- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Par abortiem

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 17. jūnijs 07:00 sadaļā Riska zona

Nedzimušu bērnu slepkavība jeb aborts - tā ir ļoti smaga tēma, ko vēl smagāku padara tas, ka vairums neticīgo šo nodarījumu neuzskata par smagu noziegumu un grēku. Cilvēkus, kas izdarījuši vai sekmējuši šādu noziegumu - „mātes”, „tēvus” un „ārstus” - nejūtīgākus pret šādu rīcību padara apstāklis, ka to pieļauj valsts likums un ka atbalsta vai vismaz nenosoda sabiedriskā doma. Daudzu cilvēku uzskati šajā jautājumā ir izveidojušies neiedomājami kropli. Īpaši uzskatāmi tas parādās kopsakarā ar kādu citu sabiedrībā vēl aizvien aktuālu tēmu - nāvessodu.

Pirms vairākiem gadiem abortu un nāvessoda tēma Latvijas publiskajā telpā tika apspriestas vienlaikus. Sabiedrībā populāri un cienīti cilvēki apšaubāmu tiesisku un morālu principu vārdā dedzīgi aizstāvēja nāvessoda atcelšanu. Tie īpaši uzsvēra cilvēka dzīvības absolūto vērtību un apgalvoja, ka nekādos apstākļos nevienam nav tiesības atņemt otram cilvēkam, arī noziedzniekam, dzīvību. Tajā pašā laikā, vaicāti par abortu tēmu, šie paši cilvēki publiski izteica pārliecību, ka aborti noteikti ar īpašu likumu būtu jāatļauj. Kas no tā izriet? Īpaši briesmīgu noziedznieku dzīvība ir „svēta un neaizskarama”, bet nevainīgu bērniņu dzīvībai nav īpašas vērtības.

Tā ir visai dīvaina domu gaita, kas apkauno cilvēku dzimumu un liecina par dziļu morālu kroplumu, kas pārņēmusi mūsdienu sabiedrību. Diskusiju rezultātā likumdevēji toreiz pieņēma likumu par abortu legalizāciju, bet valsts prezidenta līmenī nāvessodiem tika pasludināts moratorijs. Latvijā nevienam noziedzniekam nāvessods kopš tā laika vairs nav ticis izpildīts, toties ir tikuši nonāvēti desmitiem tūkstošu nedzimušu bērniņu.

Mūsdienu sabiedrībā pret nedzimušajiem bērniņiem karo ne vien ar likuma, bet arī ar valodas, ideoloģijas un medicīnas līdzekļiem. Lai padarītu nedzimušā bērniņa slepkavības notikumu cilvēka apziņā maigāku un vieglāk panesamu, tiek izmantota īpaši izsmalcināta valoda. Nodarījums tiek apzīmēts ar maldinošiem aizstājējvārdiem: aborts (neitrāls svešvārds), tīrīšana (kas liek domāt, ka auglis mātes miesā būtu kāds traips, kas jāiztīra), evakuācija (izklausās, it kā bērniņš tiktu nogādāts kaut kur drošībā, nevis nonāvēts) un citiem.

Tāpat jāpiemin dažādās ideoloģijas, kas attaisno nedzimušu bērnu slepkavību. Kā pirmais būtu minams pseidozinātniskais iepriekšpieņēmums, kas plaši tiek izmantots šī baisā un pretdabiskā grēka attaisnošanai. Šis iepriekšpieņēmums paredz, ka auglis savā pirmajā dzīves posmā nevar tikt uzskatīts par cilvēcisku būtni. Šīs aplamās hipotēzes senākais zināmais pārstāvis ir antīkais filozofs un visu zinātņu pamatlicējs Aristotelis (384. - 322. pr. Kr.). Šis pagānu domātājs uzskatīja, ka auglim pirmajās 40 mūža dienās neesot dvēseles, tā tiekot dota vēlāk. Aristotelis vismaz runāja par dvēseli, bet mūsdienu medicīnas zinātnei gar dvēseli vairs nav nekādas daļas - cilvēks ir tikai miesa un noteiktu organisma funkciju kopums. Tomēr baušļu sakarā tieši dvēsele ir īpašā uzmanības lokā. Tāpat Aristotelis būtu gandrīz vai jāuzteic par tik augstu cilvēka novērtējumu, jo viņa laikā ne tik vien nedzimušu bērnu dzīvībai, bet arī piedzimušu bērnu dzīvībai nebija nekādas vērtības - likumi atļāva vecākiem tos nonāvēt.

Patiesības labad gan jāatzīst arī tas, ka viduslaikos Romas katoļu baznīca šajā ziņā sāka sekot Aristotelim un pieļāva noziedzīgo un bezdievīgo „augļa nodzīšanu”, kā tolaik sauca abortus. Tikai 19. gadsimtā Romas katoļu baznīca sāka aizstāvēt nedzimušo bērnu dzīvību, ko tā - pateicība Dievam - dedzīgi aizstāv līdz pat šai dienai.

Bruņojušies ar „zinātnisku” argumentu par to, ka auglis savā pirmajā dzīves posmā nevar tikt uzskatīts par cilvēcisku būtni, mūsdienu cilvēki grēka piesegšanai ir ieviesuši dažādus attaisnojumus. Tā sauktās brīvās izvēles ideoloģijas piekritēji apgalvo, ka auglis līdz zināmam vecumam ir sievietes ķermeņa sastāvdaļa, tāpēc sieviete pēc savas vēlēšanās ar to brīvi var rīkoties. Tāpat kā sieviete var nogriezt matus vai nagus, veikt kosmētiskas operāciju vai citas ķirurģiskas manipulācijas, tāpat tā varot atbrīvoties arī no savas miesas augļa - vēl nedzimušā bērniņa.

Diezgan populārs aborta aizstāvju rindās ir arguments, ko varētu nosaukt par „tiesiskās nevarības argumentu”. Viņu domu gaita ir apmēram šāda: „Mēs nevaram nodrošināt abortu aizlieguma likuma izpildīšanu, jo valstīs, kur aborti ir aizliegti, tos vienalga veic, tikai - nelegāli, nepiemērotā veidā un apstākļos, kas rada veselības apdraudējumu sievietēm. Ar aizliedzošu likumu un sodiem mēs neko nepanāksim, ir jāveic izskaidrošanas darbs!”

Tiešām „dzelžaina loģika”! Ja tai sekotu, tad vajadzētu atcelt arī citus likumus un aizstāt tos ar izskaidrošanas darbiem. Tūkstošiem gadu taču ir pastāvējuši likumi un sodi zagļiem un krāpniekiem, taču šie noziegumi līdz šim vēl nav izskausti - tātad ar sodiem nekas nav līdzēts! Turklāt „nabaga” noziedznieki, veicot noziegumus, ir spiesti pieredzēt tik daudz briesmu un apdraudējumu tieši tādēļ, ka pret tiem vēršas likums un tie nevar darboties atklāti. Taču nevienam nenāk prātā atcelt likumus, kas vērsti pret zagļiem, jo zagļi taču apdraud mūsu „svētos” makus.

Ir daļa cilvēku, kas mēģina no atsevišķiem, morālā ziņā grūti izvērtējamiem gadījumiem izveidot vienotu likumību, kas pilnībā vai vismaz daļēji attaisno abortus. Šie cilvēki parasti uzdod apmēram šādus jautājumus: „Ko darīt, ja grūtniecība apdraud sievietes veselību vai dzīvību? Ko darīt, ja bērns ieņemts izvarošanas rezultātā? Ko darīt, ja ieņemtā bērna vecāki ir garīgi vai morāli nepilnvērtīgi? Ko darīt, ja auglim atklāta kāda nopietna slimība vai pataloģija?” Nenoliedzami, šie jautājumi ir saistīti ar smagiem morālas dabas lēmumiem. Ļoti grūti izvērtēt gadījumu, kad pašas mātes dzīvība ir ļoti nopietni apdraudēta, grūti dot viennozīmīgu vērtējumu. Taču par pārējiem minētajiem gadījumiem var tikt zināmā skaidrībā.

Reiz kāds cilvēks jautāja, vai aborts tomēr nebūtu attaisnojams gadījumā, kad bērniņš ieņemts izvarošanas rezultātā. Es atbildēju šim cilvēkam ar pretjautājumu: „Iedomājieties sevi tāda cilvēka vietā, kas šādi ieņemts, - vai jūs gribētu dzīvot vai nē, vai jūs gribētu būt piedzimis vai nē?” Viņš atbildēja: „Es esmu šādi ieņemts. Manu māti kara laikā izvaroja vācu karavīrs, un viņa visu mūžu, skatoties uz mani, to ar riebumu atcerējās. Viņa nespēja mani pa īstam mīlēt, taču viņa rūpējās par mani un nepameta mani. Jo es taču pie tā, kas notika, nebiju vainīgs. Protams, es gribu dzīvot, un priecājos, ka viņa ļāva man piedzimt.”

Ieņemtie bērniņi nav vainīgi savu vecāku grēkos. Tāpat tiem nav jāmaksā ar dzīvību par savu vecāku garīgām vai fiziskām slimībām. Pasaules vēsturē zināmi izcili vīri un sievas, kas dzimuši no garīgi, morāli un fiziski „nepilnvērtīgiem” vecākiem un kas spējuši dot ārkārtīgi daudz citiem. Arī tad, ja gaidāmais bērniņš varētu izrādīties slims, nevienam nav tiesību izlemt, vai viņam dzīvot vai ne. Kad abortu piekritējiem jautā, vai būtu pareizi, ja mēs līdzīgi nacistiem hitleriskajā Vācijā laimīgās nākotnes vārdā iznīcinātu visus „nepilnvērtīgos”, tie atbild: protams, nē. Taču nedzimušo bērniņu genocīds tiem šķiet pieņemams un labs.

Ir arī tādi ļaudis, kas neļauj ieņemtajam bērniņam piedzimt, aizbildinādamies ar to, ka vispirms tie grib dzīvē ko sasniegt: pabeigt studijas, īstenot karjeras iespējas, sakrāt pietiekami daudz naudas, lai nodrošinātu bērniem „cienīgu dzīvi”, galu galā - tie vispirms grib apprecēties. Citi savukārt uzskata, ka tiem jau ir pietiekami daudz bērnu vai ka tie vēl pagaidām bērnus nevēlas utt. Ja šiem ļaudīm jautātu, vai tie varētu kādu svešu cilvēku nogalināt naudas, dzīves ērtību, karjeras, slavas, panākumu vai kāda cita tamlīdzīga iemesla dēļ, tie sašutuši atbildētu, ka viņi taču nav slepkavas. Taču savus bērnus tie spēj šādu iemeslu dēļ nogalināt. Šādi ļaudis grēko visbriesmīgāk.

Tāpat jārunā arī par pretapaugļošanās jeb kontracepcijas līdzekļiem. Daži no tiem patiesībā nemaz nav pretapaugļošanās līdzekļi, bet gan agrīna aborta izraisītāji. Tas attiecas arī uz t.s. avārijas kontracepcijas līdzekļiem, kas, gadījumā, ja olšūna nav apaugļota, tiešām nepieļauj tai apaugļoties, bet, ja tā apaugļota, tad šie preparāti neļauj apaugļotajai olšūnai piestiprināties pie dzemdes sieniņas, un ieņemtais bērniņš iet bojā. Ir nopietni jāpadomā, vai tādus vispār lietot.

Svētie Raksti tiešā veidā nerunā par to brīdi, no kura auglis mātes miesās būtu uzskatāms par cilvēku, bet, uzmanīgi lasot 139. psalmu, šķiet, ka tas saistīts ar pirmo dienu, tas ir, ar ieņemšanas brīdi: „Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina. Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas” (Psalmi 139:13-16).

No šiem vārdiem saprotam, ka Dievs sargā un rūpējas par cilvēku visas tā mūža dienas, sākot ar pirmo, un redz šajā sīkajā dzīvības iedīglī cilvēku, personu. Tas nozīmē arī to, ka piektais bauslis sargā cilvēka dzīvību kopš ieņemšanas brīža. Ja sieviete ir devusi nonāvēt savu nedzimušo bērnu, ja vīrietis ir to sekmējis vai nav tam pretojies, ja ārsts, pārkāpjot Hipokrāta zvērestu, ir šo briesmīgo darbu veicis, tad šiem ļaudīm ir vajadzīga atgriešanās un Dieva piedodošā žēlastība, jo neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību (1. Jāņa 3:15). Kristus ar savu nāvi ir izpircis visus grēkus, arī pašus smagākos, tāpēc nožēlojošs grēcinieks tiek aicināts saņemt šo Dieva žēlastību.

   

Raksts veidots pēc „Biķeru draudzes avīzes” 2009. gada 2. numurā publicētajiem materiāliem.
© Aleksandrs Bite. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/06/17/par-abortiem/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.