūras Gatis Šļūka. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/05/04/par-lojalitati/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.