Laikmeta zīmes

Lidija Stenlija Marova (Lydia Stanley Marrow) ir kristīgā kalpotāja un pielūgsmes vadītāja, kas strādā kopā ar evaņģēlistu Nātanu Morisu un viņa organizāciju „Shake the Nations Ministries”. Savu kalpošanu Lidija sāka Pensakolā, kad tur risinājās Braunsvilas atmodas notikumi. Lidijas, tāpat kā daudzu kristiešu kvēlākā vēlēšanās ir redzēt, kā Dieva klātbūtnes realitāte pārmaina cilvēku dzīvi. Piedāvājam interviju, ko Lidija sniedza Latvijas Kristīgā radio raidījumam „Tikšanās ar klausītājiem”.

****

- Jūs esat jauna, skaista sieviete. Kā jūs nācāt pie Dieva?

- Mans tēvs ir mācītājs ASV un visa mana ģimene bija kristīgie kalpotāji jau ilgi pirms manas piedzimšanas. Es uzaugu draudzē, kur Dievs darīja zīmes un brīnumus, un jau no mazotnes biju tajā visā iekšā. Kad man bija pieci gadi, es pirmoreiz reāli sastapos ar Kristu. Tajā vakarā mana vecmāmiņa sludināja par Kristus krustu un es atdevu savu dzīvi Viņam. Arī mans vectēvs bija Dieva vīrs un mums jau no bērnības tika mācīts, ka slimajiem ir jāuzliek rokas un jāredz, kā Jēzus vārdā tie tiek dziedināti.

- Kā bērns piecu gadu vecumā piedzīvo Kristus realitāti? Varat to atcerēties?

- Kad klausījos stāstā, kā Jēzus nomira par ikviena cilvēka grēkiem, ka mēs varam ticēt Viņam un neiet uz elli, bet iegūt mūžīgo dzīvību - tas aizskāra manu sirdi. Reizēm pieaugušie nenovērtē bērnus, taču bērni saprot daudz vairāk nekā domājam. Es uzskatu - ja tu sludini Evaņģēliju, kuru bērns nevar saprast, tu, iespējams, nemaz nesludini īsto Evaņģēliju. Šī pirmā lūgšana Kristum mani izmainīja. Mūsu ģimenē bija normāli kalpot Dievam visiem kopā un mums pat nebija sajēgas, ka esam tikai bērni. Mēs uzaugām sagaidot, ka Dievs darīs tās lietas, par kurām Viņš Bībelē teicis. Dieva Vārds saka: „Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Ebrejiem 13:8). Mēs bijām un esam pietiekami „traki”, lai tam ticētu.

Manu vecotēvu tajā apvidū, kur viņš dzīvoja, pazina kā īstenu Dieva vīru. Vietējā slimnīcā pat zināja - ja kādu nevar izārstēt ar zālēm, tad, iespējams, problēma nemaz nav medicīniska rakstura. Tad viņi teica: „Piezvaniet mācītājam, lai viņš atnāk un aizlūdz.” Nereti manu vecotēvu aicināja uz slimnīcu, lai viņš uzliek rokas slimajiem un aizlūdz vai atbrīvo cilvēku, kas ir velna apsēsts, un bieži vien Dievs šos cilvēkus darīja brīvus turpat slimnīcā. Ja tu uzaudz šādā vidē, tad ir ļoti grūti noticēt, ka Dievam kaut kas būtu neiespējams.

- Pastāstiet mazliet par Pensakolas atmodu?

- Tas bija laiks, kad mana ģimene gāja cauri sausai ielejai, kā laiku pa laikam gadās ikvienā draudzē. Mums bija sausi dievkalpojumi, sauss kalpošanas veids un sajūta, ka Svētais Gars nenonāk vispār. Tad kāds piezvanīja manam tēvam un saka: „Klau, Pensakolā Dievs izlējis Svēto Garu, to sauc par Braunsvilas atmodu. Tur katru vakaru tūkstošiem dvēseļu nāk pie Kristus”. (Par Pensakolas atmodu vairāk ŠEIT) Tēvs mums teica: „Mani īpaši neiespaido, ja kāds nokrīt vai ir kāda īpaša Svētā Gara manifestācija, bet, kad tik daudz cilvēku nāk pie Kristus - tas man jāredz!” Garīgi mēs bijām ļoti noguruši, tāpēc mūsu ģimenei tas bija svarīgs pagrieziena punkts - Dievam vajadzēja mums pieskarties, vai arī ar mums būtu cauri.

Tiklīdz iegājām dievnamā Pensakolā, sajutām nepārprotamu Dieva klātbūtni. Evaņģēlists Stīvs Hils (par Stīvu Hilu vairāk ŠEIT) sludināja par nožēlu un mēs redzējām, kā simtiem cilvēku iznāk altāra priekšā. Man bija tikai 12 gadi un es vēl nekad nebiju redzējusi cilvēkus atsaucamies Evaņģēlijam tik kuplā skaitā. Dievkalpojuma beigās Stīvs uzaicināja tos, kas šajos dievkalpojumos ir pirmo reizi, iznākt priekšā, lai saņemtu svaigu Dieva pieskārienu. Pirms Stīvs sāka lūgt par cilvēkiem, viņš pēkšņi paskatījās uz manu tēvu un saka: „Svaidījums līst pār jums un jūsu ģimeni!” Tad viņš noskrēja no paaugstinājuma, satvēra manu seju un saka: „Māsiņ, svaidījums līst pār tevi un tas iznesīs tevi cauri visam!” Es jutu, kā Dieva klātbūtne iziet cauri visam manam ķermenim. Tā nebija vienkārši emocionāla reakcija. Kopš tā vakara līdz pat šai dienai Svētais Gars dod man lielu drosmi. Es sāku vadīt pielūgsmi. Pirms tam es nekad to nebiju darījusi, bet, kad Braunsvilā Dievs pieskārās manai dzīvei - es nevarēju apstāties. Tas vakars Brausnsvilā izmainīja mūsu ģimeni uz visiem laikiem.

Kad atgriezāmies savā draudzē Džordžijā, mūsu draudze tika burtiski Dieva klātbūtnes pārpludināta. Tas bija interesanti, jo draudze pat nezināja, ka mēs bijām aizbraukuši uz Pensakolu. Viņi vienkārši domāja, ka viņiem ir jauns mācītājs. Negaidot uz draudzi sāka nākt simtiem cilvēku, lai iegūtu glābšanu Kristū. Mana tēva draudze joprojām deg Dievam. Vēlāk es devos uz Brausnsvilas Bībeles skolu, kur Lindels Kūlejs (Braunsvilas draudzes un Pensakolas atmodas pielūgsmes vadītājs. - Red.) mācīja man par pielūgsmi. Kad Svētais Gars reāli pieskaras tavai dzīvei, tu zaudē spēju būt „normāls”. Kad Viņš tev pieskāries, tu vairs nevari būt tāds pats. Esmu pateicīga, ka Jēzus pieskārās manai dzīvei jau jaunībā.

- Kā jūs sākāt kalpošanu kopā ar Nātanu Morisu?

- Kad pabeidzu Braunsvilas Bībeles skolu, devos kalpot uz „Church of His Presence” („Viņa klātbūtnes draudze”) pie mācītāja Džona Kilpatrika. Tā bija jauna draudze, apmēram 50 jūdzes uz rietumiem no Pensakolas. Astoņus gadus es tur vadīju pielūgsmi. Kad sāku vadīt pielūgsmi, tā bija neliela, bet augoša draudze. 2010.gada jūlijā mums bija konference „Atvērtas debesis”. Brīnišķīga konference, daudz brīnišķīgu sludinātāju. Konferences noslēgumā sludināja trakais britu evaņģēlists Nātans Moriss. Mēs nekad pirms tam nebijām Nātanu satikuši. Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, viņš man ļoti atgādināja Stīvu Hilu.

- Kāpēc jūs viņu saucat par traku?

- Nu, viņš skraida pa skatuvi, bļaustās, klaigā - mēs līdz tam nevienu tādu nebijām redzējuši. Konferences pēdējā vakarā viņš sludināja, ka Kristus asinis nav zaudējušas spēku un nav nekas, ko Kristus asinis nevarētu dziedināt, ka nav tāda grēka, ko Viņš nevarētu piedot, nav tādas slimības vai vājības, kas varētu turēties pretī šīm asinīm. Es kā parasti stāvēju pie sintezatora un, godīgi sakot, biju nogurusi, jo šis bija jau devītais dievkalpojums. Mana balss bija pazudusi un es biju gatava kaut tūlīt iet mājās. Taču Dievam bija labāka doma. Kamēr Nātans runāja uz draudzi, Dieva uguns pēkšņi burtiski ietriecās manā ķermenī. Šis spēks pacēla mani virs zemes un tad nogāza uz grīdas. Varbūt esat kādreiz redzējuši, kā cīkstoņi paceļ sāncensi un nomet zemē. Tomēr tas nebija sāpīgi un mani neievainoja. Tovakar telpā bija vēss, jo jūlijā Dienvidalabamā ārā ir ļoti karsts un gaisa kondicionieri bija ieslēgti uz pilnu jaudu. Bet, kad Dieva uguns krita uz mani, tas bija ļoti karsti, pat dedzinoši. Man gandrīz vai šķita, ka Dievs mani ņem uz Debesīm. Es teicu: „Dievs, ko tu ar mani dari!?” Dievs atbildēja: „Šis ir pēdējais vakars. Tu taču nedomāji, ka Es pēdējā vakarā neko nedarīšu!?” Tajā brīdī mācītājs Kilpatriks piecēlās un sauca: „Ak, mans Dievs, tā ir tā pati sajūta kā 1995.gada Tēva dienā, kad Braunsvilā nonāca Dieva Gars! Atmoda ir atgriezusies!”

Es to uzzināju tikai vēlāk, bet tajā brīdī cilvēki sāka krist Dieva spēkā. Neviens viņiem nepieskārās, neuzlika rokas - viņi gluži vienkārši krita cits pēc cita. Bija cilvēki, kas piecēlās no grīdas, noņēma dzirdes pastiprinātājus un sauca: „Es dzirdu!” Viens vīrietis, kas nebija pat glābts, atguva redzi. Viņš piecēlās no grīdas un saka: „Es gribu atdot savu dzīvi Kristum, jo es varu redzēt!” Tā sākās atmoda, ko vēlāk nosauca par „Bay Revival” (Līča atmodu). Šādi dievkalpojumi notika gan Mobilā, Alabamā, gan citur Savienotajās Valstīs. Dievs sāka darīt zīmes un brīnumus. Tūkstošiem cilvēku piedzīvoja glābšanu. Šī atmoda sāka uzrunāt arī citas pasaules tautas, jo „God TV” to pārraidīja visā pasaulē.

2014.gada janvārī es pārtraucu kalpot Džona Kilpatrika draudzē un kopā ar vīru sāku kalpot Nātana Morisa „Shake the Nations Ministries”. Mēs ticam Evaņģēlija spēkam, kas var izmainīt ikvienu dzīvi, dziedināt ikvienu slimību un vājību. Ar Dievu nekas nav neiespējams. Tāpēc mēs atbraucām uz Latviju. Mēs atbraucām, lai pateiktu, ka Jēzus joprojām glābj, dziedina un atbrīvo. Mēs ticam, ka Dievam ir bagātīga dvēseļu raža Latvijā. Mēs ar šo vēsti apceļojam daudzas pasaules tautas un Jēzus nekad mums nav licis vilties. Viņš vienmēr ir klāt un vienmēr dara to, ko tikai Viņš var izdarīt. Aleluja!

- Jūs apceļojat pasaules tautas. Pirms dievkalpojumiem Latvijā apmeklējāt Igauniju un Lietuvu. Kur vēl esat bijuši?

- Nesen bijām Nīderlandē, sludinājām Amsterdamā. Esam bijuši Kanādā, vairākas reizes Lielbritānijā. Mums ir ļoti blīvs grafiks, braucam uz daudzām vietām, jo mūsu sirdī ir uzrunāt tautas. Bet 2014.gadā Dievs mums devis īpašu rūpi par Eiropu. Patiesībā mēs šajā gadā Eiropas braucienus neplānojām, bet Latvija, Igaunija, Lietuva un Nīderlande aicināja mūs atbraukt. It kā Svētais Gars būtu mums īpaši izgaismojis Eiropu. Daudzus garus Eiropa ir mēģinājusi dzīvot bez Dieva. Neapvainojieties, jo diemžēl arī ASV dara tāpat. Taču Eiropā ļaudis sāk apzināties, ka bez Dieva nespēs tikt galā. Eiropas draudzes ir izsalkušas pēc Dieva Gara darbības kā vēl nekad iepriekš. Lietuvā mēs redzējām simtiem cilvēku atsaucamies Kristum. Redzējām dziedināšanu, redzējām atbrīvošanu. Tā ir noticis ikvienā Eiropas valstī, kur esam bijuši. Mēs gribētu pravietiski teikt, ka ir pienācis laiks - Eiropai jābūt glābtai!

Mēs zinām, ka vēsturē Eiropa ir sūtījusi daudz misionāru uz svešām zemēm, lai sludinātu Evaņģēliju. Bet tagad Eiropai pašai vajadzīgs Evaņģēlijs. Mēs neticam, ka Dievs ir aizmirsis Eiropu. Mēs ticam, ka Jēzus Kristus vārdā šeit būs varena dvēseļu raža. Lūk, kāpēc mēs esam Latvijā. Mēs necenšamies, lai mums būtu vienkārši labs dievkalpojums. Mēs nenosaucām savu kalpošanu par „Shake the Nations” („Sakustini tautas”) tikai tāpēc, ka tas labi izklausās. Dieva Vārds saka: „Es sakustināšu visas tautas; tad nāks šurp visu tautu bagātības, un Es darīšu šo namu pilnu krāšņuma” (dažos angļu tulkojumos: nāks šurp visu tautu ilgas, un Es piepildīšu šo namu ar godību! - Red.) (Hagaja 2:7). Mēs esam atbraukuši, lai Dievs varētu sakustināt Latviju. Mēs gribam redzēt Dieva darbu Latvijā - neko mazāk.

- Mēs Latvijā ticam, ka beigu laikos redzēsim atmodu un tā jau sākas. Eiropai ir jāmostas, jo mums palikuši vairs tikai krāšņie dievnami ar skaistajām smailēm, bet daudzas no tām ir tikai celtnes, kas pārvērstas muzejos!

- Sakiet, cik liela jūsu dievkalpojumos nozīme ir slavēšanai? Vai slavēšana Dieva tautu un visus klātesošos ieved Viņa klātbūtnē?

- Bībele saka, ka Dievs mājo savas tautas slavas dziesmās. Man bieži jautā: „Kādas dziesmas tu dziedi atmodas dievkalpojumos, ka notiek dziedināšanas?” Es smejos un saku: „Uz mana sintezatora nav tāda poga „Dziedināšana”. Es esmu tikai cilvēks, es neko nedaru”. Bet mēs zinām, ka Kungs mājo Savu bērnu slavā. Viņš ir apsolījis, ka tad, kad Viņu pielūdzam, Viņš parāda savu klātbūtni. Kad Dievs atnāk, Viņš dziedināšanu neatstāj mājās. Viņš neatstāj mājās atbrīvošanu, neatstāj glābšanu. Kad Dievs ienāk telpā, tad atnes līdzi visu, kas Viņš ir. Mēs dzirdam, ka cilvēki daudz vairāk saņem dziedināšanu pielūgsmes laikā, nekā, kad viņiem uzliek rokas. Tas ir labi, jo attur mūs no domām, ka evaņģēlists vai pielūgsmes vadītājs to izdarīja. Bībele saka, ka Jēzus ir vienīgais dziedinātājs. Kad Jēzus ienāk telpā, Viņš pieskaras cilvēkiem.

Kādu vakaru „Bay Revival” dievkalpojumā pielūgsmes laikā sāka notikt brīnumi. Evaņģēlists Nātans Moriss saka: „Atvediet pie manis kurlos!” Kurlie sāka piepildīt platformu un viņš uzlika tiem rokas, kamēr mēs turpinājām pielūgt Dievu. Apmēram metru no mana sintezatora stāvēja sieviete vārdā Vanida. Tikai vēlāk mēs uzzinājām, ka viņa bija piedzimusi mēma un kurla, nekad nebija dzirdējusi, nekad nebija runājusi. Kamēr mēs pielūdzām, Dievs viņai pieskārās. Nātans uzlika rokas uz viņas ausīm un Jēzus vārdā pavēlēja tām atvērties. Jums vajadzēja redzēt viņas seju brīdī, kad Dievs atvēra tai ausis. Viņa sāka raudāt un sauca: „Ak, Dievs, kas notika?” Viņa to rādīja ar zīmēm, jo nekad nebija runājusi. Taču, kad Dievs sāka dziedināt viņas ausis, Viņš atvēra arī muti. Tas ir liels brīnums, jo smadzeņu daļa, kas atbild par runu, nav attīstīta, ja nekad mūžā neesi runājis. Viņas pirmie vārdi bija kopā ar pielūgsmes komandu dziedot: „Tu esi svēts!”

Tas ir neticami, ko Dievs var darīt, kad Viņš atnāk. Tas notiek, kad pielūdzam Dievu par to, kas Viņš ir. Tagad ir moderni dziedāt par Dievu. Tas nav nepareizi, taču daudz pārāk ir dziedāt Viņam. Esmu atklājusi, ka tad, kad dziedam Viņam un aicinām Viņa klātbūtni nonākt, visi ierobežojumi pazūd un neiespējamais kļūst iespējams. Cilvēki saņem glābšanu vēl pirms kāds ir sludinājis, dziedināšana sāk plūst kā upe, un tas viss notiek bez piepūles, jo tas ir Jēzus. Aleluja!

- Jūs stāvat un pielūdzat un es varu iedomāties jūsu sajūtas. Vai ir viegli stāvēt un slavēt, kad tas viss notiek? Vai negribas skriet un pašai uzlikt kādam rokas?

- Laiku pa laikam esmu tā darījusi. Mans dzīves moto ir: reizēm kaut kas vienkārši ir jādara! Parasti es tad saku savam vīram, kuru arī sauc Nātans: „Man šis tas ir jāizdara!” Un tad es eju prom no platformas. Viņš jau zina, ka mūsu laulībā jābūt gatavam uz visu. Ir vakari, kad šķiet, ka tu no Dieva spēka vienkārši uzsprāgsi. Un ir bijuši vakari, kad neviens nevar kalpot - ne evaņģēlists Nātans Moriss, ne es, ne kāds cits, jo Svētais Gars pats paveic visu kalpošanu. Godīgi sakot, man tie ir mīļākie dievkalpojumi. Jo tad vienīgi Dievs ir tas, kam pienākas viss gods.

- Vai Dievs dziedina no visām vājībām, visām slimībām, piedod visus grēkus, atbrīvo no visām saistībām?

- Pēdējos gadus, kopš satiku Nātanu Morisu, Dievs darbojas šādā veidā. Patiesībā nav daudz tāda, ko mēs vēl nebūtu redzējuši. Es pat vairs neskaitu, cik daudz invalīdu ratiņu esmu redzējusi tukšus. Vairs pat neatceros, cik bieži nācies dzirdēt, ka vēzis ir dziedināts. Neskaitāmas aklas acis un kurlas ausis ir atvērušās. Jēzus glābj tādus cilvēkus, par kuriem jūs vismazāk to varētu sagaidīt. Laiku pa laikam mēs atkal dzirdam, ka Dieva klātbūtne izkausē pat viscietākās sirdis. Tas ir apbrīnojami. Esmu dzirdējusi, ka ir dziedinātas aknas un nieres, cukura diabēts, sirds problēmas, visa veida audzēji. Esam redzējuši, ka klibie tiek dziedināti, cerebrālā trieka tiek dziedināta, par kuru cilvēki uzskata, ka to vispār nav iespējams dziedināt. Jēzus to ir dziedinājis.

Kādā atmodas dievkalpojumā, kur es vispār nejutu Dieva klātbūtni un pat teicu: „Dievs, kur Tu esi!? Mēs negribam, ka Tu pārtrauc darboties!”, negaidot zāles beigās kāda jauna sieviete sāka kliegt. Viņa atnāca pie platformas. Viņai bija veikta operācija par 36 000 dolāru un viņa ar vienu ausi bija kurla. Ārsti bija izņēmuši viņai iekšējo ausi un galvā izveidojuši izvadu īpašam dzirdes aparātam, lai viņa varētu dzirdēt vismaz kādas vibrācijas. Tajā vakarā Dieva spēks nonāca pār viņu un Jēzus no jauna radīja viņai iekšējo ausi. Viņa kliedza tāpēc, ka negaidot varēja dzirdēt. Viņa izrāva pievienoto dzirdes aparātu un teica: „Es dzirdu, bet tas ir absolūti neiespējami!” Vēlāk viņa aizgāja pie ārsta un ārsts saka: „Nav nekādas medicīniskas iespējamības, ka tu varētu dzirdēt. Bet tava dzirde šobrīd ir tik nevainojama, ka mums jāveic otra operācija, lai izņemtu kontaktus, kas ir tev galvā”. Vienīgi Dievs to var izdarīt! Un tā nebija vienīgā reize. Kāda cita kundze citā pilsētā , kam bija tieši tāda pati situācija, kad viņa skatījās šīs jaunās sievietes liecību, Dievs arī viņai radīja jaunu iekšējo ausi. Un viņa sāka kliegt, ka arī viņa dzird. Dievam nav nekā neiespējama. Kad Viņa klātbūtne atnāk, nav nekādu ierobežojumu. To mēs pēdējos gados esam piedzīvojuši.

- Kristus ir Uzvarētājs un Patiesība. Ja tavs fakts ir grēks, ja tavs fakts ir slimība, tad zini, ka Patiesība ir lielāka par katru tavu faktu.

- Lidij, jūs vadījāt konferenci arī sievietēm. Ko jūs gribat pateikt sievietēm?

- Sieviete ir tā, kas veido gaisotni mājās. Mēs ticam, ka, lai mājās mainītos garīgā gaisotne, sievietēm jābūt Dieva uguns aizskartām. Mana mīļākā Rakstu vieta ir no Jesajas grāmatas 43:18-19: „Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat?” Lūk, tā ir vēsts, ko mēs sludinām - Dievs dara jaunas lietas. Viņš dara jaunas lietas ASV, dara jaunas lietas Kanādā, dara jaunu darbu Nīderlandē, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā. Mēs ticam, ka tas atnāks kā varena uguns. Un ticam, ka tam jāskar arī sievietes, lai tas ietekmētu arī viņu vīrus, lai viņas varētu pareizi audzināt bērnus, jo atmoda, kas notiek tikai draudzes ēkā, nemaz nav atmoda. Tai jāpārmaina jūsu mājas dzīvi, jūsu ikdienu. Ja tā nenotiek, tad jūs vēl neesat Svēto Garu satikuši.

- Vai ar savu dzīvesbiedru Nātanu Marovu iepazināties draudzē?

- Mēs satikāmies „Bay Revival” atmodas vidū. Kad Nātanam Morisam bija nepieciešamība atvērt biroju ASV, viņš piezvanīja manam Nātanam - viņi pazina viens otru, jo abi ir no Lielbritānijas. Viņš teica: „Es zinu, ka tev ir labs darbs un es tev nevarēšu samaksāt tik daudz, cik tu pelni Lielbritānijā, bet es gribu, lai tu to visu atstāj un palīdzi man sludināt Evaņģēliju.” Un kaut kur atmodas vidū mēs sākām draudzēties, iemīlējāmies un 2012.gada augustā apprecējāmies. Man patīk cilvēkiem stāstīt, ka atmodai ir brīnišķīgas blakus parādības. Es saku neprecētām meitenēm, ka Reičela Morisa un es - mēs esam labs pierādījums tam, ka, ja vajag, Dievs var importēt tev vīru arī no citas valsts.

- Ko jūs sagaidāt no dievkalpojumiem Latvijā?

- Es sagaidu, ka Kristus tiks paaugstināts. Un ik reizi, kad Viņš tiek paaugstināts, Viņš velk cilvēkus pie sevis. Mēs ticam, ka tūkstošiem cilvēku Latvijā būs glābti. Mēs ticam, ka notiks zīmes un brīnumi. Mēs neticam nekam mazāk - Latvijai jātiek sakustinātai. Āmen.

Nātana Morisa un Lidijas Marovas Latvijas dievkalpojumu un semināru videoierakstus skatiet ŠEIT.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts