Celibāts ir jautājums, par kuru kristīgajā sabiedrībā domas dalās. Romas katoļi aizstāv celibāta nozīmi un obligātumu priesterībā, gan atzīstot, ka šāda norma nemaz nav Kristus pavēle, savukārt protestanti un pareizticīgie uzskata, ka daudzie seksa skandāli katoļu baznīcā lielā mērā sakņojas tieši celibāta problemātikā. Šajā kontekstā piedāvājam Donas Margaritas mazliet ironisko stāstiņu par to, ka reizēm pašiem katoļiem grūti sadzīvot ar šo viduslaikos pieņemto baznīcas aizliegumu, bet…

****

Modris Racējcircenis vienmēr bija gatavs rakt. „Vajag tik rakt!” - tas bija viņa dzīves moto un pie tā viņš vienmēr droši turējās, lāpstu no rokām neizlaizdams. Runājot par lāpstu, jāsaka, tas bija pārnestā nozīmē. Ne jau grāvjus Racējcircenis raka, bet gan grūtās vietas Bībelē. Modris jau sen saprata, ka Bībele ir grāmatu Grāmata, viņš to lasīja ik dienas. Taču, tā kā viņš pēc savas temperamenta uzbūves bija domātājs, tad bieži vien aizdomājās tādos domu džungļos, kur ne tikai darītājs vai jutējs, bet pat cits domātājs nekad kāju nebija spēris.

Reiz, sērfojot pa internetu, Modris nonāca kādā kristīgā lapā, kur ļaudis runāja par apustulisko sukcesiju, celibātu un tamlīdzīgām lietām. Šajās diskusijās aktīvi piedalījās Modra biedrs Jānis Zobenvicis. Par Zobenvici jāsaka, ka viņš bija karojošs katolis, vienmēr ar „gara zobenu” pie sāniem. Šis viņa „gara zobens” gan nebija pārmēru asināts, taču pierādīt kaut vai savās acīs, ka Romas Katoļu baznīca ir vienīgā pareizā baznīca, viņš ar savu neaso zobenu spēja, vismaz viņam pašam tā likās.

Atgriezīsimies pie Modra, jo galvenais varonis šajā pastāstā ir tieši viņš. Lasot saspamotos materiālus, Modris pamanīja teikumu : „Kā var būt, ka priesterim jābūt celibātā, ja Pēteris bija precējies?” Daudzi spamotāji to sāka apšaubīt, taču Zobenvicis pie šīs diskusijas bija pierakstījis: „Protams, ka Pēteris bija precējies, jo Evaņģēlijos taču minēta Pētera sievasmāte”. Šeit interneta diskusija aprāvās.

Racējcircenis juta tuvojamies ekstāzi. Tādu viņš juta vienmēr, kad radās problēma, par ko domāt. Viņš iegāja veikalā, nopirka medu (tas gan nebija kameņu medus, ko ēda Jānis Kristītājs tuksnesī) un riekstus. Viņaprāt, rieksti, kaut arī attāli, tomēr atgādināja siseņus, ko atkal tas pats Jānis Kristītājs lietoja uzturā, kad staigāja kamieļu ādās. Tā nodrošinājies ar barības vielām, Racējcircenis ieslēdzās savā kambarī, lai domātu.

Vispirms Modris izlasīja visu, kas sacīts par Pēteri un viņa radiem. Nekas daudz tur netika minēts, kā vien tā pati sievasmāte. Pētera sieva nekur Evaņģēlijos neparādījās. „Hmm,” - domāja Racējcircenis - „varbūt viņa bija jau mirusi. Bet varbūt arī, ka ne? Varbūt viņa bija sveika un vesela, bez vainām, un tāpēc arī nav īpaši pieminēta. Balstoties uz šo - kad Jēzus pasludināja atslēgu varu Pēterim, tad a) viņš bija atraitnis, b) viņš bija precējies. No tā izriet, ka, ja Pēteris bija precējies, tad priesteru celibāts ir pilnīgi nebiblisks. Bet, ja Pēteris bija atraitnis… tad arī celibāts nav biblisks, jo viņam noteikti bija bērni. Bet, ja nu bērnu nebija? Kaut gan, kāda starpība? Pie atslēgu varas nodošanas Pētera rokās nekas nav minēts par celibātu. Taču, ja Pēteris bija bezbērnu atraitnis, tad, iespējams, ka tas ir svarīgi - pāvestam būt vienam, bez ģimenes”.

Šādi Racējcircenis raka, raka, bet ne pie kāda gala netika, kā vien pie tā, ka ļoti svarīgi būtu uzzināt kaut ko par Pētera sievu. Taču viņš bija slinks bibliotēku staigātājs. Viņam patika savas domas novest līdz galam ar dedukcijas - redukcijas palīdzību, būvējot savu teoriju uz nelielas faktu bāzes. Un tā nu viņš ēda medu ar riekstiem, prātoja, prātoja, kamēr aizsnaudās…

Sapnī viņš redzēja Pēteri, kuram rokās atslēgas un kurš tam sacīja: „Racējcirceni, man prieks, ka esi tāds domātājs, taču ir lietas, par kurām labāk nedomāt. Pāvils savās vēstulēs raksta, ka labāk palikt neprecētam, un viņš bija gudrs vīrs. Taču tu droši vien, kā lielākā daļa hormonu apkarsušās jaunatnes, ņemsi un apprecēsies, un tad tu redzēsi gan, cik viegli vai grūti ir sadalīt savu uzmanību un laiku Dievam un ģimenei”.

Modris pamodās no durvju zvana. Bija atnācis Zobenvicis.

 „Sveiks visapkārt!” - sacīja Zobenvicis un novicināja Modrim gar degunu savu zobenu. „Par ko domā, ka nedzirdi manu zvanu?”

„Es domāju par Pētera sievu…” - domīgi sacīja Racējcircenis.

„Un ko izdomāji?”

„Man liekas, ka ar sievu būt par priesteri ir grūtāk nekā bez!” - Racējcircenis prātoja.

„Ar sievu vienmēr ir grūtāk nekā bez!” - moži sacīja Zobenvicis, kaut arī viņš nemaz nebija precējies, taču laikam jau dzīvesgudrs, no citu dzīvēm gudrību sasmēlies.

Tā arī Modris Racējcircenis neatrisināja šo problēmu - vai Pēterim brīdī, kad Jēzus viņam deva atslēgu varu, bija sieva vai nē. Viņš tikai saprata to, ka, kalpojot Dievam, ir labi cilvēkam būt vienam. It kā jau šī doma skan pretrunā tai, kur pats Kungs saka: „Nav labi cilvēkam būt vienam”, bet neba jau viņam būs pret vienīgo patieso baznīcu spārdīt…

Līdzīgie raksti:

• Donas Margaritas stāsti. Gastronomiskās pārvērtības
• Donas Margaritas stāsti. Svētā Eugidija
• Donas Margaritas stāsti. Vistiņa un gulbis
• Donas Margaritas stāsti. Kā maktauta līgotautu no miega atmodināja
• Donas Margaritas stāsti. Nāves blūze