- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Pieticības un atturības tikums - vai mūsdienu draudzei tas ir aktuāli?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2015. gada 30. marts 15:30 sadaļā Kristīgas diskusijas

“Laikmeta zīmju” rokās nonāca vēstule, ko vairāku draudžu mācītājiem un vadītājiem rakstījis kāds kristietis, kuru, kā viņš pats saka, šajā jautājumā uzrunājis Dievs. Jautājums ir par apģērba kultūru Kristus Draudzē un pieticības tikumu. “Laikmeta zīmes” nolēma tēmu paplašināt, ietverot arī kosmētiku, rotaslietas, tetovējumus un kristieša ārējo izskatu vispār, tā nozīmi vai nesvarīgumu Dieva pielūgsmē un godināšanā. Bet vispirms minētā vēstule.

****

Gribam dalīties ar jums pārdomās, ko esam sapratuši ilgākā laika posmā. Jau Vecajā Derībā Dievs daudzkārt sauc Savu Draudzi par laulības pārkāpēju, jo Viņa tauta piekopj elku dievu godināšanu. Par daudziem ķēniņiem Viņš ir sacījis, ka tie dara to, kas labs Tā Kunga acīs, tikai… Un viņš darīja to, kas Tā Kunga acīs ir taisnīgs, un viņš visu darīja, kā viņa tēvs [..] bija darījis. Tikai augstieņu svētnīcas netika nopostītas, tauta vēl arvien nesa dedzināmos upurus un upurēja kvēpināmos upurus augstienēs… (2.Ķēn. 15:34-35).

Mūsdienu sabiedrības morāle un tikumība ir neatgriezeniski samaitāta. Dievs saviem uzticamajiem kalpiem atklājis, ka šajā jomā laicīgajā sabiedrībā neko izmainīt nevarēs. Arī Raksti mums to atklāj. Mūsu sabiedrību nevarēs ietekmēt nekas. Tur bija un būs miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība. Šīs lietas ilgā laika posmā ir samaitājušas cilvēkus tik pamatīgi, ka šodien šķiet normāli tas, kas vēl pirms 15 - 20 gadiem bija piedauzīgs, amorāls un kaunpilns.

Piemēram, sievietes šodien kā ikdienas āra apģērbu valkā to, kas kādreiz bija apakšveļa. Pirmo reizi uzvelkot nedaudz nokaunējās, tad apspieda sevī šīs jūtas, apklusināja sirdsapziņu, un šodien jau ir gatavas novilkt arī to pašu, jūtoties labi un apmierināti. Kādreiz cīnījās par to, cik gariem jābūt svārkiem, šodien uzvelk melnus legingus vai cieši pieguļošas bikses un svārkus var nevilkt vispār. Prostitūtas Izraēlā ir vairāk apģērbtas nekā sievietes mūsu sabiedrībā. Šodien ar nožēlu ieraugām, ka tā ģērbjas pat mācītāju sievas un bērni. No mazām dienām meitenes vairs netiek audzinātas un ģērbtas kā mazas princesītes, bet labākajā gadījumā kā puikas, sliktākajā - kā prostitūtas.

Ja tas šodien ir kļuvis par normu, ko tad mēs uztraucamies, ka sabiedrībā ielaužas homoseksuālisms, lesbisms?! Robežas tiek nojauktas no bērna kājas un mēs briesmas pat vairs nenojaušam. Tas ir gars, kas saka: skaistums prasa upurus. Jā - apsaldētas olnīcas un sieviešu orgānus! Kam mēs pienesam šo “upuri”?

Dieva standarti nav mainījušies. Draudzei, Viņa uzticamajiem ļaudīm jāņem vērā: Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga vārdu (2.Tim. 2:19).

Sen neesmu dzirdējis sprediķi par grēku, tikumu, kaunīgumu. Ja Dieva rakstītais Vārds izmaina, tad mums būtu jāmainās un jāpieaug svētumā. Jēzus teica: Esiet svēti, jo es esmu svēts! (3.Moz. 20:26; 1.Pēt. 1:16). Svēts nozīmē atšķirts jeb nošķirts. Dievs mūs aicina: Esiet atšķirti, atšķirīgi no pasaules, kur valda miesas kāre un juteklisms! Pāvils vēstulē Timotejam raksta: Tāpat arī sievas pieklājīgā apģērbā, kaunīgi un savaldīgi, lai viņas greznojas… (1.Tim. 2:9). Es pasvītroju vārdu “apģērbā” tādēļ, ka latviešu tulkojumā šis vārds aizstāts ar vārdu “uzvedībā”, taču oriģinālā šis vārds ir “kaunīgā apģērbā”. Šodien Draudze no šīs pozīcijas ir atkāpusies. Ienākot Draudzē jaunām sievietēm no pasaules, kaunīgums un tikumība viņām netiek sludināts un norādīts kā paraugs. Jo priekšā jau ir māsas, kas ģērbjas tā, kā minēts augstāk. Es bīstos nosodīt, bet tā es šo situāciju vērtēju.

No Rakstiem neko neizņemsi, piemēram: vecākās sievas lai pamāca jaunākās… (Tit. 2:3-4). Taču draudzē man kāda māsa saka, ka viņas sirdī šajā ziņā esot miers un - ja tev nepatīk, aizver acis. Tā esot katras personīga lieta. Man nebija ko sacīt. Tad jau pēc dievkalpojuma, sadraudzības laikā man jāstaigā ar aizvērtām acīm! Bet es gribu, lai saskarsmē ar draudzes māsām man nebūtu jāmulst un jādomā, kur acis likt. Tad jau jāņem ārā no Rakstiem tās nodaļas, kur teikts par šķīstību, tikumību, klusu garu, atturību un kaunīgumu. Tad sāksim uzvesties kā kurš sapratis - kam mums vairs Raksti?!

Mēs esam kļuvuši kūtri klausīties, taču nemitīgi skandinām, ka Raksti ir mūsu mēraukla. Nemelosim pret patiesību. Kā mūs pazīt sabiedrībā, ar ko mēs atšķiramies? Man saka - Dievs redzot sirdi. Taču man nav dots redzēt, kas ir tavā sirdī. Es spriežu no ārienes, kas ir tavā sirdī. Pāvils saka, ka mēs esam vēstule (2.Kor. 3:2-3) - tad nu es arī izlasu to, ko redzu…

Iespējams, ir trīs problēmas:

  • Cilvēki ir pasaules gara apstulboti, nevēlas dzirdēt un mainīties.
  • Sievietēm ir kauns no savas identitātes, viņas nespēj sevi pieņemt, traucē audzināšanas trūkums vai kāds apkaunojums bērnībā.
  • Sieviete bērnībā tikusi pazemota, izmantota. Taču tad šī lieta jāatklāj Dieva priekšā un jālūdz dziedināšana.

Vasaras nometnēs ir baisi redzēt visu to vaļību. Man teiks, ka ir taču karsts, tomēr ne karstāk kā Izraēlā vai Indijā, bet tur tikumīgas sievietes tērpjas drēbēs, kas apsedz no kāju papēžiem līdz zodam. Un neviens nesūdzas, ka ir karsts! Mūsdienās pludmales kultūra ir ielauzusies ielās, skolās, bērnu filmās, multfilmās, ofisos, sabiedriskajā transportā. Arī draudzēs. Kristiešiem, brāļiem un māsām, nav publiski vienam otra priekšā jāizģērbjas kailiem, nav jāpiedalās publiskās “miesas izrādīšanas ceremonijās”. Varat man nepiekrist, bet jautājiet Dievam un lasiet visus Rakstus, ne tikai to, kas patīk. Kurš šķīstās no visa, kas slikts, to Dievs pieņems.

Varētu domāt, ka šis gars skar tikai māsas, taču tā nav. Arī brāļi ir ietekmēti, tikai apslēptākā veidā. Vīriem patīk, ka viņu sievas ģērbjas. Un tas ir normāli. Es kā normāls vīrietis protu novērtēt sievietes auguma formu skaistumu. Dievs ir radījis sievieti un vīrieti, lai būtu šī patikšana. Taču DRAUDZĒ Dievs ir paredzējis: vīrs savai sievai un sieva savam vīram. Nevis sieva visiem sabiedrības vīriešiem un pretēji. Sods sākas no Dieva Nama - mēs netiesājam tos, kas ārā. Mēs nedrīkstam būt sexy priekš visiem. Arī vīriem ir jāpieaug šajās lietās, nepiekrītot, ka viņu sievas ir sexy visiem. Taču brāļu domāšana ir pasaules gara ietekmēta. Vīri zemapziņā vai pat bezapziņā (termini psiholoģijā) lepojas ar to, ka viņiem ir tik skaistas, seksīgas sievas. Tā ir patiesība, pat ja viņi to noliedz.

Mīļie, uztveriet šīs lietas nopietni! Mēs visi varam būt ar to saindēti pat nemanot, un es neesmu izņēmums. Piemēram, ja internetā kādā uznirstošā logā nejauši “izlec” daiļa auguma atkailinātas sievietes bilde, un tādas internetā ir daudz, un šī fotogrāfija uzjunda seksuālas fantāzijas un vēlmes, un rezultātā vīrietim ir sekss ar savu sievu, tad arī tā ir laulības pārkāpšana. Tas neko nenozīmē, ka sekss ir ar savu sievu, jo ierosmes avots bija cita sieviete! Un mana sieva to sajuta un jutās slikti, bet es par to neko nezināju un jutos normāli, jo manas gara acis bija “aizturētas”. Mums jābūt atklātiem pret sevi un Dievu. Šādas lietas Draudzē nav tik atklāti ieraugāmas kā sieviešu apģērbs. Taču arī tas ir grēks. Mēs domājam, ka ejam Dieva ceļus un paklausām Viņam, taču Dievs saka, ka ne līdz galam…

Mēs vēlamies Dieva godību un tuvumu Draudzē, Viņa Gara izliešanos, taču slavēšanas vadītāji un citi slavētāji tuvojas Dievam pielūgsmē bez ārēji redzama kaunīguma, šķīstības, rimtuma un svētuma, un vēl ļauj uz to skatīties visai pasaulei internetā. Man par to ir kauns. Es netiesāju, es esmu noskumis. Tā šodien notiek daudzās draudzēs un tas mani ļoti skumdina. Es lūdzu, lai Dievs izlej Savu Garu un dod īstu saprašanu un labo gribu mainīt šīs lietas. Ir tikai jāvēlas sadzirdēt, saredzēt un paklausīt. Par to nedrīkst klusēt. Ja es klusēju, Dievs atprasīs no manis.

Vai jūs, kas esiet atbildīgie draudzēs, klusēsiet jeb RUNĀSIET?!

****

Tāda, lūk, vēstule. Pirmajā mirklī šķiet - kārtējais “pareizā” kristieša dvēseles kliedziens. Visi taču būsim sastapuši cilvēkus, kas visu jauno, mūsdienīgo mēdz piedēvēt sātanam. Kādreiz par sātana izgudrojumu tika nosaukts radio, pēc tam televizors. Kad draudžu muzikālajā kalpošanā ienāca elektriskie, bet vēlāk elektroniskie instrumenti, dažiem tas šķita gluži vai “pasaules gals”. Bungas tika  nosauktas par “sātanisku instrumentu”, apskaņošanas sistēmas - par “elles vārtiem”. Teātris, kino, laicīgi koncerti ir tikai “salmi un sēnalas”; rotaslietas, kosmētika, moderns apģērbs - necienīgi pasaulīgas dzīves atribūti; joki, anekdotes, karikatūras - garīgi nenobriedušu smējēju māžošanās.

Reiz kāda māsa, stāstot savu ticības dzīves pieredzi, ar zināmu rūgtumu konstatēja - ja ienākot draudzē jaunie kristieši zinātu, ka tie pārmetumi, kādus viņiem nereti nākas dzirdēt no tā sauktajiem “bauslības kristiešiem”, patiesībā nav Dieva viedoklis, bet tikai dažu cilvēku izpratne par to, kas “pareizs” vai “nepareizs”, viņi izbēgtu daudzām gara un dvēseles ciešanām. Šī jaunā sieviete nevalkāja ekstravagantas rotas un nebija uzlikusi kilogramiem grima - viņai tika pārmests par visparastākajiem auskariņiem un elementāru dekoratīvo kosmētiku. Šādi uzbrukumi cilvēkiem, kas tikko piedzīvojuši Kristus žēlastību, sāpīgi ievaino viņu sirdsapziņu un nepelnīti liek justies kā pēdējiem grēciniekiem.

Dievs nevērtē cilvēku pēc apģērba, kosmētikas esamības vai neesamības un citām ārējām pazīmēm. Dievs redz cilvēka sirdi, tāpēc Viņam vienīgajam ir tiesības izteikt spriedumu par mūsu dzīvi. Tomēr zināma taisnība vēstules autoram ir, ka par mūsu iekšējo cilvēku kaut kādā ziņā var spriest arī no mūsu ārienes. Cilvēku, kura vērtību skalā materiālajām lietām nav tik būtiskas nozīmes, reti kad mocīs pārspīlētas rūpes par savu ārējo izskatu, un viņam nav vajadzības savu Dieva doto miesu izkropļot ar tetovējumiem, pīrsingu, biezu kosmētikas kārtu vai, kas vēl trakāk - plastiskās ķirurģijas “brīnumiem”.

Mūsu senči un pat cilvēki tikai pirms pāris gadu desmitiem uz dievnamu dodoties apģērba labāko, kas viņiem bija. Tas tika uzskatīts par normu. Šodien, kad pat operā atļaujas ierasties saplēstās džinsās un džemperīti, arī baznīcēnu apģērba kultūra ir krietni degradējusies. Šodienas moto ir - katrs ģērbjas, kā viņam ērtāk. Tomēr padomāsim, vai šādā veidā mēs neesam pazaudējuši kaut ko ļoti būtisku. Latvijā nav karaļu, toties mums ir prezidents. Ja jūs būtu ielūgti uz pieņemšanu pie prezidenta, vai jūs dotos uz turieni legingos un krosa kurpēs? Jūs censtos apģērbt labāko, kas atrodams jūsu garderobē. Ja mēs protam parādīt cieņu mirstīgiem cilvēkiem, vai mūžīgais Dievs būtu pelnījis ko mazāku?

Dievs ir mūsu Tēvs, un kā bērni mēs varam nākt pie Viņa jebkurā brīdī, jebkurā situācijā, jebkādā apģērbā. Tā ir bērnu privilēģija. Dievam nav dresskoda. Tomēr ir brīži un situācijas, kad arī laicīgo valdnieku bērni kļūst par tādiem pašiem pavalstniekiem kā visi citi. Mīļš tētis viņš ir mājās, bet publiski - ķēniņš, kam pienākas cieņa un godbijība. Ja laicīgie ķēniņi pelnījuši savu pavalstnieku godbijīgu attieksmi, cik gan vairāk pasaules mūžu Valdnieks, neredzamais un neiznīcīgais Dievs?! Ierasties pie Ķēniņa uz pieņemšanu pieklājīgi apģērbtam - tas ir mūsu attieksmes un cieņas jautājums.

Cits svarīgs aspekts ir līdzcilvēku reakcija. Kā minēts vēstulē, reizēm problēmas rada pārāk vaļīgs un seksuāli akcentēts ģērbšanās stils. Cieši pieguļoši topiņi bez krūštura, bikses ar zemu jostasvietu, kas atkailina vēderu, pārāk dziļš dekoltē, minisvārciņi - šāds apģērbs īsti nav piemērots kristīgam dievkalpojumam. Mums jāapzinās, ka dievkalpojumā Dievs ir klātesošs, tāpēc tā ir svēta vieta. Diemžēl šodien esam pazaudējuši šo sajūtu. Maz ticams, ka kristīgas sievietes šādi ģērbjas, lai speciāli kādu kārdinātu - tā drīzāk ir pasaules ietekme un nodevas modei, īpaši jaunām meitenēm. Viņas pat īsti neapzinās, ka šāds apģērbs kādam varētu būt piedauzība. Bet draudzēs par šo tēmu neviens nerunā.

Tiem, kas tomēr uzdrošinās runāt, nākas uzklausīt ironiskas piezīmes, ka problēma ir viņos pašos, ja jau dievkalpojumā viņi domā par meiteņu ķermeņa formām. Taču atcerēsimies, ka cilvēks ir ne vien garīga, bet arī seksuāla būtne, un pievilcības aspekts vīrieša un sievietes attiecībās ir dabisks. Ja skaista sieviete aiziet uz baznīcu īsā mini, vai normāls vīrietis spēs nepievērst viņai uzmanību, kaut tikai uz mirkli? Sātans lieliski zina mūsu vājās vietas un uzbrūk vājāk aizsargātām pozīcijām. Bet Raksti teic, ka ja mēs šādi ievainojam brāļu un māsu sirdsapziņu, tad grēkojam arī pret Kristu (1.Kor. 8:12).

Tas, protams, nenozīmē, ka kristietēm jāstaigā līdz kaklam cieši aizpogātā apģērbā, kā savā piemērā min vēstules autors, vai dievkalpojumos jāsēž šķirti no vīriešiem, kā joprojām šur tur pasaulē notiek. Pārspīlēts ir arī viedoklis, ka kristietim pat nevajadzētu apmeklēt publiskās pludmales, jo mūsdienu peldkostīmi mēdz būt stipri miniatūri. Mēs nevarēsim pilnībā aizbēgt no pasaules - tad būtu jādodas klosterī un arī tur mēs neizbēgtu kārdinājumiem. Svarīgi, lai mēs paši nekļūtu par kārdinājuma avotu. Kā saka Raksti: “Pielūkojiet, ka jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību” (1.Kor. 8:9).

Kādā 20.gadsimta 30.gadu kristīgā žurnālā bija rakstīts: “Ja Jēzus atnāktu šodien un atrastu tevi pēc jaunākās modes tērptu, vai tev nebūtu kaunā jānolaiž acis Pestītāja priekšā?” Acīmredzot tajos gados sekošana jaunākajām modes tendencēm kristiešu aprindās tika uzskatīta par pārāk pasaulīgu. Dievam nav nekas pret modernu, mūsdienīgu apģērbu. Problēma rodas, kad sekošana modei kļūst par svarīgāko cilvēka dzīvē, jo jebkas, kas nostājas augstāk par Dievu, ir kalpošana elkiem. Zināmai daļai ļaužu sekošana modes novitātēm aizņem pārspīlēti lielu viņu dzīves daļu. Tāpat ir ļaudis, kas nekad neuzvilks vienu un to pašu apģērba gabalu vairāk kā pāris reizes - viņiem vienmēr vajag ko jaunu un un pēc iespējas ekstravagantāku. Viņi ir radījuši sev elku, kas ieņem Dieva vietu viņu dzīvē.

Dieva Vārds teic: “Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zeltlietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā - tas ir Dievam dārgs” (1.Pēt. 3:3). Dievs nekad nav teicis, ka glīti ģērbties, lietot rotaslietas vai veidot modernu frizūru kristietim būtu nepieļaujami. Taču Dievs saka, ka šīs lietas nav tā vērtība, ar ko vajadzētu lepoties. Patiesībā tām vispār nav nekādas nozīmes, jo patiesais cilvēks ir nevis ārējā matērijas čaula, kuru mēs pucējam, greznojam un lutinām, bet iekšējais sirds cilvēks - mūsu personības dziļākā būtība. Tieši pēc tās Dievs vērtē mūs un tieši pēc tās arī mums vajadzētu vērtēt citus.

Kristietības sākuma gados Kristus mācībai pievērsās dažādu sabiedrības slāņu cilvēki, kā Raksti teic - pat no ķeizara nama. Viņiem bija zelta rotaslietas un viņi tās arī lietoja. Cilvēki lietojuši dažādas rotas teju kopš pasaules radīšanas. Tas nepadarīja viņus ne sliktākus, ne labākus Dieva acīs. Jautājums drīzāk ir par gaumi un pieticību. Ir pilnīgi vienalga, vai cilvēks sakabinājis sev kaklā, ausīs un uz rokām zelta ķēdes un gredzenus, vai arī apkāries ar lētiem plastmasas grabuļiem - šāda bezgaumība nedod Dievam godu. Taču gaumīga kaklarota, auskariņi, rokassprādze, gredzens vai kāda piespraude nav nekas tāds, par ko kristiešiem būtu jākaunas. Vienkāršība un dabiskums - lūk, labas gaumes atslēga.

Medicīniskās un higiēniskās kosmētikas lietošana civilizētajā pasaulē ir pati par sevi saprotama. Par to nav lielu strīdu arī kristiešu vidū. Taču dekoratīvā kosmētika - lūpukrāsa, skropstu tuša, nagu laka, plakstiņu ēnas, sejas tonētāji? Vai tas ir piemērots kristīgam cilvēkam? Raksta autors jaunībā vairākus gadus biju draudzē, kur sievietes gandrīz nemaz nelietoja dekoratīvo kosmētiku. Tas nebija aizliegts - viņas vienkārši to neizmantoja, pat jaunietes ne. Pārrunājot šo jautājumu ar draudzes puišiem, nonācām pie pārsteidzoša secinājuma - neskatoties uz pilnīgu kosmētikas trūkumu, mūsu meitenes izskatās skaistas un pievilcīgas. Acīmredzot jaunības dabiskais svaigums un iekšējais dvēseles skaistums padarīja viņas pievilcīgas bez jebkādiem mākslīgiem palīglīdzekļiem.

Latvijai atgriežoties “civilizēto valstu” saimē, drīz vien arī pie mums sieviete vairs nebija iedomājama bez dekoratīvās kosmētikas. Kā skaidroja kāda amerikāņu māsa - ja Amerikā sieviete ierodas uz dievkalpojumu bez kosmētikas, viņu uzskata par nekoptu. Tāda ir amerikāņu kultūra un tradīcijas, un to viņi iemācīja arī mums. Labi vai slikti? Gudri un prasmīgi lietota dekoratīvā kosmētika, kas akcentē un izceļ sievietē skaisto, bet notušē nevēlamo, nav nekas slikts un kristietim nepieņemams. Taču nemākulīgi un bezgaumīgi lietota kosmētika gan kropļo dabīgo sievietes skaistumu un padara to par izkrāsotu lelli. Diemžēl šādi gadījumi nav retums arī modernajā kristiešu sabiedrībā un draudzēs.

Šī raksta autoram vienmēr paticis, ka sieviete lieto dabīgas krāsas un neuzkrītošu kosmētiku. Neesmu asinssarkano lūpu un zaļo nagu fans, tāpat man grūti saprast zili-zaļi-violeto matu un plakstiņu īpašnieces. Jājautā - cik šādā “sievietē-vampā” vairs palicis no Dieva radītā skaistuma? Šobrīd modē nākušas cilvēka miesas krāsai nedabīgu, spilgtu toņu nagu lakas, pie tam katrs nags tiek krāsots savā krāsā. Kā minēja vēstules autors, tā krāsojas pat kristīgo kalpotāju sievas un meitas. Viņas grib būt modernas un pievilcīgas, taču nesaprot, ka daļai vīriešu šāds papagailiskums nemaz nepatīk.

Tetovējumi un pīrsings. Vienu brīdi šīs lietas ienāca arī kristīgajās draudzēs. Nu šī mode sāk atslābt vai izpaužas citās formās, taču problēma joprojām ir aktuāla, jo daļa jauniešu, kas sevi sauc par kristiešiem, labprāt gribētu tetovēties vai ielikt kādu metāla gabalu savā miesā. Bet Dieva Vārds saka: “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos, un ko jūs esat saņēmuši no Dieva [..] Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1.Kor. 6:19-20). Rakstītais gan uz tetovējumiem un pīrsingu neattiecas tieši, taču palīdz saprast, ko mums vajadzētu darīt vai nedarīt ar savu ķermeni. Padomāsim, vai tetovējumi un pīrsings nāk mums par svētību un vai tas vairo Dieva godu?

Izraēlam tetovējumu nelietošana bija zīme nošķirtībai no pagāniskajiem rituāliem. 3.Mozus gr.19:28 teikts: [..] jums nebūs iegriezt zīmes savā miesā, nedz savās miesās iededzināt rakstus. Apzīmējumu “tattoo” pirmoreiz ieviesa jūrasbraucējs Džeims Kuks (1728 - 1779), kurš šo ķermeņa izgreznošanas mākslu iepazina Klusā okeāna salās pie pagānu, tostarp cilvēkēdāju ciltīm. Tetovējumus plaši lietoja arī indiāņi, afrikāņi un citas pagāniskās garu pielūdzēju tautas. Katram tetovējumam bija konkrēta nozīme - tie apzīmēja cilts piederību, cilvēka statusu sabiedrībā un tamlīdzīgi. Arī miesas caurduršana un svešķermeņu ievietošana tajā raksturīga tieši pagānu nevis kristīgajām tautām.

Kristieši dažos vēstures posmos un dažās kultūrās ir izmantojuši tetovējumus, taču tas drīzāk bijis nepieciešamības nevis greznošanās dēļ. Pirmo kristiešu sabiedrībā uz ķermeņa ietetovēta zivs vai cita simbolika zinātājam norādīja, ka cilvēks ir kristietis. Taču jau pāvesta Hadriāna I (miris 795.gadā) laikā tetovējumus aizliedza, pamatojot ar faktu, ka tetovējumi ir pagānu tradīcija. Šveicē vēl 1996.gadā dažos kantonos tetovējumi bija aizliegti kā cilvēka ķermeņa kropļošana. Bosnijā līdz pat 19.gadsimta beigām kristiešu meitenes tetovēja, lai izslēgtu viņu piespiedu konvertēšanu islāmā. Tāpat koptu kristieši islāmiskajā Ēģiptē līdz šai dienai nēsā labās rokas elkonī ietetovētu krusta zīmi, lai apliecinātu savu piederību Kristum. Tomēr vairums kristiešu tetovējumus un pīrsingu uzskata par nepiemērotiem.

Problēma ir tā, ka līdz nesenam laikam tetovējumi apliecināja noteiktu dzīvesveidu vai piederību noteiktām sabiedrības grupām. Ar savām tetovēšanas tradīcijām pazīstami jūrnieki un kriminālā pasaule. Savulaik tetovējumi un auskars ausī bija neiztrūkstoši pirātu atribūti. Plaši tetovējumus lietoja ieslodzījuma vietās, īpaši bijušajā Padomju Savienībā. Apskatot ieslodzītā tetovējumus, varēja izlasīt visu viņa kriminālo biogrāfiju. No kriminālās vides tetovēšanas subkultūra nonāca arī padomju armijā. Tādejādi tetovējumi nesa konkrētu vēstījumu sabiedrībai. Kādu vēstījumu sabiedrībai nes notetovēts un pīrsingots kristietis? Vai šie zīmējumi un “grabuļi” miesā sekmē Kristus Evaņģēlija izplatīšanos?

Šodien tetovēšana kļuvusi par savdabīgu ķermeņa apgleznošanas mākslu. Arī lielākā daļa kristiešu, kas padevušies šai modes tendencei, to uztver tieši tā. Ir grūti iedomāties nopietnu kristieti ar tetovētu seju vai pīrsingu intīmajās ķermeņa vietās. Jāatceras arī, ka mode nāk un aiziet, bet tetovējumi paliek. Var mainīt matu krāsu, uzvilkt jaunu kleitu un izņemt “dzelžus” no ķermeņa, taču ar tetovējumu nāksies sadzīvot visu mūžu. Nereti bijušie cietumnieki, kas iepazinuši Kristus žēlastību, būtu gatavi atdot daudz, lai atbrīvotos no uz viņu ķermeņiem redzamajām pagātnes zīmēm, bet tajā pašā laikā kristīgi jaunieši brīvprātīgi atdod savu miesu sakropļošanai. Padomāsim par to, pirms pieņemt šādu lēmumu.

Kāds ir šo pārdomu kopsavilkums? Bībele mūs aicina necensties pievērst citu uzmanību mūsu ārējam izskatam (1.Tim. 2:9). Daudz svētīgāk ir izkopt iekšējo skaistumu (1.Pēt. 3:4). Rakstos arī teikts, ka viss ir atļauts, bet ne viss der, ka nekas nedrīkst mūs kalpināt (1.Kor. 6:12) un ne viss ir par svētību draudzei (1.Kor. 10:23). Mums atliek vien noskaidrot, vai tetovēšanās, pīrsings, pārlieku ekstravagants, izaicinošs apģērbs un frizūra, kā arī kaudzēm kosmētikas ceļ Dieva Draudzi ticībā, vai gluži pretēji - traucē mūsu attiecībām ar Debesu Tēvu, Kungu Kristu un nereti arī ar līdzcilvēkiem?

Bībele runā arī par pieticību un atturību (1.Tim. 2:9). Tas nenozīmē būt “pelēkajai pelei” un staigāt līdz kaklam aizpogātā blūzē, tomēr jāraugās, lai viss, kam pieklājīgā sabiedrībā vajadzētu būt apsegtam, arī tiktu apsegts. Kails vēders un stilbi nav gluži tas, ko vajadzētu izrādīt kristīgā draudzē. Atturība māca nepiesaistīt pārlieku lielu uzmanību mūsu ārienei. Atturīgi ģērbts cilvēks ir tāds, uz kuru pretimnācējiem nav izbrīnā jāatskatās. Savukārt tetovējumi un pīrsings, ekstravaganta frizūra un apģērbs piesaista uzmanību. Tiek eksponēta cilvēka āriene, bet ne patiesā iekšējā personība.

Dieva acīs ārējais ir maznozīmīgs, tam nav Mūžības vērtības. Dieva Vārds saka, ka “miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās” (1.Tim. 4:8). Tā var teikt arī par apģērbu, rotaslietām, kosmētiku - jebko, kas dod apmierinājumu vienīgi miesai. Kristietis var ģērbties un viņam būtu jāģērbjas glīti un mūsdienīgi - tas nav nekas slikts vai nepareizs līdz brīdim, kad ne vairs cilvēks valda pār lietām, bet lietas sāk valdīt pār cilvēku. Par sevi pārliecinātam, iekšēji harmoniskam Dieva bērnam nav nepieciešama ārēja sevis izrādīšana - viņš tāpat apzinās savu patieso vērtību. Tomēr nepārmetīsim un netiesāsim tos, kas ticībā vēl vāji, bet aizlūgsim par viņiem un meklēsim atbildes Dieva Vārdā, ieklausoties sirdsapziņā, caur kuru mīlošā Tēva balss runā uz mums.

“Tāpat arī sievas, piedienīgi tērptas, lai rotājas ar biklumu un pieticību, nevis krāšņām matu rotām, zeltu un pērlēm vai dārgām drānām, un ar krietniem darbiem, kā pieklājas sievām, kas solījušās dzīvot dievbijīgi.” (1.Tim. 2:9,10 - jaunas tulk.)

“Lai jūsu skaistums nav ārīgs - matu cirtas vai zelta rotaslietas, vai dažādi tērpi, bet gan sirdī paslēptais iekšējais cilvēks rāma un klusa gara neiznīcīgajā skaistumā, kas Dieva priekšā ir dārgs.”
(1.Pēt. 3:3,4 - jaunais tulk.)

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2015/03/30/pieticibas-un-atturibas-tikums-vai-musdienu-draudze-tas-ir-aktuali/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.