- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Upuris par brāļiem. 1.daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2014. gada 13. janvāris 07:00 sadaļā Kristus dēļ

Mūsu zemes un tautas vēsturē bija laiks, kad, lai nosargātu savu ticību un nepazaudētu kristīgo pārliecību, cilvēkiem bija jāiztur reizēm nepārvarami šķēršļi, jāpiedzīvo neaprakstāmas ciešanas un, iespējams, pat jāupurē dzīvība. Daudzi salūza zem šīs smagās nastas, tomēr bija arī tādi, kas ne vien izturēja pārbaudījumus, bet spēja šajās ciešanās nepazaudēt cilvēka un kristieša cienīgu stāju. Tāds bija arī Latgalē dzimušais un pasaulē pazīstamais katoļu priesteris, bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Par viņu šoreiz mūsu stāsts.

Sloskāns piedzima 1893. gada 31. augustā Rēzeknes apriņķa Stirnienes pagasta Tiltgalos. 1904. gadā viņš pabeidza Varakļānu pagastskolu, 1909. gadā - Rēzeknes četrgadīgo pilsētas skolu. Vēlāk kā eksterns nokārtoja pārbaudījumus ģimnāzijā un saņēma gatavības apliecību ar tiesībām iestāties garīgajā seminārā. 1911. gadā Sloskāns iestājās Pēterburgas katoļu Garīgajā seminārā, kur mācījušies daudzi latviešu katoļu priesteri - Pēteris Strods, Jāzeps Rancāns, Antonijs Springovičs, Juliāns Vaivods, vēl citi. Sloskāns bija viens no spējīgākajiem audzēkņiem un pēc semināra beigšanas 1916. gadā sāka studijas Pēterburgas Katoļu akadēmijā. Diemžēl pēc boļševiku apvērsuma akadēmiju 1918. gadā slēdza un Sloskānam mācības nācās beigt.

Pēterburgas Katoļu akadēmija 20. gadsimta sākumā.

Jau studiju gados Boļeslavs kalpoja kā diakons, bet 1917. gada 21. janvārī Mogiļevas bīskaps Jānis Cepļaks Pēterburgas katoļu katedrālē iesvētīja viņu par priesteri. Tā paša gada Lieldienu brīvdienās Sloskāns vadīja savu pirmo dievkalpojumu dzimtajā Latgalē - Ludzā. Boļševiku apvērsuma un sekojošo juku dēļ Pēterburgā bija izjūtams katoļu priesteru trūkums, tāpēc pēc akadēmijas slēgšanas Boļeslavs nedevās mājup, kā bija domājis, bet palika Krievijas galvaspilsētā. 1919. gada jūnijā viņš sāka kalpot Sv. Katrīnas katedrālē, bet no 1920. gada apkalpoja arī Šliselburgas, Petrozavodskas, Kronštates un Abramovas katoļu draudzes. Sloskāns kalpoja arī kā prāvests Pēterburgas Sv. Staņislava draudzē. 1924. gadā viņš īsu laiku pildīja prāvesta pienākumus Maskavas Sv. Pētera un Pāvila draudzē, bet gada nogalē tika iecelts par Vitebskas Sv. Barbaras draudzes prāvestu.

Vajāšanu dēļ katoļu garīdznieku skaits Padomju Savienībā bija sarucis līdz minimumam, apcietināti un vēlāk izraidīti tika arhibīskaps Rops un bīskaps Cepļaks. Tāpēc pāvests Pijs XI, rūpējoties par katoļu baznīcas turpmāko likteni šajā zemē, nolēma no vēl palikušajiem priesteriem slepus iesvētīt vairākus bīskapus. Šo darbu uzticēja jezuītu priesterim no Francijas, bīskapam Mišelam d’Erbiņjī. Pirmais slepeni par bīskapu tika iesvētīts tēvs Nevē, bet 1926. gada 10. maijā, Maskavas Sv. Ludvika franču baznīcā, arī lielā slepenībā - Boļeslavs Sloskāns un priesteris Frisons. Kā savas kalpošanas moto Sloskāns izvēlējās devīzi „Hostia pro fratribus” (Upuris par brāļiem). Pēc iesvētīšanas pāvesta legāts piešķīra 33 gadus vecajam priesterim Cilitānas (Cilium) titulārbīskapa titulu un iecēla par Mogiļevas un Minskas diecēžu apustulisko administratoru. 1926. gada 14. septembrī bīskaps pārņēma Mogiļevas, bet 1927. gada 10. maijā - Minskas bīskapiju.

Boļeslavs Sloskāns - bīskaps.
Attēlā labajā pusē augšā - Maskavas Sv. Ludvika katoļu baznīca, kurā slepus tika iesvētīti pirmie katoļu bīskapi Padomju Savienībā. Attēlā labajā pusē apakšā - pāvesta sūtnis Mišels d’Erbiņjī.

Bīskapiju pārvaldē Sloskāns rīkojās enerģiski un bezbailīgi. Apmeklējot draudzes, viņš ieraudzīja to dziļo postu, kāds valdīja padomju impērijā - garīgā dzīve bija pakļauta teroram, materiālā robežojās ar pilnīgu nabadzību. Čeka nemitīgi izsekoja Sloskānu, klausījās un analizēja viņa sprediķus, provokatori nāca pie viņa it kā pēc padoma, gāja pie grēksūdzes. Bija gadījumi, ka draudzes locekļi ar draudu un iebiedēšanas palīdzību tika piespiesti izspiegot savu bīskapu. Visbeidzot čekisti ar provokatora rokām viņa prombūtnes laikā paslēpa Sloskāna dzīvoklī militārus dokumentus, kurus pēc tam kratīšanā atrada. Bīskaps tika apsūdzēts spiegošanā un 1927. gada 17. septembra agrā rīta stundā arestēts.

No Minskas Sloskānu pēc dažām dienām pārveda uz OGPU (Apvienotā Valsts politiskā pārvalde, čeka) cietumu Maskavā. Turpmākos piecus mēnešus viņš pavadīja Lubjankas cietuma 18. kamerā. Pratināšanā izmeklētājs Sloskānam atklāja, ka aģents, kurš bīskapa mājā paslēpa dokumentus, to darījis personīgas atriebības nevis čekistu mudināts. Sloskānu mocīja bailes, ka viņa dēļ varētu ciest nevainīgi cilvēki. Pratināšanas laikā viņš centās runāt piesardzīgi, taču, jo vairāk centās, jo saprata, ka ar laiku sapīsies pats savos izteikumos. Izmisumā viņš lūdza Dievu labāk sūtīt nāvi, nekā pieļaut, ka kādam būtu jācieš viņa dēļ.

Lūk, kā Sloskāns apraksta savu ieslodzījuma laiku: „Maskavā, Lubjankas cietumā mani ’sargeņģeļi’ pielietoja dažādas spīdzināšanas metodes. [..] Viņi ar mani apgājās tā, kā viņiem [..] ienāca prātā. [..] Viņi gribēja, lai es nolādu katoļu Baznīcu, pāvestu utt. Viņi bija kā bērni, kas atraduši jaunu spēli un kādu spēles upuri. [..] Es tikai lūdzos par viņiem un viņiem uzsmaidīju…” No dažām liecībām zināms, ka Sloskāns cietumā tika nežēlīgi mocīts - kails piesiets pie galda un šaustīts pletnēm, likts šaurā kamerā, kurā nevarēja pakustēties, dienu un nakti uz galvas viņam pilināts auksts ūdens, nedēļām ilgi viņš ticis izlikts apžilbinoša prožektora gaismā, turēts nāvinieku kamerā, kur trīs mēnešus gaidījis soda izpildīšanu.

Bīskaps Sloskāns - ticības moceklis.
Attēlā pa labi augšā - OGPU galvenā ēka Lubjankas laukumā Maskavā, kurā atradās arī čekas cietums. Attēlā pa labi apakšā - Lubjankas kameras, vienā no tādām bija ieslodzīts bīskaps Sloskāns.

Vardarbība pret arestētajiem bija tik liela, ka Sloskāna kameras biedri pēc ilgstošas psiholoģiskas un fiziskas ietekmēšanas, bija gatavi atzīties nodarījumos, kādus nekad nebija darījuši. Viņi labāk atzina sevi par vainīgiem nekā pacieta nežēlīgo spīdzināšanu. Kā gan Sloskāns spēja to izturēt un saglabāt veselo saprātu, ticību un uzticību Dievam? Kā viņš pats raksta: „Atrodoties lūgšanā, jo no lūgšanas nāk Dieva spēks.” Gara acīm uzlūkojot Dievu, bīskaps spēja nezaudēt ticību Radītājam un tam, ka katrā cilvēkā mīt dievišķā Gaisma. Reiz kāds sargs, ieraugot bīskapu smaidām, pārsteigts jautāja: „Tu esi laimīgs?” Sloskāns atbildēja: „Jā, jo es esmu pilnīgi brīvs - jūs tāds neesat.”

Vēlāk no ieslodzījuma vietas Boļeslavs Sloskāns saviem vecākiem rakstīja: „[..] Es vienmēr mīlēju sludināt šos Jēzus Kristus vārdus: Bez Dieva ziņas pat neviens mats nekrīt no jūsu galvas un jūs nevarat pataisīt nevienu matu ne baltu, ne melnu. Tagad ir noticis tas, ko Dievs vēlas vai pieļauj, lai tas notiktu. [..] Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastību, kā savos piecos cietuma mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums, kaut gan es dziļi nožēloju, ka nevaru turēt Sv. Misi. [..] Es esmu tik laimīgs, jo tagad esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie. Es lūdzu jūs, neļaujiet iezagties sirdīs kaut kādam rūgtumam vai atriebības jūtām. Ja mēs atļausimies kaut ko līdzīgu, tad nebūsim vairs īsti kristieši.”

1928. gada februāra vidū Sloskānu no Lubjankas pārveda uz Butirku cietumu, kur vispirms ievietoja kopējā kamerā, vēlāk - izolatorā. Februāra beigās viņam bez tiesas administratīvi piesprieda trīs gadus spaidu darbu nometnē Solovku salās Baltajā jūrā. Par savu notiesāšanu un soda ilgumu viņš uzzināja tikai no konvoja apsargiem. Sākumā Sloskānu novietoja Popova salā pie Kemas, bet aprīļa sākumā kopā ar vēl 12 dažādu konfesiju mācītājiem norīkoja lielceļa būves darbos Uhtā. Dienu un nakti pavadot pārcilvēciskā darbā, Sloskāns smagi saslima - viņu piemeklēja kāju paralīze un kurlums.

Pēc iznākšanas no nometnes slimnīcas spaidu darbi turpinājās. Solovkos, kur agrāk atradās pareizticīgo klosteris, padomju varas gados bija izveidota Eiropā pirmā koncentrācijas nometne, kurā atradās aptuveni 18 000 ieslodzīto, starp tiem arī 32 katoļu priesteri. Apstākļi, kādi tur valdīja, nav aprakstāmi - netīrība, smirdoņa, slimības. Utis un blaktis bija tik daudz, ka naktīs nebija iespējams gulēt. Darbs bija necilvēcīgs, ieslodzītie dzīvoja badā. Cilvēki mira uz savām lāvām, taču līķus nenesa ārā no kamerām pat divas, trīs dienas, līdz smaka kļuva nepanesama. Tiek lēsts, ka Solovku nometnē bojā aizgājuši aptuveni 7,5 tūkstoši ieslodzīto.

Solovku klosteris Baltajā jūrā, kur padomju vara izveidoja pirmo koncentrācijas nometni Eiropā.
Attēlā augšā pa labi - Solovku (lielā sala) un Anseras (augšā, labajā pusē) salas, kur savu ieslodzījumu izcieta bīskaps Sloskāns.

1929. gada 30. janvārī bīskapu Sloskānu pārcēla uz Anseras salas soda nometni Baltās jūras ziemeļos. Arī šeit apstākļi bija briesmīgi - par to liecina fakts, ka 1928. gadā šajā nometnē no 1000 ieslodzītajiem nomira 700. Taču mirušo vietu ieņēma jauni ieslodzītie. 1929. gada vasarā Anseras salā no Solovkiem ieradās vēl 22 katoļu priesteri. Nometnē priesteri centās turēties kopā, garīgi viens otru atbalstīt, izsūdzot cits citam grēkus un meditējot. Viņi arī slepeni noturēja Svētās Mises un baudīja Eiharistiju - naktīs pagrabā, mežā uz akmens, bēniņos. Vīns tika pagatavots no kompota rozīnēm, hostijas no miltiem. Biķerus izgatavoja no alvas, patēnu - no konservu bundžas vāka.

Nežēlīgie apstākļi reizēm kļuva tik nepanesami, ka šķita - prāts pārstās darboties. 1929. - 1930. gada ziemā Sloskānu piemeklēja pilnīgs spēku izsīkums, pārslodzes dēļ ķermeņa labā puse uztūka un pavasarī iestājās vispārēja apātija. Viņš, tāpat kā kristiešu mocekļi pagātnē, bija gatavs mirt, ja Dievs tā vēlētos. Taču vēlāk bīskaps sāka apzināties, ka Dieva griba šajā jautājumā viņam nav zināma, tāpēc būtu jāpadomā, kā tomēr saglabāt savu veselību. 1930. gada 20. oktobrī Sloskāna trīs gadu ieslodzījuma termiņš beidzās, viņš tika atbrīvots un 1. novembrī atgriezās Mogiļevā.

Tomēr boļševiku vara neplānoja atstāt bīskapu mierā. Jau pēc astoņām dienām viņš tika arestēts vēlreiz un ievietots Mogiļevas, vēlāk Minskas OGPU izolatorā. 1930. gada 11. novembrī Sloskānu ievietoja labošanas darbu namā Minskā, bet 12. decembrī pārveda uz Butirku cietumu Maskavā. Šeit bīskaps uzzināja, ka ar vienkāršu OGPU rīkojumu viņam piespriests trīs gadus ilgs izsūtījums Sibīrijā. 1931. gada 31. janvārī, pēc aizrestotos vagonos un vairākos cietumos pavadītiem etapa mēnešiem, Sloskāns sasniedza Krasnojarskas izolatoru pie Jeņisejas, kas bija vissliktākais no cietumiem. Pēc dažu nedēļu spaidu darbiem viņa spēki bija galā. Vēlāk viņš rakstīja: „Es ļoti baidījos, lai nepakristu šinī ārkārtīgi samaitātajā vidē. Prāts atteicās darboties un likās, ka ilgas pēc ideāla izzūd”. Patiesībā tā bija klaja nelikumība, jo juridiski bīskaps bija tikai izsūtīts, tāpēc spaidu darbos viņam nebija jāpiedalās.

Spēkus zaudējušais bīskaps ragavās tika pārvests uz Jeņisejskas pilsētu, kas atradās vēl 300 kilometrus tālāk uz ziemeļiem. Pēc īsa atpūtas brīža sekoja jauna kratīšana, arests un ieslodzījums Jeņisejskas cietumā. Tur Sloskānam piesprieda izsūtījumu uz Turuhanskas pilsētu aiz polārā loka. Lai bīskapu vēl vairāk izolētu, viņu ar laivu pārveda uz Staroturuhanskas ciematiņu 37 kilometrus uz ziemeļrietumiem, kur dzīvoja tikai 18 ģimenes. Taču arī šeit čekisti nelika viņu mierā. Sekoja jauna kratīšana un ieslodzījums Turuhanskas cietumā. Beidzot bīskapu nosūtīja uz 1400 kilometrus tālo Krasnojarsku, kur viņš pēc 35 ceļā pavadītām dienām ieradās 1932. gada 2. janvārī.

Boļeslavs Sloskāns Sibīrijas cietumu un izsūtījuma laikā.

Varas iestādes centās panākt, lai Sloskāns atzīst sevi par vainīgu spiegošanā. Katru reizi viņš atbildēja izmeklētājiem: „Jūs zināt, ka es esmu nevainīgs, bet jūs gribat, ka es mirstu kā spiegs; taču es gribu mirt kā svētās Baznīcas moceklis.” Visus šos gadus Latvijas valdība, katoļu baznīca un Vatikāns centās darīt visu iespējamo, lai panāktu Sloskāna atbrīvošanu. Beidzot tas izdevās. Latvijas valdība ierosināja Maskavai apmainīt Sloskānu pret Latvijā noķertu padomju spiegu. Priekšlikums tika pieņemts un 1933. gada sākumā Sloskānu pārveda uz Maskavu, kur ieslodzīja vispirms Lubjankas, tad Butirku cietumā. 20. janvārī ar bīskapu tikās Latvijas sūtnis Maskavā Alfrēds Bīlmanis un nodeva sveicienus no bīskapa Jāzepa Rancāna un pāvesta Pija XI. Sākumā Sloskāns atteicās atstāt Padomju Savienību, jo nevēlējās pamest savu draudzi un bija gatavs ciest kopā ar to. Tad Bīlmanis izmantoja viltību un teica, ka atstāt PSRS Sloskānam liek pāvests. Bīskaps paklausīja un 1933. gada 21. janvārī sākās viņa mājupceļš.

Jau 22. janvārī uz Bigosovas - Indras robežpārejas Sloskāns tika apmainīts pret krievu spiegu. Pēc robežas šķērsošanas Sloskānu sagaidīja bīskaps Rancāns. Savās atmiņās Sloskāns raksta: „Ekselence bīskaps Rancāns satika mani ar savu parasto humoru: „Kas zina, kā jūs, Ekselence, tur pie boļševikiem, tikāt konsekrēts. [..] Es gribu tepat uz vietas jūs konsekrēt no jauna”. Un viņš noņēma no galvas violeto bīskapa cepurīti un uzlika to man; noņēma no krūtīm savu krustu un uzlika to man; novilka savu gredzenu un uzmauca to man pirkstā. Un tad viņš apskāva mani no visas sirds.” Pēc dažām stundām Sloskāns ieradās Rīgā, kur Centrālajā stacijā viņu sagaidīja Svētā Krēsla nuncijs (sūtnis), arhibīskaps A.Cehīni, valdības pārstāvji, Saeimas deputāti, studenti un milzīgs ļaužu pulks.

Bīskaps Sloskāns atgriežas Latvijā 1933. gada 22. janvārī.

Tā beidzās Boļeslava Sloskāna moku ceļš. Nepatiesi apsūdzēts, spīdzināts, nežēlīgi sists un mocīts līdz asinīm, izcietis17 padomju cietumus un nometnes vairāk nekā piecu gadu garumā, nedēļām ilgi gulējis sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai, izsalkumam un slāpēm, bīskaps, pateicoties dziļai ticībai un Dieva žēlastībai, tomēr spēja izturēt šo krusta ceļu. Padomju cietumos un koncentrācijas nometnēs pavadītie gadi atstāja dziļas pēdas Boļeslava Sloskāna personībā. Tie bija kā kaltuve, kurā tika veidota viņa dvēsele; tie noteica viņa garīgā cilvēka labākās īpašības. Sekojot pāvesta aicinājumam, Sloskāns uzrakstīja memuārus, kuros atspoguļoja ieslodzījuma laika necilvēcīgo ikdienu, neslēpjot arī savus vājuma brīžus. Tomēr viņš nelabprāt runāja par savām ciešanām un bez kāda rūgtuma pieminēja savus vajātājus. Bīskaps bija piedevis saviem mocītājiem un uzskatīja, ka mocību laiks bijis kā sagatavošanās viņa tālākai kalpošanai.

Upuris par brāļiem - šis kalpošanas aspekts Sloskānam bija ļoti būtisks. Tas deva jēgu ciešanām, ko viņš piedzīvoja ieslodzījumā un koncentrācijas nometnēs; tas atklāj viņa garīgo spēku un neizmērojamo mīlestību uz Kristu un cilvēkiem. Arī Svētā Mise bīskapam bija tik svarīga, ka viņš to celebrēja pat vissmagākajos un bīstamākajos apstākļos koncentrācijas nometnēs un izsūtījumā. Visā savā dzīvē bīskaps Sloskāns palika ciešā garīgā vienotībā ar savu diecēžu un savas tēvzemes Baznīcas ciešanām. Viņš mēdza citēt apustuļa Pāvila vārdus: „Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi.”

Boļeslava Sloskāna bīskapa ģerbonis. Apakšā bīskapa devīze - Upuris par brāļiem.

Turpinājums sekos.

  

© Ervīns Jākobsons. Publikācijā izmantoti Dr. Paskāla Marijas Jerumaņa, Dr. Jāņa Jerumaņa un citu autoru raksti un materiāli. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2014/01/13/upuris-par-braliem-1dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.