- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Cilvēks, kurš pasaulei atklāja Āfriku - 2.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 11. augusts 07:00 sadaļā Kristus dēļ

1864.gada vasarā Deivids Livingstons atgriezās Lielbritānijā, lai savāktu naudu jaunai ekspedīcijai. Tomēr iepriekšējās ekspedīcijas nosacītās neveiksmes un britu preses uzbrukumu dēļ šis uzdevums nebija viegls. Tad Livingstons kopā ar brāli Čārlzu uzrakstīja savu otro grāmatu „Stāsts par ekspedīciju uz Zambezi un tās pietekām” (Narrative of an Expedition to the Zambesi and Its Tributaries), kas iznāca 1865.gadā. Londonas publika labprāt apmeklēja arī Livingstona lekcijas un ar vētrainiem aplausiem pārtrauca stāstījumu, kad runa bija par cīņu ar vergu tirdzniecību. Dižais ceļotājs bija cieši pārliecināts, ka reiz Āfrikas iedzimtie vergu mednieku uzbrukumu vietā piedzīvos taisnīgu tirdzniecību un cilvēka cienīgu dzīvi. Ārsti Livingstonam ieteica veikt hemoroīdu operāciju, no kuriem viņš smagi cieta iepriekšējās ekspedīcijās, taču ceļotājs atteicās, jo Āfrikas kartē joprojām bija daudz neatklātu teritoriju, kuras viņš vēlējās izpētīt.

Īsā vizītē iegriezies Bombejā, Indijā, Livingstons 1866.gada 28.janvārī atkal ieradās Āfrikā. Zanzibārā viņš devās vizītē pie vietējā sultāna, lai personīgi lūgtu pārtraukt vergu tirdzniecību. Jaunajai ekspedīcijai Livingstons bija salīdzis12 indiešu sipaju karavīrus, bariņu Komoru salu iedzimto un vairākus brīvlaistus vergus. Viņu pavadīja arī divi uzticami vietējie kalpotāji no iepriekšējām ekspedīcijām - Čuma un Susi. Kā jau iepriekš, arī šim ceļojumam bija trīs mērķi - izplatīt Evaņģēlija vēsti, izskaust vergu tirdzniecību un izpētīt vēl nezināmos Āfrikas apgabalus, šoreiz - meklējot Nīlas izteku.

Ekspedīcija devās ceļā no Mikindani Āfrikas austrumu piekrastē. Naidīgās ngoni cilts dēļ Livingstons bija spiests mainīt sākotnējo ieceri nešķērsot portugāļu kontrolētās teritorijas, apejot Njasa ezeru no ziemeļiem. Glābjoties no ngoni uzbrukumiem, ekspedīcijai tomēr nācās atgriezties dienvidos un apiet Njasa ezeru no šīs puses. Turklāt daļa nesēju - Komoru salu iedzimtie - aizbēga, nozagdami ekspedīcijas mantas, tostarp kasti ar medikamentiem. Ceļotājiem tā bija īsta traģēdija, tomēr ceļš tika turpināts. Pēc atgriešanās Zanzibārā dezertieri izplatīja baumas, ka Livingstonu nogalinājuši ngoni. Lieki teikt, ka šī ziņa izraisīja pamatīgu satraukumu Eiropā.

Ngoni karavīrs kaujas krāsojumā.

Turpinot virzīties uz ziemeļiem arvien dziļāk Āfrikas vidienē, ekspedīcija šķērsoja purvainus, mazapdzīvotus rajonus, kur bija grūti dabūt pārtiku. Tad Livingstons, kurš kopš ekspedīcijas sākuma nebija devis par sevi nekādas ziņas, nosūtīja vēstnešus uz Zanzibāru, lūdzot sūtīt ekspedīcijai nepieciešamo proviantu un citas preces uz arābu priekšposteni Tanganjikas ezera krastā Udžidži. Ceļotāji šķērsoja divas lielas upes - Luangvu un Čambeši, kuras šķīra Mučingas kalnu grēda. Pēc tam, 1867.gada 1.aprīlī ekspedīcija pirmoreiz sasniedza 650 kilometrus garā Tanganjikas ezera dienvidu krastu. Aiz ezera tā laika Āfrikas kartēs bija redzami vieni vienīgi „baltie plankumi” - tās bija vēl neizpētītas teritorijas. No Tanganjikas ekspedīcija pagriezās uz rietumu pusi un 1867.gada 8.novembrī atklāja Mveru ezeru, bet vēlāk - 1868.gada 18.jūlijā Livingstons kā pirmais eiropietis ieraudzīja Bangveulu ezeru.

Livingstons Bangveulu ezerā.

Taču tad Livingstons saslima ar tropu drudzi un malāriju. Viņu izglāba arābu tirgotāji, kas sniedza ceļotājam medicīnisku palīdzību un palīdzēja nokļūt līdz Tanganjikas ezeram. Malārijas dēļ Livingstons bija stipri novājējis un lielu ceļa daļu viņu nācās nest nestuvēs. Ezeru ekspedīcija sasniedza 1869.gada februārī. Vairāk nekā mēnesi viņi pārvietojās pa ezeru laivās, vispirms gar rietumu krastu, tad pāri ezeram uz Udžidži apmetni austrumu piekrastē. Šeit Livingstonu gaidīja pārtika un citas preces, kas bija atsūtītas no Zanzibāras, taču liela daļa sūtījuma ceļā bija pazaudēta vai nolaupīta. Jūlijā viņš atstāja Udžidži un atkal šķērsoja ezeru. Livingstona biežās slimošanas, kā arī vietējo naidīgo cilšu dēļ, šis ceļojuma posms bija ļoti ilgs. Tikai 1871.gada 29.martā ekspedīcija sasniedza Lualabas upi pie tirgotāju apmetnes Njangves - Livingstona Āfrikas ceļojumu galējo ziemeļrietumu punktu. Ūdeņiem bagātā Lualaba ļāva atskārst, ka šī ir viena no lielākajām kontinenta ūdens artērijām, tāpēc Livingstons sākumā to kļūdaini uzskatīja par daļu no Nīlas, kaut patiesībā šī upe pieder Kongo baseinam.

Ceļojuma grūtības.

Njangvē Livingstons bija liecinieks briesmīgam notikumam, kad vergu tirgotāji viņa acu priekšā nogalināja vismaz 400 afrikāņus. Šā slaktiņa šausmas tā satrieca misionāru, ka viņš nebija spējīgs ceļojumu turpināt. Turklāt vergu tirgotāji tīšām sabotēja Livingstona ekspedīciju,kā dēļ viņš nevarēja atrast nevienu laivu ceļojumam pa Lualabas upi. Vienīgā iespēja bija pievienoties vergu tirgotāju vienībai un doties ceļā gar upes krastu. Būt atkarīgam no vergu tirgotājiem, pret kuriem viņš visu mūžu bija cīnījies - tam Livingstons nespēja piekrist. Slimību mocīts viņš devās atpakaļ uz Udžidži. Ceļā gandrīz visi viņa nesēji aizbēga, jo baidījās nokļūt vergu tirgotāju nagos. Udžidži Livingstons sasniedza 1871.gada 23.oktobrī bez spēka un nopietni slims. Slimības dēļ viņš bija zaudējis spēju staigāt un gaidīja drīzu nāvi.

Livingstons atceļā uz Udžidži.

Trīs gadus par Livingstona likteni pasaulei nebija nekādu ziņu. Tikai viena no 44 viņa sūtītajām vēstulēm sasniedza Zanzibāru. Daudzi domāja, ka lielais ceļotājs ir miris. Viņa meklējumos tika sūtītas vairākas ekspedīcijas, taču bez rezultātiem. Arī laikraksta New York Herald izdevējs nosūtīja uz Āfriku savu korespondentu Henriju Mortonu Stenliju atrast Livingstonu dzīvu vai mirušu. Ceļotāja meklējumos Stenlijs pavadīja gandrīz astoņus mēnešus. Āfrikā viņš ieradās no Indijas, Zanzibāru sasniedzot 1871.gada 6.janvārī. Tā paša gada 21.martā viņš devās ceļā no Bagamojo pilsētas ar 200 nolīgtiem pavadoņiem un nesējiem. 1500 kilometru garais ceļš pa kartē neiezīmētu apvidu sagādāja milzu grūtības. Smagas lietavas pārplūdināja upes, ekspedīcijas dalībniekus mocīja malārija un citas slimības. Tomēr Stenlijs negrasījās atkāpties no sava nodoma. Cerību viņam deva valodas, ka Udžidži apmetnē dzīvojot kāds vecs baltais vīrs.

Žurnālists un Āfrikas pētnieks Henrijs Mortons Stenlijs.

1871.gada oktobra nogalē Livingstona mājā iesteidzās viens no viņa kalpiem, saukdams: Mzungu anakuja! Mzungu anakuja! Svahili valodā tas nozīmē: „Nāk baltais vīrs!” Tuvojoties Udžidži, Stenlijs nopietni gatavojās gaidāmajam notikumam. Tam bija jābūt vēsturiskam mirklim. Visi ekspedīcijas dalībnieki uzvilka labākās drēbes no tā, kas vēl bija palicis. Stenlijs apsēja tropu ķiverei jaunu auduma gabalu, apvilka tīru, baltu flaneļa kreklu un bikses, kārtīgi nopucēja zābakus. Beidzot ekspedīcija apstājās. Stenlijs ieraudzīju drūzmējamies pēc izskata cienījamus arābus un, pienākot tuvāk, pamanīju starp viņiem kāda veca baltā vīra seju. Tad viņš pacēla cepuri un teica: „Doktors Livingstons, ja nemaldos?” Vecais vīrs atbildēja: “Jā.” Šīs tikšanās precīzs datums nav zināms - Livingstons rakstīja, ka tas noticis starp 24. un 28.oktobri, savukārt Stenlijs min 10.novembri.

Stenlija un Livingstona satikšanās.

Šodien šīs tikšanās vietā Udžidži ciemā Tanzānijā uzcelts piemineklis, uz kura plāksnes rakstīts: „1871.gada 10.novembrī zem mango koka, kas te auga, Henrijs M.Stenlijs satika Deividu Livingstonu.” Kādreiz vietā, kur tagad atrodas piemineklis, auga liels mango koks, zem kura notika Stenlija un Livingstona satikšanās. Tagad blakus piemineklim aug divi milzīgi mango koki. 20.gadsimta 20.gados bija redzams, ka pirmais mango koks iet bojā. To glābt neizdevās, tāpēc līdzās piemineklim ieaudzēja divas no vecā koka ņemtas atvases.

Piemineklis Stenlija un Livingstona satikšanās vietā Udžidži.

Stenlijs atveda Livingstonam tik nepieciešamos produktus un medikamentus, un ceļotājam kļuva nedaudz labāk. Sākumā Stenlijs bija plānojis palikt tikai tik ilgi, cik nepieciešams, lai sīki izvaicātu lielo ceļotāju un pierakstītu dzirdēto, taču drīz vien abi sadraudzējās. 1871.gada nogalē viņi kopīgi izpētīja Tanganjikas ezera ziemeļu daļu un pārliecinājās, ka šeit nav Nīlas iztekas. Pēc tam abi ceļoja uz 320 kilometrus tālo Unjamvezi. Neraugoties uz Stenlija mudinājumiem doties uz Eiropu vai Ameriku, Livingstons bija nolēmis Āfriku neatstāt, kamēr viņa misija būs pabeigta. 1872.gada 14.martā pienāca šķiršanās brīdis. Stenlijs devās atpakaļ uz piekrasti, kur nopirka vēl vairāk preču un nosūtīja tās Livingstonam. Pēc tam viņš devās uz Lielbritāniju, lai nogādātu tur Livingstona dienasgrāmatas un citus materiālus, un pastāstītu pasaulei par slavenā Āfrikas pētnieka pēdējiem ceļojumiem.

Livingstons un Stenlijs kopīgā ekspedīcijā Tanganjikas ezerā.

Taču jautājums par Nīlas izteku joprojām nebija atrisināts. Cieši nolēmis to noskaidrot, Livingstons atsāka Nīlas iztekas meklējumus un devās uz dienvidrietumiem - uz Lualubas augšteci, lai izpētītu upi līdz pat tās ietekai okeānā. Ceļā viņš apstājās Čitambo apmetnē netālu no Bangveulu ezera, lai noskaidrotu vai no tā iztek kāda upe ziemeļu virzienā. Čitambo Livingstons atkal saslima ar malāriju. Drīz pēc tam, kad bija izdarījis pēdējo ierakstu savā dienasgrāmatā, lielais ceļotāja 1873.gada 1.maijā aizgāja Mūžībā. Kā vēlāk noskaidrojās, viņa nāves cēlonis bija iekšēja asiņošana, ko izraisīja dizentērija. Livingstona afrikāņu kalpotāji Čuma un Susi atrada Dieva kalpu mirušu, lūgšanā nometušos uz ceļiem līdzās savai guļvietai.

Piemineklis Livingstona nāves vietā Čitambo.

Livingstona sirdi apglabāja turpat Čitambo, bet ķermeni apstrādāja ar sāli un iebalzamēja. Pēc tam ceļotāja miesas deviņus mēnešus ļoti smagos apstākļos tika nestas uz aptuveni 1500 kilometru tālo Bagamajo Indijas okeāna piekrastē, kur tās nodeva vietējo misionāru gādībai. Pēc tam ar kuģi tās nogādāja Zanzibārā un no turienes - Lielbritānijā. 1874.gada 15.aprīlī šķirsts nonāca Londonā, un pēc trim dienām doktors Livingstons tika apbedīts Vestminsteres abatijā. Uz viņa kapa atrodas marmora plāksne ar uzrakstu: „Uzticamu roku nests cauri sauszemei un jūrai, šeit atdusas Deivids Livingstons - misionārs, ceļotājs un cilvēces draugs”. Tajā pašā gadā tika izdota arī grāmata „Deivida Livingstona pēdējās dienasgrāmatas” (The Last Journals of David Livingston).

Dižā ceļotāja bēres un uzraksts uz kapa plāksnes Vestminsteres abatijā.

Pēc Livingstona nāves Henrijs Mortons Stenlijs atgriezās Āfrikā, lai paveiktu to, ko nebija pabeidzis Livingstons. Stenlijs vadīja ekspedīcijas, kas izpētīja Viktorijas un Tanganjikas ezera apkaimi un vareno Kongo upi. Livingstona un Stenlija drosmi un apņēmību var tikai apbrīnot. Britu enciklopēdijā par Livingstonu teikts: „Viņa atklājumi - ģeogrāfiskie, tehniskie, medicīniskie un sociālie - sniedza veselu zināšanu kopumu, kas joprojām tiek pētīts.”  Šodien Deivida Livingstona vārdā nosauktas pilsētas Malāvijā (Livingstonija) un Zambijā (Livingstona/Maramba), tāpat ūdenskritumi Kongo upes lejtecē un kalni Njasa ezera ziemeļaustrumu piekrastē. Savukārt Malāvijas lielākā pilsēta nosaukta par godu Livingstona dzimtajai pilsētai - par Blentairu. Lielā Āfrikas atklājēja vārdā nosaukts arī minerāls livingstonīts - dzīvsudraba un antimona sulfīds.

Deivids Livingstons pasaules valstu pastmarkās un naudaszīmēs.

****

Lai arī mūsu dienās Livingstonu vairāk piemin kā izcilu ceļotāju un Āfrikas pētnieku, nevis sludinātāju un misionāru, viņa darbs radīja priekšnoteikumus, lai desmitiem gadu vēlāk Āfrikā strauji izplatītos Evaņģēlija vēsts, kā to redzam šodien. Sākot savu kalpošanu melnajā kontinentā, viņa uzdevums bija Dieva žēlastības Evaņģēlija pasludināšana tautām, kas to vēl nekad nebija dzirdējušas. Tieši šis mērķis sākotnēji mudināja Livingstonu doties daudzajos ceļojumos kontinenta vidienē, lai atklātu arvien jaunas zemes un sastaptu jaunas ciltis un tautas, kam pasludināt Kristus mīlestības vēsti.

Livingstona kristīgā ticība noteica arī viņa attieksmi pret vergu tirdzniecību. Savas kalpošanas laikā Āfrikā viņš ne reizi vien asi konfliktēja ar būru (holandiešu) un portugāļu kolonistiem viņu nežēlīgās izturēšanās pret iezemiešiem dēļ. Ar to Livingstons izpelnījās pārliecināta kristieša un bezkompromisa vergu tirdzniecības pretinieka reputāciju. Viņš bija pirmais, kas tik augstā līmenī iestājās par Āfrikas pamatiedzīvotāju cieņu un tiesībām. „Šausmīgo Udžidži verdzību un Austrumkrasta vergu tirdzniecību es uzskatu par lielāku problēmu nekā visu Nīlas avotu atklāšanu,” Livingstons rakstīja New York Herald redaktoram.

Atbalsts verdzības atcelšanai Āfrikā pausts daudzās Livingstona vēstulēs, grāmatās vai dienasgrāmatu ierakstos. Šādu viņa nostāju vēl vairāk nostiprināja paša redzētās šausmas: „Mēs gājām garām cauršautai vai caurdurtai verdzenei, kas gulēja ceļa vidū. Viņas saimnieks arābs mums teica, ka to izdarījis dusmās, tāpēc, ka nevarēs dabūt par viņu tik lielu maksu kā domājis, jo sieviete vairs nebija spējīga paiet” - tā Livingstons rakstīja par vergu stāvokli Āfrikas Lielo ezeru reģionā. Tomēr savas pēdējās ekspedīcijas laikā lielo ceļojuma grūtību un slimības dēļ ceļotājam nācās lūgt arābu vergu tirgotāju Mohamada Boghariba un Mohamada bin Saleha palīdzību. Tā kā kristīgas lēnprātības vadīts viņš netika lietojis spēku, kā to būtu darījuši citi baltie, kad daļa viņa afrikāņu nesēju un pavadoņu aizbēga, pametot ceļotāju vienu, pēdējās ekspedīcijas beigu posmā viņš bija spiests kā nesējus izmantot arī vairākus arābu atsūtītos vergus. Tas bija milzīgs pazemojums cilvēkam, kas visu mūžu bija cīnījies pret verdzību un vergu tirdzniecību.

Livingstona traģēdija bija arī tā, ka viņa atklājumus nelietīgi izmantoja britu kolonizatori, pakļaujot impērijai Āfrikas zemes no Ēģiptes līdz pat Dienvidāfrikai. Tomēr šis fakts tikai izceļ Livingstona gara diženumu pretstatā daudziem citiem Āfrikas pētniekiem. Neskatoties uz augstprātīgo „vecākā brāļa” attieksmi, kāds attiecībā uz pakļautajām tautām valdīja britu impērijā, Livingstons bija pārliecināts par kontinenta pamatiedzīvotāju spēju nākotnē pilnvērtīgi iekļauties pasaules tautu saimē. Viņš bija daļa no evaņģēlisko kristiešu un nonkonformistu kustības 19.gadsimta Lielbritānijā, kuru idejas ar laiku mainīja britu monarhijas un politiķu pārliecību, ka tiesības valdīt pār „zemākām rasēm” tiem ir Dieva dotas. Tā tika ieliks pamats jaunām vēsmām britu ārpolitikā un 20.gadsimta nacionālajām atbrīvošanās kustībām, kas galu galā noveda pie koloniālās impērijas sabrukuma.

Livingstona kristieša stāja daudz palīdzēja viņa ceļojumos - tā pārliecināja vietējo cilšu vadoņus par ceļotāja miermīlību. Citas ekspedīcijas pavadīja dučiem šautenēm bruņotu karavīru un to nastu nesēji bija vergi, kā dēļ vietējie tās uztvēra kā militāru agresiju. Livingstons ceļoja vien ar dažiem kalpotājiem un nesējiem, tikpat kā bez ieročiem, par vietējo piegādāto pārtiku un citām precēm vienmēr godīgi samaksāja. Visur viņš sludināja Kristus mīlestību, taču neuzspieda to nevienam, kas nevēlējās klausīties. Viņš izrādīja cieņu cilšu virsaišiem, lūgdams atļauju ceļot caur viņu zemi. Tāpēc gandrīz visur Livingstona ekspedīcijas saņēma vietējo viesmīlību un palīdzību.

Livingstons mudināja dibināt jaunas kolonijas jaunatklātajās zemēs, taču jēdzienu „kolonija” saprata citādi nekā britu koloniālās varas ierēdņi. Viņš ar to domāja apmetnes, kur Dievam uzticīgi baltie kristieši dzīvotu kopā ar afrikāņiem, palīdzot un mācot tiem apgūt civilizētu dzīvesveidu. Livingstona „koloniju” ideja nebija saistīta ar vietējo apspiešanu, kur nu vēl verdzību. Misionāru kustības un abolicionistu (cīnītāji pret verdzību) iedvesmots, Livingstons atvēra centrālo Āfriku citiem misionāriem, kas sāka daudzas vietējiem domātas izglītības un veselības aprūpes programmas. Afrikāņi mīlēja un cienīja Livingstonu, tāpēc viņa vārds vēlāk atviegloja sakarus starp koloniālās varas pārstāvjiem un vietējo cilšu vadoņiem.

No kreisās - Livingstona meita Agnese un dēls Tomass, uzticamie kalpotāji Abdulla Susi un Džeimss Čuma, kā arī mācītājs Horass Vallers Ņūstedas abatijā Notinghemā iepazīstas ar dižā ceļotāja mantojumu - kartēm, plāniem un dienasgrāmatām.

Āfrikai Livingstons veltīja lielāko daļu savas dzīves, ceļojot pa tās zemi, džungļiem un tuksnešiem vairāk nekā 50 000 kilometru. Un darīja to, iztiekot bez mazākās vardarbības. Bargs un nepielūdzams viņš bija tikai pret sevi. Pasaulei Livingstons atstāja nenovērtējamas zināšanas par Āfrikas kontinenta dabu, ģeogrāfiju un etnogrāfiju. Savukārt viņa nelokāmā kristīgā pārliecība redzama kādā viņa dienasgrāmatas ierakstā: „Es nevērtēju neko no tā, kas man pieder vai varētu piederēt, kā vien to, kas attiecas uz Kristus Valstību. Ja kaut kas virza uz priekšu šīs Valstības intereses, tad tas arī tiks dots vai ņemts, tikai, lai ar šo došanu vai ņemšanu es veicinātu Tā slavu, kam esmu parādā par visām savām cerībām šai laikā un Mūžībā.” 2002.gadā visas nācijas aptaujā Lielbritānijas iedzīvotāji nosauca Deividu Livingstonu starp 100 dižākajām personībām britu vēsturē.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/08/11/cilveks-kurs-pasaulei-atklaja-afriku-2dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.