Laikmeta zīmes

Mana bērnība pagāja 20.gadsimta 60.gadu otrajā pusē - pašos “attīstītā sociālisma” ziedu laikos. Dzimis esmu 1964.gada 6.maijā Rīgā - laikā, kad beidzās Hruščova politiskais atkusnis un sākās Brežņeva stagnācijas ēra. Kā jau vairumam latviešu, arī manās dzīslās rit dažādu tautību asinis. Tēva māte bija poļu izcelsmes, tēvatēvs it kā bijis latvietis. Savukārt mammas tēvs nāca no vācbaltiešu dzimtas, bet māte bija tīrasiņu latviete. Pats vienmēr vairāk esmu juties kā latvietis, kaut gadiem ejot manī arvien vairāk parādās no mātes mantotā vāciskā mentalitāte.

Savu “padomju bērnību” atceros ar zināmu nostalģiju. Tā jau tas ir, ka bērnu dienas vēlāko gadu atmiņās šķiet pats jaukākais laiks dzīvē. Ko gan tāds bērns saprot no pieaugušo rūpēm un problēmām - vecāku mīlēts un aprūpēts viņš laimīgs izbauda bērnību. Jāteic, nekādi īpaši spilgti vai neparasti piedzīvojumi no bērnības atmiņā nav saglabājušies. Parasta vidusmēra latviešu ģimene parastā vidusmēra padomju dzīvoklī, kur kopā draudzīgi sadzīvoja mamma, papus, viņu mazais puika, omīte un Kārļonkulis (omītes vīrs). Krustmāte (tēva māsa) Ilga, krusttēvs Pēteris, brālēns Ivars, māsīca Elita un otra vecmamma dzīvoja Grīziņkalna rajonā. Savukārt tēva brālis Zigis (patiesībā gan Leons) ar savu sievu Anitu un viņu bērni - mans otrs brālēns Ilgvars un māsīca Vita - vispirms piemita Purvciemā, kad tur vēl bija īsti lauki, nevis lielpilsētas mikrorajons, bet pēc tam - Iļģuciema guļamrajonā.

Daži atmiņu mirkļi no bērnības prātā tomēr aizķērušies. Piemēram, kristības. Ne jau manas, jo pats kristīts tiku gada vecumā, ko, protams, neatceros. Mūsu ģimene nebija reliģioza, taču, tāpat kā vairums latviešu, ievēroja dažas kristīgās tradīcijas. Mani kristīja tieši Ziemassvētkos. Biju saslimis un Sv.Pāvila draudzes mācītājam nācās čāpot pie mums uz mājām, lai veiktu kristību rituālu. Toties labi atceros māsīcas Elitas kristības. Atmiņā palikusi lielā tumšā Pāvila baznīcas zāle un vīrs melnā talārā, kas slacīja ūdeni meitenei uz galvas. Mēs, puikas, viņu par to mazliet ķircinājām. Atceros, ka šādi apslacītu bērnu bija vairāki, dažs skaļi raudāja. Māsīca tikai nopūtās un teica: “Tā tā dzīvīt’ iet…”

Kopā ar krusttēvu un krustmāti kristību dienā.

Šķiet, ka vēlāko kolekcionēšanas prieku es arī ieguvu jau bērnībā. Mans tēvs aizrāvās ar nozīmīšu kolekcionēšanu. Tolaik speciālus albūmus šādām kolekcijām iegādāties nevarēja, tādēļ viņš sašuva vairākus lielus vimpeļus, kur nozīmītes piespraust. Viens no tiem bija Latvijas karoga krāsās un karājās pie sienas visiem redzamā vietā. Tā es jau tolaik uzzināju, kas tās par krāsām un kas tas par karogu. 60.gadu beigās mūsu mājās parādījās viens no pirmajiem padomju lenšu magnetofoniem. Tā bija mana pirmā saskarsme ar trimdas latviešu jeb, kā tolaik teica - emigrantu mūziku. Mājās skanēja “Čikāgas piecīšu” un Alfrēda Vintera 1962.gadā Latvijas koncerttūres laikā ierakstītās dziesmas, Rietumos izdotie “Brāļu Laivinieku” atjaunotie ieraksti un cita “ulmaņlaiku” mūzika.

Reizēm, kad tēvs bija iedzēris, viņš mēdza uzdziedāt veco labo leģionāru dziesmu “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos!” Uzsvars, bez šaubām, tika likts uz utainajiem, jo zili pelēkie tolaik vairs nebija aktuāli. Dažkārt tēvs mēdza nodoties arī filozofiskām pārdomām par latviešu sūro likteni. Viņš uzskatīja, ka aizraušanās ar zaļo pūķi, no kā lielā mērā cieta arī pats, izskaidrojama ar bezcerības un bezizejas sajūtu, kādu okupācijas režīma apstākļos juta latvieši. Var jau būt, ka daļēji viņam bija taisnība, taču man tolaik par tik gudrām lietām lielas saprašanas vēl nebija.

Mana bērnu dienu valstība bija Ziedoņdārzs. Atmiņā Ziedoņdārza strūklaka ar jaukajām bronzas vardītēm, kas vasarās darbojās pilnā sparā. Atceros bērnu rotaļu laukumu un tam pretī esošo āra baseinu, kur varēja jauki pabradāt. Ziedoņdārza paviljonā sākumā bija kafejnīca ar sulām un saldējumu, bet vēlāk kājminamo mašīnīšu un velosipēdu noma. No tā visa šodien maz kas palicis pāri. Ilgus gadus Ziedoņdārzā strādāja fotogrāfs, ko es biju iesaucis par Fontānu, jo viņš vienmēr grozījās strūklakas tuvumā. Savukārt parka kantora ēkā dzīvoja leģendārais Ziedoņdārza dārznieks, kas te kalpoja vēl kopš Ulmaņlaikiem. Apkārt parka centrālajam laukumam ar rozāriju bija soliņi, kur vienmēr atpūtās daudz ļaužu. Reizēm te skanēja viens vienīgs jidišs (Eiropas ebreju valoda), jo Ziedoņdārzā pulcējās daudz ebreju. Reiz, kopā ar omīti sēžot līdzās kādai ebreju kundzītei, painteresējos par viņai kaklā redzamo emaljēto medaljonu. Viņa paskaidroja, ka uz tā attēlots Mozus, kas atbrīvojis ebrejus no Ēģiptes verdzības. Tā es pirmoreiz uzzināju par šo Dieva vīru.

Kā vairums padomju bērnu, arī es bērnībā apmeklēju bērnudārzu. Sākumā tas bija dārziņš Teikas rajonā, Struktoru ielā, vēlāk Tirdzniecības darbinieku bērnudārzs Sparģeļu ielā pie Ziedoņdārza. Padomju sistēmas īpatnība bija tā, ka nereti vecākiem savas atvases uz bērnudārzu nācās vest teju cauri visai pilsētai. Daudzi bērnudārzi piederēja dažādām iestādēm un uzņēmumiem, tāpēc nebija tik svarīgi, kur tu dzīvo, bet gan, kur tu strādā. Mēs dzīvojām Suvorova (tagad A.Čaka) ielā netālu no Tallinas ielas, bet bērnudārzs atradās Teikas rajonā. Savukārt kāda ģimene, kas dzīvoja turpat netālu, savu bērnu veda uz Sparģeļu ielu Ziedoņdārza apkaimē. Jautājums tika atrisināts vecākiem savstarpēji vienojoties un apmainoties ar vietām bērnudārzā. Tā es nokļuvu Sparģeļu ielā.

No bērnudārza laikiem atmiņā visspilgtāk palikuši divi gadījumi. Viens notikums saistīts ar Jaungada eglīti. Kā tolaik bija pieņemts, bērni uz eglīti ieradās dažādās maskās un īpaši veidotos kostīmos. Jau Struktoru ielā man līdzīgā pasākumā bija nācies tēlot vienu no Sniegbaltītes septiņiem rūķīšiem, savukārt Sparģeļu ielā biju alvas zaldātiņš. Te nu vecākiem vajadzēja parādīt visu savu izdomu un spējas, lai radītu šim tēlam atbilstošu tērpu. Visam vajadzēja izskatīties pēc iespējas autentiskāk. Karavīra cepuri gan nācās veidot no kartona, toties zīmotnes, pogas un citas regālijas bija īstas. Izlīdzēja Padomju armijas virsnieku veikals Ļeņina (tagad Brīvības) ielā pretī tagadējai viesnīcai “Latvija”, kur šīs lietas varēja iegādāties. Vēlāk bērnudārza darbinieki mammai teica, ka tik brašu puisi sen neesot redzējuši. Formastērps darīja savu - augums kļuva staltāks, plecu līnija taisnāka, zods pacēlās augšup, bet sejā atspoguļojās nepārprotama pašapziņas izteiksme.

Tēvzemes sardzē - pagaidām vēl kā alvas zaldātiņš.

Otrs notikums bija mazāk priecīgs. Zīmēšanas nodarbībā biju uzzīmējis gaisa kauju, kur savā starpā cīnījās krievu un vācu iznīcinātāji. Lidaparātu astes rotāja attiecīga simbolika - piecstaru zvaigznes un svastika. Kā gadījās, kā ne, bet padomju lidmašīna tika notriekta. Audzinātāja tūdaļ pavēlēja aizkrāsot kāškrustus uz “nepareizo” lidaparātu korpusiem. Te nu es iespītējos, jo mans bērna prāts nekādi nespēja saprast, ko tik nepareizu esmu izdarījis. Tāpat kā vairums padomju bērnu, arī es tolaik uzskatīju, ka “mūsējie” ir tie ar piecstaru zvaigznēm, bet “sliktie” - ar kāškrustiem. Tomēr vajadzēja taču būt kaut kādai realitātes sajūtai, nevis kā krievu filmās, kur vācieši krita pulkiem, bet krievi vienmēr tika cauri sveikā. Man bija kādi četri pieci gadi un nekāda politiska zemteksta šajā zīmējumā, protams, nebija. Neatceros, kā šis necilais pārpratums tika atrisināts, taču, kā redzams, tas palicis atmiņā uz mūžu un noteikti bijis viens no iespaidiem, kas vēlāk veidoja manu pasaules uztveri un pārliecību.

Vasarās nedēļas nogalēs mēs bieži braucām uz Jūrmalu. Man patika saule, jūra, vējš un baltās liedaga smiltis. Tāpat kā citi bērni, stundām varēju plunčāties ūdenī, toties ne visai patika zvilnēt smiltīs vai uz raskladuškas (salokāmā gulta), kamēr vecāki sauļojās. Nepatika arī trakā spaidīšanās mūžam pārpildītajos vilcienos. Pēc šādiem pludmales priekiem nereti vakarā uz apsvilinātajiem pleciem un rokām nācās smērēt krējumu, jo speciāli pretiedeguma krēmi tolaik vēl bija deficīts. Tā kā vecāki strādāja un uz pludmali mēs varējām tikt tikai brīvdienās, ģimenes sapulcē tika nolemts īrēt pastāvīgu istabiņu Jūrmalā. Apartamentiem Majoros vai Dzintaros maciņš bija par plānu, tāpēc izvēlējāmies Mellužus. Īrējām istabu pie kādas saimnieces, kam bija māja viņpus dzelzceļa, Lielupes pusē. Uz pastāvīgu dzīvi Mellužos tikām nosūtīti mēs ar omammu, bet vecāki ieradās nedēļas nogalēs.

Mellužos nodzīvojām divas vasaras. Laiks galvenokārt tika pavadīts pludmalē. Katru rītu pēc brokastīm devāmies uz jūriņu un pavadījām tur gandrīz visu dienu. Omamma nebija no laiskajām smiltīs gulētājām, tāpēc saules starus visbiežāk ķērām pastaigājoties gar jūras malu. Šādos ceļojumos nereti tika nostaigāti daudzi kilometri. Reiz šādi no Mellužiem aizgājām līdz pat Bulduriem, bet bija jau jātiek arī atpakaļ. Ar pārtiku problēmu nebija - piens, maize un gabaliņš siera veikalos atradās vienmēr, bet no tā sauktajiem privātajiem varēja iegādāties dažādas delikateses, ko veikalos dabūt nevarēja. Nēģus un zušus gan negadījās redzēt, toties bija gardumgardi žāvēti lucīši, ko parasti tirgoja čigānu tautībai piederīgie. Arī žāvētās reņģes te bija lielas un treknas. Jūrmala visos laikos bijusi pazīstama ar savām zemeņu plantācijām. Arī mēs zemenes ēdām katru dienu - visbiežāk ar cukuru un pienu. No savas saimnieces ogas gan nepirkām, jo viņas cenas bija pārāk sālītas.

Istabiņu Mellužos vecāki īrēja par personīgajiem līdzekļiem, taču padomju laikā vasaras priekus varēja izbaudīt arī uz valsts rēķina. Daudziem ražošanas uzņēmumiem un iestādēm bija atpūtas bāzes un tā sauktās telšu pilsētiņas, uz kurieni arodbiedrība darbiniekiem piešķīra ceļazīmes. Vienā tādā “pilsētiņā” Priedainē, spēlējot ar puikām indiāņus un kovbojus, vienu vasaru pavadīju arī es. Nekādu telšu tur gan nebija - vien koka vasaras mājiņas. Vēlāk, skolas gados, līdzīgā nometnē Kalngalē dažas nedēļas pabiju kopā arī ar tēva mammu, brālēnu un māsīcu. Tur gan man ne visai patika, jo jūra bija tālu, tāpēc visa atpūta bija tikai tāda nīkšana priežu meža vidū. Toties labā atmiņā palikušas vasaras, kad kopā ar krusttēvu un brālēnu motorlaivā apbraukājām Pierīgas ezerus, upes un kanālus. Tolaik motorlaiva bija diezgan ekskluzīvs braucamais un rūpnieciski ražota maksāja bargu naudu. Tāpēc krusttēvs laivu uzbūvēja pats, vadoties pēc žurnālos atrodamajām shēmām, tikai motors bija rūpnīcā ražots. Laiva bija novietota kādās mājās Kundziņsalā. Ziemas laikā tā atradās šķūnī, vasarās - pietauvota pie laipas iepretī mājai. No šejienes krusttēvs devās visos savos klejojumos pa ūdeņiem.

Tā pagāja manas bērnības vasaras. Diemžēl par šiem priekiem nācās arī maksāt. Bērnībā diezgan daudz slimoju, īpaši pēc kārtējām brīvdienām pludmalē. Angīna bija biežs viesis mūsu namā, taču pēc vienas šādas reizes es ar nieru iekaisumu nokļuvu Rīgas pilsētas 1.slimnīcā, kur tolaik bija arī bērnu nodaļa. Ar nieru kaiti ārsti tika galā diezgan ātri, taču stipri paaugstinājās asinsspiediens. Ar šo problēmu dakteri vairs nespēja tikt galā, līdz nolēma sākt mani barot ar tajā laikā modē nākušajām brīnumzālēm - prednizolonu, kas it kā bija noderīgs visos gadījumos, kad citas zāles nelīdzēja. Diemžēl neviens tolaik vēl nespēja prognozēt hormonu preparātu ietekmi uz organismu ilgākā laika posmā. Asinsspiediens gan normalizējās, taču vielmaiņa tika neglābjami sačakarēta un ar šo problēmu man nākas cīnīties visu mūžu. Tomēr bija arī kas pozitīvs - kamēr atrados slimnīcā, man tika izoperētas kakla mandeles, un kopš tā laika ar angīnu nekad vairs slimojis neesmu.

Slimnīcā pavadīju visu vasaru - gandrīz trīs mēnešus. Sešus gadu vecam bērnam tā nav iepriecinoša situācija. Labi, ka ārsti bija pretimnākoši un izrakstīja mammai slimības lapu, kas atļāva uzturēties pie manis visas dienas garumā, par ko gan viņai nācās palīdzēt sanitārēm telpu uzkopšanā, ēdiena izdalīšanā un citos sīkos darbos. Mammas klātbūtne man krietni palīdzēja pārdzīvot šo grūto laiku. Brīvajā laikā pastaigājamies pa slimnīcas teritoriju, bet vakaros, kad mamma aizgāja, tika pastrādāts arī viens otrs nedarbs. Tolaik mazie slimnieki bija iecienījuši it kā nejauši nomest zemē termometru, lai pēc tam priecātos, kā dzīvsudraba lodītes, gluži kā dzīvas skraida pa grīdu. Mēs jau nezinājām, kādu kaitējumu dzīvsudraba tvaiki var nodarīt veselībai. Taču vislielākos podus nogāzu, kad kādam puikam, kas mani ilgstoši ķircināja, dusmās metu ar naktspodu. Šis veikli pieliecās un naktspods trāpīja gluži nevainīgam palātas biedram. Tam nekavējoties radās aizstāvis un pēc brīža es varēju lepoties ar smuku fingalu (zilumu) zem acs. Tā man bija laba mācība - pirms kaut ko dari, vispirms apdomā sekas. Uz šīs ne visai priecīgās nots mana bērnība bija galā un sākās skolas gadi.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts