- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Donas Margaritas stāsti. Par avīm vilku ādās

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 7. oktobris 07:00 sadaļā Stāsti, joki un līdzības

Cilvēki nereti mēdz citus skatīt, tā teikt, pēc cepures. Taču šāds netikums reizēm var novest pie ļoti komiskām situācijām. Piedāvājam Donas Margaritas ironisko skatījumu par to, kas notiek, kad nepazīdami cilvēkus, vērtējam tos tikai pēc viņu ārējā izskata. Šī tēma gan mazliet sasaucas ar mūsu reiz jau publicēto ironesku (skatiet ŠEIT), tomēr no mazliet cita skatupunkta. Trīs dažādi tēli, trīs dažādas situācijas… Lasiet un domājiet.

****

Visi šo stāstu varoņi un notikumi ir izdomāti.

Konkubīne

Ar mani reiz gadījās tā. Braucu uz mājām ārpilsētā. Dzīvoju tur pie viena kretīna. Vispār jau derēja nomainīt, viņam kaut kā bizness pēdējā laikā nevedās un šis bija kļuvis nesavaldīgs. Todien pat, maita, autiņu nedeva, teica, lai braucot ar sabiedrisko.

Tātad - braucu es tukšā vagonā. Vakars vēls, lietus līst, pa Rīgas ielām dzērājs klīst, -dungoju pie sevis, pārbaudu, vai zeķes nav sagriezušās, priecājos par saviem frančmanikīra nagiem, kad kādā pieturā - bāc! - ieveļas trīs mužiki. It kā nebūtu kur sēdēt, apsēžas tieši pie manis. Viens, kas pretī - riktīgais cīkstonis. Droši vien piedalās kādās pagrīdes cīņās. Uzreiz var redzēt - ar to joki mazi. Bokseris droši vien. Nē, nebūs vis bokseris, tiem visiem šķībi deguni, lauzti. Šitam izskatās taisns. Tad jau cīnās kādā citā jomā. Varbūt nelegāli suņus trenē cīņām. Tiešām, man liekas, ka vienreiz „Kriminālinfo” esmu šito seju redzējusi saistībā ar nelegālajām suņu cīņām.

Šim blakus tāds glumais tipiņš, smukulītis. Droši vien tirgū par distributoru strādā, pieved preci - spirtik, vodka, sigareti… Tāds nolaizīts, viss melnā, krusts kaklā, lai! Da tu vispār zini, ka Dievs ir trīsvienīgs? - es šim domās uzprasu. Es, piemēram, to zinu - pirms vēl nebiju kļuvusi par parazītisku dīvānkucīti, mani vecmāmiņa reizēm veda uz baznīcu. Un es zinu arī, ka ir tāds Kristus. Ak, asaras acīs sariesās, to atceroties. Labi, nav ko piņņāt, dzīve ir nežēlīga, liktenis skarbs. A šitais smukulītis droši vien kā tai anekdotē, kur biezais pērk krustu un saka: man dodiet to lielāko, tikai to vingrotāju noņemiet. Ek, kur gan pasaule nonāks ar šitādiem! Ai, ko es te muldu. Pati jau neesmu labāka. Un kas par to, ka viņš nezina, kas tas par vingrotāju, ko viņš palūdzis no krusta noņemt. Es esmu izdarījusi to pašu.

Kuš! Kas tās par stulbām domām lien galvā un sauc asaras uz āru! Pag, a kas tas trešais? Pametu acis uz viņu. Tāds solīds, mazliet ieapaļš, ar bārdiņu. Izskatās pēc biznesmeņa. Godīga. Tāda, kurš par visiem saviem miljoniem var pateikt, kur tos ņēmis, izņemot pirmo. Krusttēvs, tā teikt! Ups! Te man galvā iešaujas grandioza ideja. Lai tas kretīns, ar kuru pašreiz esmu, tagad kratās pie velna vecāsmātes. Vot, tikt tādam vecim zem spārna un dzīvot nost! Vismaz kādu laiku. Nu labi, man jau vairāk patīk tādi saldie smukulīši. Bet tam jau droši vien visa nauda tā, kas mugurā, un tačka varētu būtu 76. gada Bavārijas mēslu vāģis… Nē, nē, patikt ir vien lieta, bet komforts - pavisam cita. Bet veci vajadzētu savažot. Šim jau droši vien ir kāda blonda garkāje, a, ko - es nepratīšu tādu ķolku izēst no vietas? Da zaprosto. Pārmetu kāju pār kāju tā, lai zeķu gumija kārtīgu centimetru izlien no svārku apakšas, un ar savu gurnu maigi masējošām kustībām nodīdos gar onkas gurnu.

„Vai uzcienāsiet dāmu ar cigareti?”- iedūdojos.

Onka lien kabatā, laikam pēc cigaretes. Tomēr nē. Kopā ar vārdiem: „Es nesmēķēju!” viņš izvelk no kabatas vizītkarti. Wow, tik ātri uzķērās! O, esmu īstajā vietā un īstajā laikā.

„Tencinu!”- saku savā vispavedinošākajā balsī.

Un tad man iestājas šoks. Uz vizītkartes rakstīts, ka onka, biznesmenis, cosa nostras krusttēvs ir adventistu mācītājs! Ak, es, stulbā zoss! Kā es varēju iedomāties, ka melnā biznesa cilvēki brauktu ar vilcienu. Un smukulītis droši vien ir bijušais altārzēns, bet bokseris armijas kapelāns. Ar šausmās ieplestām acīm paraugos uz bijušā altārzēna krustu un saprotu, ka viņš zina i par trīsvienīgo Dievu, i par Jēzu Kristu, kurš nomiris par grēkiem - maniem grēkiem.

Man uznāca histērija. Vilciens apstājās, es izmetos laukā. Bija nakts, tumšs un nedaudz lietus. Biju izkāpusi kaut kādā stacijā meža vidū. Visu nakti gāju pa mežu un raudāju. Visi mani daiļie nagi bija aplūzuši un mati izskatījās pēc putnu gripu pārcietušas vārnas. Bet es tikai raudāju…

Harizmāte

Kādu vakaru braucu mājās no lūgšanu grupiņas. Mēs bijām jauki pasēdējuši, paslavējuši, padziedājuši, vienvārdsakot - bijām tā kārtīgi izkopuši sadraudzību ar mīļotajiem brāļiem un māsām. Ak, cik viņi visi mīļi un jauki! Katru reizi mēs viens otru stiprinām ar vārdiem: „Esi svētīts brāli/māsa! Dievs tevi mīl! Es lūgšu par tevi!” Ne vienmēr, protams, mēs lūdzamies par tiem, kuriem tā sakām, bet vai tas ir svarīgi? Galvenais taču ir dzirdēt un teikt mīļus vārdus.

Grupiņās gan mēs dikti lūdzamies, dikti - reizēm pat trīs stundas no vietas un visu laiku gandrīz tikai valodās. Dažreiz jau piemirstas, par ko mēs sākumā aizlūdzām, bet Dievs jau zina visas mūsu lūgšanas, pirms mēs lūdzam, tāpēc es nekad nesaspringstu, ja vispārējā troksnī arī nedzirdu, ko grupiņas vadītājs saka latviski.

Domas gan man reizēm aizmaldās lūgšanas laikā. Kauns jau teikt, bet tās aizmaldās uz to vietu, kur stāv brālis - grupiņas vadītājs. Bet tad es sevi apsaucu ar Dieva vārdu: „Jēzū Kristū nav ne vīrieša, ne sievietes!” - un uz kādu brīdi sātans mani vairs nekārdina. Paldies Tev, Tēvs, ka esi ievedis mani tādu labu cilvēku lokā! Paldies, Tēvs, ka es vairs neesmu kā tie citi - mani bijušie draugi no pasaules! Nabadziņi. Es viņiem tā liecinu un sludinu, bet viņi par mani smejas vai dusmojas. Aiaiai, nav labi aizskart Dieva acuraugu un tādu, kurš padarīts svēts pavisam. Jā, mūsu mācītājs tā saka, ka mēs esam svēti pavisam. Sargā un svētī mani arī turpmāk!

Tikko tā biju nodomājusi, tā vilcienā iekāpa trīs nopietna izskata vīri. Man sirds sāka dobji dauzīties. Viņi izskatījās bīstami. Tramīgi palūkojos apkārt. Vagonā bez manis atradās vēl divas pusaugu meitenes un pašā galā sēdēja večiņa ar grozu. Mīļais Kungs, kaut tikai viņi neapsēstos pie manis - lūdzos. Bet viņi apsēdās gan. Divi pretī, viens blakus. Šķiet, ka blakus apsēdās visbriesmīgākais. Viņam mati bija nodzīti uz nullīti. Laikam bijušais cietumnieks. Un, ja mati vēl nav atauguši, tad droši vien, ka nesen tikai izlaists. Man bija bail. Sāku pie sevis lūgt valodās, bet bailes nepārgāja, kaut arī viņi uzvedās pavisam mierīgi. Sāku skaitīt Bībeles pantus, ko atcerējos: „Jūs piemeklējis tikai cilvēcīgs pārbaudījums, Dievs neuzliek lielāku pārbaudījumu, nekā varam panest, tas Kungs ir mans stiprais vairogs un pils, Tas Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka, kaut arī staigāju tumšā ielejā, tomēr ļaunuma nebīstos…”

Pretim sēdošie arī neizskatījās diez ko labāk par blakus sēdētāju. Abi bija melnās brillēs. Viens ar bārdu, izskatās pēc tāda, kurš varētu nodarboties ar biznesu. Ļoti sliktu biznesu. Otrs tāds žigolo tipiņš, bet ar krustu kaklā. Krusts! Lūk! Man viņiem ir jāliecina. Tēvs viņus man ir atsūtījis, lai es viņiem liecinātu. Nē, es to nevaru! - teicu sev. Man bija bail. Bet tad atcerējos rakstu vietu, ka baiļu nav mīlestībā. Mīlestībā? Jā, bet vai es šitādus tipus mīlu? Ko saka gars? Vai es mīlu? Jāmīl ir, jo mīlestība jau nav sajūtas, kā saka mūsu mācītājs. Un, ja mīlu, tātad nedrīkstu just bailes.

„Vai jūs ticat Dievam?” - izdvesu.

„Kādam Dievam?” - pajautāja tas, tikko no cietuma iznākušais.

„Jēzum Kristum, mūsu Kungam un Glābējam. Viņš jūs ir atbrīvojis no grēka varas, nomiris par jums un trešajā dienā augšāmcēlies. Atnāciet pie mums uz draudzi. Mums tur ir ļoti jaukas dziesmas, notiek dziedināšanas dievkalpojumi. Dievs grib, lai visi viņa bērni būtu veseli un bagāti. Viens no mūsu līderiem reiz teica, ka pēc desmit gadiem mēs - visi šīs draudzes locekļi - brauksim ar greznām mašīnām uz dievkalpojumu. Atnāciet gan, jūs kļūsiet pavisam citi radījumi. Es jums iedošu vizītkarti!” - nobēru, trīcošām rokām rakņājoties pa somu, līdz atradu un iedevu, ko solīju.

Kamēr meklējos, kāds no viņiem man kaut ko teica, bet es no pārbīļa laikam biju izslēgusi skaņu un neko nedzirdēju. Urā, pateicība Tēvam, tuvojās pietura, kur man bija jāizkāpj! Iespiedu rokā tam briesmīgajam cietumniekam mūsu draudzes vizītkarti, bet viņš apmaiņai iedeva arī man kaut ko līdzīgu. Iznesos no vilciena un nespēju vien saukt pie sevis: Aleluja, Aleluja, Aleluja, Tas Kungs mani ir izglābis no ļaundaru nagiem, aleluja!

Tikai mājās iedomājos palūkoties, ko tad šis nabaga nelaimīgais cilvēks man bija iedevis. Un apstulbu no brīnumiem. Šis cilvēks izrādījās luterāņu mācītājs. Vajadzēja jau iedomāties. Tam glītajam puisim tak krusts bija kaklā. Tad jau viņš arī ir kristietis. Un gan jau, ka bārdainis bija otrs mācītājs. Būs jāiziet uz to mirušo luterāņu draudzi. Tas tak mans svēts pienākums - atgriezt tos, kas nomaldījušies, pie dzīvā Dieva, kurš neapšaubāmi mīt tikai mūsu baznīcā.

Bijušais zeks

Bļā… braucu vilcienā. Skatos - iekāpj trīs. Apsēžas pie manis. Sākumā nesapratu, kas par lietu, bratani! A pēc tam pieleca. Tas tak Krasavčiks no zonas! Jei Bogu, sešus mēnešus zonā kopā nolauzām. Bļā… viņam, nabagam, diez cik labi tur neklājās. Jauns bija, smuks… Da nezinu visas fineses, mani veču mīla nekad nav interesējusi. Labāk tad jau Maša Kulačkova līdz voļai. A uz voļas jau bābu pilns. Ja ir babkas, tad pašas labākās var dabūt.

Nu, vot, braucam, a redzu - Krasavčiks mani nepazīst. Atkopies, maita! Zobus salicis. Saķemmējies. Krustu kaklā iekāris. Nu jā, tagad jau moderni, tikšu pie baksiem, arī nopirkšu. Lielu nopirkšu, zelta, bļā! Forši uz spalvainām krūtīm izskatās. Nu, vo, kur es paliku… Nu, jā, Krasavčikam līdzi vēl divi. Lisijs laikam arī no zonas, var redzēt - nesen iznācis. A mož arī nē, mož tāpat matus nodzinis, tagad jau tā dara. Un bārdainis, tāds aizdomīgs, abi ar Krasavčiku aizdomīgi, melnās brillēs. Droši vien uz mokruhu brauc. Nu, ja, citādi jau nebrauktu ar vilcienu, pēdas tak mentiem jauc.

„Uz mokruhu?” - es tā pa čomiskam pajautāju. Bļā, tikai tad, kad biju pateicis, atjēdzos. Nafig šiem liecinieks. Joptvaju, es nekad neesmu bijis gudrs, bet tagad laikam nogāzu savu stulbāko numuru. Nu, proščai, mama, proščai, zemļa rodnaja… A te attapu, ka varētu griezties pie Krasvčika - sak, mēs veci čomi, atceries - es tev zonā pāri nedarīju. „Krasavčik, atceries mani, nu tak kopā sēdējām deviņdesmit astotajā… nu atceries?” - sāku čīkstēt kā bāba. Pašam riebās, a padzīvot vēl gribējās, kaut gan nafig šitāda dzīve, nelabs es cilvēks, redīss - zogu, tirgoju nozagto. Nav jau nekāda zelta bedre. A šie mēmi kā kapi, neko nesaka. Nomočīs, bļā, nomočīs…

Un te es ieraudzīju to krustu Krasavčikam kaklā un atcerējos: joptvaju, a ja nu tāds Dievs ira! Sāku izmisīgi pie sevis lūgties: „Bļā, Dieviņ, mīļais, lūdzu, atstāj mani dzīvu! Esmu daudz sūdus taisījis, zadzis un dzēris un kāvies. Ja tu mani tagad atstāsi dzīvu, es tā vairs nedarīšu, apsolu, ka nedarīšu, mīļais Dieviņ, iešu uz baznīcu, svecīti nolikšu par labiem ļaudīm, pats kļūšu labs, atradīšu darbu, svētdienās iešu baznīcā, apprecēšos, jei Bogu, apprecēšos. Negribu vairs dzīvot kā tāds maitu ērglis pasaulē. Apprecēšu smuku, apaļu un kārtīgu, nevajag man tās špidrilkas, kas ar īsiem svārkiem staigā. Dieviņ, žēlo mani, grēka gabalu, un šoreiz vēl atļauj palikt šai saulē!”

Bet kas tev deva! Krasavčiks jau sniedzās azotē pēc pistoles. Vai tiešām šaus tepat? Vagonā bez manis bija vēl pāris cilvēku. A, kas - ar klusinātāju - neviens ir nenojautīs. Šie izkāps, a cilvēki padomās, ka es piedzēries. I tā nogulēšu līdz rītam, kamēr mani kāds atradīs - sastingušu ar līķa plankumiem, bļin, neveicas man šodien.

Taču tā nebija pistole, ko mans paziņa izvilka no kabatas. Tā bija maza formāta Bībele. Man pārņēma spējš atvieglojuma vilnis. Taču tūlīt sirds atkal sažņaudzās - tādas grāmatiņas bieži vien kalpoja par pistoļu futrāļiem. Bet nē - Krasavčiks to atvēra un izņēma mazu lapiņu, iedeva man, sacīdams: „Es neesmu tas, par kuru jūs mani noturējāt, te būs mana vizītkarte”. Bļanah, man tā trīcēja rokas, kad es to paņēmu. Vilciens tuvojās stacijai. Arī kājas trīcēja. Piecēlos un izstreipuļoju no vilciena. Neviens man pakaļ nenāca. Stāvēju viens klusā Pierīgas stacijā ar mazu lapiņu rokās, uz kuras rēgojās man svešs vārds, uzvārds un zem tā stāvēja rakstīts - kaut kādas tur ev. lut. baznīcas mācītājs.

Apsēdos uz beņķa un ilgi domāju. Un, jei Bogu, nesapratu, kā Krasavčiks ticis pie cita vārda un mācītāja amata. Būs vienu svētdienu jāizčāpo un jāpaklausās, ko ta šis tur tādu sprediķo. A varbūt man arī kļūt par kārtīgu cilvēku?

© Lāsma Avotiņa. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/10/07/donas-margaritas-stasti-par-avim-vilku-adas/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.