08
Ceļa vilinājums. 2. daļa - Motorizētā Latvija
Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 08-07-2013
1899. gadā Aleksandra Leitnera velosipēdu fabrika „A.Leutner & Co” līdztekus divriteņiem sāka arī motoru ražošanu. Tieši Leitnera fabrikā Rīgā tika izgatavots pirmais motocikls Krievijas impērijā. Tajā pašā gadā izgatavoja arī pirmo motorizēto braucamrīku uz trim riteņiem - triciklu. Sērijveida motociklu ražošanu ar tirdzniecības marku „Rossija” Leitners sāka 1903. gadā. No šīs pirmās motociklu partijas līdz mūsu dienām saglabājies tikai viens eksemplārs, ko restaurējis Antīko automobiļu kluba biedrs Juris Ramba. Sākoties pasaules karam Leitnera rūpnīca tika evakuēta uz Harkovu un motociklu ražošana pārtraukta.
A. Leitnera bijusī fabrika Brīvības ielā 129/131 un tās produkcija - tricikls un motocikls “Rossija”.
Pēc Pirmā pasaules kara līdz pat 50. gadu beigām motociklus Latvijā neražoja. Tiesa, ir viens izņēmums. Tas ir rūpnīcas VEF inženiera Arnolda Pandera 1937. gadā radītais motocikls ar blakusvāģi „Pandera”. Pašradītā motocikla patentu Panders izņēmis vēl 1932. gadā, taču tikai 1937. gadā bija gatavi pirmie prototipi. Ir ziņas, ka izgatavotajā izmēģinājumu partijā bijuši vairāki motocikli, tomēr šīm ziņām nav oficiāla apstiprinājuma. Vienīgajam modelim, kas saglabājies līdz mūsdienām, rāmja numurs ir 301. Katrā ziņā, ar vienu šādu motociklu tā autors bija redzams uz Latvijas ceļiem kopš 1937. gada. Iespējams, motociklu bija paredzēts ražot Latvijas armijas, varbūt pat visu Baltijas valstu militārajām vajadzībām, tomēr Otrais pasaules karš un padomju okupācija šos nodomus pārtrauca.
„Pandera” motocikls bija izgatavots par paraugu ņemot amerikāņu tā laika modeļus, taču tam bija oriģināls Latvijā radīts motors un elektriskais starteris. Motocikla 750 cm3 V-veida motors tika izgatavots Akmens ielas darbnīcā. Tā autors un konstruktors ir pats Arnolds Panders. Saglabājušies dzinēju „002” un „003” numura plāksnītes, kas ļauj domāt arī par vairākiem motocikla prototipu eksemplāriem. Motociklam bija arī oriģināls elektrostarteris, kas tiem laikiem bija īsts tehnikas brīnums, kurš apsteidza motociklu tehniskās attīstības gaitu par vairākiem gadu desmitiem. Piemēram, šāda veida starteri firma „Harley Davidson” patentēja tikai 20. gadsimta 60. gados, kamēr Panders patentu saņēma jau 1938. gadā. Šobrīd vienīgais saglabājies motocikla „Pandera” eksemplārs ir restaurēts un atrodas Gvido Ādamsona īpašumā.
Restaurētais motocikla “Pandera” prototips, kurš savulaik izgatavots rūpnīcā “VEF”.
Pirmais motovelosipēds PSRS radās bijušās Ērenpreisa, bet tobrīd jau fabrikas „Sarkanā Zvaigzne” eksperimentālajā cehā 50. gadu vidū, vīriešu divritenim „Rīga-18″ piemontējot divtaktu motoru. 1958. gadā tika radīti pirmie mopēda „Sprīdītis” paraugi, kas bija izgatavoti pēc Austrijas firmas „Puch” parauga. Šis prototips gan sērijveida ražošanā nenonāca, taču ļāva inženieriem izstrādāt modeli „Rīga-1″. 1960. gadā sākās mopēdu sērijveida ražošana un jau 1961. gadā rūpnīca tirdzniecības organizācijām varēja nodot pirmos 5700 mopēdus. Uzņēmums ieguva jaunu nosaukumu „Rīgas motorūpnīca Sarkanā Zvaigzne”.
Tajā pašā 1961. gadā pircējiem tika piedāvāts arī mopēds „Gauja” („Rīga-2″) ar speciāli izstrādātu rāmi un priekšējo dakšu. „Sarkanās Zvaigznes” mopēdi tika dalīti vieglajos un smagajos. 1965. gadā izlaida smago mopēdu „Rīga-3″ ar modernizētu motoru un dizainu. Pēc trim gadiem to nomainīja „Rīga -4″ - mopēds, kas kļuva par pamatu visiem turpmākajiem „Rīga” modeļiem. Vēlākajos gados ļoti pieprasīti bija modeļi „Rīga-12″, „Rīga-16″, „Rīga-22″. Rūpnīcas ziedu laikos tika ražots vairāk nekā 113 000 mopēdu, 59 000 mokiku un ap 16 000 minimokiku gadā. Produkcija strauji iekaroja kā Padomju Savienības, tā Austrumeiropas sociālistisko valstu tirgu. 1970. gadā grupai rūpnīcas konstruktoru, dizaineru un citu darbinieku tika piešķirta LPSR Valsts prēmija.
Pirmie mopēdu “Rīga” modeļi un to ražošanas līnija.
„Sarkanā Zvaigzne” specializējās arī sporta mopēdu un motociklu ražošanā. 1961. gadā šeit tika radīts pirmais 50 cm3 sacīkšu motocikls PSRS. 1967. gadā rūpnīcā izveidoja speciālu sporta motociklu biroju, par kura vadītāju kļuva konstruktors Valdis Kleinbergs. Pirmais bija motocikls „Rīga -7S”, kas kļuva par bāzes modeli turpmākajiem sporta motocikliem. Viens no skaistākajiem bija „Rīga-9S”, kura dizainu 1969. gadā radīja Mākslas akadēmijas absolvents Gunārs Glūdiņš. Vēlāk viņš kļuva par rūpnīcas galveno dizaineru.
„Sarkanās Zvaigznes” sacīkšu motocikli sekmīgi piedalījās Eiropas mēroga motošosejas sacensībās. 60. gadu beigās Rīgas motocikli dominēja arī PSRS šosejas sacensībās 50 cm3 klasē, izkonkurējot pat vācu „Simson” motociklus. Konstruktors un sportists Aleksandrs Smertjevs, braucot ar „Sarkanās zvaigznes” motocikliem, kuru radīšanā pats bija piedalījies, kļuva par četrkārtēju PSRS čempionu. Starptautisku ievērību Rīgā ražotie sporta motocikli ieguva Froburgas trasē Vācijā, kur Raimonds Aizstrauts guva panākumus ar motociklu „Rīga-15S”, bet Aleksandrs Smertjevs 1978. gadā ar „Rīga-17S” ieguva trešo vietu, attīstot ātrumu 168 kilometri stundā.
Rūpnīcas “Sarkanā Zvaigzne” sacīkšu motocikli.
80. gadu sākumā „Sarkanā Zvaigzne” bija kļuvusi par lielāko mopēdu ražošanas uzņēmumu Padomju Savienībā - klajā tika laisti jauni modeļi „Delta”, „Stella” un citi. Gadā tolaik izgatavoja 208 400 dažādu modifikāciju mopēdus un sporta motociklus. Tika ražotas arī mopēdu un mokiku rezerves daļas. Lielu uzmanību rūpnīca veltīja dažādu ražošanas iekārtu izgatavošanai pašu ražotnēs. Ražošana uzņēmumā pēc padomju rūpniecības mērauklas bija visai augtā līmenī, par ko liecina to gadu statistikas dati. Piemēram, 1983. gadā uzņēmuma produkcijas kopējais apjoms bija 37 900 000 rubļu. 1984. gadā „Sarkanā Zvaigzne” paplašināja arī savu eksporta tirgu - Austrumeiropas zemēm pievienojās Vjetnamas Tautas republika un Kuba.
No “Sarkanās Zvaigznes” reklāmas materiāliem.
Rūpnīcā strādāja talantīgi un spējīgi inženieri un dizaineri - Raimonds Aizstrauts, Česlavs Raubiško, Gunārs Glūdiņš. Konstruktoru biroja potenciāls bija ļoti augsts. Eksperimentālajā cehā tika izgatavoti gan tehniskā risinājuma, gan dizaina ziņā ļoti interesanti modeļi. 1967. gadā konstruktori radīja eksperimentālu mopēdu saimi „Rīga-6″, kurā ietilpa 50 cm3 ceļa motocikls, enduro, krosa un šosejas sacīkšu versijas. Pēc dažiem gadiem idejas turpināja līdzīga saime „Rīga-8″. Tie visi bija pasaules līmeņa motocikli. Viens no nozīmīgākajiem projektiem bija 1971. gadā izstrādātais kosmiska dizaina minibaiks „Rīga Mini”, kas svēra tikai 36 - 40 kilogramus un nemitīgi ceļoja pa dažādām PSRS un starptautiskajām izstādēm. „Mini” turējās dizaina avangardā vairākus gadus un plūca laurus gan 1973. gada dizaina izstādē Briselē, gan 1976. gadā Štutgartē.
Dažādas mokika “Mini” variācijas. Kreisajā pusē - slavenais 1971. gada modelis; labajā pusē - vēlāko gadu “Mini Rīga” modeļi.
70. gadu beigās tapa vairāki 50 cm3 mokika prototipi ar kopēju nosaukumu „Rīga-18″, bet atšķirīgu dizainu un dzinēja modifikācijām. 1981. gadā 6. Latvijas dizaina izstādē tika eksponēts vēl viens dizainera Glūdiņa mokika variants „Rīga-18I”. Amizants izskatījās 1984. gada prototips, ko atkal sauca „Mini”. Tas bija ļoti askētisks, toties salokāms un ērti novietojams automašīnas bagāžniekā. Tajā pašā 1984. gadā tika radīts mopēda „Rīga-15″ prototips, kas atbilda tā laika Eiropas modes tendencēm, bet 1990. gadā tā variants „Rīga-15 Vega”. 1984. gadā tapa arī viens no lieliskākajiem „Sarkanās Zvaigznes” šedevriem - 80 cm3 prototips „Rīga SZ-80″ ar „Simson” dzinēju. Motocikls 1988. gadā tika parādīts izstādē „Autodizains” Maskavā un ietvēra vairākus konstruktīvus risinājumus, kādi padomju motorūpniecībai tolaik ne sapņos nerādījās. Vēlāk parādījās arī krosa motocikla projekts uz „SZ-80″ bāzes, 125 cm3 šosejas sacīkšu motocikls, enduro motocikls, motocikls - amfībija un kravas mazauto.
Vēl no 80. gadu sasniegumiem minams bērnu elektroskuteris, kas bija paredzēts nevis ielu satiksmei, bet pagalmiem un rotaļlaukumiem. Baterijas tika ievietotas skutera rāmī, bet elektromotors pakaļējā riteņa rumbā. Tolaik ražošana bija pārāk dārga, bet šodien šī tehnoloģija tiek izmantota gan Japānā, gan Ķīnā. Vēlīnajos 80. gados Glūdiņš un viņa komanda izstrādāja jaunu 50 cm3 mokiku „Fora Sprint”, ko pats dizainers atzīst par vienu no saviem labākajiem darbiem. Pavisam Rīgā tika uzbūvēti tikai trīs eksemplāri. Rīgā tika izgatavoti arī prototipi trīsriteņu motociklam „Pony” ar 50 cm3 motoru. 90. gadu sākumā to bija paredzēts laist klajā, taču pašmāju produktu izkonkurēja Rietumvalstu produkcija, kaut arī vietējā tricikla pašizmaksa būtu bijusi uz pusi lētāka. Sekoja „Delta Enduro” koncepts uz bērnu krosa motocikla bāzes. Vēl progresīvāks šķita „Delta” apvidus variantus ar 80 cm3 „Simson” motoru.
Diemžēl daudzi labi mopēdu prototipi līdz ražošanai tā arī nenonāca. Tālāk par eksperimentālajiem paraugiem neļāva tikt inertā padomju plānveida ekonomika. Mopēdu konstrukcijā gadījās arī pa kļūmei, ko atzina paši inženieri. Būtisks trūkums bija tas, ka rūpnīca pati neizgatavoja motorus, bet no Šauļiem ievesto dzinēju kvalitāte bija zema. Bez tam pieprasījums pēc mopēdiem bija tik milzīgs, ka rūpnīcas vadība neredzēja vajadzību ieguldīt līdzekļus produkcijas un aprīkojuma modernizēšanā.
“SZ” konstruktoru un dizaineru radītie prototipi.
Augšējā rindā kreisajā pusē - “Rīga-14″, labajā pusē - “Rīga-15 Vega”; vidū - “Fora Sprint”;
apakšējā rindā kreisajā pusē - “Delta Enduro”, labajā pusē - “Rīga-18″.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzņēmums tika pārdēvēts par „Rīgas motorūpnīcu”. Gustava Ērenpreisa mantinieki gan pieprasīja atdot slavenā priekšteča īpašumu, taču valdība ar lēmumu nesteidzās. Attīstībai traucēja arī pārāk ciešā piesaiste tikai vienam produkcijas veidam. Šajā laikā tika izlaisti vien daži tūkstoši mokiku ar itāļu, poļu un slovāku motoriem. Ap 1996. gadu sākās sadarbība ar angļu firmu „Offroad Leisure UK”, pēc kuras pasūtījuma tika radīti apvidus braukšanai paredzēti 50 cm3 modeļi „Monkey” un „Boss”. Taču zem smalkā nosaukuma slēpās avantūristi, kas tehniku gan saņēma, bet naudu nesamaksāja. Šī afēra izrādījās nāves spriedums rūpnīcai. Ražošana vēl turpinājās līdz 1998. gada augustam, kad tika apturēts galvenais konveijers un „Sarkanā Zvaigzne” kļuva par Latvijas motorūpniecības vēsturi.
Interesanti, ka „Sarkanās Zvaigznes” konstruktoru savulaik izstrādātos modeļus dažās zemēs turpināja ražot vēl ilgi pēc rūpnīcas likvidācijas. Krievijā tika ražots mopēds „Pegas”, kas bija izgatavots uz „Rīga-15″ bāzes, bet Slovākijā, Kolarovas rūpnīcā „Mopedy Slovakia SRO”, ar nosaukumu „Babetta Hooper” turpināja ražot uzlabotu minimokika „Stella” kopiju. Savukārt Čehijā kāda privātā darbnīca nodarbojas ar „Sarkanās Zvaigznes” modeļu pārdošanu un turpina arī būvēt dažādus „Stella” klonus ar itāļu „Franco Morini” motoru un nosaukumu „JH Pento”. 2003. gadā reklāmas kampaņas ietvaros ar mazo „Stellu” tika uzbraukts Tatros 2800 metru augstumā, bet 2004. gadā apbraukta Eiropa 6000 kilometru garumā. Diemžēl īstos šo motociklu radītājus neviens vairs nepiemin un arī autoratlīdzību par viņu ieguldījumu nemaksā.
****
P.S. Publikācijā par motorrūpnīcu “Sarkanā Zvaigzne” un tās ražojumiem izmantoti Arta Eglīša materiāli. Pateicība autoram. Eglīša kungs palīdzēja novērst arī rakstā iev iesušās kļūdas un neprecizitātes.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
