- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Tradicionālais un kristīgais II

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 16. jūnijs 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Ik gadu, tuvojoties kādiem no tautas svētkiem - Jāņiem vai reizi piecos gados arī Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem - kristīgajā sabiedrībā sākas polemika, vai kristietim būtu vai nebūtu jāpiedalās tamlīdzīgos pasākumos. Diskusijas dažkārt izvēršas visai asas. Saduras dažādi teoloģiskie un pasaules uzskati - liberālais un konservatīvais, fundamentāli kristīgais un pielaidīgi tolerantais. Šajā diskusijā aktīvi iesaistās arī cilvēki ar sekulāriem vai neopagāniskiem uzskatiem. Savulaik „Laikmeta zīmes” publicēja rakstu „Tradicionālais un kristīgais” (lasiet ŠEIT), kurā mēģināja izskaidrot, pret ko konkrēti iebilst kristieši, runājot par tautas svētku svinēšanas tradīcijām. Šogad atzīmējam 150 gadus, kopš Dikļos sākās latviešu kopā dziedāšanas tradīcija, tāpēc šķiet vietā šo tematu turpināt.

Pērn līdzīgā diskusijā iezīmējās divi viedokļi - kristīgi fundamentālais, ko pārstāvēja daļa brīvdraudžu mācītāju un Latvijas Kristīgā radio prezidents Tālivaldis Tālbergs, un nedaudz pielaidīgāks, ko atbalstīja grupa mācītāju un laju no tā sauktajām tautas baznīcām, kas uzskata, ka starp tautisko un kristīgo būtisku pretrunu nav. Kā vienmēr, patiesība rodama kaut kur pa vidu. Savu artavu šajā diskusijā deva arī Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, mēģinot dot izsvērtu viedokli un skaidrojumu šajā jautājumā. Šajā rakstā izmantots gan arhibīskapa blogā „@arhivanags.blogspot.com” publicētais viedoklis, gan vietnē „Zilupe.se” publicētās Zviedrijas tautieša Jāņa Vikmaņa domas par šo jautājumu.

Vispirms Jāņa Vanaga teiktais: „Kristietim pilnīgi noteikti nav pareizi piedalīties pagānu svētkos. Taču tas mani netraucē svinēt Jāņus. Pēc manas pārliecības Jāņi nav pagānu svētki. Jāņi ir tautas svētki. Latviešu svētki. Latviešu identitāte ir veidojusies no latviešu folkloras un kristīgās ticības. Nav tādas latvietības, kurā nebūtu klāt gan vienas, gan otras. Vēršoties pret folkloras mantojumu vai pret kristīgo mantojumu, latvietis vēršas pret savām saknēm.” Tā, lūk - tieši un nepārprotami. Tomēr, vai patiešām viss ir tik nepārprotami?

Viens no argumentiem, ko parasti piemin līdzīgās diskusijās - mūsdienu Latvijā Jāņi netiek svinēti kā reliģiski svētki. Arhibīskaps teic: „Jāņu svētkos, kādus es svinu, nav nekā reliģiska - ne pagāniska, ne kristīga. Reliģiski svētki ir Jāņa Kristītāja diena baznīcā. Reliģiski svētki ir jaunpagānu rituāli viņu sapulcēs. Jāņi, kādus svinēja „Skroderdienās Silmačos”, nebija reliģiski svētki. Jāņi, kādus svinēja manā bērnībā, nebija reliģiski svētki. Jāņi mūsdienu Latvijā nav reliģiski svētki.” Vanaga kungam taisnība, tomēr tikai daļēji. Dzīve diemžēl pierāda, ka gadu no gada arvien vairāk pirms Jāņiem un to laikā tiek slavinātas pagāniskās tradīcijas un arvien vairāk cilvēku Jāņos iesaistās dažādos pagāniskos rituālos. Pagaidām tā vēl ir mazākā svinētāju daļa, taču, ja tā turpināsies, bet kristieši klusēs un savā lokā mierīgi svinēs „kristīgos Jāņus”, neopagānu ideoloģija dzīs arvien dziļākas saknes sabiedrībā.

Neopagānisms kā reliģiska kustība novērojams visā Rietumu pasaulē. Arī Latvijā daļa sabiedrības krasi pretstata kristīgo tautiskajam un domā, ka šīm divām identitātēm nevar būt nekā kopīga. Un tie nav tikai kristieši, kā pieņemts uzskatīt, bet visbiežāk tieši neopagānisma piekritēji. „Tikai pirms kādiem 15 - 20 gadiem medijos aktīvi sāka potēt apziņu, ka Jāņi esot pagānu svētki. Kaut ko līdzīgu var novērot dzīvnieku pasaulē. Kad āpsis izrok alu, atnāk lapsa un atstāj tajā savas „zīmes”. Āpsis to nevar paciest un aiziet, atstājot alu lapsai. Lapsa nu var svinēt Jurģus un smiet kuplajā astē. Vai mēs būsim tādi āpši, ka atstāsim skaisto Jāņu dienu tiem, kas nāk virsū ar stāstiem par pagānu svētkiem?” - tā arhibīskaps. Patiesi, mūsu pagāniskie senči un mūsdienu neopagāni pārsvarā svin ne jau Jāņus, bet vasaras saulgriežus, kas ir dažas dienas agrāk. Jaunpagāni svin ne jau tautiskās, kur nu vēl kristīgās Lieldienas, bet pagāniskos pavasara saulgriežus, nevis Ziemassvētkus, bet ziemas saulgriežus, kas arī ir pavisam citā dienā.

Lielākā daļa cilvēku, kas iesaistās dažādās pagāniskās izdarībās, nedara to, lai apzināti pielūgtu elkus - tā viņi cenšas uzturēt savu etnisko identitāti, domājot, ka, iesaistoties neopagāniskos rituālos, spēs labāk saglabāt latviskumu. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka latviskums saistāmas vienīgi ar pagāniskām tradīcijām. Kā jau teica arhibīskaps, latviskais sakņojas gan folklorā, kas pati par sevi vēl nav pagānisms, gan kristīgajā tradīcijā. Vai gan latviešu zemnieks, kurš, pirms iesēt graudu tīrumā, nometās ceļos, lai pielūgtu Dievu, nebija īstens latvietis? Vai ģimenes galva, kas svētdienu rītos pulcēja saimi uz kopīgu dievvārdu lasīšanu, bija mazāk latvisks? Vai mūsu senči sestdienu vakaros uzņemot svētvakaru, lai svētdien apģērbtu labākās goda drānas un dotos uz dievnamu, nebija latvieša vārda cienīgi? Kristīgā tradīcija ir latviešu dzīvesziņas neatņemama sastāvdaļa un mūsu tautai nesusi daudz lielāku svētību nekā mitoloģiskais pagānisms, par kuru mums patiesībā ir maz priekšstata.

Te vietā uzklausīt mūsu Zviedrijas tautieti Jāni Vikmani. Viņš gan runā par dievturību, jo tāda ir viņa trimdas pieredze, taču dievturu vietā droši varam likt vārdu „pagānisms”. Jānis raksta: „Dievturība (pagānisms - Red.) ir bezspēcīga radīt ko labu. Tas ir strupceļš.” Skarbi. Jānis turpina: „Es piedzimu Zviedrijā un uzaugu pie tautas drupatas, kas bija tuvu iznīkšanai. Visi Zviedrijas latvieši gribēja, lai es un mana paaudze runājam latviski. Otro reizi es piedzimu 1979.gadā, kad atdevu savu dzīvi Jēzum. Nav mantas vai naudas virs zemes, pret ko es būtu ar mieru samainīt šo sastapšanos ar Dievu. Viss pārējais nobāl tā priekšā. Arī Latvijas pagāniskā reliģija dievturība.”

Un vēl: „Ja esi uzaudzis tādā masīvā depresijas gaisotnē, ne jau dievturība palīdzēs. Drīzāk gribētos sevi nosaukt par Jan Vikman un pazust lielajā Zviedrijas tautu jūrā. Ko tad tu ar tādu „bimbonīti” kā Latviju iesāksi? Arī zviedriem ir sava senā reliģija un filozofija. Viens otru sauc par pielūdzēju (Dyrkare). Bet ne jau viņiem ir lūgšanu atbildes. Viņiem tie dievi neatsaucas, bet viņi filozofē tālāk. Latvijai dievturība (pagānisms - Red.) nesīs vienīgi bezizeju un cilvēcisku nespēku tam, kas dievturībai (pagānismam - Red.) pievērsīsies. Vienīgi Jēzus spēj palīdzēt!”

Runājot par dievturības garīgo bezspēcību, Jānim ir 100% taisnība, jo dievturība ir uz tautasdziesmās sastopamo tēlu un 19.gadsimta jaunlatviešu nacionāli romantiskās literatūras pamata mākslīgi radīta reliģiska mācība, kam ar seno pagānu patieso reliģiju ir visai pakārtots sakars. Lielākā daļa dievturu godināto dievību ir nacionālromantisma dzejnieku izdomātas un mūsu tālie senči par tādām neko nezināja. Tā sauktās dainu reliģijas izslavētā labestība un tikums lielā mērā sakņojas mums zināmajās tautasdziesmās, kuru lielākais vairums ir salīdzinoši jaunas un radušās kristietības laikmetā. Jānis Vikmanis saka: „Man varbūt ir drusku grūti izprast dievturības (pagānisma - Red.) ļaunumu. Es to vairāk uztveru kā bezspēku. Jo esmu tik daudzas un jaukas lūgšanu atbildes no Jēzus piedzīvojis.”

Varētu šķist, ka uztraukumam par pagānisma atdzimšanu Latvijā nav pamata. Lai taču jaunpagāni pielūdz savus „dievus”, kam nav ne varas, ne spēka atbildēt. Jo, kā savā blogā teic Jānis Vanags: „Vai tad elks ir kaut kas? Tas ir izdomāts tēls, rokām darināts priekšmets vai prāta darināta koncepcija, kuras personālai esamībai bieži pat netic.” Kāpēc tad tomēr neopagānisku rituālu piekopšana ir bīstama? Uz to atbild otrs Jānis: „Jēzus māca mums caur Bībeles vārdiem, ka šādas tipa filozofijas un reliģijas ir ļaunā gara iedvestas. Tāpēc mums jāpaglābj mūsu kaimiņus un līdzcilvēkus no posta, kas no tā visa ceļas.”

Jaunpagāni latviešu pagānisko dzīvesziņu nereti reklamē kā „dabas reliģiju”, bet viss „zaļais” un ekoloģiskais mūsdienu piesārņotās vides nomocītajam cilvēkam šķiet simpātisks. Tomēr viens no lielākajiem grēkiem Dieva priekšā ir Radītāja vietā pielūgt radību. Jo Meža, Vēja, Zemes un citas mātes, Pērkons un citas dievības, nav nekas cits, kā Dieva radīto dabas spēku personifikācijas. Bībele šajā sakarībā teic: „Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. [..] Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi” (Romiešiem 1:21-25).

Piedaloties pagāniskos rituālos cilvēks atver sevi dēmoniskai ietekmei. Diemžēl daudzi to neapzinās. Svētie Raksti brīdina: „Bet, ko tie upurē, tie upurē ļauniem gariem un ne Dievam. Bet es negribu, ka jums būtu kopība ar ļauniem gariem” (1.Korintiešiem 10:20). Bieži cilvēki, kuri nemaz nav domājuši svinēt Jāņus pēc pagānu paražām, tomēr piekopj dažādas izdarības ar slēptu maģisku nozīmi. Lēkšana pār ugunskuru, papardes zieda meklēšana, uguns riteņa ripināšana no kalna, zīlēšana - dažās no šīm lamatām iekrīt pat kristieši. Vanaga kunga teiktais to apliecina: „Lēkšana pār to [ugunskuru] daudziem [kristiešiem] atspoguļo šķīstīšanas ideju.” Vai patiešām tik nevainīgi? Protams, kristieši šiem rituāliem nepiešķir maģisku nozīmi, tomēr Bībele teic: „Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri. Jūs nevarat būt Tā Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki. Jeb vai gribam To Kungu izaicināt?” (1.Korintiešiem 10:21-22).

Noslēdzot pārdomas par Jāņu svinēšanu, vēlos uzsvērt, ka kristīgā Baznīca nav pret radu, draugu un kolēģu kopā sanākšanu, lai sadraudzībā ar dziesmām un svētku mielastu pavadītu gada īsāko nakti. Baznīca iebilst pret pārmērīgu alkohola lietošanu, seksuālu izlaidību un maģisku rituālu piekopšanu šajos svētkos. Baznīca iebilst pret elkdievību. Kristiešiem, kuri tomēr nav pārliecināti, ko tad īsti ar Jāņiem iesākt, lai atbild arhibīskaps Vanags: „Ja mēs, kristieši, savā starpā, ģimenes vai draugu lokā svinam Jāņus un zinām, ka mums tas nav elku dievkalpojums, tad lai svinam ar mierīgu prātu, tikai ievērojot mērenību un tikumu. Ja tomēr mums nav mierīgs prāts un mēs domājam, ka varbūt ar to dodam godu pagānu tradīcijām vai arī topam līdzīgi pasaulei, tad nesvinēsim, jo nav labi darīt neko, par ko sirdsapziņa ir nemierīga. Tikai nemēģināsim cits citu par to tiesāt. Kādēļ gan lai cita sirdsapziņa spriež par manu brīvību? [..] Tomēr šai brīvībai ir arī robežas. Kristietis nedrīkst iesaistīties kultos, kas kalpo citu dievību godāšanai. Dievturi un citi jaunpagāni reliģiskus rituālus Jāņos praktizē, kopjot savu ticību. Tur kristiešiem nav ko meklēt.”

****

Arī par kristiešu aktīvu piedalīšanos Dziesmu un deju svētkos tiek diskutēts, tiesa - daudz mazāk nekā par Jāņu tradīcijām. Pērn, XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos, vislielākās pretenzijas izraisīja pagāniskās zīmes svētku simbolikā. „Man ir jautājuši arī par Dziesmu svētkiem - kā gan, Dziesmu svētkus atklājot, drīkst Domā noturēt dievkalpojumu, ja karogā būšot pagāniskas zīmes? Dziesmu svētki [..] radās luterāņu baznīcā, Dikļu draudzē. Es nevaru noteikt, kas būs dziesmu svētku karogā, bet es varu darīt to, kas manos spēkos, lai latviešu tautai šajā vislielākajā kultūras notikumā netiek atrauts Dieva Vārds, ka no dziesmu svētkiem netiek izspiests Evaņģēlijs, bet par zemi un tautu tiek pienestas lūgšanas un aizlūgšanas dzīvajam Dievam. Es esmu kristietis, bet savas kristības dēļ nenoliedzu savu latvietību, nedz arī atdodu to jaunpagānu talibiem, kas nāk virsū un stāsta, ka būt latvietim nozīmē būt pagānam. Blēņas!” - tā arhibīskaps Jānis Vanags.

Patiešām - latviešu kopā dziedāšanas tradīcija savulaik radusies Dikļu luterāņu draudzē. Šogad atzīmējam šī ievērojamā notikuma 150 gadu jubileju. Dikļi ieņem izcilu vietu latviešu kultūras vēsturē, jo tieši tur notikuši pirmie latviešu novada dziedāšanas svētki un spēlēta pirmā teātra izrāde latviešu valodā. No 1857. līdz 1867.gadam Dikļu draudzē kā mācītājs kalpoja talantīgais skolotājs, izglītības darba organizētājs un ievērojamais literāts Juris Neikens. 1864.gada Vasarsvētkos viņš kopā ar Rūjie­nas draudzes skolotāju un ērģelnieku Ernestu Švehu organizēja pirmos kopdziedāšanas svētkus, tādējādi liekot pamatus Dziesmu svētku tradīcijai.

Neikens šo pasākumu bija iecerējis kā koru koncertu pēc Bībeles svētku parauga Ārciemā 1863.gada rudenī. Tā kā tik plašam pasākumam nebija piemērotu telpu ne Dikļos, ne tuvākā apkaimē, Neikens izšķīrās par sarīkojumu brīvā dabā Dikļu mācītājmuižas plašajā parkā. Šajā pirmajā dziesmu dienā piedalījās seši vīru kori no Dikļiem, Lielsalacas (Salacgrīvas), Limbažiem, Mazsalacas, Rūjienas un Straupes, kā arī bērnu koris ar 120 dziedātājiem. Lielākoties tie bija draudžu kori un svētku repertuārā bija gan kristīgas, gan tautiskas dziesmas.

Pats Neikens to aprakstīja šādi: „Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki. [..] Tie nāca arvien biezāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. [..] Šīs draudzes pagasta skolnieki, 120 skaitā, bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas. [..] Visas četras skolas savu spēku savienoja un dziedāja nu kopā bērnu korī gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas. [..] Pa tam bija sanākuši dziedātāju pulki - vīru kori, gaidīti un negaidīti, no sešām draudzēm. [..] Prieks bija jau skatīt tos sveikus tautas dēlus, kas ar saviem vadoņiem - kopā kādi 120 vīri - lielās telts priekšā klusu sastājās, bet kad tie visi vienā korī Dievam par godu un savai tautai par liecību to varenu Lutera dziesmu „Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” četrām balsīm dziedāja, tad klausītājiem sirds līdz uz augšu devās svētku līksmībā.” Bet laikraksts „Ceļa Biedrs” 1865.gada 19. - 21.numurā rakstīja: „Svētki beidzās ar kopīgi nodziedātu dziesmu „Lai Dievu visi līdz”, pēc kam mājas tēvs Neikens svētku viesus ar sirsnīgiem vārdiem atlaida, pateikdamies mīļiem dziedātājiem, ka tik jauki un skani dziedājuši, un klausītājiem, ka klusi, godīgi klausījušies, un izteikdams cerību nākošā gadā atkal dziesmusvētkos satikties.”

Mācītāja Neikena teiktais piepildījās - 1865.gadā pēc viņa ierosmes līdzīga dziesmu diena notika Matīšos, 1866.gadā skolotājs Švehs dziesmu dienu sarīkoja Rūjienā, 1867.gadā tā notika Smiltenē, 1868.gadā Valkā, 1869.gadā Cesvainē. 1868.gadā dziesmu diena pirmo reizi tika rīkota arī Kurzemes guberņā Kroņvircavā. 1870.gada 26.jūnijā notika Pirmā Kurzemes dziesmu diena Dobelē. Un tā līdz pat 1873.gada I Vispārējiem latviešu Dziedāšanas svētkiem Rīgā. Visu šo svētku iniciatori bija kristieši, tajos piedalījās galvenokārt draudžu kori un repertuārā bija daudzas kristīgas dziesmas. Aktīvu līdzdalību šajos pasākumos ņēma arī Brāļu draudžu cilvēki.

Visu Dziesmu svētku repertuārā līdz pat padomju okupācijai tika iekļautas arī dziesmas Dieva godam. Līdztekus tautas mūzikai un nacionāli romantiskiem skaņdarbiem, svētku dalībnieki godināja Debesu Tēvu un Kungu Kristu, dziedot kristīga satura oriģināldziesmas vai baznīcas himnas. Sabiedrībai arvien vairāk sekularizējoties, šādu skaņdarbu Dziesmu svētkos kļuva mazāk un mazāk. Padomju gados dziedāt kristīgu repertuāru vispār bija aizliegts. Garīgā dimensija dziesmu svētkos atgriezās tautiskās atmodas laikā - XX Vispārējos latviešu dziesmu svētkos1990.gadā. Atcerēsimies fantastisko gaisotni, garīgās trīsas, kas pārņēma klausītājus, kad tūkstošbalsīgais svētku kopkoris dziedāja Lūcijas Garūtas komponēto lūgšanu „Mūsu Tēvs debesīs”. Tas patiesi bija neaizmirstams brīdis, neaizmirstamas sajūtas.

Taču pēc neatkarības atgūšanas daudziem šķita, ka Dievs vairs nav vajadzīgs. Pamazām svētku repertuārā garīgu dziesmu kļuva arvien mazāk. Tad kāds izdomāja neērto kristīgo repertuāru no Mežaparka skatuves aizvākt pavisam. Tomēr, tā kā demokrātiskā sabiedrībā diskriminēt kādu sabiedrības grupu nebūtu glīti, garīgās mūzikas koncertu nolēma rīkot atsevišķi - Rīgas Domā. Lai taču tie kristieši dzied savas dziesmas baznīcā un nelien uz lielās skatuves. Taču, izstumjot dziesmas, kas pagodina Dievu, no Dziesmu svētku lielkoncertu repertuāra, mēs kā tauta parādām savu attieksmi pret pasaules Radītāju. Izstumjot Dievu no valsts un sabiedrības dzīves, ir velti lūgt „Dievs, svētī Latviju!”.

Neapšaubāmi, Dziesmu svētki ir latviešiem visnozīmīgākais kultūras pasākums, svarīga mūsu identitātes daļa. Diemžēl sekulārā sabiedrība ar tās materiālistisko filozofiju uzurpējusi šos grandiozos tautas svētkus, kas savulaik sākās kā kristīgu koru kopdziedāšanas sarīkojums. Šodien notiek centieni kristīgo dimensiju no Dziesmu svētkiem izstumt pavisam, ierobežojot to tikai baznīcu sienās. Vēl vairāk - bijuši mēģinājumi svētkus paganizēt, ieviešot pagānismā sakņotus rituālus un simbolus. Nu jau pat valsts himnu - lūgšanu „Dievs, svētī Latviju!” dažam dziedāt šķiet nepieņemami, kā dēļ tiek rosināta diskusija par tās nomaiņu ar emocionālo, bet teksta ziņā pagānisko „Saule, Pērkons, Daugava”.

Piedalīties vai nepiedalīties Dziesmu svētkos - tas kristietim jāizlemj pašam, vadoties no Dieva Vārda un savas sirdsapziņas. Ir nācies dzirdēt, ka daudzi kristieši, kas dzied vai dejo sekulāros kolektīvos, izjūt morālu diskomfortu un pretrunas ar savu garīgo pārliecību. Ir dzirdēts gan par alkohola lietošanu pēc koncertiem, gan ārpuslaulības seksuāliem sakariem, kas svētku laikā tiek piekopti kolektīvu kopdzīves vietās. Šādas negācijas varbūt šķiet normālas un pieņemamas garīgi neatdzimušiem ļaudīm, taču cilvēkam, kas iepazinis Kristus žēlastību, sagādā morālas ciešanas. Par šādu garīga diskomforta stāvokli runā arī Bībele: „Jo taisnais, kas dzīvoja viņu vidū, mocījās savā taisnajā dvēselē dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus” (2.Pētera 2:8).

Tāpat grūti iedomāties, ka kāds patiess kristietis, lai cik patriotisks viņš būtu, varētu no sirds dziedāt: „Pērkons - velnu spērējs, tas mūsu tēvs!” Patiess kristietis nekad šādus vārdus nespētu dabūt pār lūpām. Jo mūsu Tēvs ir tikai un vienīgi Trīsvienīgais Dievs - pasaules Radītājs, Glābējs un Svētītājs. Šī nav vienīgā dziesma ar pagānisku vēstījumu Dziesmu svētku repertuārā. Tāpēc daudzi kristieši, lai arī viņiem ļoti patīk dziedāt vai dejot, ir pametuši savus kolektīvus un Dziesmu svētkos vairs nepiedalās vai arī dara to kopā ar draudzes kori Garīgās mūzikas koncertā. Jo: „Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus” (1.Korintiešiem 15:33).

Ieklausīsimies vēlreiz mūsu tautieša Jāņa Vikmaņa teiktajā: „Mums (trimdā - Red.) mācīja latviešu tautas dziesmas arī. Es piedalījos Rietumu Dziesmusvētkos kā bērns. Ķelnē, Londonā un Gotlandē. Dziedāju korī. Es atceros tautas dziesmu pagānisko saturu kā kaut ko drūmu un sakāves pilnu. Ir jāklausās un jādzied tikai tās tautas dziesmas, kuras nav piesātinātas ar pagānisku pielūgsmi. Personīgi man dziedāt prāts nesas vienīgi par Jēzu”.

****

Esmu Latvijas patriots, bet esmu arī kristietis. Novērtēju Jāņu un Dziesmu svētku tradīcijas lielo nozīmi latviskās identitātes saglabāšanā, taču nekad nepiekritīšu elkdievības un pagānisma iekļaušanai šo svētku svinēšanā. Teju visām tautām ir sava pagāniskā senatne, taču, izbaudījušiem Kristus žēlastību, būtu patiesi muļķīgi atgriezties garīgās pasaules pirmbūtņu kalpībā. Toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi. Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” (Galatiešiem 4:9). Atgriešanās pagātnē ir strupceļš, īpaši garīgajā jomā.

Vēl dažas noderīgas atziņas tiem, kas nezina, kā savienot kristīgo un tautisko savas identitātes šķautni, lai tās nenonāktu pretrunā. Arhibīskaps Vanags teic: „Daļa kristiešu, kas kategoriski noraida Jāņu svinēšanu, varbūt negribot, taču faktiski izrāda piekrišanu, ka Jāņi patiešām ir pagānu svētki, kas savukārt lej ūdeni uz to dzirnavām, kuri runā, ka kristietība esot pretlatviska un sveša reliģija. Taču var gadīties, ka publisku pasākumu vadītāji ievieš kādus kulta elementus, upurē ugunij, piesauc kādas dievības, iesaka kādu maģiju un tamlīdzīgi. Ja jums liekas, vai jūs pat redzat, ka tiek pārkāptas tautas svētku robežas un svinēšana tiešām kļūst par reliģisku rituālu ar burvestībām un upurēšanu elkiem, tad aizejiet no turienes vai vislabāk - tādās vietās nemaz neejiet”. Savukārt Jānis Vikmanis noslēdz: „Vai Latvijas tautai labi klājas, vai slikti - meklēsim Dievu. Tikai ar Jēzu staigājot, mēs varēsim saglabāt jauku mantojumu mūsu bērniem”. Un es uz to saku - Āmen!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/06/16/tradicionalais-un-kristigais-ii/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.