- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

1. Reinkarnācija Putina stilā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 8. septembris 07:00 sadaļā Latvijā un pasaulē

Krievijas nepieteiktais karš Ukrainā, Krimas aneksija un Rietumu reakcija uz šiem notikumiem likušas daudziem politikas vērotājiem secināt, ka pasaule atgriežas 60. - 70.gados, ar to domājot Aukstā kara periodu. Notikumu gaita gan liek bažīties, ka esam atkāpušies vēl tālāk - pagājušā gadsimta 30.gados, kad Eiropā risinājās gluži līdzīgi notikumi. 2008.gadā „Laikmeta zīmes” jau rakstīja (lasiet ŠEIT) par Hitlera un Putina īstenotās politikas pārsteidzošo līdzību. Tolaik centāmies izteikties politkorekti un paudām, ka, lai arī līdzība saskatāma, tomēr tiešas paralēles starp nacistu Vāciju un mūsdienu Krieviju vilkt nevar. Mēs kļūdījāmies - šīs paralēles kļūst arvien redzamākas un tas pasaulei draud ne vairs ar „auksto”, bet gluži karstu karu.

Viss sākās ar vecās impērijas sabrukumu. Zaudējums 1.Pasaules karā, tam sekojošā revolūcija un monarhijas krišana Vāciju no diženas ķeizarvalsts pārvērta jaunas demokrātijas republikā, kam nebija nekādas teikšanas pēckara Eiropas politiskajā dzīvē. Versaļas miera līguma nosacījumi, Vācijas koloniju un vāciešu apdzīvoto teritoriju zaudējums, armijas faktiska iznīcināšana un milzīgās kara reparācijas, ko Veimāras republika bija spiesta maksāt valstīm uzvarētājām - lielākā daļa vāciešu to uzskatīja par nacionālu pazemojumu. Līdzīgas emocijas daudziem krieviem radīja Padomju impērijas sabrukums 1991.gadā. Bijušo PSRS republiku atdalīšanās, militārās varenības un superlielvalsts statusa zaudēšana, pāreja uz tirgus ekonomiku un tam sekojošais mežonīgā kapitālisma haoss - prezidents Putins to nosaucis par 20.gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.

Partiju ķildu un ekonomiskās krīzes nomocītie vācieši labprāt klausījās Hitlera populistiskajos saukļos. Nacisti pie varas nonāca leģitīmi - uzvarot vēlēšanās. Vladimirs Putins varas pozīcijā nokļuva citādāk - ar iepriekšējā prezidenta Jeļcina svētību. Nonākot pie varas, gan Hitleram, gan Putinam bija nepieciešams kāds satricinošs notikums, kas saliedētu nāciju un pieprasītu ieviest autoritāru diktatūru. Nacistiem par šādu notikumu kļuva Reihstāga dedzināšana, kas ļāva visā apsūdzēt komunistus un citus kreisos, diktatūras ieviešanu pamatojot ar nepieciešamību atbrīvot valsti no iekšējiem ienaidniekiem. Savukārt par katalizatoru Putina rīcībai kalpoja dzīvojamo māju spridzināšana Maskavā, Volgogradā un Buinakskā, kuru patiesie apstākļi vēl šodien nav noskaidroti. Taču tas ļāva sākt jaunu karu Čečenijā, jo nekas tā neveicina šovinistiska patriotisma jūtas un valsts līdera popularitāti, kā uzvarošs karš pret reālu vai iedomātu ienaidnieku. Un nav svarīgi, ka šis ienaidnieks ir pašu pilsoņi…

Nākamais solis - militārās varenības atjaunošana. Hitleram tas izdevās samērā ātri - dažu gadu laikā. Vācija pārkāpa Versaļas līguma un citu tai saistošu starptautisko līgumu normas vienu pēc otras - ieviesa obligāto militāro dienestu, radīja spēcīgu kara floti, gaisa spēkus. Tika sākta smagā bruņojuma ražošana. Putinam valsts novājinātās ekonomikas dēļ šis process prasīja krietni ilgāku laiku un nav beidzies vēl šodien. Taču Krievijas bruņoto spēku modernizācija turpinās, ik gadu milzu līdzekļi tiek tērēti jaunu ieroču veidu un bruņojuma izstrādei un ieviešanai. Tāpat kā nacisti, arī Krievija ir atteikusies no vairākiem starptautiskiem līgumiem, piemēram, līguma par konvencionālajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā.

20.gadsimta 30.gadu Vācija (augšā) un 21.gadsimta sākuma Krievija (apakšā). Nekas nav mainījies…

Viens no Hitlera izvirzītajiem mērķiem bija karā zaudēto Vācijas teritoriju atgūšana. Un ne tikai - īstenojot formulu „Viena valsts, viena tauta, viens vadonis”, Vācijai vajadzēja pievienot arī citu valstu teritorijas, ja vien tur atradās pietiekami daudz vācu izcelsmes iedzīvotāju. Sāka Hitlers ar karaspēka ievešanu Reinas apgabalā, kam pēc Versaļas līguma noteikumiem vajadzēja palikt demilitarizētam. Tolaik Hitlers vienkārši blefoja, jo Vācija vēl nebija gatava karot ar Rietumu lielvalstīm. Taču Rietumu mīkstčaulīgās attieksmes dēļ plāns izdevās. Sekoja Austrijas anšluss un Sudetijas, bet vēlāk visas Čehoslovākijas un Mēmeles (Klaipēdas) apgabala aneksija.

Putins spēkus izmēģināja Gruzijā. Ātrs uzvarošs karagājiens pret mazu kaimiņvalsti un tam sekojošā Abhāzijas un Dienvidosetijas faktiska pakļaušana Krievijas protektorātam bija tests pasaulei ar mērķi noskaidrot, cik tālu Krievija var atļauties iet. Tāpat kā Čehoslovākijas gadījumā, pasaule pakratīja pirkstu un samierinājās. Agresors saprata, ka var palikt nesodīts. 2014.gada 16.martā Kremlis Krimā, tāpat kā savulaik nacisti Austrijā, sarīkoja nelikumīgu referendumu par pussalas pievienošanos Krievijai. Savukārt sekojošie notikumi Austrumukrainā liek vilkt paralēles ar Sudetiju 1938.gadā. Arī tur Vācijas sakūdīti vietējie separātisti sarīkoja plašas nekārtības, uzbrukumus likumīgās varas pārstāvjiem, pie ēkām izkāra Lielvācijas karogus. Arī tur notikumos piedalījās no Vācijas iesūtīti aktīvisti. Arī tur tika teikts, ka šī teritorija Čehoslovākijā iekļauta pret tās gribu, ka sudetieši „grib atpakaļ pie Vācijas”, ka sadzīvot ar čehiem nav iespējams, jo tie vāciešus apspiež. Pazīstama retorika, vai ne?

1939.gada vidū Vācija bija gatava karam. Militārie speciālisti un politologi lēš, ka Krievija plašam militāram konfliktam būs gatava 2017.gadā. Rietumu lielvaras cerēja, ka Hitlers apmierināsies ar Austriju un Sudetiju. Šobrīd Rietumi, šķiet, samierinājušies ar Abhāzijas, Dienvidosetijas un Krimas aneksiju. Taču atcerēsimies, ka Hitlera tālejošais mērķis bija jaunas dzīves telpas iegūšana vāciešiem, tā sauktā Jaunās Eiropas kārtība un vācu kundzība visā kontinentā. Putina mērķis ir Eirāzijas Savienības radīšana, atjaunojot impēriju tās senajās robežās, un pasaules lielvaras statusa atņemšana ASV, nosverot ģeopolitiskos svaru kausus Krievijas virzienā. Hitlera lielummānija ierāva pasauli postošā karā. Tas nebūtu noticis, ja Rietumi laikus apturētu agresoru. Šodien Rietumval­stis atkārto to pašu kļūmīgo „nomierināšanas politiku”, taču neiegrožojot Krievijas agresivitāti, tiks pavērts ceļš daudz briesmīgākam karam, kam var būt neatgriezeniskas sekas.

Nacistiem bija svarīgi iegūt vācu tautas vairākuma atbalstu „stingras rokas” politikai gan iekšzemē, gan ārpolitikā. Talkā nāca bezprecedenta propagandas kampaņa, ko īstenoja Dr. Jozefs Gebelss un viņa vadītā Tautas apgaismības un propagandas ministrija. Putins izrādījies labs Gebelsa skolnieks. Tāpat kā nacistu Vācijā, arī Krievijā valsts sagrābusi kontroli pār visiem nozīmīgākajiem plašsaziņas līdzekļiem. Ko spēj Krievijas propagandas mašīna, pasaule pārliecinājās Gruzijas kara laikā un arī šobrīd - Ukrainas notikumu kontekstā. Tik agresīva, nekaunīga un melīga propaganda nebija pat padomju laikā. Sākot ar Eiropas Savienības Austrumu partnerības samitu Viļņā 2013.gada nogalē, notiek Eiropas pēckara vēsturē vēl nepieredzēts propagandas karš. Uz Krievijas sabiedrību Kremļa propaganda izrādījusies reti iedarbīga - sākoties karam ar Ukrainu, Putina atbalstītāju skaits krasi pieauga, bet pēc Krimas aneksijas prezidenta reitingi pacēlās vēl nebijušos augstumos. Pēc sociologu aplēsēm vadoņa agresīvo politiku atbalsta līdz pat 85% iedzīvotāju.

Pārsteidzoša līdzība vērojama arī argumentu izvēlē, ar kādiem tika attaisnota Sudetijas aneksija un tagad Krievijas nepieteiktais karš Ukrainā. Berlīne savulaik melīgi apgalvoja, ka Čehoslovākijā valdot „komunisti”, Krievijas TV kanāli jauno ukraiņu valdību sauc par „fašistiem”. Nacistu presi pārpludināja izdomātu vai uzpūstu incidentu apraksti par „čehu zvērībām Sudetijā”, Krievija ik dienas ziņo par „huntas zvērībām” pret mierīgajiem Donbasa iedzīvotājiem. Hitlers uzsvēra, ka Vācijai rūp tikai vācu apdzīvotie apgabali, bet čehu teritoriju viņi aizskart negrasoties. Arī Putins „rūpējas” tikai par krievvalodīgo tautiešu tiesībām un ar nevainīga bērna izteiksmi sejā stāsta, ka karaspēka ievešana Ukrainā neesot Kremļa plānos. Un, lai gan visa pasaule redz, ka Krievijas karaspēks Ukrainā tomēr atrodas, Kremļa vadonis turpina melot gan savai tautai, gan starptautiskajai sabiedrībai. Gluži kā kaķis, kas, piečurājis saimnieka čības, aizvainoti kliedz: „Es?! Es jums zvēru, tās čības pašas apmīzās!”

Ironisks skatījums uz Krievijas melīgo propagandu, kas ienaidnieka tēlu spēj radīt ne no kā.

Savu pilsoņu iedvesmošanai vācu propagandas dienests izmantoja arī kultūras, mākslas, zinātnes un sporta sasniegumus, kas pierādītu vācu tautas un Vācijas pārākumu pār „pārējiem” un „ienaidniekiem”. Tāpēc Hitleram tik ļoti bija nepieciešamas Berlīnes Olimpiskās spēles 1936.gadā. Tāpat Padomju Savienība 1980.gada Maskavas un Putina Krievija 2014.gada Soču olimpiādi izmantoja propagandas nolūkos, uzkurinot patriotisma un nācijas pārākuma jūtas, kas lieti noderēja tūlīt pēc spēlēm sekojošo Krimas un Ukrainas notikumu laikā. Simboliski, ka Soču olimpiāde notika zemē, kuru kādreiz apdzīvoja tagad gandrīz pilnīgi iznīcinātā čerkesu tauta. Lai visa pasaule redz, kas notiek ar tiem, kuri uzdrošinās pretoties impērijai.

Iedarbīga metode cīņā par cilvēku dvēselēm ir šovinistiskas histērijas uzpūšana sabiedrībā. Nācijas pārākuma sludināšana un bezierunu lojalitātes pieprasīšana notika nacistu Vācijā un notiek Putina Krievijā. Vāciešiem katru dienu tika atkārtots, ka nacistu partija un tās līderi cīnās par Vācijas atdzimšanu, tāpēc partijas ienaidnieki ir visas vācu tautas ienaidnieki. Par tādiem tika pasludināti komunisti, žīdi, homoseksuāļi, Jehovas liecinieki, citas iedzīvotāju kategorijas. Savukārt Krievijā ārpusparlamenta opozīcija un nevalstiskās organizācijas, kas saņem kaut mazāko atbalstu no ārzemēm, pasludinātas par „ārzemju aģentiem”. Vienkāršā pilsoņa apziņā šāds apzīmējums ir vienlīdzīgs valsts nodevējiem. Tāpat kā 30.gadu Vācijā, Krievijā šādas par „ASV piekto kolonnu” sauktas sabiedrības grupas nereti tiek pakļautas nacionālistiski noskaņotu elementu uzbrukumiem, kamēr tiesībsargājošās iestādes noskatās, bet nedara neko, lai vardarbību pārtrauktu.

Nacistu sludinātā rasistiskā ideoloģija bija viens no iemesliem, kāpēc vācieši tik nežēlīgi izturējās pret iekarotajām „mazvērtīgajām tautām”. Arī Putina Krievijā tiek atjaunota ideoloģija, kas balstās uz krievu nācijas pārākuma apziņu. Trešajā Reihā bija āriešu rase, Krievijā radīts jēdziens „ruskojazičnij” - krievvalodīgais, kas iever ne vien etniskos krievus, bet visus, kas uzauguši krievu valodas un kultūras telpā. Tiek sludināts, ka, piemēram, baltkrievi un ukraiņi nav tautas, bet tie paši krievi ar nedaudz atšķirīgu valodas dialektu, ka viņu suverēnās valstis ir tikai uz laiku atšķeltas Krievijas teritorijas. Sadaļu „Ukraiņi” Vikipēdijas krievu versijā ierosināts pārdēvēt par „Ukraiņu identitāti”, bet Krievijas sociālajos tīklos tiek propagandēts uzskats, ka ukraiņu nācija un valoda ir mākslīgas himēras, kas radītas, lai iznīcinātu krievu tautu. Savukārt Krievijas Zinātņu akadēmijas Krievijas vēstures institūta analītiķis Andrejs Marčukovs aicina darīt visu, lai „iznīdētu ukrainību”. Viņš šo terminu lieto gluži tāpat kā nacisti, runājot par „žīdismu”.

Ir kļūdaini domāt, ka autoritārās diktatūrās vienīgie vainīgie ir tie, kam pieder vara, bet lielākā daļa tautas vien nevainīgi cietēji, kas ienīst tirāniju, bet nespēj tai pretoties. Gluži pretēji - 30.gadu ekonomiskais uzplaukums pasaulē atnesa zināmu labklājību un stabilitāti arī vācu tautai, bet šovinistiskā ideoloģija panāca, ka lielākā daļa vāciešu atbalstīja Hitlera politiku. Tāpat tas ir mūsdienu Krievijā. Nevalstiskā organizācija „Levadas centrs” veikusi aptauju, lai noskaidrotu Krievijas iedzīvotāju attieksmi pret Krimas aneksiju un notiekošo Ukrainā. Iegūtā statistika liecina, ka vairākums krievu atbalsta Krievijas tiesības anektēt bijušās PSRS valstis un citas teritorijas, kur mitinās krievvalodīgie. Tā domā 58% respondentu, pret ir vien 4%. Savukārt 79% aptaujāto ir pārliecināti, ka Krimas aneksija liecina par Krievijas atgriešanos „tradicionālā lielvalsts lomā” un tādējādi valsts „nostiprina savas intereses postpadomju telpā”. Tāpat 67% aptaujāto uzskata, ka Krievijai pēc Krimas būtu jāanektē arī citi Ukrainas reģioni. Bet 74% Krievijas iedzīvotāju atbalstītu valdību gadījumā, ja starp Ukrainu un Krieviju izceltos karš. Aptauja veikta130 apdzīvotās vietās 45 Krievijas reģionos. Vācu tauta par savu augstprātību un agresijas atbalstīšanu rūgti samaksāja 1945.gadā. Vai krievu tauta ir gatava maksāt par savu šovinismu?

Nozīmīga vieta Hitlera politikas īstenošanā bija dažādām militārām, pusmilitārām un civilām masu organizācijām - SA, SS, „Hitlerjugend”, Vācu Darba frontei, Nacionālsociālistiskajai sieviešu organizācijai. Putina Krievijā ir līdzīgi. Pirms dažiem gadiem ievērojama loma Kremļa politikas atbalstīšanā bija jauniešu organizācijām „Naši” un „Jaunā Krievija”. Tagad tās apsūdzētas vardarbīgos incidentos un pat politiski motivētās slepkavībās, taču vietā nākušas citas. Tā līdz šim plašākai auditorijai mazpazīstamā komunistiski nacionālistiskā kustība „Laika būtība” tieši pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā pēkšņi ieguva Kremļa labvēlību un nonāca varas kontrolēto Krievijas televīzijas kanālu uzmanības lokā. Gluži kā nacistu triecienvienību SA brūnie krekli, arī „Laika būtības” biedriem ir vienādas sarkanas jakas un krekliņi ar Padomju Savienības teritorijas kontūrām. Lieki teikt, ka šajā kartē iekļautas arī Baltijas valstis.

Attēlos augšā - SA brūnkrekli Hitlera Vācijā un “Laika būtības” sarkanie Putina Krievijā;
apakšā - Putina jauniešu organizācija “Naši” un Hitlerjūgends.

„Laika būtības” ideoloģija ir klaji šovinistiska un imperiālistiska. Līdzīgi Putinam, arī šīs kustības vadoņi uzskata, ka Padomju Savienības sabrukums bija milzīga kļūda. 2014.gada marta sākumā notikušajā kustības kongresā, kur kā viešņa piedalījās arī Latvijas krievu kvēlākā aizstāve Tatjana Ždanoka, tās līderis Sergejs Kurjagins pauda viedokli, ka ASV un tās sabiedrotie NATO cenšas pasaulē izveidot globālu nacistisku režīmu, tāpēc Krievijai esot jāstājas tam pretī un jādod militārs pretspars NATO noziedzīgajiem nodomiem Ukrainā un… Baltijas valstīs. Kurjagins uzskata, ka pienācis laiks „Krievijas diženumam pārņemt visu postpadomju telpu”. Tā būšot globālā katehona atjaunošana. Globālais katehons nozīmē globālu Krievijas lielvaru visā pasaulē. Savu runu Kurjagins nobeidza vārdiem: „Uz tikšanos PSRS! Ienaidniekam neuzvarēt!”

Lai īstenotu Krievijas ambiciozos plānus, tai vajadzīgs ne vien atbalsts pašu mājās, bet arī labvēlīga attieksme ārzemēs. Vislabāk to panākt ar krievu diasporas palīdzību. Šī iemesla dēļ radīts „krievu pasaules” koncepts. Savulaik vāciešiem ārzemēs - Čehoslovākijā, Polijā, PSRS, Latvijā, citur - tika ieskaidrots, ka viņu saikne ar „īsteno dzimteni” ir svarīgāka par integrēšanos zemē, kur tie piedzimuši un uzauguši. Vācijas prese tolaik rakstīja, ka „asinssaites starp vienas tautas locekļiem ir stiprākas par paragrāfiem uz papīra”. Līdzīgu retoriku šodien izmanto Krievija. Ar dažādiem kultūras, mākslas un izglītības projektiem tiek īstenota „maigā vara”, kuras mērķis ir panākt ārzemēs dzīvojošo tautiešu lojalitāti Krievijai.

Viens no veidiem, kā valdīt pār tautiešu sirdīm un prātiem, ir krievu izglītības sistēmas attīstīšana ārzemēs. Nav runa tikai par mācībām krievu valodā, bet par Krievijas izglītības standartiem atbilstošu skolu atvēršanu Baltijas valstīs un citur postpadomju telpā, kur skolēni zināšanas apgūtu no Krievijā izdotām mācību grāmatām un Krievijā apstiprinātām mācību programmām, bet skolu beidzot saņemtu Maskavā atzītu atestātu. Šādu skolu licenzēšana un akreditācija būtu padota Krievijas institūcijām un likumiem. Latvijas Izglītības ministrija solījusi šādu Krievijas iniciatīvu mūsu zemē nepieļaut, jo tā ir klajā pretrunā integrācijas politikas mērķiem.

Kamēr šādu skolu vēl nav, Krievijas aģentūra sadarbībai ar tautiešiem ārzemēs „Rossotrudnichestvo” nodrošina krievvalodīgajiem iespēju mācīties Krievijas augstskolās. Piemēram, studētgribētājiem no Latvijas paredzētas 75 vietas bakalaura programmās, piecas maģistru un doktoru vietas. Krievija sekmīgi izmanto arī tā sauktās brīvdienu skolas, dažādas tautiešu organizācijas un skolotāju asociācijas. Krievu jaunieši no bijušās PSRS valstīm tiek aicināti uz militāri patriotiskām nometnēm Krievijā, kur tos pakļauj masīvam impēriskās ideoloģijas spiedienam. Visu šo pasākumu mērķis ir ieaudzināt diasporas jaunajā paaudzē lojalitāti un mīlestību uz Krieviju un krievu tradīcijām. Mīlestība uz etnisko tēvzemi pati par sevi nav nekas nosodāms… līdz brīdim, kamēr netiek konfrontēta ar lojalitāti mītnes zemei un tās tradīcijām.

Īpaša loma ārzemēs dzīvojošo tautiešu ideoloģiskai ietekmēšanai ir Krievijas televīzijas kanāliem un internetam. Šī ietekme jo spilgti redzama propagandas kara apstākļos. Ar satelītu starpniecību Krievijas propaganda šodien brīvi nokļūst jebkurā zemeslodes malā. Latvijas televīzijas raidījums „De Facto”, atsaucoties uz kompānijas TNS pētījumu, ziņo, ka vismaz 26% Latvijas iedzīvotāju sistemātiski skatās Kremļa kontrolētos TV kanālus. Ja Krievijas propaganda atstāj tik paliekošu iespaidu uz pašu valsts iedzīvotājiem, kā tā ietekmē to mūsu sabiedrības daļu, kas izmanto galvenokārt Krievijas medijus? Par to var pārliecināties lasot komentārus ziņu portālos un sociālajos tīklos. Un nebūt nav tā, ka Krievijas rīcību atbalsta tikai krievvalodīgie. Daļa krievvalodīgo tai nepiekrīt, toties pēdējā laikā parādījušies cilvēki ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem, kas regulāri izplata globālajā tīmeklī Krievijas propagandas materiālus, un kuriem Putina vai Lukašenko autoritārisms šķiet atdarināšanas vērts.

Tāpat Krievija mēģina palielināt savu pilsoņu skaitu ārzemēs, jo īpaši bijušās PSRS valstīs. Valsts Domes pieņemtais likums paredz, ka visiem bijušajiem PSRS iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības un viņu pēcnācējiem Krievijas pilsonība pienākas uz atvieglotiem noteikumiem. Citiem vārdiem - nāc un saņem Krievijas pasi! Kremlis jau agrāk izmantojis šādu politiku, piemēram, Gruzijai atšķeltajās Dienvidosetijā un Abhāzijā, lai nostiprinātu tur savu ietekmi un pie vajadzības varētu aizstāvēt „savus pilsoņus” jebkādiem līdzekļiem. Faktiski šobrīd Krievija savā pilsonībā aicina ikvienu, kurš pats vai viņa senči kādreiz dzīvojuši Padomju Savienībā. No Krievijas militāras agresijas pagaidām it kā pasargātajā Eiropā tādu cilvēku ir daudz - lēš, ka Vācijā vien ap trim miljoniem, būtisks „krievu” īpatsvars ir arī Čehijā un Somijā, bet Baltijas valstīs tādi ir gandrīz visi. Latvijas Ārlietu ministrija to kvalificē kā agresīvu mēģinājumu pārvilināt iedzīvotājus Krievijas pilsonībā, kas dotu šai lielvalstij iespēju iejaukties suverēnu valstu iekšējās lietās.

Līdz šim Krievija savu ietekmi postpadomju telpā un citur īstenoja ar tā sauktās maigās varas līdzekļiem, taču tagad Kremlis nolēmis likt lietā mazāk diplomātiskas metodes. 2014.gada februāra beigās ar augstu Krievijas politiķu atbalstu Maskavā nodibināta sabiedriski politiska organizācija „Krievu internacionāle” jeb „Rusintern”. To vada Krievijas Domes deputāts un partijas „Rodina” vadītājs Aleksejs Žuravļovs, lielu atbalstu sniedz arī Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins. Jaunajai struktūrai piemeklēti cilvēki no reģioniem, kuros Krievijai ir ģeopolitiskas intereses. „Rusintern” vadībā ir arī padomju militāro skolu beigušais Latvijas nepilsonis, antifašistu organizāciju biedrs un Latvijas krievu kopienas portāla „Baltija.lv” galvenais redaktors Sergejs Malahovskis.

„Rusintern” nosaukumā ietverta asociācija ar vispasaules komunistisko internacionāli „Komintern”, kas darbojās 20.gadsimta sākumā. Arī devīze gluži līdzīga: „Visu zemju krievi, savienojieties!” Organizācijas oficiālais mērķis ir apvienot krievus visā pasaulē, bet jo īpaši postpadomju telpā. Par primārajām valstīm šajā sarakstā nosauktas Ukraina, Moldova, Kazahstāna, Latvija un Igaunija. Ne velti viens no pirmajiem mītiņiem tika sarīkots pie Latvijas vēstniecības Maskavā, lai protestētu pret ieceri Latvijā sodīt par okupācijas fakta noliegšanu. Mītiņā kārtējo reizi skanēja apgalvojumi, ka Latvijā valdot fašistisks režīms. Lieki piebilst, ka „Rusintern” darbojas un savas aktivitātes plāno ar aktīvu Krievijas specdienestu atbalstu.

Viens no „Rusintern” mērķiem ir koordinēt postpadomju valstu krievvalodīgo nepakļaušanos likumīgajai varai. Pirmo štābu organizācija atvēra Krimā, kur uzreiz ķērās pie tā saukto pašaizsardzības vienību veidošanas, atbalstot pussalas pievienošanu Krievijai. Viņi aktīvi piedalījās arī Krievijas pasu izsniegšanas organizēšanā Ukrainas pilsoņiem. Drošības policija informē, ka „Rusintern” centīsies darboties Latvijā, galvenokārt krievu skolu aizsardzības pasākumos. Tomēr ir ziņas, ka viņi var neapmierināties ar miermīlīgām protesta formām un organizēt krievvalodīgo izvešanu ielās. Jau tagad tiek mēģināts manipulatīvi norādīt uz Latvijas un Ukrainas situācijas līdzību un iespēju sarīkot referendumu, piemēram, par Latgales autonomiju.

Vai visu šo var saukt par Auksto karu? Savulaik padomju propaganda apgalvoja, ka Auksto karu iesākusi nevis PSRS agresīvā politika Austrumeiropā, bet britu premjers Vinstons Čērčils, kurš savā runā 1946.gadā Fultonā pirmoreiz pieminēja jēdzienu „dzelzs priekškars”. Ja tā, tad par jaunā Aukstā kara sākumu uzskatāma Vladimira Putina Krimas aneksijai veltītā runa Kremļa Georgija zālē 2014.gada 8.martā. Kremļa līderis gan runāja ne tik daudz par Krimas jautājumu, cik pavēstīja Krievijas un pasaules sabiedrībai, kādā virzienā šī valsts gatavojas iet tuvākā un tālākā nākotnē.

Putins pauda dziļu nožēlu par PSRS sabrukumu un „bipolārās sistēmas izzušanu uz planētas”, kā dēļ pasaulē vairs neesot stabilitātes. Kā ienaidnieka tēls skaidri tika iezīmētas ASV. Pēc Putina domām ASV vēlas pazemot Krieviju, iejaukties Krievijas ģeopolitisko interešu sfērā un izveidot pasaulē kārtību, kāda Krievijai nav pieņemama. Tāpēc Krievija izmantošot jebkādus tai pieejamos līdzekļus, lai nepieļautu turpmāku NATO paplašināšanos Krievijas robežu tuvumā, ne arī ASV nostiprināšanos Austrumeiropā. Visai pasaulei nepārprotami tika pausts, ka Krievija visu postpadomju telpu un Austrumeiropu uzskata par savu interešu zonu.

Apgalvojot, ka nevēlas jaunu Auksto karu, Putins savā runā lietoja Aukstā kara laikam visnotaļ raksturīgu retoriku. Viņš aicināja Rietumus apzināties Krieviju kā pasaules līmeņa lielvaru ar savām ambīcijām. Politika, kādu turpmāk īstenošot Krievija, saistīta ar Krievijas kā lielvaras atdzimšanu, tāpēc ar Krieviju starptautiskajā arēnā vajadzēšot rēķināties kā savulaik ar Padomju Savienību. Krimas aneksija esot tikai šīs politikas sākums. Galvenais mērķis ir kādreizējās Krievijas impērijas un PSRS teritoriju atgriešanās vienotā militāri ekonomiskā ģeopolitiskā telpā ar Krieviju priekšgalā. Putina plānos ietilpst ne vien tā sauktās Eirāzijas Savienības atjaunošana bijušās PSRS robežās, bet arī visas pasaules krievvalodīgo apvienošana vienotas kultūrtelpas ietvaros uz valodas, krievu kultūras un pareizticības bāzes.

Pēc Krimas aneksijas Putins atklāti izteicās, ka Krievija esot „piecēlusies no ceļiem” un gatava turpmāk stingri aizstāvēt savus tautiešus, jo īpaši bijušās Padomju Savienības teritorijā, kur „krievi vienā rītā pamodās kā minoritāte svešā valstī”, lai gan, pēc Putina domām, bija cerējuši, ka PSRS pārdzims NVS veidolā. Arī Krimas atstāšanu Ukrainas sastāvā pēc PSRS sabrukuma Putins skaidro kā tā laika Krievijas bezspēcību pretoties spiedienam, kādu pret Krieviju piekopušas Rietumvalstis. Tāpēc tieši krievu etnosa un krievu valodas aizstāvēšanu Putins izvirzījis kā pamatu turpmākai valsts ārpolitikas virzībai. Tas rada tiešus draudus visu bijušo Padomju Savienības valstu, tostarp Baltijas drošībai. Putina izteikumos saklausāmi arī draudi Rietumiem un norādījums par ģeopolitiskās sistēmas maiņu pasaulē.

Gan nacistu Vācijas, gan šobrīd arī Putina Krievijas ārpolitikā dominē agresija un draudi.

Vai Krievijas patiešām ir gatava izraisīt jaunu pasaules karu? Vārdos Kremlis, protams, centīsies pasauli pārliecināt par savu miermīlību. Arī Hitlers pirms uzbrukuma Polijai sludināja, ka Vācija karu nevēlas. Vācu prese tolaik rakstīja: apgalvojumi par to, ka Vācija varētu uzbrukt Francijai un karot ar Angliju, esot pilnīgs absurds. Taču tika dotas norādes, ka poļi saindē attiecības Eiropā un ja šo jautājumu neatrisinās radikāli, viņi to turpinās darīt līdz vispārējai Eiropas un pasaules katastrofai. Krievija šodien saka, ka pie visa vainīga „Ukrainas fašistiskā hunta”, un, ja pasaule neatzīs tā sauktās Jaunkrievijas valstiskumu, Eiropa var nonākt katastrofas priekšā. Nacistu propaganda tautai iedvesa, ka ienaidnieki tādi ir tikai tāpēc, ka šo valstu līderi meklē kašķi un karu ar Vāciju. Arī Krievijā arvien skaļāk atskan balsis, ka ASV, NATO un ES sākušas karu pret Krieviju. Agresors nekad nejūtas vainīgs.

Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis Vladimirs Žirinovskis izteicies, ka lēmums par Pasaules karu Kremlī jau pieņemts un Baltijas valstis kopā ar Poliju šajā karā tikšot iznīcinātas. Ņemot vērā Žirinovska odiozo slavu, šos izteicienus varētu neņemt vērā, ja vien labu laiku pirms viņa to pašu nebūtu apgalvojis bijušais Putina padomnieks Andrejs Ilarionovs. NATO Parlamentārās asamblejas 2014.gada pavasara sesijā Viļņā viņš pastāstīja, ka Kremlis jau ilgu laiku gatavojas pasaules karam, kurā Krievija cīnīsies pret Rietumu pasauli. Pašreizējā Kremļa politika radot Krievijas iedzīvotājos priekšstatu, ka Baltijas valstis un Polija tiks iznīcinātas, bet pārējai Eiropai jākļūst par Krievijas sabiedroto vai vismaz jāpaliek neitrālai. Pēc Ilarionova domām, izvairīties no šāda drūma scenārija iespējams vienīgi tad, ja Krievija kļūst par demokrātisku valsti.

Dakterim Putinam padomā daudz plāksteru, ar ko salāpīt ievainoto impērijas lāci.

Bijušais Kremļa padomnieks arī atklāja, ka Putins pašlaik bieži runājot par valsts ģenētisko kodu un mudinājis Krievijas iedzīvotājus ziedoties savai valstij. „Putina kungs runāja par Krievijas tautas spēcīgo ģenētisko kodu, kas mūs - krievus - padara atšķirīgus un pārākus pār citām tautām, īpaši salīdzinot ar tā dēvēto Rietumu ģenētisko kodu. Viena no svarīgākajām krievu ģenētiskā koda iezīmēm, kā saka Putina kungs, ir mirt mērķa vārdā publiski, sabiedrības acu priekšā,” stāsta Ilarionovs. Putins atjaunojis arī civiliedzīvotāju militāro apmācību, no jauna popularizējot saukli „Gatavs darbam un aizsardzībai”. Diktators aicina visus Krievijas pilsoņus, kas vecāki par sešiem (!) gadiem, brīvprātīgi piedalīties šādās apmācībās. Viņš arī norādījis, ka, pateicoties fiziskās un militārās apmācības režīmam, Padomju Savienībā izauguši miljoniem veselīgu cilvēku. Tādejādi cilvēki gan morāli, gan fiziski tiek gatavoti iespējamam karam, līdzīgi kā Vācijā pirms 2.Pasaules kara.

Īpaši bīstama ir maniakālā savas misijas apziņa, ar kuru savulaik sirga Hitlers, un kura piemīt arī prezidentam Putinam. Hitlers apgalvoja, ka hospitālī, kur viņš dziedēja 1.Pasaules karā gūtos ievainojumus, dzirdējis balsi, kas viņu pilnvarojusi atbrīvot vācu tautu un atjaunot tās cieņu. Arī Putins, šķiet, svēti tic, ka liktenis tam uzticējis atjaunot Krievijas diženumu un lielvalsti, kurai viņš kā KGB virsnieks kādreiz tik dedzīgi kalpoja. Krievu tautai tiek stāstīts, ka pareizticīgā Krievija ir pēdējais bastions pret izvirtušajiem Rietumiem, ka šis būs nevis nāciju, bet civilizāciju karš, kurā Krievija glābšot cilvēci no bojāejas. Kara pēdējās nedēļās, kad Sarkanā armija jau atradās Berlīnē, Hitlers esot kliedzis, ka, ja vācieši nav gatavi cīnīties par savu rasi, tad tādai nācija jāiet bojā. Vērojot šobrīd notiekošo Ukrainā, neviļus uzmācas ļaunas priekšnojautas, vai tikai Krievija nav morāli nobriedusi tam, ka agri vai vēlu visaptverošs karš būs neizbēgams. Ja Putins Eirāzijas Savienību bijušās PSRS robežās turpinās veidot šādā stilā, Rietumi nevarēs mierīgi noraudzīties uz tik plašu agresiju.

Bet, ko Ukraina? Ukraina allaž neizlēmīgo Rietumu nodota viena cīnās ar separātistu bandītiem un bruņojuma ziņā daudz pārāko Krievijas armiju, kas slepus, bez pazīšanas zīmēm, kā zaglis ielauzies svešā namā. Iespējams, daudzi cilvēki uzdod jautājumu: ja jau ukraiņu un krievu tautas etniski ir tik tuvas, kāpēc Ukraina tā nevēlas iet kopā ar Putina Krieviju? Tāpēc, ka šīm divām zemēm ir pārāk atšķirīga vēsture, tāpēc, ka tā sauktā Maskavija ukraiņu tautai vienmēr nesusi tikai postu un apspiešanu. Vislabāk to raksturo izcilā krievu rakstnieka Alekseja Tolstoja vārdi: „Ir divas Krievzemes. Pirmajai - Kijevas Krievzemei ir saknes pasaules, minimums - Eiropas kultūrā. Labsirdības, goda, brīvības un taisnīguma ideālus šī Krievzeme izprata tāpat, kā visa Rietumu pasaule. Un ir otra Krievzeme - Maskavas Krievzeme. Šī ir taigas, mongoļu, mežonīgā, zvēriskā Krievzeme. Šī Krievzeme par savu nacionālo ideālu padarījusi asiņainu despotismu un mežonīgu naidu. Šī Maskavas Krievzeme kopš seniem laikiem bijusi, ir un būs pilnīgs pretstats visam eiropeiskajam un niknākā Eiropas ienaidniece.”

Turpinājums sekos.

Rakstā izmantotas Gata Šļūkas karikatūras.
© Ervīns Jākobsons (materiālu apkopojums), Gatis Šļūka (karikatūras). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/09/08/reinkarnacija-putina-stila/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.