- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Kremļa “troļļi”. Arī Latvijā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 29. septembris 22:03 sadaļā Valsts un pilsoņi

Ukrainā notiek karš. Līdztekus reālai karadarbībai, kurā tiek lietoti šaujamieroči, šajā karā izmanto arī citu cīņas formu - informatīvo karu. Maskava izvērsusi bezprecedenta propagandas uzbrukumu Ukrainai un ne tikai tai - Kremlis faktiski uzbrūk visai Rietumu civilizācijai. Šajā cīņā tiek izmantota prese, televīzija, interneta resursi. Atļauts ir viss - dezinformācija, vienu faktu noliegšana un citu pārspīlēšana, atklāti meli. Mērķis ir pēc iespējas vairāk nomelnot pretinieku, vienlaikus attaisnojot savu rīcību.

Arī Latvijas publiskajā telpā parādās viedokļi, kas vārds vārdā atkārto Krievijas propagandas tēzes un viedokļus. Latvija tiek mudināta vairāk lūkoties Krievijas nekā Eiropas vai ASV virzienā, atdzīvināts senais sauklis par „krievu lāča” nekaitināšanu, arvien biežāk atskan balsis par ciešu ekonomisko un cita veida sadarbību ar lielo Austrumu kaimiņu. Turklāt šādas tendences vērojamas visos sabiedrības slāņos - no augstus amatus ieņemošiem politiķiem, uzņēmējiem un sabiedrībā populāriem cilvēkiem, līdz plašākai publikai nepazīstamām personām interneta vidē.

Esam pieraduši domāt, ka Krievijas propaganda vairāk ietekmē krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, kas pārsvarā skatās Krievijas televīzijas kanālus un arī citādi atrodas Krievijas informatīvās telpas iespaidā. Tomēr arvien vairāk Krievijai labvēlīgus izteikumus interneta vidē izplata cilvēki ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem. Vai patiešām Krievijai, tāpat kā pirms 1940.gada, būtu izdevies izveidot „piekto kolonu” arī latviešu vidū, kas tikai gaida stundu, kad varēs izpausties atklāti?

Krievijas propagandai pamazām izdodas sašķelt latviešu sabiedrību.

Iemesli prokrieviskai nostājai latviešu vidū ir dažādi - eiroskepticisms, antiamerikānisms, politiskas vai biznesa intereses, reliģiska pārliecība. Antiglobālisti, pataloģiski ASV nīdēji, dažādu kategoriju rusofili, pareizticīgie latvieši, padomju nostaļģijas mākti indivīdi, dažādi dīvaiņi un, protams, cilvēki, kas no tā visa gūst personīgu labumu. Taču, vai starp tiem, kas šodien mērķtiecīgi izplata Krievijas propagandu „draugiem.lv”, „Facebook”, „Twitter” un citos sociālajos tīklos, patiešām ir arī Krievijas sagatavoti un algoti profesionāli provokatori?

Pasaules ziņu aģentūras vēsta, ka Krievija sākusi grandiozu propagandas kampaņu, lai Rietumvalstu iedzīvotāju prātos iepotētu savu pasaules redzējumu. Kā vēsta britu laikraksts „The Guardian”, ir apmācīts vesels pulks tā dēvēto „interneta troļļu”, kuru uzdevums ir aizstāvēt Maskavas intereses globālajā tīmeklī. Pēc ziņu portāla „Buzfeed” informācijas, šim mērķim nolīgta Sanktpēterburgā bāzēta mediju aģentūra, kuras algoti 100 sociālo mediju speciālisti veidojot „troļļu armijas” kodolu. Šiem profesionāļiem pievienojušies „brīvprātīgie” no visas pasaules. Krievijas neatkarīgais TV kanāls „Doždj” šo dezinformatoru armiju nosaucis par Putina divīziju „Šaltai-baltai”.

„Troļļu” uzdevums ir agresīvi veidot Krievijai draudzīgu viedokli plašsaziņas līdzekļu komentāros un globālajos sociālajos tīklos, piemēram, „Twitter” un „Facebook”, tāpat valstu lokālajās sociālajās vietnēs. Stratēģija paredz, ka dienas laikā katram informatīvajam diversantam no dažādiem profiliem aktīvi jāpopularizē un jāapspriež Krievijas plašsaziņas līdzekļu sniegtā informācija. Vidēji katram „trollim” ir seši profili, no kuriem paust „patiesību par Krieviju un diskusijās aizstāvēt šīs valsts politiku.

Attīstoties konfliktam Austrumukrainā, „interneta troļļi” izvērsuši masīvu nomelnošanas kampaņu pret Ukrainas valsti, tās vadību, Ukrainas armiju. Personas, kas globālajā tīmeklī popularizē prokrieviskas idejas un ierosina strīdīgas diskusijas, kļuvuši par problēmu vairākiem vadošiem ASV medijiem. Par nedabiski lielu prokrievisku komentāru pieplūdumu ziņojuši „Fox News”, „Huffington Post”, „The Blaze”, „Politico”, „WorldNetDaily” un citi. Nereti „troļļi” darbojas, izmantojot rietumnieciskus profilus, tomēr viņu krievisko izcelsmi atklāj kroplā angļu valoda.

Latvijā rakstīts tiek labā latviešu valodā, taču saturs ir identisks tam, kā „troļļi” darbojas citur pasaulē. Tas liek jautāt: vai patiešām latviešu vidū ir cilvēki, kas par Jūdasa grašiem gatavi pūst kaut paša velna stabulē? Vai, kas būtu vēl sliktāk - viņi to dara nevis naudas, bet pārliecības dēļ? Lai noskaidrotu, vai ir pamats uzskatīt, ka Latvijas „troļļu” darbībā sociālajos tīklos saskatāma „Maskavas roka”, salīdzināsim viņu ievietoto materiālu un komentāru stilu ar Krievijas propagandas paņēmieniem un valodu.

  • Kā likums, tiek izmantoti tikai no Krievijas interneta vietnēm lejupielādēti materiāli. Līdz ar to viedokļu salīdzināšana un notikumu objektīva izvērtēšana izpaliek. Arī komentāros izmantotā leksika ir identiska Maskavas propagandistu lietotajai. Krievijas agresija un separātistu darbība tiek ne vien attaisnota, bet pausts atklāts prieks par Ukrainas sadalīšanu, apsmieti Ukrainas valstiskuma simboli, atbalstīta Jaunkrievijas „neatkarība”.
  • Tiek apgalvots, ka Krievija ir vienīgā, kas sniedz patiesu informāciju par notiekošo - visa pārējā pasaule melo. Ar nesatricināmu pārliecību tiek pausts viedoklis, ka Krievijas mediji ir vienīgais uzticamais informācijas avots, kamēr demokrātiskās pasaules žurnālisti - uzpirkti meļi un krāpnieki.
  • „Troļļi” ir ārkārtīgi neiecietīgi pret jebkuru atšķirīgu viedokli. Oponentiem tiek uzbrukts agresīvi, izmantojot personīgus apvainojumus. Visi, kas kritizē Krievijas politiku, tiek lamāti par amerikāņu roklaižām un Drošības policijas provokatoriem. savukārt Krievijas atbalstītāji ir cilvēki, kas saglabājuši spēju loģiski domāt un analizēt notikumus.
  • Spilgta „troļļu” pazīme ir totāla ASV demonizēšana. Savienotās Valstis tiek pasludinātas par visa ļaunuma sakni un nedienu cēloni mūsdienu pasaulē. Arī Ukrainā karo nevis Krievija, bet Amerika. Un tieši Amerika ir tā, kas gatavojas jaunam Pasaules karam. Krievija ir tikai upuris, kas negrib ilgāk samierināties ar amerikāņu vardarbību un gatava no „ASV tirānijas” atbrīvot ne vien sevi, bet visu pasauli.
  • Aktīvi tiek izplatītas dažādas sazvērestības teorijas. Pār pasauli valda mistiska Pasaules valdība - ilumināti, kuru mērķis ir cilvēku skaita samazināšana un totāla kontrole pār tiem. Šajā iznīcināšanas plānā ietilpst gan ģenētiski modificēti organismi, gan „ķīmiskās trases”, gan ekoloģiskais terorisms un dažādi bioloģiskie ieroči. Galvenie noteicēji šajā sazvērestībā, protams, ir žīdi. Krievija ir vienīgā valsts, kas spēj šim ļaunumam pretoties.
  • Izmantojot Rietumu liberālisma ēnas puses, Kremļa propagandisti visu Rietumu civilizāciju pasludina par vienu vienīgu izvirtības perēkli, bet Krieviju - par morāles un tikumības balstu mūsdienu pasaulē. Tiem, kas tomēr vēlas dzīvot atbilstoši Rietumu demokrātijas standartiem, tiek iegalvots, ka tā viņi nonāks pilnīgā homoseksuāļu un pedofilu varā, bet viņu bērni noteikti kļūs par gejiem un lesbietēm. Krievijas pareizticīgo civilizācija esot vienīgā, kas spējīga stāties ceļā Rietumu perversijām.
  • Par bijušo PSRS republiku, tostarp Latvijas spēju īstenot dzīvotspējīgu politiku un sekmīgi attīstīties kā neatkarīgām valstīm, tiek runāts uzsvērti nievājoši. Iedzīvotāju galvās tiek sēta doma, ka viņu zemes ir neizdevušās valstis” un šādi politiski un ekonomiski autsaideri arī paliks. Vienīgi kopā ar Krieviju tām varētu pavērties iespēja uzplaukumam un attīstībai.

Visu Krievijas propagandas kampaņu mērķis ir viens - pierādīt, ka viss sliktais nāk no Rietumiem un Krievija ir vienīgā, kas spēj no tā pasargāt. Postpadomju valstu iedzīvotājiem tiek iestāstīts, ka mūsu mentalitāte, domāšana un pasaules uztvere ir identiska krievu mentalitātei un pasaules uztverei. Rietumiem mēs esam svešinieki, bet Krievija mūs vienmēr sapratīs. Tāpēc ar Krieviju ir izdevīgi draudzēties. Lai nacionāli noskaņotiem latviešiem būtu vieglāk ar šo domu aprast, tiek izplatīta pseidovēsturiska teorija par baltu tautu etnisko kopību ar slāviem. Rietumu vēsturnieki daudzus gadsimtus esot falsificējuši vēsturi un slēpuši mūsu patiesās saknes. Šādi mūs cenšas pārliecināt, ka latvieši nemaz nepieder Rietumu kultūrtelpai un kā nācija var uzplaukt tikai kopā ar Krieviju.

Taču pilnīgi iespējams, ka ne ar ko līdzīgu sociālajos tīklos neesat saskārušies. Tad jums ir laimējies, jo jūsu draugu, paziņu un paziņu paziņu vidū nav neviena interneta „troļļa”. Tomēr šādi ļaudis Latvijā ir un atrod dzirdīgas ausis. Nebūtu gan pareizi domāt, ka tie visi ir Maskavas uzpirkti aģenti. Lielākā daļa pat sevi uzskata par Latvijas patriotiem, taču domā, ka mūsu zemei izdevīgāk būt Krievijas nevis ASV un ES sabiedrotajai. Citi uzskata, ka Latvijai vajadzētu ieturēt stingru neitralitāti un īstenot vienīgi savas politiskās un ekonomiskās intereses. Diemžēl mūsu valstij nav tādu ekonomisko un finanšu resursu, kas ļautu īstenot pilnīgi neatkarīgu politiku mūsdienu globālajā pasaulē. Pašu drošības labad mums jābūt integrētiem kādā no lielajām pasaules politiskajām, ekonomiskajām vai militārajām struktūrām. Ukrainas notikumi to pierāda jo skaidri.

Ir cilvēki, kas interneta vidē nemitīgi uztur Krievijas propagandas tēzi, ka ASV ir visu karu, nemieru un revolūciju iemesls mūsdienu pasaulē, pasaules policists un globālais terorists. No kurienes šāds noskaņojums Latvijas sabiedrībā? Mūsu valstij un tautai taču nekad nav bijuši konflikti vai negatīva pieredze ar Savienotajām Valstīm. Amerikāņi nav mūs ne okupējuši, ne represējuši, ne citādi nomākuši. Gluži pretēji - visus šos gadus ASV bijušas uzticams Latvijas stratēģiskais partneris. Ja mūsu valdošajiem reizēm pietrūcis stingra mugurkaula, vainojama nav Amerika, bet tie, ko paši esam ievēlējuši. ASV šobrīd ir teju vienīgā valsts, kas militāru draudu gadījumā gatava mūs aizsargāt ne vien vārdos, bet arī darbos. Vai latvietim ir kāds racionāls iemesls ienīst šo valsti?

Nepadosimies tik lēti Krievijas propagandai. Vai nosodot amerikāņu imperiālisma izpausmes, mums jācildina krievu imperiālisms? Kritizējot ES dažbrīd diskriminējošo politiku pret mazajām dalībvalstīm, jāklusē par Krievijas augstprātīgo un agresīvo izturēšanos pret saviem kaimiņiem? Mūkot no Eiropas liberālisma un netiklības muklāja, jānogrimst Krievijas autoritārisma purvā? Tautas paruna teic, ka no vilka bēgot, viegli iekrist lāča ķetnās. Krievijā šodien valda atklāti imperiālistiska ideoloģija. To savā dzimtenē līdz mielēm spiesti izbaudīt Krimas tatāri, kuru nacionālās organizācijas tiek vajātas, bet plašsaziņas līdzekļi slēgti. Tik vērtas izrādījušās Putina kunga garantijas pussalas pamatnācijai.

Vissatraucošākais ir tas, ka atklāti prokrievisku pozīciju publiskajā telpā sākuši paust sabiedrībā zināmas personas, agrāk pazīstami kā visnotaļ nacionālu uzskatu cilvēki. Dziesminieks Kaspars Dimiters, kurš vēl tikai pirms pāris gadiem popularizēja partiju „Visu Latvijai!”, tagad kļuvis par atklātu rusofilu un kvēlu Putina politikas atbalstītāju. Komponists Imants Kalniņš - ilggadējs TB/LNNK biedrs, LNNK himnas autors, nu aicina Latviju izstāties no ES, bet latviešiem iesaka lasīt Korānu un pievērsties islāmam. Savukārt Ventspils mērs Aivars Lembergs, kura nacionālā biznesa interešu aizstāvības dēļ Krievija savulaik it kā slēgusi naftas trubu uz Ventspili, šodien šokē sabiedrību ar verbāliem uzbrukumiem NATO, dēvējot tos par okupantiem. Tie ir cilvēki, kuru viedoklī sabiedrība ieklausās, tāpēc šādi izteikumi un nostāja ir potenciāli bīstami Latvijas drošībai.

Tas liek uzdot jautājumu - kā varēja notikt, ka 25 gadus pēc Trešās atmodas un neatkarības atjaunošanas daļa Latvijas sabiedrības atkal sākusi runāt par draudzību ar impēriju, no kuras kādreiz pati centās atbrīvoties? Ja kāds mums to būtu sacījis barikāžu laikā, mēs viņu uzskatītu par jukušu. Diemžēl tādas ir sekas netalantīgajai valsts politikai, politiķu savtīgumam un valdošo aprindu arogancei pret atsevišķu reģionu, īpaši Latgales attīstību. Aizņemta ar partiju rebēm un sponsoru interesēm, mūsu politiskā elite ir zaudējusi savu pilsoņu sirdis. Cilvēki jūtas nodoti, sarūgtināti, naidpilni. Daudzi pamet Latviju, lai šeit vairs neatgrieztos. Arvien pieaugošā bezcerība un naids pret valsts varu var novest pie iekšējas nestabilitātes un nākotnē pat neatkarības zaudēšanas.

Šo situāciju steidz izmantot Latvijai nedraudzīgi spēki. Virkne militāro stratēģu uzsver, ka mūsdienu karos militārās tehnikas nozīme samazinās - daudz lielāka nozīme ir spējai pārliecināt par agresorvalsts mērķu pareizību. Tam arī paredzēts informatīvais karš - vispirms masīvs informatīvs uzbrukums cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem, tikai pēc tam militāra darbība. Daudzi politikas komentētāji atzīst, ka interneta kaujās Krievija jau tagad pārspēj Rietumvalstis. Spēcīgs propagandas ierocis ir Kremļa kontrolētie televīzijas kanāli, kas atspoguļo tikai to, kas izdevīgs Putina politikai. Šī spēcīgā propaganda skar arī lielu daļu Latvijas iedzīvotāju.

Ironisks skatījums uz Kremļa propagandu: “Neskaties Putina TV kanālus - par ēzeli kļūsi”.

Latvijas drošības iestādes apliecina, ka Krievijas TV kanāli ir risks nacionālajai drošībai. Būtiski šis risks pieaugs 2015.gadā, kas Latvija kļūs par ES prezidējošo valsti. Ir nepieciešama stingra rīcība, lai iegrožotu informatīvos diversantus un pasargātu mūsu valsti un tās pilsoņus no Krievijas propagandas uzbrukumiem. Nacionālās Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmums uz trim mēnešiem pārtraukt kanāla RTR pārraidīšanu Latvijā bija pareizs, taču neefektīvs, jo citi Krievijas TV kanāli savu graujošo darbību turpināja. Atbilstoši starptautiskajām tiesībām, nacionālās drošības apdraudējuma situācijā valsts drīkst veikt ārkārtas pasākumus un tie būs leģitīmi. Arī ES pieļauj plašsaziņas līdzekļu darbības ierobežojumus, ja konstatēta naida kurināšana vai kara propaganda.

Kā Latvijai pretoties Krievijas propagandai? Krasi ierobežojot naidīgas informācijas izplatīšanas iespējas. Ja šis ir karš, tad nevienam nav tiesības mums liegt aizstāvēt savu valsti un pilsoņus visiem iespējamiem līdzekļiem. Vienlaikus jāizveido alternatīvs spēcīgs TV, radio un interneta medijs krievu valodā. Tas varētu būt kopīgs visām Baltijas valstīm vai pat visai Eiropas Savienībai. Nopietni jāstrādā arī pie Latgales plašsaziņas līdzekļu atbalsta programmas, attīstot šī reģiona presi, radio un televīziju latviešu, latgaliešu un mazākumtautību valodās. Jārūpējas, lai iedzīvotājiem būtu iespēja to visu lasīt, klausīties un redzēt. Ir nepieņemami, ka vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir vietas, kur nacionālos televīzijas kanālus nav iespējams redzēt, kamēr autoritāro kaimiņvalstu televīziju - bez problēmām. Tā mēs labprātīgi atdodam daļu savu iedzīvotāju svešas varas ietekmei.

Tomēr vislielākais ieguldījums Latvijas drošībai būtu iedzīvotāju dzīves līmeņa un labklājības pieaugums, valsts iekšēja stabilitāte un cilvēku pārliecība par nākotni. Īpaši svarīgi par to domāt šobrīd - kārtējo Saeimas vēlēšanu gaisotnē. Ir skaidrs, ka šīs būs ļoti nozīmīgas vēlēšanas. Kā rokās mēs atdosim mūsu zemi? Vērtējot partiju programmas un to līderu publiskos izteikumus, jāsecina, ka šī būs cīņa starp diviem pasaules uzskatiem, diviem politiskiem ceļiem - vai Latvija arī turpmāk paliks Rietumu civilizācijas zeme, vai arī atradīsies spēki, kas būs gatavi mūs vest Krievijas virzienā. Palikt neitrāliem ir maz izredžu - Putina impēriskā politika mums to neatļaus. Mēs savu izvēli izdarījām jau 1990.gadā. Neļausim dažu politiķu savtīgo interešu dēļ pagriezt vēstures ratu atpakaļ.

****

Kuras ir tās partijas, kas Latvijā atklāti vai mazāk atklāti pauž prokrievisku nostāju? Vispirms tā ir Latvijas Krievu savienība, kuras radikāli šovinistiskā ideoloģija sen vairs nepārstāv Latvijas, bet citas valsts - Krievijas intereses. Atbalsts Krimas aneksijai, draudzības līgums ar separātisko Krimas krievu nacionālistu partiju, draudi atšķelt Latgali no Latvijas, citas Latvijai naidīgas darbības ir tam apliecinājums. Tāpēc ir nožēlojami, ka partijā, kuras Latgales saraksta līderis Jurijs Zaicevs atklāti draud ar Ukrainai līdzīgu asinsizliešanu un Latgales okupāciju, ir arī cilvēki ar latviskiem uzvārdiem. Uzņēmējs Edvīns Puķe un bijušais militārists Einārs Graudiņš uzskatos ir pat radikālāki par daudziem krieviem. Piemēram, Graudiņš iestājas par divkopienu valsts modeli, krievu valodu kā otru valsts valodu, pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem bez naturalizācijas, visu līmeņu izglītību krievu valodā. Kā interesēm kalpo šie „latvieši”? Tās nav Latvijas intereses.

„Saskaņa” sevi pozicionē kā sociāldemokrātisku partiju. Daudziem latviešiem „Saskaņas” sociālā politika šķiet simpātiska, ko pierāda panākumi pēdējo gadu vēlēšanās. Taču jāatceras, ka šīs nav pašvaldību, bet nacionālās vēlēšanas, un valsts mērogā šai partijai nav tikai sociālas, bet arī citas intereses. Lielākā daļa „Saskaņas” biedru kategoriski nepiekrīt Latvijas okupācijas faktam, vēl vairāk - Jānis Urbanovičs sarakstījis vairākas grāmatas, kurās noliedz Latvijas okupāciju un stāsta, cik laba dzīve bijusi Latvijas PSR. Saskaņa arī atsakās Krievijas rīcību Ukrainā nosaukt par agresiju un turpina sadarbību ar Putina varas partiju „Vienotā Krievija”. Daži partijas ierindas biedri pat interesējušies par iespēju karot separātistu pusē. Savukārt „Saskaņas” premjera kandidāts Nils Ušakovs Maskavā „pilnīgi nejauši” redzēts kopā ar savam rangam neatbilstoši augstām Krievijas amatpersonām. Tas nozīmē, ka Kremlis tieši ar šo partiju saista savas lielākās cerības Latvijā. Padomāsim, vai „Saskaņa” patiesi ir eiropeiska sociāldemokrātiska partija, vai zem sociāldemokrātu maskas veikli slēpj savas prokrieviskās ideoloģijas āža kāju?

Vēlēšanās piedalās arī divas partijas, kuru līderu izteikumos tāpat skan Krievijai visnotaļ tīkama retorika. Aināra Šlesera jaunais projekts „Vienoti Latvijai” aiz saldi iemidzinošā nosaukuma slēpj slidenas idejas. Atcerēsimies kaut vai Šlesera šizofrēnisko domu pārvilkt Doma laukumam jumtu, lai krievu miljonāri varētu tur atpūsties laika apstākļu netraucēti. Šovasar Šlesera kungs asi kritizēja Latvijas ārlietu ministra rīkojumu neielaist Latvijā dažas „Kremļa lakstīgalas”, nicinoši nosaucot mūsu valsti par „klēpja sunīti, kas pirmais rej, bet neko neietekmē”. „Vienoti Latvijai” nāk ar saukli par nācijas izlīgumu, taču šķiet, ka izlīgums tiek saprasts kā daļēja piekāpšanās krievu radikāļu prasībām un uz sadarbību ar Krieviju orientēta ārpolitika un ekonomika. Tas ir klajā pretrunā Latvijas interesēm mazināt ekonomisko atkarību no Krievijas. Nevajadzētu aizmirst arī Šlesera bijušo līdzgaitnieku no Pirmās partijas (tagad Gods kalpot Rīgai) ciešo sadarbību ar partiju „Saskaņa”.

Ar tēzi, ka tikai Krievijas nauda glābs mūsu ekonomiku,
Latvijas iedzīvotājus baro vairākas politiskās partijas un politiķi.

Savukārt Ingūnas Sudrabas partija „No sirds Latvijai” nāk kā kārtējais Latvijas glābējs. Tomēr bijusī valsts kontroliere savu nevainojamo reputāciju un augsto prestižu sabiedrībā jau paspējusi krietni sabojāt. Lai gan priekšvēlēšanu diskusijās Sudraba cenšas noliegt partijas prokrievisku nostāju, tomēr uzmanīties liek viņas dīvainā draudzība ar vairākām Latvijai nelojālām personām, noslēpumainie lidojumi privātās lidmašīnās uz Maskavu, kontakti ar Krievijas ierēdņiem, tāpat prokrieviskie izteikumi vairākās krievu radiostacijās, kurus viņa pauda vēl pirms pievēršanās politikai. Piesardzīgus dara arī partijas izvairīgā nostāja par iespējamajiem sadarbības partneriem Saeimā. Faktiski Sudraba izteikusi gatavību sadarboties ar jebkuru partiju, arī „Saskaņu” un, iespējams, pat Krievu savienību. Šķiet, Sudrabas Krievijai draudzīgo nostāju lielā mērā sekmējusi viņas pievēršanās pareizticībai, tomēr pēdējā laikā Sudrabas kundze sākusi draudzēties ar ezotērisko mistiķu sektu „DVS Urantija”, kas līdztekus dziedināšanas un meditācijas seansiem nodarbojas ar apmeklētāju, tostarp jauniešu un bērnu smadzeņu skalošanu un prokrievisku aģitāciju.

Tas, ko Latvijai piedāvā augstākminētās partijas, Aukstā kara gados dēvēja par finlandizāciju. Pēc Otrā pasaules kara līdz Padomju Savienības sabrukumam Somija apmaiņā pret drošību un ekonomisko sadarbību attiecībās ar PSRS piekopa strausa politiku  - neko neredzu, neko nedzirdu, neko negribu zināt. Lai ko darīja Padomju Savienība, Somijā bija aizliegts publiski kritizēt lielo kaimiņu. Vēl vairāk - cilvēkus, kuri bēgot no „strādnieku paradīzes” nonāca Somijā, izdeva atpakaļ Krievijai, labi zinot, kas ar viņiem notiks. Pretī Somija saņēma pasūtījumus un bija viens no lielākajiem PSRS ekonomiskajiem partneriem kapitālistiskajā pasaulē. Tieši šo modeli mums piedāvā daži politiķi, piesaucot Somiju kā atdarināšanas vērtu piemēru. Taču jāatceras, ka jēdziens „finlandizācija” nebūt netika lietots pozitīvā nozīmē, bet ar nožēlu par somu neapskaužamo stāvokli. Vai patiešām mēs Latvijai vēlam tik nožēlojamu likteni - materiālās labklājības vārdā nodot savus ideālus un morālās vērtības?

Gadījumā, ja „Saskaņa”, „Vienoti Latvijai”, „No sirds Latvijai” un Krievu savienība iekļūs Saeimā, šīs partijas var izveidot vienotu bloku, bet Latvija - piedzīvot būtisku politiskā kursa maiņu. 1940.gadā Maskavas sastādītajā „jaunajā Latvijas valdībā” nebija ne okupantu, ne zvērinātu komunistu, bet sabiedrībā zināmi un cienīti rakstnieki, žurnālisti, zinātnieki, militārpersonas. Arī vienkāršās tautas vidū atradās indivīdi, tiesa - pavisam nedaudz, kas sveica okupantus ar ziediem. Pirmajā brīdī neviens no šiem kolaborantiem nedomāja par Latvijas pievienošanu PSRS - viņiem tikai nepatika Ulmaņa autoritārisms un PSRS šķita mazāks ļaunums nekā Hitlera Vācija. Taču pēc dažiem mēnešiem šie cilvēki devās uz Maskavu pazemīgi lūgt pievienot Latviju lielajai un nedalāmajai. Tāpēc, dodoties pie vēlēšanu urnām mums jāuzdod sev šis jautājums: ja līdzīga situācija gadītos šodien, kādus cilvēkus mēs ieraudzītu „Krievijai draudzīgā valdībā”? No draudzības ar potenciālo agresoru līdz atklātam kolaboracionismam ir tikai viens solis…

Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars teic: „Mūsdienu karā pirmais cietoksnis ir pašu pilsoņu morālā gatavība savu valsti aizsargāt. Un ne tikai fiziski. Potenciālajam agresoram jābūt pārliecinātam, ka mūsu zemē pilsoņi nekad neatzīs okupācijas varu, ka šeit būs ļoti maz sabiedroto, bet visdažādākajos veidos izpaudīsies sīksta un pārliecības pilna pretestība. Tas ir visspēcīgākais ierocis un drošākais bruņojums.” Vai mēs šodien varam būt pārliecināti, ka mūsu valdošie ir gatavi aizstāvēt valsti visiem iespējamiem līdzekļiem? Tas lielā mērā atkarīgs no mūsu izvēles šajās vēlēšanās. Latvija vienmēr bijusi, ir, un, cerams, paliks Rietumu civilizācijas zeme. Ar barbariskajiem Austrumiem mums maz kopīga. Tāpēc izdarīsim pareizo izvēli savas valsts un tautas nākotnei!

Rakstā izmantotas Gata Šļūkas un Zemgusa Zaharāna karikatūras.
© Ervīns Jākobsons, Gatis Šļūka (karikatūras, izņemot “Interneta trollis” un “Inguna Sudraba”), Zemgus Zaharāns (”Inguna Sudraba”). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/09/29/kremla-trolli-ari-latvija/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.