- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Cilvēks, kurš pasaulei atklāja Āfriku - 1.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 4. augusts 07:00 sadaļā Kristus dēļ

Šoreiz stāstīsim par skotu misionāru, ārstu un ceļotāju Deividu Livingstonu - cilvēku, kurš, sludinādams Evaņģēliju, izpētīja un atklāja civilizētajai pasaulei Āfrikas kontinentu vairāk nekā jebkurš cits eiropietis. Viņam pieder daudzi ģeogrāfiski atklājumi, viņš ir pirmais baltais cilvēks, kas savām acīm skatījis grandizo Viktorijas ūdenskritumu. Tomēr pāri visam Livingstons bija Kristus vēstnesis, kam rūpēja afrikāņu nemirstīgās dvēseles un sirds dega sludināt Labo Vēsti tautām, kas to nekad nebija dzirdējušas. Viņš bija arī aktīvs cīnītājs pret vergu tirdzniecību un iestājās par Āfrikas pamatiedzīvotāju cilvēcisko cieņu un sociālo labklājību.

Deivids Livingstons piedzima 1813.gada 19.martā Blentairā Skotijā, nabadzīga ielu tirgotāja ģimenē. Pabeidzis vietējo skolu, viņš desmit gadu vecumā sāka strādāt vadmalas austuvē. Deivida tēvs Neils Livingstons bija svētdienskolas skolotājs, kas savā ielu tirgotāja darbā kopā ar preci piedāvāja klientiem kristīgus traktātus un evaņģelizējoša satura brošūras. Livingstonu mājās bija daudz grāmatu par teoloģiju, misionāriem un tālām zemēm. Deivids bija tikpat kaislīgs lasītājs kā viņa tēvs, taču daudz laika pavadīja arī dabā, pētot dzīvniekus un augus un vācot ģeoloģiskus paraugus vietējās kaļķakmens lauztuvēs. Lielā interese par dabu un atklājumiem mudināja jaunekli izpētīt saikni starp ticību un zinātni. Deivida rokās nonāca Tomasa Dika grāmata „Nākotnes filozofija” (Philosophy of a Future State), kur viņš atrada pamatojumu tēzei, ka zinātne un ticība ir savienojamas. Līdzās Bībelei, šī bija otra nozīmīgākā grāmata, kas veidoja Deivida pasaules uzskatu.

Deivida Livingstona dzimtā vieta Blentairā, kur tagad iekārtots viņa muzejs.

Deivida teoloģisko uzskatu veidošanā liela ietekme bija evaņģēlistam Tomasam Bērkam un jaunekļa svētdienskolotājam Deividam Hogam. Deviņpadsmit gadu vecumā Deivids kopā ar tēvu atstāja Skotijas baznīcu, lai pievienotos kongregacionālistu draudzei. Lielu iespaidu uz viņu atstāja amerikāņu atmodas sludinātāji un to kalpošana. Izlasījis misionāra Karla Guclafa uzsaukumu angļu un amerikāņu draudzēm ar aicinājumu sūtīt uz Ķīnu misionārus mediķus, kas pasludinātu šīs zemes tautām Evaņģēliju, vienlaikus sniedzot medicīniska rakstura zināšanas un palīdzību, Deivids nolēma savu turpmāko dzīvi veltīt kalpošanai Dievam un kļūt par misionāru.

1836.gadā viņš iestājās Andersona koledžā Glazgovā (tagad - Stretklaidas universitāte), kur apguva zinātni un tehnoloģiju, vienlaikus apmeklējot grieķu valodas un teoloģijas lekcijas Glazgovas universitātē. Lai iestātos Čeringkrosas slimnīcas Medicīnas skolā Londonā, kur Livingstons mācījās no 1838. - 1840.gadam un apguva ārsta praksi, akušiera iemaņas, kā arī botāniku, bija nepieciešamas labas latīņu valodas zināšanas. Tās viņš apguva pašmācības ceļā, palīdzot katoļu draugam Danielam Galagheram, kurš vēlāk kļuva par priesteri un trešās vecākās Glazgovas katoļu draudzes dibinātāju. Līdztekus Deivids apmeklēja arī sludinātāja un aktīva vergu tirdzniecības pretinieka Ralfa Vardlava praktiskās teoloģijas lekcijas. Visbeidzot jauneklis pievienojās Londonas Misionāru biedrībai un sāka mācības tās rīkotajos misionāru kursos.

Deivids Livingstons 1840. gadā pirms došanās misijas darbā.

Deivids cerēja doties uz Ķīnu, taču tā sauktais opija karš starp Lielbritāniju un ķīniešiem šo nodomu izjauca. Tad jauneklis iepazinās ar misionāru Robertu Mofetu, kas kalpoja Dienvidāfrikā. Mofets pastāstīja Deividam par bečuāņu (tsvanu) zemi, kas atradās uz ziemeļiem no viņa misijas. Viņš teica, ka no misijas redzami dūmi, kas paceļas no tūkstošiem ciematu, kur vēl nav spēris kāju neviens Kristus vēstnesis. Deividu aizrāva Mofeta redzējums par Āfrikas evaņģelizēšanu, sava ietekme bija arī abolicionista T.F.Bukstona uzskatiem, ka vergu tirdzniecību Āfrikā var izskaust, izmantojot „likumīgas tirdzniecības attīstību un kristietības izplatīšanu”. 1840.gada 20.novembrī Deivids Livingstons tika iesvētīts par misionāru un tā paša gada nogalē Londonas Misionāru biedrības sūtīts devās uz Āfriku. Ceļojuma laikā kuģa kapteinis iemācīja viņam noteikt dažādu zemeslodes vietu precīzas koordinātes. Deivids bija tik labs skolnieks, ka vēlāk pēc viņa topogrāfiskajiem mērījumiem tika sastādītas labākās Dienvidāfrikas kartes. Keiptaunā Livingstons ieradās 1841.gada 14.martā.

Tā paša gada jūlijā misionārs devās uz Kurumanas misiju, Kapzemes kolonijas ziemeļos. Tolaik tas bija galējais punkts Āfrikas dienvidu daļā, kur bija nonākusi Kristus vēsts. Kurumanas misiju 1816.gadā dibināja Londonas Misionāru biedrība, bet kopš 1820.gada tur kalpoja Mofetu ģimene. Viņi bija apguvuši tsvanu valodu, izveidojuši tās alfabētu un pārtulkojuši Bībeli tsvanu valodā, ko iespieda turpat misijā ar rokas iespiedmašīnu. Tā bija pirmā drukātā Bībele kādā no Āfrikas tautu valodām. 1838.gadā Roberts Mofets ar palīgiem misijas teritorijā uzbūvēja arī lielu akmens baznīcu.

Drīz pēc ierašanās Kurumanā Livingstons devās ekspedīcijā uz ziemeļiem - teritoriju, kas eiropiešiem vēl bija nezināma un neizpētīta. Viņa mērķis bija Evaņģēlija pasludināšana vietējām tautām un jaunu Kristus mācekļu sagatavošana, lai tie Labo Vēsti nestu tālāk saviem tautiešiem. Taču drīz Livingstons saprata, ka vietējie maz uzmanības pievērš sludināšanai, ja tai līdzi nenāk kāds praktisks labums. Īpaši augstu vietējie novērtēja viņa zināšanas medicīnā, labprāt apguva arī jaunas, sev neierastas lauksaimniecības metodes. 1842.gada vasarā Livingstons bija aizgājis tālāk Āfrikas vidienē par jebkuru citu eiropieti pirms viņa, iepazinis daudzu vietējo tautu valodas un paražas.

Livingstons sludina vietējām ciltīm.

1843.gadā misionārs apmeklēja tsvanu tautas kvenu (bakvenu) cilts ciematu un sadraudzējās ar šīs cilts virsaiti Sečeli. Sečeles cilts kļuvu par pirmo tsvanu tautā, kas pieņēma kristietību. Tieši šajā apvidū - Kolobengā, bečuāņu (tsvanu) zemē (šodien - Botsvāna) Livingstons nodibināja savu pirmo misiju. Sečele arī sniedza misionāram izsmeļošu informāciju par „lielo slāpju zemi” ziemeļos - Kalahari tuksnesi, tāpat par Ngami ezeru. Gadu vēlāk Livingstons piedzīvoja īstu savas ticības pārbaudījumu, kad ceļojuma laikā uz Mabocu, kur viņš gribēja atvērt jaunu misiju, misionāram uzbruka lauva un nopietni ievainoja kreiso roku. Situāciju vēl nopietnāku padarīja kāds cits negadījums un Livingstona roka palika sakropļota uz mūžu.

Misionāra sastapšanās ar lauvu dažādu mākslinieku skatījumā.

1845.gada 2.janvārī notika Deivida Livingstona un misionāra Roberta Mofeta meitas Mērijas laulības. Turpmākos septiņus gadus Mērija bija uzticams Deivida ceļabiedrs visos viņa ceļojumos, neskatoties uz tēva protestiem, vairākām grūtniecībām un četru bērnu nākšanu pasaulē. Sākumā Livingstoni apmetās Mabocas misijā, vēlāk īsu laiku dzīvoja Tčonvanā, bet 1847.gadā pārcēlās uz Kolobengu, kur bija pieejami pietiekami dzeramā ūdens krājumi. Tomēr Livingstona tieksme uz ģeogrāfiskiem atklājumiem un misijas ceļojumiem atstāja maz laika ģimenes dzīvei.

Livingstonu ģimene.

Drīz pēc pārcelšanās uz Kolobengu Livingstons kristīja virsaiti Sečeli ar noteikumu, ka tas vairs nekad nepiedalīsies pagāniskos rituālos, piemēram, lietus izsaukšanā. Šā iemesla dēļ vietējie Livingstonu uzskatīja par vainīgu briesmīgajā sausumā, kas apvidu piemeklēja 1848.gadā un prasīja daudzu cilvēku un lopu dzīvības. Tāpat Sečelem, kam bija piecas sievas, vajadzēja šķirties no četrām, atstājot tikai vienu. Tas radīja neapmierinātību daļā tsvanu, kas uzskatīja to par uzbrukumu viņu tradicionālajam dzīvesveidam. Turklāt Sečeles bijušās sievas, palikušas bez apgādnieka, saskārās ar ievērojamām grūtībām patriarhālajā tsvanu sabiedrībā. Virsaitis Sečele bija ļoti zinātkārs un apķērīgs vīrs. Latīņu alfabētu viņš apguva divās dienās un drīz runāja angliski tikpat labi kā dzimtajā valodā. Viņš arī pārtulkoja Bībeli savas cilts valodā. Pēc Livingstona aizbraukšanas Sečele sūtīja vietējos misionārus uz apkārtējiem ciemiem, kā rezultātā gandrīz visa kvenu cilts pieņēma kristietību. Neils Pārsons no Botsvanas universitātes izpētījis, ka Sečele devis lielāku ieguldījumu Evaņģēlija izplatīšanā Āfrikas dienvidos 19.gadsimtā, nekā jebkurš eiropiešu misionārs.

Virsaitis Sečele (1831 - 1892) - pirmais Deivida Livingstona kristītais iezemietis,
kurš pie Kristus atveda visu savu tautu.

1849.gada jūnijā Livingstons, vietējo afrikāņu pavadīts, kā pirmais eiropietis šķērsoja Kalahari tuksnesi un atklāja Ngami ezeru Okavango purvu dienvidu daļā. Par šo atklājumu britu Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība apbalvoja Livingstonu ar zelta medaļu un naudas prēmiju. Tuksnesī Livingstons sastapās ar bušmeņu un bakalahari (Kalahari ļaudis) ciltīm, kas vēl dzīvoja akmens laikmeta sabiedrībā, un iepazīstināja civilizēto pasauli ar šo tautu dzīvesveidu. Ngami ezera krastos misionāram radās doma izpētīt visas Dienvidāfrikas upes, lai tā nokļūtu dziļāk Āfrikas vidienē un aiznestu turienes tautām Evaņģēlija gaismu. Drīz Livingstonu afrikāņu vidū sāka dēvēt par „upju meklētāju”. Ceļojums uz Kalahari un Ngami ezeru padarīja līdz tam maz pazīstamā misionāra vārdu zināmu visā Eiropā. Tā sākās Livingstona ilggadējā sadarbība ar Karalisko Ģeogrāfijas biedrību. Biedrība pārstāvēja viņa intereses Lielbritānijā un popularizēja Āfrikas izpētes darbu citviet Eiropā.

Livingstons ar ģimeni un pavadoņiem pie Ngami ezera.

1850.gadā Livingstons no Kolobengas devās uz ziemeļiem, lai izveidotu jaunu misijas staciju pie Ngami ezera. Taču Ngami viņi nesasniedza, jo Livingstona ģimenes locekļi saslima ar smagu drudzi. 1851.gadā Livingstons mēģināja vēlreiz, šoreiz izvēloties citu maršrutu. Kopā ar afrikāņu pavadoņiem viņš sasniedza Čobes (Linjanti) purvus Zambezi pietekas Kvando krastos un vēlāk nonāca arī līdz pašai Zambezi. Tas bija nozīmīgs atklājums, jo līdz tam visās portugāļu sastādītajās kartēs upe bija iezīmēta krietni tālāk austrumos. Ceļojuma laikā Livingstons iepazinās ar makololo tautu un tās virsaiti Sebetvani. Misionārs uzskatīja makololo ļaudis par īpaši atvērtiem Kristus Evaņģēlijam un piemērotiem plašam misijas darbam.

Makololo ļaudis un viņu dzīvesveids.

1852.gadā pasliktinājās Livingstona attiecības ar būriem (holandiešu kolonisti Dienvidāfrikā), kas apvainoja misionāru ieroču kontrabandā. Drošības apsvērumu dēļ Livingstons nolēma sūtīt sievu un bērnus uz Skotiju. Tā paša gada septembrī būru kolonisti uzbruka tsvanu zemēm, izlaupot arī Mabocas un Kolobengas misijas. Kolobengā vien tika nogalināti 60 cilvēki, bet 200 aizvesti verdzībā. Livingstons tai laikā atradās Keiptaunā un nevarēja palīdzēt saviem ļaudīm. Atgriezies mājās viņš atklāja, ka visa iedzīve, grāmatas un zāļu krājumi ir iznīcināti vai nolaupīti.

Neskatoties uz šiem dramatiskajiem notikumiem, misionārs nolēma nepadoties un ar vēl lielāku dedzību veicināt „kristietības, tirdzniecības un civilizācijas” izplatīšanu Āfrikas kontinentā. Tā bija „trīsvienība”, kam pēc Livingstona domām bija lemts atvērt Āfriku pasaulei. Savā slavenajā manifestā 1853.gadā viņš savu mērķi formulēja šādi: „Es vai nu atvēršu ceļu uz Āfrikas vidieni, vai iešu bojā!” 1853.gada maija beigās misionārs ieradās makololo galvaspilsētā Linjanti. Šeit viņu ar prieku sagaidīja jaunais tautas vadonis Sekeletu, kas bija stājies sava mirušā tēva Sebetvani vietā. Pēc dažiem mēnešiem Livingstons Sekeletu pavadībā apmeklēja makololo kaimiņus baroce (lozi). Ekspedīcija ar pirogām devās augšup pa Zambezi un sasniedza divu tās pieteku - Kabompo un Libas - saplūšanas vietu.

Atgriezies Linjanti, Livingstons izstrādāja plānu jaunai ekspedīcijai, kuras mērķis bija nodibināt tiešus tirdzniecības sakarus starp makololo zemi un Atlantijas okeāna piekrasti, apejot starpniekus - portugāļu kolonistus. 1853.gada 11.novembrī Livingstons 160 makololo pavadībā 33 laivās devās augšup pa Zambezi. Ekspedīcijai nācās pārvarēt gan saniknotu nīlzirgu, gan agresīvi noskaņotu krokodilu uzbrukumus, daudz citu grūtību. Par laimi vietējie iedzīvotāji bija miermīlīgāki un apgādāja ceļotājus ar gaļu, pienu un eļļu. Livingstons ieguva lielu popularitāti vietējo vidū ar saviem sprediķiem par Kristus mīlestību. Pēc viņa lūguma savstarpēji naidīgās ciltis pat piekrita dāvāt brīvību sagūstītajiem pretinieku karavīriem.

Nīlzirga uzbrukums ceļotāju laivai.

Tomēr ceļotājiem nācās laivas atstāt daudzo krāču un sākušās lietus sezonas dēļ. 1854.gada sākumā ekspedīcija sasniedza Lundas impēriju - agrīnā feodālisma sabiedrību, kur valdīja militārā aristokrātija. Šī sabiedrība bija izteikti matriarhāla - to pārvaldīja sievietes. Viena no vadošajām sievietēm bija gatava pavadīt ekspedīciju tās tālākā ceļā, taču Livingstons atteicās, jo melnā dāma bija pilnīgi kaila, ja neskaita daudzos amuletus. Viņš arī atlaida mājās lielāko daļu pavadoņu, atstājot vien 27 cilvēkus un ņemot līdzi tikai zinātnisko aparatūru, trīs šautenes un kinoprojektora priekšteci „Burvju lukturi” (Laterna magica), ar kuru demonstrēja vietējām ciltīm ainiņas no Bībeles. Ar šo grupu Livingstons sasniedza Šefumagas upi un šķērsoja ūdensšķirtni, kas atdala Atlantijas un Indijas okeānu upju baseinus, pirmoreiz civilizētajai pasaulei atklājot Dilolo ezeru, kurā ieplūda abu okeānu upju ūdeņi - no rietumiem Kongo, no austrumiem - Zambezi. Par šo atklājumu Livingstonam tika piešķirta vēl viena Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības zelta medaļa.

Ezera otrā pusē ekspedīcija nokļuva apgabalā, kuru jau bija apmeklējuši vergu tirgotāji, un kur vietējie mēdza nodarboties ar garām ejošo tirgotāju karavānu aplaupīšanu. Šeit pret ceļotājiem neizturējās tik labvēlīgi, sīksti tirgojās par katru maniokas sakni, bet mantas kārie cilšu vadoņi uzstādīja ekspedīcijai nepieņemamus noteikumus, nepakļaušanās gadījumā draudot ar izrēķināšanos. Šajā situācijā Livingstons parādīja kristieša cienīgu gara spēku un izturību, kas tā pārsteidza laupītkāros iezemiešus, ka viss beidzās bez asinsizliešanas. Pārsteidzoša bija arī Livingstona Kristus mīlestības un cieņas pilnā attieksme pret saviem afrikāņu pavadoņiem, kas nebūt nenācās viegli, jo iedzimtie misionāru uzskatīja vienīgi par izcilu dziednieku, bet ne karavīru vai mednieku, kam būtu jāpakļaujas. Tomēr cieņa, ar kādu Livingstons izturējās pret vietējiem, nosvēra to sirdis misionāra pusē. „Es pārliecinājos, ka savstarpējai sapratnei ar dabai tuvu esošām tautām vislabākais ir atklātība un patiesums,” vēlāk rakstīja Livingstons. Izrādot cieņu baltajam vīram, vietējie Livingstonu iesauca par Diženo lauvu.

Livingstons ceļojuma laikā lasa Dieva Vārdu, bet viņa afrikāņu pavadoņi klausās.

Turpinot ceļu, Livingstona ekspedīcija šķērsoja Kasai upes ieleju, pēc tam vairākas tās pietekas. 1854.gada aprīlī viņi šķērsoja Kvango un sasniedza Kasanžu - vistālāk uz austrumiem esošo portugāļu koloniju Angolā. Pēc tam ceļotāji devās pāri Talamugongo kalniem un nonāca Kvanzi upes ielejā. Tālāk viņu ceļš šķērsoja eiropiešiem jau zināmu apvidu, taču arī tur Livingstons atrada ko pētīt, piemēram, izlaboja un precizēja šā apgabala kartes. 1854.gada 31.maijā nogurušie ceļotāji sasniedza Atlantijas okeānu netālu no Luandas. Tā kā ceļojuma laikā Livingstons bija salimis ar malāriju, viņam nācās uzkavēties Luandā līdz septembra beigām, kad viņš devās atpakaļ uz Linjanti, kur ieradās pēc gada - 1855.gada 11.septembrī. Kopumā ekspedīcija bija ilgusi gandrīz divus gadus, tomēr atgriežoties, Livingstons visu savu mantību atrada sveiku un neskartu. Kaut arī „mežoņi” sen uzskatīja Livingstona ekspedīciju par bez vēsts pazudušu, taču cienīja viņa īpašumu un neaizskāra to.

Livingstonu neatstāja doma izpētīt Āfrikas austrumu piekrasti. Šādā ekspedīcijā bija ieinteresēta arī portugāļu koloniālā vara un katoļu baznīca, kas vēlējās izpētīt Āfrikas daļu starp tai piederošajām kolonijām Angolā un Mozambikā. Tomēr nekādas finanses no portugāļiem Livingstons nesaņēma. Diemžēl līdz jaunās ekspedīcijas sākumam misionāra alga un nelielais Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības pabalsts sen bija iztērēti, tāpat pārdotas no Angolas atvestās preces. Ekspedīcija varēja notikt tikai pateicoties makololo virsaiša Sekeletu atbalstam, kurš to nodrošināja ar 114 nesējiem un airētājiem, nastu ēzeļiem, provīziju, stikla krellēm un metāla izstrādājumiem, kas Āfrikā daudzviet aizstāja naudu, un lielu daudzumu ziloņkaula tirdzniecībai.

Ekspedīcija sākās 1855.gada 3.novembrī. Pēc divām nedēļām, braucot lejup pa Zambezi, ceļotāji sasniedza grandiozu ūdenskritumu, ko vietējie dēvēja par Mosi-oa-Tunya („Dārdošajiem dūmiem”). Šo 1,8 kilometrus plato un 120 metrus augsto ūdens sienu Livingstons nosauca karalienes Viktorijas vārdā. Tas ir lielākais ūdenskritums Āfrikā un viens no grandiozākajiem pasaulē. Livingstons bija pirmais eiropietis, kas šo Dieva radīto dabas brīnumu skatīja paša acīm. Jau no tālienes bija redzami it kā pieci milzīgi dūmu stabi, kas saplūda ar mākoņiem. Protams, Livingstons saprata, ka tie nav dūmi, bet ūdens pilieni, kas paceļas no lejup krītošajām ūdens masām. Zambezi upē pie ūdenskrituma atradās daudz sīku saliņu un Livingstons pavēlēja piestāt pie vienas no tām, kam šodien dots viņa vārds. No šejienes viņš raudzījās dārdošajā miglas bezdibenī, priecājās par ūdens šļakatām, caur kurām mirdzēja varavīksne, vēroja nebeidzamo ūdens pilienu pārklātos tropu mežus. Viktorijas ūdenskritums Livingstonam uz mūžu palika visbrīnišķīgākais no Āfrikā redzētā. Šodien līdzās ūdenskritumam ir skotu misionāram veltīts piemineklis, uz kura izlasāma viņa devīze: „Kristietība, tirdzniecība un civilizācija” (Christianity, Commerce and Civilization).

Attēlā augšā - Viktorijas ūdenskritums (”Dārdošie dūmi”) Livingstona acīm;
apakšā vidū - piemineklis ceļotājam pie Viktorijas ūdenskrituma.

Lejpus ūdenskritumam grūti pārvaramo šķēršļu dēļ ekspedīcija bija spiesta pamest upi un tālāk doties kājām. Livingstons bija sajūsmā par šeit sastopamo dzīvnieku bagātību - zebru, bifeļu un gazeļu bariem. 1855.gada decembrī ceļotāji atkal sasniedza Zambezi un drīz vien nokļuva apvidos, kas portugāļiem sen bija pazīstami un izpētīti. 1856.gada martā viņi sasniedza Āfrikas austrumu piekrastes eiropeiskās civilizācijas galējo rietumu punktu Teti. Livingstons nolēma atteikties no tālākas ceļošanas pa Zambezi, jo tās lejasdaļa jau bija izpētīta un kartografēta. 20.maijā ekspedīcija sasniedza Indijas okeānu un savu ceļojumu beidza ostas pilsētā Kelimanā. Grandiozais ceļojums bija noslēdzies - pirmoreiz kāds eiropietis bija šķērsojis Āfrikas kontinentu no Atlantijas līdz pat Indijas okeānam.

Livingstons atgriezās Lielbritānijā 1856.gada 9.decembrī kā nacionālais varonis, bet vairākums viņa ceļabiedru palika Teti, lai gaidītu, kad „upju meklētājs” atgriezīsies. 1857.gadā iznāca Livingstona grāmata „Misionāra ceļojumi un pētījumi Dienvidāfrikā” (Missionary Travels and Researches in South Africa), kas tika izdota 70 000 eksemplāru lielā metienā un tulkota gandrīz visu Eiropas tautu valodās. Grāmata nodrošināja Livingstona ģimenei, kas pēc atgriešanās no Āfrikas bija nonākusi uz nabadzības sliekšņa, pārticīgu dzīvi. Āfrikas ceļotājam tika piešķirti dažādi apbalvojumi un goda zīmes, Karaliskā Ģeogrāfijas biedrība pagodināja viņu ar kārtējo zelta medaļu. Ar lekcijām un priekšlasījumiem Livingstons apbraukāja visu Lielbritāniju, uzstādamies dažādām auditorijām. Rūpniekiem un tirgotājiem viņš stāstīja par Āfrikas bagātīgajiem izejvielu krājumiem, strādnieku vidū cildināja afrikāņu darba mīlestību un sociālo saskaņu turienes sabiedrībā.

Livingstona grāmatas pirmizdevuma titullapa un vāka iekšpuse ar Viktorijas ūdenskritumu.

Pret misionāru labvēlīgi noskaņotie britu buržuā palīdzēja Livingstonam iegūt politisku atbalstu savām nākotnes iecerēm. Ceļotājs tika uzaicināts audiencē pie karalienes Viktorijas. Runājot ar valdnieci, Livingstons neslēpa savus uzskatus, ka vispirms vajadzētu parūpēties par afrikāņu dzīves apstākļu uzlabošanu un pilnīgu vergu tirdzniecības izskaušanu. Viņš uzskatīja, ka tikai brīvs un neatkarīgs afrikānis spēs pilnvērtīgi dzīvot Evaņģēlija cienīgu dzīvi. Viņam rūpēja arī, kas pēc viņa turpinās Āfrikas izpēti. Savā runā Kembridžas universitātē 1857.gada 4.decembrī viņš vērsās pie jaunatnes un teica: „Es zinu, ka pēc dažiem gadiem nomiršu tajā zemē, uz kurieni tagad ceļš ir vaļā. Nepieļaujiet, ka tas atkal būtu slēgts! Es došos atpakaļ uz Āfriku, lai izplatītu tur kristietību, tirdzniecību un civilizāciju. Vai jūs turpināsiet manis iesākto? Es to atstāju jūsu ziņā.” Šīs runas publikācija „Doktors Livingstona Kembridžas lekcijas” (Dr. Livingstone’s Cambridge Lectures) pamudināja izveidot biedrību „Universitātes misija Centrālāfrikā”, uz kuru ceļotājs lika lielas cerības.

Uzskatot, ka tieši tirdzniecības attīstība vairāk nekā misijas staciju dibināšana palīdzēs izskaust vergu tirdzniecību Āfrikā, Livingstons 1857.gadā atstāja Londonas Misionāru biedrību. Saskaņā ar viņa biogrāfa V.Gārdena Bleika teikto, tas lielā mērā noticis tāpēc, ka daļa ticīgo uzskatīja - Livingstona zinātniskie atklājumi ir „novirze no patiesas misionāra kalpošanas”. Livingstons biedrības vadībai pārmeta arī pārlieku lielu misionāru koncentrēšanos samērā civilizētajā un drošajā Kapzemes kolonijā, atstājot novārtā mežonīgās ciltis Āfrikas vidienē, kas vēl nekad nebija dzirdējušas Evaņģēliju.

1858.gada martā Lielbritānijas valdība iecēla Deividu Livingstonu par britu konsulu „visā Austrumu piekrastē un iekšreģionu neatkarīgajos apvidos, kā arī par vadītāju austrumu un centrālās Āfrikas izpētes, tirdzniecības un civilizācijas izplatīšanas ekspedīcijai ar mērķi iznīcināt vergu tirdzniecību”. Valdība gribēja, lai Livingstons nodibina kontaktus ar vietējo tautu vadoņiem un pierunā tos sākt nodarboties ar kokvilnas audzēšanu. Kopā ar ģimeni viņš maijā ieradās Āfrikā un tūdaļ sāka gatavoties ekspedīcijai, kam vajadzēja pierādīt, ka Liambje un Zambezi ir viena un tā pati upe. Līdzi ekspedīcijā devās arī Livingstona ģimene, brālis Čārlzs, botāniķis Džons Kērks, mākslinieks Tomass Beins, ģeologs Ričards Torntons un uzticamie makololo pavadoņi no iepriekšējām ekspedīcijām. Viņu rīcībā bija neliels tvaikonis, kas tika nosaukts Livingstona sievas Mērijas afrikāņu vārdā „Ma Robert”.

Deivida Livingstona ceļojumu karte.

Taču drīz noskaidrojās, ka pa Zambezi upi turpināt ekspedīciju nav iespējams vareno Kahorabrasas krāču dēļ, tāpēc ceļotāji nogriezās vienā no tās pietekām Šire. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka Šire iztekot no milzīga ezera, ko pat laivā esot iespējams šķērsot tikai pusotras dienas laikā. Taču drīz ceļu ekspedīcijai atkal aizšķērsoja ūdenskritumi, kurus Livingstons nosauca Mērčisona vārdā - par godu Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības prezidentam (tagad Holombidzo ūdenskritumi). 1859.gada 18.aprīlī ceļotāji nonāca pie Širvas ezera, kam nebija ne ietekas, ne iztekas. Kaut gan tas nebija ezers, par kuru stāstīja vietējie, provīzijas trūkuma dēļ ekspedīcijai nācās doties atpakaļ. Taču jau pēc četriem mēnešiem Livingstons atkal devās augšup pa Šires upi un, pārvarot ne mazums grūtību, 17.septembrī sasniedza kalnu ieskauto 580 kilometrus garo un vairāk nekā 50 kilometrus plato Njasa ezeru (tagad - Malavi ezers). Livingstonam izdevās noskaidrot, ka ezera dziļums sasniedz vairāk nekā 200 metrus (pēc jaunākajiem pētījumiem - 706 metrus). Tas bija tas pats leģendārais ezers, par kuru stāstīja iezemieši.

1860.gada septembrī Livingstons atgriezās Njasa krastos. Kopā ar brāli Čārlzu viņi izpētīja ezera rietumu krastu un uzzīmēja tā karti. Diemžēl vietējo iedzīvotāju neuzticēšanās un biežo vētru dēļ viņiem nācās atgriezties, tomēr Livingstons ezera apkārtni uzskatīja par perspektīvu misijas darbam, turklāt vajadzēja nodibināt kontroli pār ezera ūdeņiem, kurus izmantoja vergu tirgotāji, lai transportētu dzīvo preci no iekšzemes rajoniem uz musulmaņu tirdzniecības pilsētām okeāna piekrastē. Tā būtu iespējams apturēt vergu tirdzniecību vismaz šajā reģionā. Misijas staciju izveidošanai britu valdība piešķīra divus tvaikoņus - „Pioneer” un „Lady Nyasa”. Ar šiem kuģiem Livingstons 1861.gada martā un pēc tam 1862.gada septembrī izpētīja Indijas okeānā ietekošo Ruvumas upi, pēc kā atgriezās pie Njasa ezera, lai pētītu tā dienvidu krastu.

Šajā laikā ceļotāju piemeklēja vairākas personiskas traģēdijas un neveiksmes. 1862.gada 27.aprīlī no malārijas Mūžībā aizgāja viņa sieva Mērija, bet vecākais dēls Roberts tika ievainots, nokļuva gūstā un vēlāk nomira ASV pilsoņu kara cīņās, kur kā brīvprātīgais cīnījās Ziemeļu armijā pret vergturu Dienvidu štatiem. Savukārt misionāra brālis Čārlzs bija spiests pamest ekspedīciju un doties atpakaļ uz Angliju ilgstošas dizentērijas dēļ. Turklāt neizdevās arī izveidot misijas stacijas un nostiprināties ezera krastā, kur kā nekad agrāk plauka un zēla vergu tirdzniecība. Ceļotājiem arvien biežāk nācās skatīt izpostītus un pamestus ciemus, kur mētājās cilvēku skeletu kaudzes, tāpat atbrīvot „Pioneer” ratu no līķiem, kas peldēja pa upi. Arī viņa afrikāņu pavadoņi viens pēc otra mira no dažādām slimībām.

Vergu tirgotāji laupa un dedzina afrikāņu ciemus.

1863.gadā Livingstons atgriezās pie Njasa ezera. Viņš noskaidroja, ka ezera krastus ieskaujošie kalni patiesībā ir mala augstai plakankalnei, kas atdala Njasu no upēm un ezeriem bagātas zemienes. Livingstons devās to izpētīt un atklāja, ka plato uz rietumiem no Njasa ir ūdensšķirtne, kas atdala dažādu baseinu upes. Taču nezināms palika tas, vai ejot tālāk gar šo upju krastiem ceļotāji varētu nonākt pie Nīlas vai Kongo. Turklāt britu Ārlietu ministrija paziņoja, ka finansēs ekspedīciju tikai līdz 1863.gada beigām un Livingstonam jāatgriežas Lielbritānijā, jo viņa optimistiskās cerības par Zambezi reģiona politisko un ekonomisko attīstību izrādījušās pāragras. Tomēr Livingstons atkal parādīja rakstura stingrību un 1864.gada janvārī ar tvaikoni „Lady Nyasa” un nepilnu komandu no Zanzibāras devās 4000 kilometrus garā jūras braucienā pāri Indijas okeānam uz Bombeju. Ieradies Indijā, viņš pārdeva kuģi, lai daļēji segtu ekspedīcijas zaudējumus.

Lai gan britu prese nodēvēja ekspedīciju par pilnīgu izgāšanos, tās nozīme zinātnei bija milzīga. Ceļojuma laikā tika izpētīti agrāk nezināmie Zambezi upes rajoni un pierādīts, ka tā ir tā pati upe, kas augštecē tiek saukta par Liambji, kartē iezīmētas Njasa ezera, Širas upes un Širvas ezera precīzas koordinātes, tāpat Ruvumas upes lejtece. Ekspedīcija savāca un padarīja Eiropas zinātniekiem pieejamu iespaidīgu novērojumu un zināšanu klāstu botānikā, ekoloģijā, ģeoloģijā un etnogrāfijā. Njasa ezera piekrastes izpēte radīja labvēlīgu vidi, lai 1893.gadā tur izveidotu britu Centrālāfrikas protektorātu, kas 1907.gadā tika pārdēvēts par Njasalendas koloniju, bet 1964.gadā kļuva par neatkarīgu Malāvijas Republiku.

Turpinājums sekos.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/08/04/cilveks-kurs-pasaulei-atklaja-afriku-1-dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.