- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Svētais no Aušvices

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 6. oktobris 07:00 sadaļā Kristus dēļ

Ir cilvēki, kuru dzīve un paveiktais iedvesmojis daudzus miljonus citu cilvēku visā pasaulē. Tāds ir arī poļu katoļu priesteris Maksimilians Marija Kolbe (latīņu - Sanctus Maximilianus Maria Kolbe, poļu - Święty Maksymilian Maria Kolbe), kurš, būdams ieslodzīts Aušvices nāves nometnē, brīvprātīgi izvēlējās mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā. Šis būs stāsts par neparastu cilvēku, patiesu kristieti, Dieva mīlestības atspulgu šajā grēka cauraustajā, samaitātajā pasaulē. Stāsts par priesteri, kuru Romas katoļu baznīca atzinusi par svēto. Stāsts par mirstīgo, kura uzticība Kristum padarījusi viņa dzīvi un darbu nemirstīgu.

Raimunds Kolbe piedzima 1894.gada 8.janvārī Zduņska Voļā netālu no Lodzas, tolaik Krievijas impērijai piederošā Polijas teritorijā. Viņa māte Marija bija poliete, tēvs Juliuss - etniskais vācietis. Raimundam bija četri brāļi - Františeks, Juzefs, Valentīns un Andžejs. Pēdējie divi gan nomira jau bērnībā. Drīz pēc Raimunda piedzimšanas ģimene pārcēlās Lodzu, bet 1897.gadā uz Pabjaņici, kur vecāki dabūja darbu austuvē. Vēlāk viņa māte darbojās kā vecmāte - akušiere, vienlaikus uzturot bakalejas un saimniecības preču veikalu, bet tēvs strādāja dzirnavās un audzēja dārzeņus nomātā zemes gabalā.

Māja Zduņska Voļā, kur piedzima Maksimilians (Raimunds) Kolbe, tagad te iekārtots muzejs.
Attēlā kreisajā pusē - Raimunds bērnībā.

Raimunda vecāki bija dievbijīgi kristieši. Lielu iespaidu uz zēna turpmāko dzīvi atstāja kāds notikums 1906.gadā, kad viņš vīzijā redzēja Jaunavu Mariju. Vēlāk šo satikšanos Kolbe aprakstīja tā: „Tovakar es Dieva Mātei jautāju, kas ar mani notiks nākotnē. Pēc tam viņa atnāca pie manis, turot rokās divus kroņus - vienu baltu, otru sarkanu. Viņa man jautāja, vai es būtu gatavs pieņemt kādu no šiem kroņiem. Baltais nozīmēja, ka man dzīvē neatlaidīgi jātiecas pēc šķīstības, sarkanais - ka kļūšu par mocekli. Es atbildēju, ka labprāt pieņemtu abus.”

Raimunds 10 gadu vecumā, neilgi pirms došanās uz semināru.

1907.gadā Raimunds un viņa vecākais brālis Františeks nolēma pievienoties franciskāņu mūku ordenim. Viņi nelegāli šķērsoja Krievijas - Austroungārijas robežu, lai iestātos franciskāņu garīgajā seminārā Ļvovā. Seminārā Raimunds parādīja labas dotības matemātikā un fizikā un skolotāji viņam paredzēja spožu nākotni zinātnes laukā. Citi, redzot zēna interesi par militārajām lietām, saskatīja viņā nākotnes stratēģi. Kādu laiku Raimunds patiešām interesējās par militāro jomu. Šī interese, apvienojumā ar puiša kvēlo patriotismu, lika viņam apsvērt domu izvēlēties karavīra kalpošanu, lai cīnītos par savas zemes brīvību. Taču Raimunda māte paziņoja, ka tā kā visi viņu dēli mācās seminārā, arī viņa ar vīru nolēmuši turpmāk pamatā nodoties garīgajai dzīvei. Nevēlēdamies izjaukt vecāku nodomu, Raimunds atteicās no militārās karjeras, lai kļūtu priesteris.

1910.gadā Kolbe saņēma mūka sutanu un pēc gada salika pirmos solījumus, pieņemot vārdu Maksimilians. 1912.gadā viņš sāka studijas Krakovā, bet drīz tika nosūtīts uz Romu, kur Pontifikālajā Gregora universitātē, bet vēlāk Pontifikālajā Sv.Bonaventuras universitātē apguva filozofiju un teoloģiju. 1914.gadā 1.decembtrī Maksimilians salika mūža solījumus un savam vārdam pievienoja vārdu Marija, tā izrādīdams cieņu Kristus mātei. 1916.gadā Maksimilians Marija Kolbe ieguva doktora grādu filozofijā, bet 1919.gadā - teoloģijā. Nebija apsīkusi arī Kolbes interese par fiziku un matemātiku - 1915.gadā patentu birojam tika iesniegts „Eteroplāna” skiču projekts. Tā bija tam laikam inovatīva kosmosa transportlīdzekļa konstrukcija, kas pamatojās uz trīsdaļu raķetes principu.

Pontifikālā Gregora universitāte Romā, kur mācījās Maksimilians Kolbe.

Studiju laikā Romā Maksimilians īpaši spilgti ieraudzīja pasaules ļaunumu un saprata, ka cīņa var būt ne tikai militāra, bet arī garīga. Mūžīgajā pilsētā jaunais mūks pieredzēja pret pāvestiem Piju X un Benediktu XV vērstas demonstrācijas, ko organizēja vietējie masoni. Vēlāk viņš atcerējās: „Viņi novietoja savu melno „Džordāno Bruno” karogu zem Vatikāna logiem. Uz šī karoga erceņģelis Sv.Miķelis bija attēlots guļam zem triumfējošā Lucifera kājām. Vienlaikus cilvēkiem izdalīja neskaitāmas brošūras, kurās Svētajam Tēvam tika uzbrukts visapkaunojošākajā veidā.” Šādi skati pamudināja Kolbi kopā ar domubiedriem 1917.gadā izveidot organizāciju „Militia Immaculata” (Bezvainīgās (Jaunavas) armija). Tās pamatmērķis bija grēcinieku un katoļu baznīcas ienaidnieku, īpaši masonu, pievēršana Kristum.

Maksimilians Marija Kolbe studiju gados Romā.

1918.gadā Maksimilianu Mariju Kolbi Romas St.Andrea delle Fratte baznīcā iesvētīja par priesteri. Pēc gada viņš atgriezās Polijā. Kolbes tēvs bija kritis neatkarības cīņās. Dzimtenē Maksimilians sāka aktīvu sludināšanas darbu, vienlaikus uzstājoties pret dažādu nokrāsu kreisajiem, īpaši komunistiem. No 1919. - 1922.gadam Kolbe darbojās kā Baznīcas vēstures pasniedzējs Krakovas garīgajā seminārā. Šajos gados viņš smagi cieta no tuberkulozes, ar ko bija slimojis jau Romā. Viena viņa plauša bija pilnībā sabrukusi, arī otru skāra bīstamā slimība. 1922.gadā Kolbe sāka izdot mēnešrakstu „Rycerz Niepokalanej” („Nevainīgās (Jaunavas) bruņinieks”), kas idejas un rakstus aizguva no franču žurnāla „Le Messager du Coeur de Jesus” („Jēzus Sirds vēstnesis”). Pirmais numurs iznāca tikai 5000 eksemplāru metienā. Drīz žurnāla redakcija tika pārcelta uz Grodņu, kur tā darbojās līdz pat 1927.gadam, kad žurnāla tirāža sasniedza 70 000 eksemplāru.

Kreisajā pusē - žurnāla “Rycerz Niepokalanej” 1. numurs 1922. gadā;
labajā pusē augšā - žurnāla drukāšana, apakšā - dažādu gadu izdevumi.

1927.gadā Maksimilians Kolbe klajā laukā Teresīnā netālu no Varšavas lika pamatus franciskāņu Nevainīgās Jaunavas klosterim (poļu val. - Niepokalanów). Zemi klosterim dāvināja kņaza Jana Drucka-Ļubeckoja dēls Vladislavs. Klosteris tika iesvētīts 1927.gada 8.decembrī. Sākumā šeit uzcēla tikai dažas mājiņas, taču jau pēc dažiem gadiem Ņepokalanova bija kļuvusi par nelielu pilsētiņu. Milzīgajā ēku kompleksā ietilpa klosteris, garīgais seminārs, žurnāla „Rycerz Niepokalanej” redakcija, radiostacija, moderna tipogrāfija, dzelzceļa stacija, autostāvvieta, ugunsdzēsēju depo, noliktavas, apavu, šūšanas, galdnieku un atslēdznieku darbnīcas, pat savs lidlauks. Katram ordeņbrālim bija jāapgūst vismaz viena civilā profesija. Pateicoties tam Ņepokalanovai bija savi lidotāji, mašīnisti, burtliči, žurnālisti, radisti, autovadītāji, galdnieki, atslēdznieki, skroderi, ārsti, zobārsti, lauksaimnieki, celtnieki, dārznieki, pavāri, mehāniķi, drukas speciālisti. Klosteris pilnībā apgādāja sevi ar visu nepieciešamo.

Ņepokalanovas mūki - dažādu profesiju speciālisti.

Kolbe uzskatīja, ka kristīgo ticību vispirms jāsludina vietās, kur tiek audzināta jaunatne - skolās, koledžās, universitātēs, akadēmijās. Tāpat jāizmanto viss, kas veido sabiedrisko viedokli - avīzes, žurnāli, radio, kino, bibliotēkas. Ņepokalanovā uz vismodernākajām drukas iekārtām tika iespiesti neskaitāmi evaņģelizācijas traktāti, dienas laikraksti 230 000 eksemplāru kopmetienā, žurnāli vairāk nekā 1 miljona eksemplāru metienā. Līdztekus „Rycerz Niepokalanej”, kopš 1935.gada iznāca „Mały Dziennik” („Mazā dienas lapa”), kas tika izdota sadarbībā ar politisko kustību „Obóz Narodowo Radykalny” („Radikālā Tautas nometne”). Šajos izdevumos tika apskatīta ne vien reliģiska tematika, bet arī politiskie, sociālie un kultūras jautājumi. Evaņģēlija izplatīšanai Kolbe izmantoja arī radio. Viņš ir vienīgais kanonizētais katoļu svētais, kas saņēmis amatieru radiostacijas licenci. Kopš 1938.gada darbojās viņa radiostacija SP3RN, pazīstama arī kā „Radio Niepokalanów”, kura raidījumus varēja dzirdēt gandrīz visā Polijas teritorijā.

Ņepokalanovas radiostacija darbībā.

1930.gadā Maksimilians Kolbe kopā ar dažiem ordeņbrāļiem devās misijas ceļojumā uz Austrumāziju. Vispirms viņš ieradās Šanhajā, Ķīnā, taču šeit neizdevās sākt nopietnu sludināšanas darbu. 1931.gadā Kolbe pārcēlās uz Japānu, kur viņu Nagasaki pilsētā laipni uzņēma japāņu arhibīskaps Hajasaka. Uzzinājis, ka Kolbem ir divi doktora grādi, arhibīskaps piedāvāja priesterim diecēzes garīgā semināra filozofijas katedras vadītāja vietu. Darba sākums Japānā bija ļoti grūts - misionāri dzīvoja nožēlojamā būdā, gulēja uz salmiem, viņu galds bija vienkārši koka dēļi. Turklāt viņi gandrīz ne vārda nesaprata japāņu valodā. Tomēr jau pēc mēneša sāka darboties tipogrāfija un izdots žurnāla „Rycerz Niepokalanej” japāņu versijas „Seibo no Kishi” pirmais numurs, kura tirāža dažu gadu laikā izauga līdz 65 000 eksemplāru. Šādi panākumi bija iespējami tāpēc, ka žurnāls nebija vērsts tikai uz katoļu kopienu, bet sabiedrību kopumā.

Būdams dedzīgs katolis, Kolbe tomēr necentās uzspiest japāņiem rietumnieku dzīvesveidu. Viņš respektēja nacionālās tradīcijas un centās atrast tajās labo un vērtīgo. Kolbe daudz diskutēja ar budistiem un sintoistiem, un vairāki budistu priesteri pat kļuva viņa draugi. Nagasaki pievārtē Kolbe izveidoja franciskāņu klosteri - Mugenzai no Sono (Bezvainīgās (Jaunavas) dārzs). Klosterī darbojās arī garīgais seminārs. Šis klosteris kļuva par vienu no pazīstamākajiem katoļticības centriem Japānā. Pretēji japāņu tradīcijām, Kolbe klosteri Hikosana kalna nogāzē uzbūvēja nevis ar skatu uz pilsētu, bet otrpus kalnam. Tieši šī iemesla dēļ, 1945.gadā, kad uz Nagasaki tika nomesta atombumba, klosteris palika gandrīz neskarts un visi tā iemītnieki - dzīvi.

Kolbes misija Japānā.
Attēlos augšā - franciskāņu misionāri kopā ar japāņu bīskapiem un Kolbes kalpošana japāņu tautai.
Attēlos apakšā - Kolbe ar japāņu bērniem un žurnāls “Seibo no Kishi”.

1932.gada vidū Kolbe atstāja Japānu un devās uz Malabaru Indijā, kur izveidoja savu trešo klosteri. Taču katoļu baznīca lūdza viņu atgriezties Japānā, kur ļoti trūka katoļu garīdznieku. Vājās veselības dēļ viņam pēc pāris gadiem tomēr nācās pamest Āziju un atgriezties dzimtenē. Ceļojums veda cauri visai Sibīrijai. Kādu laiku Kolbe pavadīja Maskavā, kur cerēja izveidot kristīgu žurnālu krievu valodā. Skolā viņš bija mācījies krievu valodu, labi pārzināja arī marksisma literatūru. Tāpat kā pāvests Jānis XXIII, Kolbe meklēja labo pat tajās politiskajās sistēmās, kas šķita pats ļaunuma iemiesojums. Tomēr komunistu varas iestādes sākt reliģisku darbību Krievijā Kolbem neatļāva un 1936.gadā viņš atgriezās Polijā.

Nedaudz vairāk kā desmit gados Ņepokalanova bija kļuvusi par lielāko katoļu klosteri pasaulē - 1939.gadā tajā bija 762 iedzīvotāji: 13 priesteri, 18 novici, 527 ordeņbrāļi, 122 semināristi un 82 kandidāti uz priesterību. Ņepokalanova bija unikāla parādība pirmskara Polijā. Tās ietekme uz sabiedrības garīgo dzīvi bija nenovērtējama. Priesteri no visas valsts ziņoja par vēl nebijušu garīgu pacēlumu, saistot to ar klosterī izdotās kristīgās literatūras svētīgo ietekmi. Žurnāla „Rycerz Niepokalanej” sāktā kampaņa pret abortiem pamodināja nācijas sirdsapziņu - vairāk nekā miljons cilvēku no visām šķirām un profesijām pievienojās šai dzīvības atbalsta kustībai. Sākoties Otrajam pasaules karam poļu bīskapi Vatikānam nosūtītajā vēstulē rakstīja, ka Kolbes žurnāls sagatavojis poļu tautu izturēt un pārdzīvot kara šausmas.

Augšā - tēvs Kolbe ar klosterbrāļiem; apakšā kreisajā pusē - Kolbe garīgā semināra audzēkņu vidū.

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā un Otrā pasaules kara sākuma Maksimilians Kolbe bija viens no nedaudziem klosterbrāļiem, kas palika klosterī, kur ierīkoja pagaidu hospitāli ievainotajiem poļu karavīriem. Kad Ņepokalanovu ieņēma vācu karaspēks, Kolbi kopā ar vēl 40 mūkiem 1939.gada 19.septembrī arestēja un izsūtīja uz Vāciju. Kā etniskais vācietis viņš 8.decembrī tika atbrīvots, taču atteicās parakstīt tā saukto Vācu tautas sarakstu (Deutsche Volksliste), kurā reģistrēja okupētajās zemēs dzīvojošos vāciešus, kas tiem garantēja zināmu drošību un privilēģijas. Pēc atbrīvošanas Kolbe turpināja kalpošanu klosterī, kas deva patvērumu aptuvini 3000 poļu bēgļu, tostarp 1000 - 2000 ebreju, kas šeit rada patvērumu no nacistu vajāšanām. Šajā laikā klosterbrāļi izveidoja nepārtrauktu Vissvētākā Sakramenta - Kristus miesas adorāciju (pielūgsmi), kad altāra priekšā brāļi nomainīja cits citu ik pusstundu.

Attēlos augšā - Ņepokalanovas klostera bazilika un tās altāris;
attēlos apakšā - tēva Kolbes celle un klostera ēku komplekss.

Okupācijas iestādes atļāva klosterim turpināt kristīgās literatūras izdošanu, tiesa - krietni mazākā apjomā. Kolbe to izmantoja, lai drukātu pret nacistiem vērstus rakstus. Vienā no tiem viņš rakstīja: „Neviens pasaulē nevar izmainīt Patiesību. Ko mēs varam un ko mums vajadzētu darīt, ir meklēt Patiesību un kalpot tai. Patiesais konflikts ir iekšējais konflikts. Samierināšanās ar okupācijas karaspēku un milzīgo iznīcināto cilvēku skaitu nāves nometnēs ir ļaunums ikvienai dievbijīgai dvēselei. Kas gan ir uzvara kaujas laukā, ja tiekam sakauti mūsu personības visdziļākajā būtībā?” Klosterī darbojās arī nelegāla radiostacija, kas visai pasaulei vēstīja par okupantu zvērībām.

Ņepokalanovā izdotā periodika, attēlā kreisajā pusē apakšā - tēvs Kolbe pie sava darbagalda.

1941.gada 17.februārī okupācijas iestādes klosteri slēdza. Nepaskaidrojot iemeslus gestapo apcietināja Kolbi un vēl četrus priesterus. No šiem pieciem tikai divi pārdzīvoja karu. Kolbi ieslodzīja briesmīgajā Varšavas Pavjaka cietumā, kur nacisti metodiski iznīcināja poļu inteliģenci. Tēvs Kolbe tika ievietots cietuma 103.kamerā. Pavisam drīz viņš iemantoja citu cietumnieku draudzību un uzticību. Tie viņam stāstīja par cietumsargu nežēlību, sūdzējās par mocībām, kas bija jāpārcieš. Citi izsūdzēja priesterim grēkus, jo apzinājās, ka tā var būt viņu pēdējā grēksūdze. Tēvs Maksimilians aizlūdza par visiem, kas to vēlējās. Redzot, ka Kolbe vienmēr lūdzas rožukroņa lūgšanu, kāds SS apsargs jautāja, vai viņš ticot Kristum. Saņēmis apstiprinošu atbildi, sargs iesita Kolbem. Viņš atkārtoja jautājumu daudzas reizes un ik reizi, saņemot apstiprinošu atbildi, nežēlīgi sita priesteri. Pēc tam Kolbem tika atņemts mūka tērps un nomainīts ar cietumnieka apģērbu.

Tēva Maksimiliana Marijas Kolbes apcietināšana.

Tā paša gada 28.maijā kopā ar vēl 300 cilvēkiem Kolbi nosūtīja uz Aušvices (Osvencimas) nāves nometni. Viņa ieslodzītā numurs bija #16670. Priesteris tika norīkots nest smagus akmens blokus, ko izmantoja nometnes krematorijas celtniecībai. Pēc dažām dienām, kopā ar citiem garīdzniekiem viņš tika ievietots speciālā barakā, ko pārvaldīja bijušais kriminālists ar iesauku „Asiņainais Krots”. Nometnes komandants Krotam teica: „Šie cilvēki ir liekēži un parazīti. Liec viņiem smagi strādāt.” Ieslodzītajiem bija jācērt koki un to milzīgie stumbri nešus jānogādā nometnē. Darbs ritēja visu dienu bez apstājas. Ja ieslodzītie mēģināja kaut mazliet atpūsties, tūdaļ sekoja uzraugu sitieni. Neskatoties uz to, ka tuberkulozes dēļ viņam bija palikusi tikai viena plauša, tēvs Kolbe darīja darbu ar pārsteidzošu pazemību. Saņemdams sitienus viņš nekad nekliedza, bet aizlūdza par saviem mocītājiem. Krots īpaši ienīda lēnprātīgo franciskāņu mūku un deva viņam vissmagākos uzdevumus. Kad Kolbes likteņa biedri mēģināja viņam palīdzēt, viņš atbildēja: „Dievs ir tas, kurš dod man spēku!”

Aušvices nāves nometne. Attēlā augšā - nometnes vārti ar izsmejošo uzrakstu “Darbs dara brīvu”.

Kādu dienu Krots uzkrāva uz Kolbes muguras īpaši smagu dēļu nastu un pavēlēja pārvietoties skriešus. Kad priesteris nespēkā sabruka, uzraugs naglotiem zābakiem spēra savam upurim pa vēderu un seju, pēc tam piesprieda 50 pātagas sitienus. Samaņu zaudējušo Kolbi nometa dubļos un atstāja mirstam, tomēr kādam ieslodzītajam izdevās viņu nogādāt nometnes slimnīcā. Lai gan tēvs Maksimilians ļoti cieta, viņš saglabāja gara spēku, palīdzot citiem cietumniekiem un stāstot tiem par Dieva mīlestību. Pat šajos necilvēcīgajos apstākļos Kolbe turpināja dvēseļu gana kalpošanu - mierināja cilvēkus, kristīja, pieņēma grēksūdzes, slepeni noturēja dievkalpojumus. Viņš pats labprātīgi izvēlējās visnicināmāko vietu barakā - līdzās atejas bedrei pie durvīm, lai varētu svētīt mirušos ieslodzītos, kad to līķus nesa ārā no barakas. Naktī viņš staigāja pa baraku no lāvas uz lāvu čukstēdams: „Esmu katoļu priesteris. Kā varu jums palīdzēt?”

Pret garīdzniekiem Aušvicē izturējās nežēlīgi. Viņi tika saukti par „priesteru cūkām”, viņiem tika uzkrauti vissmagākie, netīrākie un smirdošākie nometnes darbi. Viņu sejas bija sadauzītas zilas, uzpampušas un apspļaudītas. Tēvs Maksimilians nekad nejautāja: „Kāpēc?” Viņš pieņēma visu, jo zināja - ja Dievs pieļauj šīs ciešanas, tas ir tikai tāpēc, lai caur tām citi tiktu pievesti Kristum. Nometnē valdīja bads, ēdiena devas bija nožēlojamas - no rīta tase kafijas imitācijas, pēc darba šķīvis ūdeņainas zupas un pusšķēle maizes. Kad ēdiens tika atnests, ieslodzītie burtiski cīnījās par to. Tēvs Kolbe vienmēr pakāpās malā. Nereti viņš dalījās savā trūcīgajā maltītē ar citiem. Reiz viņam jautāja, vai šāda sevis aizliegšana ir saprātīga vietā, kur katrs cīnās par savu izdzīvošanu. Kolbe atbildēja: „Katram ir kāds mērķis dzīvē. Vairākumam tas ir atgriezties mājās pie savām ģimenēm. Es atdodu savu dzīvi citu labā.” Nometnes ārsts Rūdolfs Dīms vēlāk teica: „Es pavadīju Aušvicē četrus gadus, bet nekad nebiju redzējis pārliecinošāku piemēru Dieva mīlestībai.”

Garīdznieki bija otra mocītākā ieslodzīto kategorija pēc ebrejiem.

1941.gada jūlijā no nometnes pazuda trīs ieslodzītie, viens arī no 14.bloka, kur dzīvoja Kolbe. Bēgļus nekādi neizdevās atrast. Vēlāk izrādījās, ka vīrs no Kolbes barakas bija noslīcis atejas bedrē. Taču tobrīd visus barakas iemītniekus nostādīja ierindā un atstāja bez vakariņām, ēdienu viņu acu priekšā izlejot notekgrāvī. Visu nākamo dienu cilvēki nostāvēja svelmainos saules staros, bet vakarā nometnes komandanta vietnieks SS hauptšturmfīrers Karls Fričs izvēlējās 10 ieslodzītos, lai iemestu pazemes bunkurā, kur bez maizes un ūdens tos gaidīja mokoša bada nāve. Šāds soda mērs tika izmantots ieslodzīto iebiedēšanai, lai neviens nemēģinātu bēgt. Viens no nāvei nolemtajiem, poļu armijas seržants Františeks Gajoņičeks iekliedzās: „Mana sieva! Mani bērni! Vai tiešām es viņus nekad vairs neredzēšu?!” Tad Kolbe iznāca ierindas priekšā, noņēma cepuri un klusi teica Fričem: „Esmu katoļu priesteris. Ļaujiet man ieņemt viņa vietu. Esmu vecs, bet viņam ir sieva un bērni.” Brīdi klusējis komandants pieņēma Kolbes upuri.

Kolbes pašaizliedzīgais upuris - nomirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā.

Vēlāk Gajoņičeks atcerējās: „Es varēju viņam pateikties tikai ar acīm. Biju apstulbis un tik tikko spēju aptvert, kas notiek. Tiku sodīts, tomēr esmu dzīvs, jo kāds cits labprātīgi piedāvāja savu dzīvību manis - svešinieka vietā. Vai tas ir sapnis? Nostājos atpakaļ savā vietā, nepaspējis neko pateikt Maksimilianam Kolbem. Es biju glābts! Šī ziņa ātri izplatījās pa visu nometni. Tā bija pirmā un pēdējā reize Aušvices vēsturē, kad kaut kas tāds notika. Ilgu laiku biju nožēlas pilns, atceroties Maksimilianu. Ļaujot sevi izglābt, es parakstīju viņam nāves spriedumu. Taču visu pārdomājot, sapratu, ka tāds cilvēks kā viņš nevarēja rīkoties citādāk. Iespējams, viņš domāja, ka viņa kā priestera pienākums ir būt līdzās notiesātajiem un palīdzēt tiem saglabāt cerību. Viņš bija kopā ar tiem līdz pēdējam brīdim.”

Atrodoties 13.bloka pazemes bunkurā, Maksimilians Kolbe turpināja garīgi atbalstīt likteņa biedrus. Cilvēkus mocīja bads un slāpes, daži dzēra savu urīnu, citi laizīja miklās sienas. Tēvs Kolbe vadīja ļaudis lūgšanā un psalmu dziedājumos, mudināja pārdomāt Kristus ciešanas. Katru reizi, kad uzraugi pārbaudīja kameru, viņi sastapa Kolbi stāvam vai nometušos uz ceļiem kameras vidū, ar mierīgu skatienu uzlūkojot sargus. Pēc trim nedēļām no bada un organisma atūdeņošanās bija miruši gandrīz visi kameras iemītnieki. Administrācija pavēlēja nometnes bendem kriminālistam Bokam nekavējoties atbrīvot telpu. 1941.gada 14.augustā Kolbem tika izdarīta fenola injekcija. Priesteris esot pacēlis kreiso roku un mierīgi, ar lūgšanu uz lūpām sagaidījis nāvējošo injekciju. Ar vācu precizitāti miršanas apliecībā ierakstīta ticības mocekļa nāves stunda - 12.30. Nākamajā dienā - lielajos katoļu svētkos, Marijas Debesīs uzņemšanas dienā 15.augustā - Kolbes mirstīgās miesas tika kremētas un pelni izkaisīti vējā.

Maksimiliana Kolbes piemiņai.

Viens no ieslodzītajiem, kas apkalpoja nāvinieku bunkuru, Bruno Borgovičs pēc kara liecināja: „Kolbe nekad neko nelūdza un nesūdzējās, bet uzmundrināja pārējos sakot, ka bēgli var atrast un tad viņus atbrīvos. Viens no SS apsargiem teica: šis mācītājs patiesi ir liels cilvēks. Mēs nekad neesam redzējuši nevienu līdzīgu viņam. Pēc nāvējošās injekcijas, tiklīdz SS vīri bija prom, es iegāju kamerā un atradu tēvu Kolbi sēžam atspiedušos pret sienu, vaļā acīm, noliektu galvu. Viņa seja bija rāma un starojoša.” Kolbes varonība iespaidoja daudzus ieslodzītos. Šajā naida tuksnesī viņš bija iesējis mīlestību. Izdzīvojušais Jozefs Štemlers stāsta: „Šajā brutālajā vidē cilvēks kļuva par plēsīgu vilku. Tēva Kolbes pašaizliedzīgā uzupurēšanās bija kaut kas gluži pretējs.” Cits izdzīvojušais Jeržijs Beļeckis piebilst: „Kolbes nāve bija šoks, kas deva jaunu cerību, piepildījumu un spēku. Tas bija gaismas stars nometnes tumsā”. Tagad kamerā, kur nomira Maksimilians Kolbe, iekārtota svētnīca.

Františeks Gajoņičeks, kura vietā tēvs Kolbe gāja mocekļa nāvē, pārdzīvoja vācu okupāciju un kara beigas sagaidīja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē, no kuras to 1944.gada 25.oktobrī atbrīvoja amerikāņi. Arī viņa mīļotā sieva pārdzīvoja karu, taču bērni, kurus viņš tik ļoti vēlējās satikt, aizgāja bojā padomju aviācijas uzlidojumā. Gajoņičeks nekad neaizmirsa vienkāršo franciskāņu mūku. Ik gadu 14.augustā viņš apmeklēja Aušvici, lai godinātu cilvēku, kas nomira viņa vietā. Františeks Gajoņičeks tika aizsaukts Mūžībā 1995.gada 13.martā Bržegā, Polijā, 95 gadu vecumā - 53 gadus pēc tam, kad Kolbe viņu izglāba no drošas nāves.

Augšā - Františeks Gajoņičeks ar ģimeni pirms kara; apakšā - tikšanās laikā ar Jāni Pāvilu II;
labajā malā -Gajoņičeka ieslodzījuma dienu foto.

Tēva Kolbes varonīgais upuris kļuva plaši zināms daudzās nacistu nometnēs un arī ārpus tām. Pēc kara avīzes visā pasaulē ziņoja par „mūsdienu svēto”, „progresa svēto”, „svētuma gigantu”. Polijas bīskapi rakstīja: „Šī viena cilvēka dzīve un nāve ir pierādījums un liecība tam, ka Dieva mīlestība spēj uzvarēt vislielāko naidu, vislielāko netaisnību un nāvi pašu.” Prasība pēc Kolbes kanonizācijas kļuva arvien skaļāka un 1947.gada process tika sākts. 1955.gada 12.maijā Maksimilianam Marijai Kolbem tika piešķirts katoļu baznīcas goda nosaukums Dieva kalps. Pāvests Pāvils VI 1969.gada 30.janvārī pasludināja Kolbi par baznīcas godināmo, bet 1971.gada 17.oktobrī - par svētīgo.

Kolbes kanonizācijas process noslēdzās 1982.gada 10.oktobrī, kad Jānis Pāvils II Františeka Gajoņičeka un 200 000 ticīgo klātbūtnē pasludināja Maksimilianu Kolbi par Romas katoļu baznīcas svēto mocekli - politisko ieslodzīto, žurnālistu, no narkotikām atkarīgo un dzīvības atbalsta kustību aizbildni. Jānis Pāvils II Kolbi nosaucis par „mūsu grūtā laikmeta svēto aizbildni”. 1998.gadā Vatikāns atzina Kolbi par viņa dzimtās pilsētas Zduņska Voļas un 2004.gadā - par Pabjaņicas patronu. Svētais Maksimilians ir viens no desmit 20.gadsimta ticības mocekļiem, kura statuja novietota Vestminsteres abatijā Londonā. Romas katoļu liturģiskajā kalendārā par svētā mocekļa Maksimiliana Marijas Kolbes dienu noteikts 14.augusts.

Maksimilians Marija Kolbe - Romas katoļu baznīcas svētais.

Lai gan Kolbes upuris neapšaubāmi bija galējas pašuzupurēšanās, pašaizliedzības un varonības piemērs, tomēr viņa kanonizācija izraisīja domstarpības katoļu vidē, jo formāli priesteris netika nogalināts ticības dēļ, bet labprātīgi parādot kristīgu žēlsirdību. To savulaik atzina arī pāvests Pāvils VI, pēc beatifikācijas nosaucot Kolbi par „žēlsirdības mocekli”. Tomēr Jānis Pāvils II nolēma kanonizēt priesteri, uzsverot, ka nacistu režīms propagandēja visa veida naidu, tostarp arī naidu pret kristīgo ticību. Tādejādi arī Kolbes nāve uzskatāma par kristīgo moceklību.

Maksimiliana Kolbes dzīve ir iedvesma cilvēcei, viņa upuris - piemiņa miljoniem, kas gāja bojā Otrajā pasaules karā. Tā nebija tikai aklai līdzcietība, bet spilgta varonības izpausme visdramatiskākajā dzīves brīdī, cēls piemērs tuvākā mīlestībai. Kā liecināja viens no viņa nometnes biedriem: „Pēc visiem mīlestības darbiem, ko viņš darīja mūsu vidū aiz dzeloņdrātīm Aušvicē, es būtu vairāk nekā pārsteigts, ja viņš rīkotos citādi.” Dieva Vārds teic: „Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jāņa ev. 15:13). Ieslodzītais, kura vietā nomira Maksimilians Kolbe, nebija viņa draugs. Tēvs Kolbe vienkārši piepildīja Kristus pavēli mīlēt Dievu un tuvāko kā sevi pašu (Lūkas ev. 10:27). Tomēr pazemīgā franciskāņa atstātais mantojums nav slavinājums pagātnei - tas ir cerību stars mūsdienu pasaulei un cilvēces nākotnei.

Tēvs Maksimilians pastmarkās.

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa ev. 3:16).

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/10/06/svetais-no-ausvicas/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.