- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Nātans Moriss. Evaņģēlijs ar spēku

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 16. septembris 07:00 sadaļā Personības

Nātans Moriss (Nathan Morris) ir britu evaņģēlists, kas ar Evaņģēlija vēsti ceļo pa visu pasauli. Viņa sludināto vārdu, gluži kā Bībelē teikts, pavada zīmes un brīnumi. 2006.gadā Nātans nodibināja savu kalpošanas misiju „Shake the Nations Ministries”, bet kopš 2010. gada dzīvo Mobilā, Alabamā, ASV, un kopā ar Pensakolas atmodas mācītāju Džonu Kilpatriku rīko atmodas dievkalpojumus „Bay Revival” visā Amerikā. 2013. gada augustā Nātans Moriss apmeklēja Latviju un piedalījās evaņģelizācijas dievkalpojumos Rīgā. Tad arī viņš sniedza šo interviju Kristīgā radio programmas direktorei Mairai Ošeniecei raidījumam „Tici un redzi”.

****

- Mēs zinām, ka esat uzaudzis mācītāja ģimenē. Zinām arī to, ka bijāt nopietni sadumpojies pret Dievu un aizgājis no Viņa.

- Tā bija privilēģija augt kristīgā ģimenē. Mana ģimene bija lūdzēju ģimene. Kā jauns cilvēks es nesapratu, cik tas ir īpaši un vērtīgi. Es sēdēju baznīcā pēdējos solos, klausījos, kā tēvs sludina, un man šķita, ka visi sludinātāji tā sludina un lūdz. Mans tēvs sludināja par Jēzus asinīm, par Svētā Gara spēku, un arī par to, ka varam saņemt dziedināšanu un tikt atbrīvoti - atraisīti no jebkā, kas ir kā saites mūsu dzīvē. Taču, kad man bija 16 gadi, es sāku izklaidēties kopā ar draugiem. Biju kopā ar cilvēkiem, kuru dzīvē valdīja alkohols, narkotikas. Tas turpinājās arī universitātē. Atkarības manā dzīvē bija ļoti spēcīgas. Es cīnījos pret visu, ko vecāki bērnībā bija ielikuši manā sirdī un prātā - es cīnījos pret Dievu. Bet mans tēvs un māte sauca uz Dievu. Viņi burtiski brēca uz Dievu manis dēļ.

Naktis pavadīju klubos, būdams pilns ar narkotikām, tomēr visu laiku dzirdēju iekšēju balsi, jo Dievs mani nelaida vaļā. Viņš runāja manā sirdī: „Tu te neiederies!” Reizēm man acīs saskrēja asaras, taču es cīnījos pretī un atkal nocietināju savu sirdi. Kad pienāca mana 22. dzimšanas diena, es biju mājās, lai pavadītu laiku kopā ar bērnības draugiem. Mans tēvs tobrīd sludināja cietumā, mamma atradās darbā gastroenteroloģijas klīnikā. Mājās nebija neviena cita. Piegāju pie sava kompaktdisku atskaņotāja, lai ieliktu disku. Uz atskaņotāja stāvēja mana tēva disks, ko viņš pats bija izveidojis. Tēvam nepadevās datorlietas un viņš bija ļoti lepns, ka pats izveidojis audioierakstu. Tomēr viņš nesaprata, ka Dievs bieži lieto maznozīmīgas lietas, lai pārmainītu nākotni. Mans tēvs neapzinājās, ka visas viņa lūgšanas, asaras, ciešanas - ka to visu Dievs bija ietvēris šajā vienā ierakstā.

Kad ieliku kompaktdisku atskaņotājā, sajutu spēcīgu Dieva klātbūtni. Skanēja dziesma: „Pār visiem spēkiem un valdniekiem, pār dabu skaisto, visu radību… tā kā zieds, kas dubļos samīdīts… gāji Tu šo ceļu, Kungs, manis dēļ…” Tajā brīdī Dieva spēks nonāca pār mani no matu galiem līdz papēžiem. Es tiku nogāzts zemē. Man bija sajūta, it kā uz manām krūtīm gultos milzīgs svars, es nespēju piecelties. Tad Dievs mani uzrunāja. Kā es zinu, ka tas bija Dievs? Kad Dievs pieskaras, nevienam nevajag tev teikt, ka tas ir Dievs - visa tava būtība zinās, ka tas ir Viņš. Tajā vietā un tajā dienā es atsaucos Dieva aicinājumam, un, kad piecēlos no grīdas, biju pilnīgi brīvs - vairs nekādu atkarību, nekādu saišu.

Manas atkarības Dievs aizstāja ar izsalkumu un ilgām pēc Viņa. Bībele teic: „Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Psalmi 42:2) Šis pants labi raksturo manu situāciju. Briedis zina, ko nozīmē, kad ienaidnieks dzenas pakaļ. Briedis alkst pēc ūdens, lai varētu tikt atjaunots, stiprināts. Arī mana dvēsele līdzīgi ilgojās pēc Dieva. Tur nebija runa par evaņģelizāciju, par kādiem dievkalpojumiem - viss bija tikai par Viņu. Es gribēju Viņu! Un Dievs sāka mani vest pie pasaules tautām.

- Tomēr šajā notikumā nebija ne kripatas jūsu paša nopelna - tā bija Dieva žēlastība! Un arī jūsu vecāku lūgšanas. Kā jūs raksturotu savu vecāku lūgšanu dzīvi?

- Vecāki bieži lūdz par saviem bērniem, lai notiktu kāda izlaušanās viņu dzīvē. Mēs sākam ticības pilni, mēs saucam uz Dievu un atdodam lūgšanā visu, kas mums ir. Mēs ticam Dievam vienu nedēļu, divas, mēnesi, tomēr nekas nenotiek - nenotiek mūsu iedomātajā laikā. Tad mēs no saukšanas pārejam uz čukstiem. Mēs vairs nelūdzam ik dienas, bet varbūt reizi nedēļā. Un tad mēs klausāmies un pieņemam velna melus, ka tas, ko lūdzam, nekad nenotiks. Ir viena lieta, ko mans tēvs jums pateiktu: izturība, neatlaidība - tā ir atslēga. Ne tas, ko tu darīji pirmajā dienā, bet tas, vai tu to turpini darīt, līdz atnāk izlaušanās. Tā ir ticības cīņa. Dievs dzirdēja tavu lūgšanu jau pirmajā dienā, pirmajā sekundē, bet Bībele saka, ka taisna cilvēka lūgšana daudz ko iespēj. Dedzīga, neatlaidīga lūgšana panāk daudz - tā ir izlaušanās atslēga. Tu varbūt esi teicis Dievam: „Dievs, kādēļ Tu kavējies!?” Nožēlo to Dieva priekšā un saki: „Dievs, es ticu - Tu atbildēsi! Es ticu, ka Tu esi dzirdējis manu saucienu, ka Tavi apsolījumi ir „jā” un „āmen”!” Mums ir jātic, ka mūsu bērni tiks izglābti.

- Tavs atkāpšanās ceļš ilga vairāk nekā sešus gadus. Taviem vecākiem bija vajadzīga diezgan liela pacietība.

- Es nebiju normāls pusaudzis, es biju nepakļāvīgs - sacēlos pret saviem vecākiem. Mans tēvs pārnācis mājās bieži devās uz pakalnu aiz mūsu mājas un sauca uz Dievu. Bet, kad sastapos ar Dievu, no tā brīža visas tēva lūgšanas it kā saplūda vienkopus un kļuva par tādu kā iekšdedzes dzinēju manā dzīvē. Kad Dievs mani sastapa, manā dzīvē notika it kā eksplozija. Dievs man teica: „Tas, ko Es darīšu tavā dzīvē, tas nav tevis dēļ. Tas ir pateicoties tava tēva un mātes uzticībai un viņu lūgšanām!” Tas, kas tagad notiek manā dzīvē, no malas izskatās viegli. Bet tā nav. Pateicoties Jēzus asinīm es sludinu daudziem cilvēkiem visā pasaulē, taču mana tēva un mātes lūgšanas ir nobruģējušas šo ceļu. Tas ir lūgšanu spēks, kas bruģē ceļu nākamajai paaudzei.

- Bērnībā tu dzirdēji, kā tavs tēvs sludina par to, ka ir iespējama dziedināšana, atbrīvošana un Dieva spēks. Vai tu to arī redzēji tēva baznīcā?

- Mans tēvs bija sludinātājs ļoti tradicionālā vasarsvētku draudzē Lielbritānijā. Mēs runājām mēlēs, bija arī mēļu tulkošana, bet patiesībā mums bija slāpes pēc kaut kā vairāk. Gāja gadi un mēs piedzīvojām atsevišķus izlaušanās gadījumus. Taču tas bija laiks, kad garīgi nācās „art laukus”. Tas ir smagi un bieži vien nes vilšanos. Kur ir mana izlaušanās, mana dziedināšana, mana atbrīvošana?! Taču tieši šajā laikā Dievs māca lielas patiesības - patiesības, ko citādi iemācīt nevar. Dievam vienmēr ir kāds augstāks mērķis. Lielākā atklāsme nav tas, kā tu to saņēmi, bet tas, kā tu līdz tai nonāci. Bībele saka: „Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic” (Jāņa ev. 20:29). Lielākais ceļojums ir, kad tu vari iziet cauri grūtiem laikiem, cauri tuksnesim, un joprojām ticēt, joprojām turēties pie Dieva, joprojām teikt: „Jēzus ir mans Ārsts, mans Atbrīvotājs!” Un, kad šīs lietas atnāk, tās tev kļūst vēl daudzkārt dārgākas un spēcīgākas.

Šodien mans tēvs redz šīs lietas gan savā draudzē, gan caur manu un „Shake the Nations Ministries” kalpošanu visā pasaulē. Kad es stāvu liela cilvēku pūļa priekšā un redzu notiekam varenus brīnumus, es domāju par savu tēvu. Viņš ir bijis uz ceļiem visu manas dzīves laiku. Kad mēs nonāksim Debesīs, tur būs liels pulks svēto. Svētie tad jautās: „Kas tas tāds? Un, kas ir viņa?” Daudzi sludinātāji tad stāvēs pašās beigās, bet priekšā būs kāda vecāka kundzīte vai vīrs, kura vārdu neviens nezina - tie, kas bijuši uzticami. Viņi ticēja, neatkāpās, kaut neviens viņus neatzina. Lūk, tā darbojas debesu ekonomika! Kas darīts slepenībā, to Dievs atalgos atklāti. Tādēļ, sākot ar lielajiem ticības varoņiem no vēstules Ebrejiem (11. nodaļa) līdz pat dienai, kad mēs visi stāvēsim Kristus priekšā, būs daudzi, kuru vārdus mēs nezināsim, bet kuri savā dzīvē bijuši ticības varoņi.

- Jūs pieminējāt Kristus asinis. Diemžēl mūsdienu baznīcā arvien mazāk runā par Kristus asinīm.

- Šī tēma kļuvusi par vienu no manām lielajām cīņām kalpošanā. Mūsdienu baznīca grib būt pieņemama pasaulei, modernajai kultūrai. Bet Evaņģēlijs nekad nav bijis pieņemams pasaulei, taču tas joprojām ir patiesība un atnes pārmaiņas. Jēzus asinis ir Evaņģēlija pamatā. Bībele runā, ka Jēzus bija kā upurjērs. Izraēla tradīcija nosaka, ka bez asins izliešanas nav grēku piedošanas (Ebrejiem 9:22). 1.Mozus grāmatā Dievs teica, ka asinīs ir dzīvība (9:4). Kad Jēzus nāca uz šo zemi, asinis kļuva par pestīšanas valūtu. Kad Ādams krita grēkā, tā autoritāte, ko Dievs bija devis cilvēkiem, tika pazaudēta. To nevarēja tā vienkārši atgūt. Kristum nācās nopirkt mūsu glābšanu. Tas deva Viņam tiesības dāvāt mums mūžīgo dzīvību. Par naudu to nevar iegūt, neviens eņģelis to nevar iegūt. Tām vajadzēja būt bezgrēcīgām asinīm, kas samaksāja šo cenu. Lūk, kāpēc ir jāsludina par Jēzus asinīm.

Ar Jēzus asinīm tiek pirkta tava brīvība un tev ir tiesības to pieņemt. Cilvēki šodien nesaprot, ka grēka un nāves likums var tikt salauzts tikai ar varu, ar autoritāti, ar taisnības likumu. Kristus šīs tiesības nopirka ar savām asinīm. Kad sakām, ka Kristus asinīs ir spēks, mēs apliecinām, ka mums ir tiesības būt brīviem. Es esmu sludinājis daudzām tautām un redzējis, kā Dieva spēks nāk pār tūkstošiem, kad sludinām par Jēzus asinīm. Man nav pie sienas daudz sertifikātu par izcilu izglītību, neesmu arī nezin kāds zinātnieks. Dievs, kā gan visi šie brīnumi notiek?! Un Dieva Gars man teica: „Kad tu sludini par Jēzus asinīm, tu atslēdz durvis Dieva spēkam. Viņa asinis ļauj mums nonākt Vissvētākajā vietā (Ebrejiem 9). Mums ir tiesības tur būt. Kad tu saņem šo atklāsmi, tu saki velnam: „Es saņemu savu dziedināšanu no Dieva, man ir tiesības to saņemt! Sātan, atbrīvo mani un ļauj man iet Jēzus vārdā!”

- Pastāstiet par kādiem spilgtiem dziedināšanas gadījumiem jūsu kalpošanā. Vai Dievs dziedina visus? Vai ir kādi ierobežojumi?

- Esmu redzējis daudz brīnumu visā pasaulē. Daudzi no šiem brīnumiem ir dokumentēti un oficiāli apstiprināti. Viens no lielākajiem brīnumiem, par kuru uzzināja visa pasaule, par kuru ziņoja ABC un citi ziņu kanāli, notika ar sievieti vārdā Delia Noksa. Pirms 23 gadiem Ziemassvētku dienā viņai uzbrauca piedzēries šoferis. Viņa tika paralizēta no krūtīm uz leju, pilnīgi paralizēta. Divdesmit trīs gadus viņa sēdēja invalīdu ratiņos. Bet viņa ticēja Dievam. Taču pagāja gads, divi, pieci, desmit gadi. Pēc desmit gadiem viņa zaudēja cerību. Viņa gan joprojām teica cilvēkiem, ka tic dievišķai dziedināšanai, tomēr dziļi sirdī vairs necerēja, ka tas jelkad notiks. Ar laiku viņa pieņēma savu stāvokli. Taču viņa bija pielūdzēja, vēlāk apprecējās ar bīskapu. Pēc 23 gadiem Delia ieradās uz atmodas dievkalpojumu, nezinot, ka tas ir Dieva noliktais laiks viņai. Viņa atbrauca uz šo dievkalpojumu, nezinot, ka tur notiek dziedināšana. Vēlāk viņa godīgi atzinās, ka nebūtu braukusi, ja to zinātu, jo šo gadu laikā cilvēki dažādi bija centušies izvilkt viņu no invalīdu ratiņiem. Viņa bija gājusi uz aizlūgšanām pie visiem lielajiem evaņģēlistiem, taču nekas nenotika. Viņa bija ļoti vīlusies.

Taču tad viņa nonāca līdz brīdim savā dzīvē, kad teica: „Es pielūgšu Dievu neatkarīgi no tā, kas ar mani notiek!” Viņa vadīja pielūgsmi trīs gadus tieši tajā pilsētā, tajā ēkā, kur tagad notika atmodas dievkalpojums. Šo trīs gadu laikā visa pilsēta bija nākusi kopā un viņa vadīja pielūgsmi. Viņa nezināja, ka vēlāk šajā vietā būs atmoda un to rādīs visā pasaulē. Bet tieši tajā vietā, kur viņa bija stāvējusi un vadījusi pielūgsmi, Dievs viņu izcēla no invalīdu ratiem! To trīs gadu laikā, kamēr viņa vadīja pielūgsmi, viņa sagatavoja zemi, lai pati piedzīvotu Dieva apmeklējumu. Tajā vakarā es pieaicināju viņas vīru un Dieva spēks burtiski ietriecās tajā vietā - pēc 23 gadiem viņa izkāpa no invalīdu ratiem. Akli, kurli, slimi ar vēzi, dažādiem audzējiem - mēs savā kalpošanā esam redzējuši visa veida slimības. Esmu arī redzējis, kā Dieva uguns nokrīt pār tūkstošiem cilvēku un vienā mirklī dēmoni iziet no tiem. Cilvēki jautā, vai šodien joprojām notiek brīnumi? Es jautāju: „Vai glābšana notiek joprojām?” Jā, notiek. Evaņģēlijs joprojām ir Evaņģēlijs un brīnumi joprojām notiek tieši tāpat kā glābšana. Mēs, protams, nodalām šīs divas lietas, bet Jēzus ir teicis: „Tavi grēki ir piedoti, celies un staigā!” (Mateja ev. 9:5-7; Marka ev. 2:9-12; Lūkas ev. 5:23-25; Jāņa ev. 5:8-9) Brīnumi ir domāti arī šodienai, jo Dieva spēks, Evaņģēlijs, Jēzus asinis darbojas arī šodien. Tas ir mūsu mantojums.

- Vai jūs dažkārt nepārņem bailes, redzot lielos dievkalpojumos cilvēkus pirmajās rindās sēžam ratiņkrēslos, kurlus, aklus, slimus ar vēzi?

- Reizēm mani tiešām pārņem šausmas. Es dodos uz dievkalpojumiem, kurā ir tūkstošiem cilvēku, un nereti esmu bailēs un drebēšanā. Jo nekas tur nevar notikt ar cilvēcīgas gudrības pārliecinošiem vārdiem, ja mana ticība balstās uz cilvēku gudrību nevis Dieva spēku. Man nekā nav un es nekas neesmu. Vienīgi Dievs, vienīgi Svētā Gara spēks var paveikt Evaņģēlija darbu. Tāpēc es ierodos ar bailēm un drebēšanu, bet Dievs ir uzticams. Esmu sajutis varenu Svētā Gara svaidījumu. Bieži es domāju: „Kungs, vai tā notiks vēlreiz?” Kad sāku sludināt, neatkarīgi no tā, cik cilvēku ir telpā, viņi redz, ka es nometos uz ceļiem, pirms sāku kalpošanu. Es to saucu par nāves ceļu. Man jānomirst sev. Es saku: „Kungs, vai tu man dosi Savu svaidījumu vēlreiz? Vēl vienu reizi, Kungs! Lūdzu, lieto mani vēlreiz!” Esmu redzējis, kā Dievs darbojas lielā spēkā, bet saprotu - tas nav no manis. Viņš ir Dziedinātājs! Lūk, kāpēc mēs nedrīkstam slavēt sludinātāju. Jo tas viss ir par Jēzu, Viņa klātbūtni.

- Mēs zinām, ka uzliekot rokas, slimie tiek dziedināti. Bet, ko darīt, ja, uzliekot rokas, kādi tiek dziedināti, bet daudzi tomēr ir nomiruši? Ko darīt?

- Turpināt lūgt! Dievs neteica tev vai jebkuram cilvēkam: „Tu esi dziedinātājs!” Viņš teica: „Lūdz par slimiem!” Mūsu darbs ir lūgt par slimajiem. Bieži es dievkalpojumā lūdzu par kādu un man nav sajūta, ka redzu izpaužamies dziedināšanu. Jēkaba vēstulē teikts, ka jāaicina draudzes vecajie, lai lūdz par slimiem (5:14). Svaidi viņus ar eļļu un viņi būs veseli. Bet ir arī stāsts par to, kā Elija lūdza par lietu. Bija sausums un Elija kalnā lūdza pēc lietus. Viņš sūta kalpu, lai tas ietu skatīties. Man ir žēl kalpa - viņam jāatgriežas pie varenā sludinātāja un jāsaka: „Lietus nav…” Bet, ko dara Dieva vīrs? Vai viņš iet prom un saka: „Lietus nebūs!”? Nē, viņš nometas uz ceļiem un lūdz vēl. Viņš varēja izveidot teoloģiju: Dievs nesūta lietu! Bet viņš nometās uz ceļiem un lūdza atkal. Un kalps saka: „Es redzu lietus mākoni plaukstas lielumā.” Vai tas izskatās pēc varenas lietus gāzes? Nē, bet Dieva vīrs sāk pravietot, ka būs milzīga lietus gāze un sausums izbeigsies.

Esmu sapratis, lūk, ko: dziedināšana - tā nav mūsu lieta. Mūsu daļa ir lūgt, lūgt un vēlreiz lūgt. Bieži dievkalpojumā, kad redzu kādu, kurš bijis pilnīgi akls un saka: „Es sāku redzēt gaismu!” , es turpinu lūgt vēl un vēl. Un acis sāk atvērties. Kad aklais vīrs nāca pie Jēzus, Jēzus par viņu lūdza. Tad aklais teica: „Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam!” (Marka ev. 8:22-24) Dieva Dēls mums rādīja, ka nevajag padoties. Dieva Dēls lūdza vēl un vīrs kļuva redzīgs. Ir bijuši vakari, kad esmu redzējis, ka visi saņem dziedināšanu. Un ir vakari, kad neredzu nevienu fizisku pierādījumu dziedināšanai. Vai tas nozīmē, ka šie cilvēki nemūžam nesaņems dziedināšanu? Nē, es to nepieņemu. Es ticu - ja tu pazīsti Dievu un esi piedzīvojis Dieva spēku, tev ir daudz vieglāk Viņam ticēt nekā Viņu apšaubīt. Dziedināšana ir tikpat pieejama kā glābšana. Tā ir patiesība, tas ir Evaņģēlijs!

- Bet, vai ir vērts lūgt, piemēram, par 90 gadus vecu cilvēku, lai Dievs viņu dziedina?

- Jā, kāpēc ne? Vecums nav faktors, svarīgākais ir, lūk, kas - ja 90 gadus vecam cilvēkam vajadzīga dziedināšana un Dievs viņam devis dzīvot, teiksim, līdz 98 gadu vecumam, tad man jātic, ka šie astoņi gadi būs labākās veselības gadi viņa dzīvē. Nav svarīgi, vai cilvēkam ir 40 vai 90 gadi - Bībele teic, ka visas mūsu dienas ir uzskaitītas. Ja Dievs ir noteicis manu dzīvi, kad man būs laiks iet pie Viņa, tad tas arī būs īstais laiks. Reizēm mēs par to varam būt apbēdināti, jo mūsu griba nesaskan ar Dieva gribu. Mums ir jānonāk līdz punktam, kad mūsu griba tiek pakļauta Viņa gribai. Kad Dievs noskaita dienas šai dzīvei, tā ir Viņa griba. Mūsu darbs ir lūgt par slimajiem, bet Viņš ir Dziedinātājs. Mūsu gribai jābūt pakļautai Viņa gribai, jo Viņa ceļi ir augstāki par mūsu ceļiem.

- Kā saglabāt ticību Tam Kungam?

- Svētā Gara uguns. Dieva klātbūtne. Tev ir nepieciešama Svētā Gara uguns, Dieva klātbūtne, Dieva spēks. Dievs ir jāmeklē nepārtraukti. Cilvēkiem, kas atrodas mirušās reliģijās, Dieva Valstības darbi liekas neiespējami. Viņiem par glābšanas ceļš liekas kas tāds, ko viņi nemūžam nespēs sasniegt. Bet, kad tu iepazīsti Dieva Svēto Garu un Viņa spēku, kad Viņa uguns deg tavā sirdī, tu tiec piepildīs ar žēlastību un pasaules tieksmēm vairs nav varas tavā dzīvē. Man patīk dziesma: „Vērs savas acis uz Jēzu, skaties viņa brīnišķīgajā sejā un šīs pasaules lietas paliks tālas un blāvas Viņa godības gaismā!” Pievērs savas acis, savus sapņus, savu gribu Jēzum, meklē viņu, dzenies viņam pakaļ un šīs pasaules lietas kļūs tālās un blāvas. Ir svēta uguns, kas deg tavā sirdī. Tas arvien vairāk un vairāk notiks pēdējās dienās - Dieva spēks tiks atbrīvots, lai atmodinātu sirdis. Lieli brīnumi un zīmes, Dieva uguns izliešanās sagatavos viņa draudzi, lai mēs būtu nevainojama līgava Kristum. Tā ir Dieva uguns, kas šķīsta un pasargā jūsu dzīvi Viņā. Aleluja!

Nātana Morisa Latvijas dievkalpojumu videoierakstus varat skatīt ŠEIT.


Rakstā izmantota intervija no Latvijas Kristīgā radio raidījuma “Tici un redzi”.
© Maira Ošeniece. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori  un raidījumu obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/09/16/natans-moriss-dieva-uguns/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.