- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

2. Suņi rej, bet karavāna… Cik ilgi vēl?

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 15. septembris 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

1938.gada 12.martā Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā. 10.aprīlī sveša karaspēka klātbūtnē tika sarīkota nelikumīga tautas nobalsošana par Austrijas pievienošanos Vācijai. Pēc Vācijas teiktā, balsošanā piedalījās 99,71% balsstiesīgo, no tiem par pievienošanos Reiham nobalsoja 99,73%. Gluži neticams skaitlis, ja ņem vērā austriešu nacionālo pašlepnumu un patriotisma jūtas. Vēlāk starptautiskā sabiedrība Austrijas anšlusu kvalificēja kā aneksiju un referenduma rezultātus anulēja.

2014.gada 16.martā Krievijas kontrolētie separātisti sarīkoja referendumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā, kur pirms tam slepus tika ievestas Krievijas karaspēka papildus vienības, kas referenduma brīdī faktiski kontrolēja Krimas teritoriju. Pēc Krievijas ziņām, referendumā piedalījās 83,1% balsstiesīgo iedzīvotāju, par Krimas pievienošanu Krievijai balsoja 96,77%. Arī neticami, jo Krimas tatāri un šeit dzīvojošie ukraiņi bija par autonomijas palikšanu Ukrainas sastāvā un balsošanā nepiedalījās. Lieki teikt, ka arī šī referenduma rezultātus un Ukrainas zemes aneksiju pasaules sabiedrība nav atzinusi.

Pēc Austrijas anšlusa Vācija pieteica pretenzijas uz lielākoties vāciešu apdzīvoto Sudetijas apgabalu Čehoslovākijā. 1938.gada 22.maijā vietējie separātisti pieprasīja referendumu par apgabala autonomiju. Pie Čehoslovākijas robežas tika koncentrētas lielas vācu karaspēka vienības. 7.septembrī separātisti ar no Vācijas iebraukušo „brīvprātīgo” līdzdalību sāka bruņotu pretošanos likumīgajai varai. Notika uzbrukumi policijai un valsts iestādēm, sprāga bumbas, tika izkārti Vācijas karogi. Kad situācija kļuva kritiska, Prāga nosūtīja armiju kārtības atjaunošanai. Hitlers paziņoja, ka „karš pret vācu tautu” nav ilgāk paciešams un Vācijas karaspēks ieņems Sudetiju, lai sarīkotu tautas nobalsošanu.

Pēc Krimas aneksijas nemieri pārņēma citus Ukrainas austrumu un dienvidu apgabalus, kur dzīvo daudz krievu tautības iedzīvotāju. Demonstrācijas, uzbrukumi valsts iestādēm un spēka struktūrām, Krievijas karogu izkāršana un agresīvu „tūristu” bari no Krievijas - šķiet, šo notikumu „režisori” Maskavā no aizmirstības putekļiem izcēluši Sudetijas scenāriju. Kad „krievu pašnoteikšanās” izrādi neizdevās iestudēt visā Dienvidaustrumukrainā, pilotprojektam izvēlējās viskrieviskākos reģionus - Doņecku un Luhansku. Parādījās moderniem, Krievijā ražotiem ieročiem bruņotas kaujinieku bandas, bet Ukrainas spēka struktūru centienus atbrīvot valsts teritoriju no nelikumīgiem bruņotiem formējumiem Krievija nodēvēja par „karu pret savu tautu”.

Sākumā Sudetijas vācieši prasīja tikai autonomiju Čehoslovākijas sastāvā. Prāga akceptēja daļu sudetiešu vēlmju, taču nevarēja pieņemt punktus, kas nozīmētu valsts pārvēršanu federācijā, kur vāciešu autonomija būtu valsts valstī. Vācieši vēlējās autonomiju, kam nebūtu praktiski nekādu politisku saistību ar centrālo varu Prāgā, toties visciešākās saites ar Vāciju. Viņi teica, ka grib dzīvot Čehoslovākijā, taču ar Vācijas pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Čehu valdība pieļāva autonomiju un decentralizāciju, taču atteicās diskutēt par valsts suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tomēr neilgi pirms vācu karaspēka iebrukuma Prāgas valdība bija gatava dot sudetiešiem gan teritoriālu autonomiju, gan vācu valodas līdztiesību, taču tas vairs nebija vajadzīgs ne separātistiem, ne Hitleram.

Tāpat Austrumukrainas separātisti sākumā runāja tikai par autonomiju. Taču arī viņu izpratnē autonomija ir valsts federalizācija, kas Ukrainu sadalītu daudzās autonomās zemēs. Bet, ja, piemēram, Vācijā šāds modelis nenozīmē federālo zemju separātismu un ļauj veidot vienotu politiku ar spēcīgu centrālo varu, tad Austrumukrainas nemiernieki paziņojuši, ka neatzīst valdību Kijevā un piekops separātu politiku ciešā sadarbībā ar Krieviju. Tādejādi tā sauktā Jaunkrievija gan formāli paliktu Ukrainas sastāvā, taču Ukrainas valdībai un tiesībsargājošām institūcijām tur nebūtu nekādas teikšanas un šo teritoriju faktiski kontrolētu Krievija. Šāds modelis savulaik jau īstenots Piedņestrā, Abhāzijā, Dienvidosetijā. Tomēr tagad šķiet, ka Krieviju, tāpat kā Vāciju 1938.gadā, vairs neinteresē šādi pussoļi. Krievijas - Gruzijas kara rezultātā tika anektētas abas Gruzijas autonomijas, nu Krievija sākusi runāt par Jaunkrievijas valstiskuma atzīšanu.

Ir vērts atcerēties, kas notika pēc Sudetijas aneksijas. 1939.gada 15.martā Vācija pilnībā likvidēja Čehoslovākijas neatkarību, izveidojot Bohēmijas - Morāvijas protektorātu un pusneatkarīgu Slovākijas valsti. Aizkarpatu Ukrainu okupēja Vācijas sabiedrotā Ungārija, bet Tešinas apgabalu - Polija. 1939.gada 23.martā Vācija ieveda karaspēku un anektēja Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu Lietuvā. Līdz 1939.gada 1.septembrim - Vācijas iebrukumam Polijā un Otrā Pasaules kara sākumam - bija palicis nepilns pusgads…

Šobrīd neviens nevar pateikt, kā attīstīsies notikumi Ukrainā. Putina kādreizējais padomnieks Andrejs Ilarionovs izsakās šādi: „Kremļa militārās un pārējās darbības šobrīd ir vērstas uz to, lai Ukrainu likvidētu, vai arī piedraudot ar likvidēšanu, panāktu tās pakļaušanos, turklāt ne tikai tagadējās Ukrainas vadības pakļaušanos, bet arī strukturālu instrumentu radīšanu, lai kontrolētu šo valsti. Tādēļ, kā pieprasa Putins, ir vajadzīga separātistu piedalīšanās Ukrainas politiskajā dzīvē, Ukrainas federalizācija, īpaša autonomijas statusa piešķiršana tā dēvētajai Jaunkrievijai, teroristu vienību legalizēšana, neatkarīgas prokuratūras un neatkarīgu specdienestu izveide Ukrainas austrumos.” Faktiski tā būtu Krievijas protektorāta izveidošana Ukrainas teritorijā. Jautājums - kas sekos tālāk?

Otrais Pasaules karš varēja nenotikt, ja Rietumu lielvaras būtu laikus apturējušas Hitleru. Tā vietā tās parādīja apbrīnojamu gļēvumu un piekāpību. Kad Hitlers vienu pēc otra pārkāpa Versaļas miera līguma nosacījumus, kas būtiski ierobežoja vācu militāro varenību, Eiropas lielvaras pauda nosodījumu tikai vārdos. Kad vācu karaspēks 1936.gada 6.martā iesoļoja demilitarizētajā Reinas apgabalā pie Francijas robežas, lielvalstu protesti kļuva skaļāki, tomēr konkrēti soļi atkal izpalika. Viens no nacistu līderiem Alfrēds Rozenbergs izteicās: „Ja francūžiem būtu pieticis prāta, Parīze būtu sūtījusi bumbvedējus.” Tobrīd Vācija vēl nebija gatava karot ar Eiropas lielvarām. Vēl pēc pāris gadiem, kad Hitlers iegāja Austrijā, pasaule joprojām klusēja.

Šāda piekāpība agresora priekšā bija iespējama Rietumu īstenotās „nomierināšanas politikas” dēļ. Šo politiku starpkaru periodā piekopa Lielbritānija un Francija, piekāpjoties nacistu tīkojumiem pēc lielvalstu domām mazāk svarīgos jautājumos, lai novērstu plaša mēroga karu. Lieki teikt, ka tas notika uz mazo valstu rēķina, kuras tika upurētas lielvalstu spēlē. Visskaudrāk tas izpaudās Čehoslovākijas gadījumā. 1938.gada 29.-30.septembrī Minhenē noslēgtais līgums, ko parakstīja Lielvācijas vadonis Ādolfs Hitlers, Itālijas duče Benito Musolīni, Francijas premjerministrs Eduards Daladjē un britu premjers Nevils Čemberlens, piešķīra Sudetiju Vācijai pat neprasot kaut formālu čehu valdības piekrišanu. Arī pēc gada, kad Hitlers galīgi likvidēja čehu valsti, Rietumi to uztvēra vien kā notikušu faktu, ar ko jāsamierinās.

Tā vietā, lai stātos pretī agresoram, Rietumu varenie nereti izvēlas politiku “Pabarot un nekaitināt”.

Šodien arvien vairāk pieaug bažas, ka attiecībās ar Krieviju Rietumi piekopj līdzīgu „nomierināšanas politiku”. Šoreiz gan ar vārdiem vien neapmierinās, taču atcerēsimies, cik negribīgi dažas valstis piekrita sankcijām pret agresoru. Te vietā citēt nākamā britu premjera Vinstona Čērčila 1938.gadā pēc apkaunojošās Minhenes vienošanās teiktos vārdus: „Anglijai tika piedāvāta izvēle starp karu un goda zaudēšanu. Mēs izvēlējāmies pazaudēt godu un dabūsim karu.” Tā arī notika - neskatoties uz nemitīgo piekāpšanos, Hitlera politika ierāva Eiropu un visu pasauli postošā karā. Arī šodien Rietumiem ir izvēle - vai nu piekāpties dažu valstu savtīgām interesēm, vai darbos aizstāvēt vērtības, par kurām vārdos Rietumu pasaule vienmēr tik kvēli iestājusies. Jo ilgāk Krievija redzēs eiropiešu nespēju vai nevēlēšanos pretoties, jo vairāk pieaugs tās uzdrīkstēšanās, kas agri vai vēlu novedīs pie jauna pasaules kara.

Krievijas invāzija Ukrainā un Krimas aneksija pārsteidza Rietumus nesagatavotus. Ne ASV, ne NATO, ne Eiropas Savienība nebija gatavas šādai notikumu attīstībai. Divdesmit gadus pēc Aukstā kara Rietumi Krieviju neuztvēra kā nopietnu draudu. Polijas un Baltijas valstu brīdinājumi neuzticēties Krievijas miermīlībai netika uzklausīti, uzskatot, ka tas ir vēsturiska pāridarījuma diktēts aizvainojums, kam nav reāla pamata. Saskaņā ar bijušā Kremļa padomnieka teikto, pretenzijas uz pusi Ukrainas teritorijas Putins izteicis jau 2008.gada aprīlī NATO Bukarestes samita laikā toreizējam ASV prezidentam Džordžam Bušam. Sarunā ar Bušu Krievijas līderis izteicies, ka „nav tādas valsts Ukrainas” un „puse tās teritorijas ir krievu teritorija”, kuras agrāk vai vēlāk „mēs paņemsim”. Toreiz Rietumu pārstāvji tikai pasmējušies, uzskatot Putina teikto par neveiksmīgu joku - tik neticami tas izklausījās.

Šīs viltus drošības ieaijāta Eiropa nonākusi nepiedodamā enerģētiskā atkarībā no Krievijas, bet dažas valstis arī atkarībā no tirdzniecības un eksporta. Gadiem tika ignorēti daudzie ekspertu brīdinājumi un vispārzināmais fakts, ka Krievija ekonomiku izmanto ārpolitisku mērķu sasniegšanai. Šodien ES ir valstis, kas 100% atkarīgas no Krievijas naftas un gāzes un līdz 40% no tirdzniecības ar šo valsti. Tāpēc ekonomiskās sankcijas pret agresoru pieņemt nākas ar tādām grūtībām un milzīgu dažu valstu pretošanos. Tradicionāli par Krievijas draugiem uzstājas Vācija, Francija, Itālija, kam laiku pa laikam pievienojas citas zemes, tostarp Čehija, Slovākija, Ungārija. Lai nu kam, bet tieši šīm Austrumeiropas valstīm, kas pašas savulaik cietušas no padomju agresijas, būtu vajadzējis saprast notiekošā nopietnību un solidarizēties ar Ukrainas tautu. Tomēr ekonomiskās intereses kā vienmēr izrādījušās svarīgākas par morāli un vērtībām…

Politiskā divkosība pēc Krimas aneksijas un Krievijas agresijas Ukrainā izpaudusies daudzu Eiropas līderu argumentos. Lielbritānija paziņoja, ka nevēlas nopietnas sankcijas pret Krieviju, jo daudziem tās pilsoņiem esot nekustamie īpašumi Londonā vai aktīvi angļu bankās. Tāpēc Londonas finanšu centrs Sitija palikšot atvērts Krievijas investoriem pat tad, ja ES ieviesīs sankcijas. Savukārt Francija neparko nevēlas atcelt helikopteru bāzes kuģu „Mistral” piegādi Krievijai. Īpašai dīvaina šāda nostāja ir tāpēc, ka šie kuģi nekādi nav klasificējami kā aizsardzības bruņojums, bet uzbrukuma ieroči. Laikā, kad Krievija īsteno nepieteiktu karu kaimiņvalstī, šāda nostāja ir visnotaļ ciniska. Itālija zūdās par zaudējumiem, kas tai radīsies, ja krievu miljonāri vairs nepirks itāļu modes namu superdārgos izstrādājumus, bet Vācijai raizes rada enerģētika un milzīgās vācu firmu investīcijas Krievijā. Tikai pēc Malaizijas civilās lidmašīnas notriekšanas, notikumu eskalācijas Ukrainā un arvien pieaugošās Krievijas agresivitātes, Eiropas lielvaras beidzot sākušas domāt par nopietnākām sankcijām. Tomēr nepamet sajūta, ka zemapziņā sankcijas ir kā zobu sāpes un visi cer uz brīnumu - Krievija pārtrauks agresiju un viss atkal ieies vecajās sliedēs. Taču tā nenotiks.

Tādejādi ASV un tādas valstis kā Austrālija un Kanāda, kuru ekonomikā Krievijai nav lielas nozīmes, šobrīd izrādījušās vienīgās, kas spēj adekvāti atbildēt tās ģeopolitiskajiem tīkojumiem. Šo valstu konsekventā nostāja piespiedusi arī svārstīgo Eiropu apsvērt puslīdz nopietnu sankciju ieviešanu. Sankciju pirmā kārta tūlīt pēc Krimas aneksijas bija nepietiekama un mazefektīva. Noteikt ierobežojumus Krievijas amatpersonu kontiem ārzemju bankās, kuru viņiem tur nemaz nav, tāpat iebraukšanas aizliegums Rietumu valstīs - tās nav sankcijas, kas varētu nopietni satraukt Kremli. Otrā sankciju kārta jau bija mazliet sāpīgāka, tomēr arī tā nespēja ietekmēt Putina plānus. Gluži pretēji - Krievijas agresivitāte tikai pieauga. Sankciju trešā kārta skar Krievijai visvārīgāko jomu - enerģētiku un ieroču biznesu, taču pat tā diez vai liks „krievu lācim” padoties.

Jāņem vērā, ka impērisko sapņu apmātais diktators nevar piekāpties Rietumu spiedienam, ja nevēlas pazaudēt stingra lielvalsts līdera tēlu, kas var negatīvi ietekmēt viņa reputāciju gan ārzemēs, gan pašu mājās. Šobrīd Putins sevi iedzinis politiskā strupceļā, tāpēc pasaule var sagaidīt jebkādus, pat veselajam saprātam šķietami neadekvātus izlēcienus. Ievainotais lācis kodīs un pasaulei jābūt tam gatavai. Kremļa propaganda nemitīgi skandē gan saviem pilsoņiem, gan krievvalodīgo diasporai visā pasaulē - „Krievi nepadodas!” Liela daļa Krievijas sabiedrības un daļa nacionālistiski noskaņotu krievu postpadomju zemēs šobrīd atrodas totālā impēriskās eiforijas stāvoklī, ko izraisījuši Krievijas revanšistiskie plāni atjaunot „vareno un nedalāmo”. Pasaulei jāsaprot, ka jaunais Aukstais karš var ilgt gadu desmitiem, bet ja, nedod Dievs, tas pārvērstos karstajā - tas būtu postošākais un asiņainākais konflikts, ko cilvēce jebkad pieredzējusi.

Tāpēc sankcijām, ja tādas ievieš, jābūt Krievijas ekonomiku, finanšu tirgu un politisko sistēmu tik satricinošām, lai izrautu krievus no impēriskās apmātības un Krievijas sabiedrība pati pieprasītu valsts politiskā kursa maiņu. Uz Krievijas vienkāršo iedzīvotāju spēju to panākt būtu naivi cerēt, drīzāk uz valsts politisko un ekonomisko eliti, kurai Putina politika radīs milzu zaudējumus. Tāpat Krieviju oficiāli jāpasludina par agresoru, kā to pirms Otrā Pasaules kara starptautiskā sabiedrība izdarīja ar Vāciju, Itāliju, Japānu un PSRS. Krievijas veto dēļ ANO tas nav iespējams, taču apturēt Krievijas dalību Pasaules Tirdzniecības organizācijā, Eiropas Padomē un citās starptautiskajās institūcijās var. Jāatceļ arī visi starptautiskie liela mēroga sporta un kultūras pasākumi, kas tuvākajos gados paredzēti Krievijā. Agresoram ir reāli jāsajūt pasaules nosodījums un starptautiskā izolācija.

Sankcijas pret dažiem cilvēkiem un kompānijām, lai cik sāpīgas tās būtu, nemainīs vispārējo ekonomisko un politisko situāciju Krievijā. Vienīgais, kas patiesi varētu ietekmēt Kremli, būtu Krievijas ārvalstu valūtas rezervju pilnīga iesaldēšana ārzemju bankās. Krievijai jāliedz jebkāda pieeja starptautiskajiem finanšu resursiem, bet, ja situācija Ukrainā turpinātu eskalēties, Krievijas bankas jāatslēdz no starptautiskās maksājumu un norēķinu sistēmas, kas nozīmētu to ātru sabrukumu. Taču vissāpīgākās sankcijas Krievijai būtu tās, kas skartu enerģētikas jomu. Pateicoties vājajam ASV dolāram, Krievija pēdējos gados guvusi simtiem miljardu dolāru ieņēmumus no gāzes un naftas eksporta. Dolāra stabilizācija krietni samazinātu šos ienākumus, kā tas notika 20.gadsimta 80.gados ar PSRS. Energoresursu cenas pasaules tirgū varētu samazināt arī atceļot lētās ASV slānekļa gāzes eksporta aizliegumu, kas Krievijai radītu dramatiskus zaudējumus, ko tās ekonomikai būtu grūti pārvarēt.

Tomēr, ja lielvalstu vadītāji vairumā gadījumu saprot Ukrainas konflikta nopietno izaicinājumu pasaules drošībai, tad vienkāršo iedzīvotāju domas šajā jautājumā dalās. Vairums Rietumeiropas iedzīvotāju gan jūt līdzi Ukrainai, bet tikai līdz brīdim, kad tas skar pašu labklājību. Bez ekonomiskā aspekta, šādai attieksmei ir arī citas nianses. Viena no tādām ir bijušo PSRS republiku sarežģītā vēsture, par kuru vidusmēra eiropietim ir maz sapratnes. Kremļa propaganda parūpējusies, lai rietumeiropiešu apziņā visas tagad neatkarību ieguvušās postpadomju valstis būtu teritorija, kas „vienmēr piederējusi Krievijai”. Tad kādēļ gan eiropiešiem jācieš dažu rusofobu valstiņu dēļ, kuras neprot sadzīvot ar lielo kaimiņu un rada tikai problēmas? Reizēm šķiet, ka viens otrs eiropietis arī šodien, tāpat kā 1938.gadā, būtu gatavs samierināties ar Austrumeiropas neatkarības iznīcināšanu, ja vien tas nodrošinātu paša labklājības neaizskaramību. Šāda egoistiska attieksme var nākotnē Eiropu novest ne vien ekonomiskā, bet arī politiskā atkarībā no Krievijas.

Arī Krimas aneksijas attaisnošanai Kremlis piesauca argumentu, ka pussala jau agrāk piederējusi Krievijai. Ja seko šādai loģikai, daudzas valstis šodien varētu pretendēt uz daļu Krievijas teritorijas. Somija varētu pieprasīt Karēliju, Igaunija Jānilinnu (Ivangorodu) un Petseru (Pečoru) rajonu, Latvija Abreni (Pitalovas apgabalu), Vācija Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) apgabalu. Vairākas teritorijas Krievijas Āzijas daļā pienāktos Ķīnai un Japānai. Ukraina Krimu nav ne okupējusi, ne anektējusi. Ukraina nav atbildīga par to, ka PSRS līderis Ņikita Hruščovs šo pussalu 1954.gadā pievienoja tās teritorijai. Saskaņā ar paša Putina agrākiem izteikumiem, pēc PSRS sabrukuma radušos valstu robežām jāpaliek negrozītām. Protams, ikvienai zemei ir tiesības uz pašnoteikšanos, taču šāds jautājums risināms ne militāra iebrukuma, bet sarunu ceļā. Nevienas civilizēta tiesa neatzīs referenduma rezultātus, kas noticis sveša karaspēka klātbūtnē. Turklāt vismaz morāli Krimas pamatiedzīvotājiem tatāriem būtu daudz lielākas tiesības noteikt, kādā valstī tie vēlas dzīvot, nekā padomju gados iebraukušajiem krievu kolonistiem.

Kā tika iznīcināti Krimas tatāri.
Krimas nacionālā sastāva izmaiņas kopš pussalas pievienošanas Krievijai 18.gadsimtā.
Pievērsiet uzmanību kā mainījās Krimas nacionālais sastāvs pēc tatāru deportācijas 1944.gadā.
Zaļā krāsa - Krimas tatāri; sarkanā - krievi; dzeltenā - ukraiņi.

Kremļa saimnieks ir gatavs pievienot Krievijai jebkuru bijušās PSRS teritoriju, kas tai kādreiz „netaisnīgi” atņemta, taču kategoriski atsakās atdot tikpat netaisnīgi atņemtās citu valstu teritorijas to likumīgajiem saimniekiem. Nesen pieņemtie Kriminālkodeksa labojumi paredz bargus sodus par „publiskiem aicinājumiem uz tādu darbību veikšanu, kuru mērķis ir Krievijas Federācijas teritoriālās vienotības pārkāpšana”, citiem vārdiem - atdalīšanās no Krievijas. Par šādiem aicinājumiem paredzēts sods līdz trim gadiem, bet, ja tie pausti plašsaziņas līdzekļos vai internetā - pat pieci gadi cietumā. Grozījumi pieņemti, jo pēdējos gados par neatkarību no Maskavas sākušas runāt ne vien atsevišķas nacionālās autonomijas, bet pat veseli apgabali, piemēram, Sibīrijā. Jaunā likuma traktējums būs atkarīgs no tiesībsargājošo iestāžu uzskatiem, tāpēc, ja varai vajadzēs ar kādu izrēķināties, problēmu nebūs. No darba jau atlaists pazīstamais Maskavas Starptautisko attiecību institūta filozofijas pasniedzējs Andrejs Zubovs, kurš asi kritizējis Krimas aneksiju. Tas pierāda, ko patiesībā vērtas Putina „rūpes” par tautu pašnoteikšanos. Par tādām Kremlis uzskata vien tiesības pievienoties Krievijai, bet vēlmi atdalīties - par nepieļaujamu ekstrēmismu.

Milzīgs izaicinājums Rietumiem ir arī jaunā tipa hibrīdkarš, ko šobrīd īsteno Krievija. Tā sauktie zaļie cilvēciņi bez pazīšanas zīmēm ilgu laiku neļāva pasaulei notiekošo oficiāli dēvēt par karu. Izrādījās, ka līdzīgam scenārijam notiekot, piemēram, Baltijā, nebūtu bijis iespējams iedarbināt arī Ziemeļatlantijas līguma 5.pantu, jo nav ne kara pieteikuma, ne tieša iebrukuma, ne skaidri definēta pretinieka. Rietumiem vajadzēja zināmu laiku, lai to saprastu. Tāpēc tik svarīgi ir NATO Velsas samitā pieņemtie lēmumi, kas paredz 5.panta iedarbināšanu jebkuras, arī nepieteiktas agresijas gadījumā. Ir skaidrs, ka Baltijas valstis ir Kremļa interešu sfērā un, iespējams, tieši šeit Maskava centīsies iedragāt NATO iekšējo stabilitāti. Tie nebūs karavīri un bruņutehnika kā Ukrainā, bet apmācīti provokatori, kas mēģinās izraisīt nemierus un kurināt separātisma tendences. Par to liecina arī pēdējā laika provokācijas - kriminālvajāšanas sākšana pret Lietuvas pilsoņiem, kas 80.gadu (!) nogalē atteicās dienēt padomju armijā, tāpat notikums Igaunijas pierobežā, kur nolaupīts un uz Krieviju aizvests Drošības policijas darbinieks. Attiecībām Krievijas un Rietumu starpā kļūstot aizvien saspīlētākām, provokācijas noteikti turpināsies.

Kā apgalvo bijušais Kremļa padomnieks Andrejs Ilarionovs, nākamais solis Putina plānos, tāpat kā savulaik Hitleram, ir „pasaulē lielākās sadalītās tautas apvienošana”. Tikai šoreiz tā ir krievu tauta, tomēr ne tikai etniskie krievi, bet arī krievvalodīgie un „tautieši” - visi, kas jelkad dzīvojuši Padomju Savienības vai Krievijas impērijas teritorijā vai viņu pēcteči. Šo apvienošanu iecerēts sākt ar Ukrainu, Baltkrieviju un Kazahstānas ziemeļdaļu, kam sekos Moldovas Piedņestras daļa un Igaunijas un Latvijas austrumu reģioni. Igors Zeveļovs žurnāla „Rossija v globaļnoj politike” rakstā „Krievu pasaules robežas” tiešā tekstā teic: „Šīs etniski iekrāsotās nacionālistiskās programmas būtība ir nodrošināt ģeogrāfisku atbilstību starp valsti un nāciju un radīt jaunu politisko veidojumu krievu un citu austrumslāvu apdzīvotajā teritorijā”. Jautājums vairs nav par to, vai tāda politika tiks īstenota, bet gan - kad un kādos apstākļos sāksies tās īstenošana.

Tautas sarkasms par Kremļa absurdo doktrīnu aizstāvēt krievvalodīgo “tiesības” pat militāriem līdzekļiem jebkurā pasaules malā. Uzraksts uz plakāta: “Putin, palīdzi! Glāb! Esmu krievvalodīgs ukrainis. Jau 13 gadus dzīvoju Itālijā un visu šo laiku vietējie banderieši spiež mūs lasīt, rakstīt un, protams, sarunāties itāliešu valodā. Bet mūsu ir daudz. Ieved karaspēku! Palīdzi krievvalodīgajiem!”

Ilarionovs brīdina, ka Putina stratēģiskais galamērķis ir karš ar anglosakšu pasauli un Rietumu drošības sistēmas iznīcināšana, nodalot Krievijai nozīmīgās tā sauktās piefrontes valstis - Poliju, Baltijas valstis, Rumāniju, Moldovu, Ukrainu un Gruziju. Lai to izdarītu, jārada plaisa starp anglosakšu zemēm - ASV, Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju - un tā dēvēto kontinentālo Eiropu ar Vāciju un Franciju priekšgalā. Krievija cer vienoties ar Eiropu un izolēt ASV un tās sabiedrotos no jebkādas līdzdalības Eiropas politikā. Tad Krievija kļūtu var vienīgi kontinenta lielvalsti, „piefrontes valstis” nonāktu tās tiešā kontrolē, bet kontinentālā Eiropa kļūtu par Krievijas sabiedroto. „Mums psiholoģiski jāsaņem drosme un ar skaidru skatu jālūkojas uz šiem plāniem. Viņi tik tiešām jau runā par pasaules karu, par cīņu, par anglosakšu pasaules un piefrontes valstu sagraušanu. Tādejādi tās pārstāj būt tikai slimu cilvēku fantāzijas, bet kļūst par daļu no viņu īstenotās politikas,” norāda Ilarionovs.

Ukraina ir tikai viens posms šajā lielajā spēlē. Tiesa, Krievijai ļoti svarīgs posms. NATO un ES paziņojušas, ka militāru risinājumu šim konfliktam neredz. Tas arī saprotams, jo neviens nevēlas karu ar kodollielvalsti. Tomēr noraugoties, kā pasaules varenie vārdos izsaka atbalstu ukraiņiem, bet reāla militāra palīdzība bieži vien izpaliek, neviļus jādomā, kādā situācijā šobrīd būtu Baltijas valstis, ja mums nebūtu palaimējies savlaicīgi kļūt par Rietumu drošības sistēmas daļu. Lai ko teiktu ASV un NATO pretinieki, šī organizācija ir vienīgais garants, lai Latviju nepiemeklētu Ukrainas liktenis. NATO spēku pastiprināšana un alianses karavīru pastāvīga klātbūtne Polijā, Rumānijā un Baltijas valstīs, tāpat NATO ātrās reaģēšanas vienību izveidošana un citi pasākumi, vismaz kādu laiku atturēs Kremli no atklāta iebrukuma un arī iespējamajiem pašmāju separātistiem liks divreiz padomāt, pirms sākt Ukrainai līdzīgu avantūru.

1938.gadā britu premjers Nevils Čemberlens par Sudetiju teica: „Cik šausmīga, fantastiska un nereāla ir doma, ka mums šeit pie sevis jārok tranšejas un jāpielaiko gāzmaskas tikai tāpēc, ka kādā tālā zemē savā starpā sastrīdējušies ļaudis, par kuriem mēs neko nezinām. Vēl jo neiespējamāk ir tas, ka jau principā atrisināts strīds varētu kļūt par iemeslu karam.” Atgriežoties no Minhenes, kur Rietumu lielvalstis atļāva Hitleram saplosīt Čehoslovākiju, Čemberlens no lidmašīnas trapa sauca: „Es atvedu mieru mūsu paaudzei!” Viņš kļūdījās. Tieši lielvalstu snobiskā attieksme pret mazo valstu suverenitāti un piekāpība agresoram kļuva par iemeslu jaunam pasaules karam. Tāpēc Putins ir jāaptur jau Ukrainā. Rietumvalstu pienākums ir sniegt Ukrainas armijai piekļuvi visiem nepieciešamajiem ieroču veidiem un ekipējumam, ieskaitot smago bruņutehniku un raķešu iekārtas, lai tā spētu aizsargāt savu valsti no agresora un izdzītu Krievijas karavīrus un separātistus ārpus tās robežām. Ukrainai jākļūst par nepārvaramu valni agresora ceļā uz Eiropu.

Atbildot Maskavas propagandai, ka iestājoties Eiropas Savienībā ukraiņi tiks padarīti par homoseksuāļiem, ukraiņu kazaks teic: “Ne tik briesmīgi ir geji no Briseles, kā piderasi no Kremļa!”
(Austrumslāvu žargonā vārds “piderass” tiek lietots arī kā nicinošs apzīmējums sliktam cilvēkam.)

Rietumiem veicot aizsardzības pasākumus, Krievijas elitei un sabiedrībai tomēr jāliek skaidri saprast, ka atpakaļceļš uz normālām politiskām, ekonomiskām, kultūras un cita veida attiecībām ar civilizēto pasauli tai joprojām ir atvērts, ja vien šī valsts atteiksies no agresīvās ārpolitikas, pārtrauks apdraudēt kaimiņus un atgriezīsies pie starptautiski atzītām tiesību normām. Taču sarunas nav iespējamas, kamēr vienas puses diplomātu uzvalkiem pretī tiks likti automātu stobri. Bijušais Putina padomnieks Andrejs Ilarionovs teic: „Eiropai ar tādu pilsoni kā Putins nav bijusi darīšana 75 gadus, kopš 1938.-1939.gada. Tolaik Eiropai vajadzēja vairākus gadus, lai apjēgtu, ar ko tai darīšana. Taču cilvēku, kas to piedzīvoja, vairs nav palicis. Šodien neviens nespēj neko tādu iedomāties.” Kremļa pēdējie ārprātīgie paziņojumi par preventīva (!) kodolkara iespējamību pierāda, ka Ilarionova kungam taisnība. Vai nu Rietumu pasaule mācīsies no vēstures kļūdām un agresoru apturēs, vai arī Rietumu civilizāciju sagaida grūti laiki un tālākā nākotnē, iespējams, pat bojāeja. Izvēle ir pašu rokās.

Rakstā izmantotas Gata Šļūkas karikatūras.
© Ervīns Jākobsons (materiālu apkopojums, teksts), Gatis Šļūka (karikatūras, izņemot “Sanctions” un “NATO sēta”). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/09/15/suni-rej-bet-karavana-cik-talu-vel/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.