- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Vasarsvētku kustība un Jelgavas vasarsvētku draudze - 1. daļa: Pirmās Republikas laiks 1928 - 1940

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2013. gada 8. aprīlis 07:00 sadaļā Vasarsvētku kustība

1900. gada decembrī Čārlza Parhama vadītajā Bībeles skolā Topekā, ASV, studentiem tika dots uzdevums studēt Apustuļu darbu 2. nodaļu. 1901. gada 1. janvārī viena no Bībeles skolas studentēm Agnese Osmane lūdza Čārlzu Parhamu lūgt par viņu, lai viņa saņemtu Svētā Gara kristību tā, kā to saņēma pirmie mācekļi, ar līdzejošu zīmi - runāšanu jaunā valodā. Pēc tam, kad par viņu aizlūdza, viņa sāka runāt ķīniešu valodā.

Jau 19. gadsimta beigās Dvaits Mūdijs un citi tā laika teologi bija rosinājuši diskusiju par Svētā Gara kristību, bet notikums Topekā uzskatāms par vasarsvētku kustības sākumu, ļaujot skaidri definēt Svētā Gara kristību kā no jaunpiedzimšanas un kristības ūdenī atšķirīgu piedzīvojumu. Vispasaules ievērību izpelnījās notikumi Losandželosā, Azusa ielā 312, kur nelielā bijušajā metodistu baznīcā, kas bija pārvērsta par noliktavu, 1906. gada aprīlī dievkalpojumus noturēja „Ticības misija”, ko vadīja melnādains sludinātājs Viljams Seimurs. V. Seimurs bija Č. Parhama audzēknis. Šeit dažādu tautību un rasu cilvēki kopīgi slavēja Dievu. (Vairāk par Azusa ielas atmodu lasiet ŠEIT.) Šie dievkalpojumi sāka kustību, kas pēdējos 100 gados kļuvusi par visstraujāk augošo un dinamiskāko protestantu kustību pasaulē, aptverot vairāk nekā 500 miljonus kristiešu visos kontinentos. Šai kustībai tika dots nosaukums - Vasarsvētku kustība.

Ziņas par Svētā Gara izliešanos Azusa ielā ātri aplidoja pasauli. 1907. gadā Latvijas Baptistu savienības žurnālā „Draugs” mācītājs Viljams Fetlers rakstīja par Vasarsvētku kustības izplatīšanos ASV un Indijā. Šajā pašā gadā radās arī pirmās vasarsvētku draudzes Eiropā - Norvēģijā un gadu vēlāk Zviedrijā. Metodistu bīskaps Tomass Barats, uzzinājis par notikumiem Losandželosā, devās ceļā, lai pats savām acīm to redzētu. Pēc atgriešanās Norvēģijā viņa vadītie dievkalpojumi vairs nelīdzinājās tradicionālajām metodistu sapulcēm un viņam no Metodistu baznīcas bija jāaiziet. (Vairāk par Tomasu Baratu un Eiropas Vasarsvētku kustību lasiet ŠEIT.) Zviedrijā vasarsvētku kustības pionieris bija Levijs Petrus. Pirms Pirmā Pasaules kara Vasarsvētku kustības draudzes jau bija sastopamas visā Eiropā.

Arī Latvijā šie notikumi nepalika bez sekām. Jau 1906. un 1907. gadā Liepājā un Ventspilī no Pēterburgas iebraukušais evaņģēlisko kristiešu mācītājs Ivans Kargels (1849 - 1937), Igaunijā dzīvojošais latviešu baptistu mācītājs Ādams Podiņš (1862 - 1941) un menonīts Jekobs Krēkers (1872 - 1948) noturēja lekcijas par svētošanu. Šajās lekcijās tika mācīts par Svētā Gara kristību kā atšķirīgu piedzīvojumu no jaunpiedzimšanas. Atsevišķas baltvācu draudzes Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un citur nonāca saskarsmē ar Vasarsvētku kustību, pateicoties to ciešākiem sakariem ar Rietumeiropu.

Vasarsvētku kustība Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, sākotnēji neveidoja atsevišķas struktūras, bet darbojās esošo reliģisko organizāciju ietvaros, piemēram, baptistu draudzēs, kas piedzīvoja garīgās atjaunotnes kustību Viljama Fetlera vadībā. Tika izveidota Otrā Baptistu draudžu savienība, kas būtībā mācīja Vasarsvētku kustības mācību par Svētā Gara kristību un Gara dāvanām. Tās izdevumos „Atmoda” un „Miera Vēsts” tika pārpublicēti raksti no dažādiem ārzemju Vasarsvētku kustības izdevumiem, liela uzmanība tika pievērsta Svētā Gara kristībai un dāvanām. Jelgavā šai savienībai piederošās Atmodas draudzes mācītājs no 1927. līdz 1942. gadam bija Kārlis Zingers.

Kā atsevišķi no jau esošām denominācijām organizēts darbs Vasarsvētku kustība Latvijā sākās ar latviešu izcelsmes misionāra Džema Grēviņa (1889 - 1971) ierašanos. Dž. Grēviņš dzimis Dobelē. 1909. gadā 20 gadu vecumā viņš emigrēja uz ASV, kur 1914. gadā saņēma Svētā Gara kristību un pēc Bībeles skolas beigšanas kā Dieva Asamblejas misionārs kopā ar sievu norvēģieti Raheli un pieciem bērniem 1926. gada 4. jūnijā ieradās Latvijā. Grēviņu ģimene apmetās pie radiem Dobelē un jau dažas dienas pēc ierašanās - 7. jūnijā - noturēja pirmo dievkalpojumu. Pirmie regulārie dievkalpojumi notika Dobelē, Upes ielā 4. (Vairāk par Dž. Grēviņu un viņa kalpošanu lasiet ŠEIT.)

Latvijas Vasarsvētku kustības patriarhs, misionārs Džems Grēviņš ar ģimeni.

Lai organizētu un attīstītu Vasarsvētku kustības darbu visā Latvijā, Dž. Grēviņs ierosināja izveidot biedrību. 1927. gada 6. septembrī Dobelē nodibināja Latvijas - Amerikas misiones biedrību. 1928. gadā biedrība sāka darbu arī Jelgavā, bet regulārus dievkalpojumus Jelgavā sāka noturēt no 1929. gada jūnija, kas tad arī uzskatāms par Jelgavas vasarsvētku draudzes piedzimšanas laiku.

****

Jelgavas vasarsvētku draudzes sākums cieši saistīts ar Emīlijas Hercmanes vārdu. Pirmā pasaules kara laikā būdama bēgļu gaitās Krievijā, viņa nonāk saskarsmē ar vasarsvētku kristiešiem, un, atgriezusies Jelgavā, 1928. gadā aktīvi iesaistās jaunās kustības darbā Latvijā, kuru pārstāv Džema Grēviņa Latvijas - Amerikas misiones biedrība. 1929. gadā tiek dibināta draudze, tās pirmie dievkalpojumi notiek Pētera ielā 4. Emīlija Hercmane ir pirmā Jelgavas vasarsvētku draudzes mācītāja, evaņģēliste un kolportiere. Kolportieri, dodoties no mājas uz māju, izplata Bībeles, garīga satura grāmatas un žurnālu „Misionārs”.

1929. gada 29. un 30. jūnijā Jelgavā tiek noturētas pirmās svētīšanās sapulces, kas tad arī uzskatāms par faktisko draudzes sākumu. Sapulcēs piedalās ap 30 cilvēku no dažādām Latvijas malām. Pieci ticīgie saņem Svētā Gara kristību, daudzi tiek dziedināti. Evaņģelizācijas dievkalpojumā telpa ir pilna ar uzaicinātajiem jelgavniekiem, trīs no tiem nožēlo grēkus un atdod sirdi Kristum. Sākot ar 1928. gada augustu šādas svētīšanās sapulces agrīnajā vasarsvētku kustībā Latvijā tiek noturētas regulāri. Arī lūgšana par slimajiem un dievišķā dziedināšana ir normāla prakse agrīnajās vasarsvētku draudzēs. Žurnālā „Misionārs” E. Hercmane apraksta gadījumu, kad bija uzaicināta pie kādas smagi slimas sievietes, kam ārsti nespēja palīdzēt. Viņa svaidījusi slimo ar eļļu un aizlūgusi, Dievs sievieti dziedinājis un vēlāk viņa pati un viņas vīrs atnākuši uz daudzi, kur nožēlojuši grēkus un tikuši kristīti.

1929. gada novembrī uz Jelgavu no Auces pārceļas Grēviņu ģimene, taču ilgi šeit neuzkavējas un dodas tālāk uz Rīgu. Darbs Rīgā nesokas un 1930. gadā Grēviņš ir atpakaļ Jelgavas draudzē, kuru vada līdz savai aizbraukšanai 1930. gada rudenī. Šajā laikā dievkalpojumi notiek katru svētdienu desmitos no rīta un pusastoņos vakarā, pulksten divos pēcpusdienā notiek svētdienskola, mēneša pirmajā svētdienā tiek baudīts Svētais Vakarēdiens. Katru trešdienu un piektdienu pulksten astoņos notiek evaņģelizācijas dievkalpojumi.

1930. gada 31. augustā draudzē notiek atvadīšanās no Grēviņu ģimenes, kurai lielo konfesiju spiediena dēļ varas iestādes likušas 14 dienu laikā pamest valsti. Pusnaktī pavadītāji dodas uz staciju un Dž. Grēviņš ar ģimeni spiesti Latviju atstāt. Pēc atgriešanās ASV Dž. Grēvinš kalpo kā mācītājs Dieva Asamblejas draudzē Lankasterā, Ņujorkas štatā.

1930. gada septembrī par Jelgavas draudzes mācītāju kļūst Juris Dreimanis. „Misionārā” Dreimanis raksta: „Sākums bija ļoti grūts. Daudz pārbaudījumiem bija jāiziet cauri, un sātans arī nesnauda.” Šajā laikā vasarsvētku kustība Latvijā sastopas ar arvien pieaugošu neapmierinātību no lielo konfesiju puses, tāpat represijām no varas iestādēm.

Pirmās draudzes kristības notiek 1930. gada 8. decembrī Lielupē uz Pils salas, kur nokrista divus cilvēkus. Kristības darbu veic evaņģēlists J.Jansons no Tukuma, kas ieradies ciemos.

Vasarsvētku ticīgo kristības 20. gadsimta 20. gados.

1932. gadā Latvijas - Amerikas misiones biedrība tiek likvidēta, reģistrāciju zaudē arī tās nodaļa (draudze - Red.) Jelgavā. Pēc biedrības slēgšanas draudzes darbība turpinās, tā meklē legālas iespējas garīgam darbam. 1931. gadā izdotajā žurnālā „Jaunais Misionārs” atrodams sludinājums, ka Jelgavā, Pētera ielā 4, sapulces notur ticīgo biedrība „Ciāna”, turpinās arī svētīšanās sapulču organizēšana. 1931. gadā tās notiek no 9. - 15. novembrim. Vienpadsmit cilvēki uztic savu dzīvi Kristum un tiek kristītas ūdenī, vairāki tiek kristīti Svētajā Garā. Vēlāk draudze, kas reģistrēta ar interesantu nosaukumu „Labtempliešu Dievticīgo apvienība”, un kuras vadītājs ir Juris Dreimanis, 1935. gada 8. maijā pārreģistrējas par Evaņģēlija ticīgo apvienību „Elim”. Par „Elim” valdes priekšsēdētāju ievēl Albertu Vilku. A. Vilks līdz 1931. gadam darbojās Pestīšanas Armijā un ir beidzis tās virsnieku kursus. 1937. gadā varas iestādes arī šo apvienību slēdz, kā iemeslu minot tās vadītāju nepietiekamo izglītību.

Tad tiek nodibināta ticīgo apvienība „Bētele”, ko arī vada A. Vilks. 1938. gadā viņš šo amatu atstāj, viņa vietā ievēl Pāvelu Jefimovu (1906 - 1972). Jefimova palīgs ir Mārtiņš Pablaks. 1938. gada 27. decembrī apvienības valde nolemj pieņemt kā dāvinājumu no valdes priekšsēdētāja biedra Bernharda Buļļa, kasieres Marijas Grēviņas un valdes priekšsēdētāja Pāvela Jefimova ēku un zemi Jelgavā, Parka ielā 13 (tagad Parka iela 23), patversmes, valdes un dievkalpojumu vajadzībām. Īpašumu 1935. gadā bāreņu patversmes vajadzībām iegādājies Bērzē dzīvojošais Jelgavas draudzes loceklis B. Bullis un noformējis uz sava, P. Jefimova un M. Grēviņas vārda. Līdz 1940. gadam, pašu spēkiem būvējot, ēka tiek paplašināta. Bāreņu patversmes telpās notur arī regulārus apvienības dievkalpojumus.

Patversmes darbu no tās dibināšanas 1931. līdz 1934. gadam vada misionāre no ASV Dieva Asamblejas Kulija Henrija (Culia Henry). Pēc viņas aizbraukšanas darbu vada Marija Grēviņa un Alberts Vilks. Šajā laikā patversme darbojas Jelgavā, Mātera ielā 47, un tajā ir 16 bērni. Jelgavas vasarsvētku draudzes bāreņu patversme ir vienīgais vasarsvētku draudžu sociālais projekts pirmskara Latvijā. A. Vilkam pilnvaras noliekot, par patversmes vienu no vadītājiem kļūst P. Jefimovs, kurš kopā ar M. Grēviņu to vada līdz 1941.gadam, kad padomju vara to slēdz.

Doktrinālu nesaskaņu dēļ 30. gadu beigās draudzē notiek šķelšanās un izveidojas divas grupas, kuras abas pastāv vēl līdz mūsu dienām. Vienu vada Pāvels Jefimovs, otru - Juris Dreimanis. P. Jefimovs savā mācībā vairāk balstījās uz atklāsmēm un Gara darbību, nekā uz Bībeli. Mūsdienu Jelgavas vasarsvētku draudze izveidojusies no J.Dreimaņa vadītās grupas.

****

Pirmskara Latvijā līdz 1934. gadam darbojās 15 vasarsvētku draudzes, bet kopā laika posmā līdz 1940. gadam nodibināja vairākus desmitus vasarsvētku draudžu. Oficiāli vasarsvētku draudzes gan nereģistrēja, taču tās nebija arī aizliegtas, to iesniegtos reģistrācijas dokumentus varas iestādes vienkārši atstāja bez tālākas virzības. Tāpēc tika dibinātas dažādas biedrības un apvienības, kas savukārt dibināja nodaļas citās pilsētās un ciemos. Liepājā (1930), Kazdangā (1929), Tukumā (1930), Dobelē (1927), Aucē (1928), Talsos (1930), Lielplatonē (1930), Klosterē (1929), Užavā (1931), Purmsātē (1931) un Jelgavā (1929) draudzes jeb nodaļas dibināja Latvijas - Amerikas misiones biedrība - pirmā Latvijā oficiāli reģistrētā vasarsvētku draudžu organizācija. Savukārt Misijas biedrība „Vasarsvētku blāzma”, ko vadīja Jānis Bormanis (1889 - 1976), darbojās pat 40 vietās visā Latvijā. Lielākajā draudzē Rīgā 1933. gada 1. janvārī bija 650 locekļu. 1939. gada 3. decembrī Liepājā tika dibināta Vasarsvētku ticīgo apvienība Arvīda Kūmiņa (1897 - 1989) vadībā. Diemžēl dažādos laikos un dažādu iemeslu dēļ visas šīs draudzes pārtraukušas savu darbību. Tikai Jelgavas vasarsvētku draudze cauri vēstures līkločiem spējusi pastāvēt un turpina dzīvot arī 21. gadsimtā.

Turpinājums sekos.

  

Raksts veidots pēc Velsas Universitātes un Sanktpēterburgas Kristīgās universitātes studenta, mācītāja Modra Ozolinkeviča kursa darba materiāliem.
© Modris Ozolinkevičs. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni  www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2013/04/08/vasarsvetku-kustiba-un-jelgavas-vasarsvetku-draudze-1-dala-pirmas-republikas-laiks-1928-1940/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.