18
- Jau no agras bērnības biju atšķirīga no citām meitenēm. Parasto mazo meiteņu interesi, proti, lelles, neatceros. Bija gan viens posms, nezinu, cik gadiņu man varēja būt, kad man bija viena ļoti tuva draudzene, vārdā Alda. Izdomāta, nereāla, bet man - reālāka par reālu! Apkārtnē nevienas Aldas nebija. Pat nezinu, no kurienes man tas vārds radās. Bet mums abām bija ļoti daudz interesantu nodarbību. Sava pasaule. Pēc citu meiteņu draudzības īpaši neilgojos.
Es ļoti agri iemācījos lasīt, līdz ar to man agri pavērās plašāks interešu loks. Manu vecāku personīgā un skolas, kurā mēs dzīvojām, bibliotēka bija pietiekami bagāta. No pasakām un bērnu grāmatām samērā agri pārgāju uz garīgo literatūru. Mani sevišķi interesēja misionāru dzīves apraksti. Jau no meitenes gadiem mans sapnis bija misijas lauki un darbs kā misionārei. Mani vecāki to zinot, neizslēdza iespēju kādreiz sūtīt mani izglītoties atbilstoši šai kalpošanai. Tā kā esmu dzimusi Latvijas laikā, šāda iecere nebija nereāla.
Ne tikai mani vecāki, bet arī vecvecāki bija nopietni kristieši. Jūtu sevī bagātu garīgo un intelektuālo mantojumu - vispirms no vecvecākiem un, protams, no manas māmiņas Annas Bukstiņas, ilggadējas skolotājas un svētdienskolotājas. Un no mana tēta Arnolda Bukstiņa, kurš bija sludinātājs, svētdienskolotājs, zīmēšanas un dziedāšanas skolotājs, stīgu orķestru vadītājs un skaņradis. Viņš izvēlējās daudzu mūsu kristīgo dzejnieku tekstus un bagātināja tos ar skaņām, radīdams jaunas dziesmas, kuras izmantoja draudžu kori, kvarteti un dueti. Vēl tagad ar prieku pārlapoju viņa radītās „Saulstaru dziesmas” ar brīnišķiem tekstiem - divos sējumos viņa paša kaligrāfiskā rokrakstā noformētas. Bērnībā mēs, bērni, sevišķi vasaras vakaros mūsu „Saulstaros”, tikām ievadīti miega valstībā ar jaukām mūzikas skaņām - mūsu papulītis tās veidoja gan uz ģitāras, gan mandolīnas, divbalsīgi.
Zvaigznīte ar vecākiem un māsiņu bērnībā.
1952. gadā, beigusi vidusskolu, bet tas bija padomju okupācijas laiks, sapratu: tālāk es labprāt studētu pedagoģiju vai žurnālistiku, bet - ja esmu aktīva kristiete, tad šīs jomas nebūs man atvēlētas, es tik un tā tur strādāt nevarēšu. Tādēļ izvēlējos medicīnu kā, manuprāt, neitrālu, lai gan neizjutu to kā aicinājumu. Beidzu medicīnas skolu un 33 gadus nostrādāju par laboranti. Darbs laboratorijā bija pietiekami labi apvienojams ar garīgo darbu.
Ar savu nākamo vīru Ojāru pirmoreiz satikos un iepazinos 1952. gada vasarā, kaut arī apprecējāmies tikai 1961. gadā (vairāk par Ojāra dzīvi un kalpošanu lasiet ŠEIT). Ojāru iepazinu kā krietnu, patīkamu, inteliģentu, ļoti vērtu cilvēku. Ar daudz labām rakstura īpašībām. Ar sirdsinteliģenci. Viņš bija nepārspējami uzmanīgs pret ikvienu - jaunu un vecu, lielu vai mazu, ar vēlēšanos pakalpot, palīdzēt, iepriecināt. Vai tādu cilvēku var neiemīlēt?! Es visu šo redzēju un novērtēju, bet vienlaikus - absolūti nekādā saistībā ar sevi. Kaut arī visu laiku atradāmies viens otra redzeslokā, tomēr katrs dzīvojām pilnīgi patstāvīgu dzīvi. Ojāram bija savas intereses, savs meiteņu loks, savukārt man - mani draugi, arī ne viens vien nopietns bildinājums. Bet mana sirds kaut kā neatsaucās. Un, vai gan Ojāram nebija pilnas tiesības vēlēties sev tikpat šarmantu meiteni, kāds bija viņš pats? Tas būtu vairāk nekā loģiski. Mūsu kristīgās jaunatnes vidū bija pietiekami daudz ļoti izskatīgu meiteņu.
Mani šāda situācija pilnībā apmierināja. Jutos brīva, augsti vērtēju un centos saglabāt savu brīvību. Tikko būtu ielaidusi sevī kaut vismazākās domas par Ojāru un sākusi fantazēt, es būtu zaudējusi savu iekšējo brīvību. Šāda brīvās sirds saglabāšana vainagojās ar to, ka jaunībā neiepazinu, kas ir nelaimīga iemīlēšanās, kas ir negulētas naktis un asaras šī iemesla dēļ. Un tāpēc man bija viegli. Visam savs laiks.
Tomēr pazīšanās astotajā gadā mums radās pirmie jautājumi par mūsu attiecībām. Devītajā gadā jau nopietni lūdzām Dievu par šo konkrēto izvēli, lai sagaidītu un pareizi saprastu Viņa atbildi, nevis, lai Viņš akceptētu mūsu pašu izvēli. Bez atbildes no Dieva, kurš pārredz katra dzīvi visā tās garumā, neuzdrošinājāmies spert tik nopietnu soli, kas ir izšķirošs ne tikai šai dzīvei, bet dažkārt arī Mūžībai.
Tagad, atskatoties uz savu mūžu, domāju, ka tomēr ir piepildījies arī manas dzīves lielais sapnis. Neesmu gan bijusi ne Indijā, ne Āfrikā. Līdz savas dzīves 50 gadiem biju Latvijā. Taču vienlaikus sapratu, ka arī Latvija ir kļuvusi par misijas zemi. Esmu atradusi daudz un dažādu iespēju, kā piekļūt cilvēkiem un kontaktēties ar viņiem. Gan personīgi, gan rakstiski.
Izrādās, ka rakstīšana man bijusi iezīmīga no ļoti agras bērnības, sākot jau ar to posmu, kad bērns vēl raksta zig-zag burtiņiem. Rakstīju šīs vēstulītes ļoti apzinīgi, iespējami precīzās rindiņās, un nosūtīju no vienas istabas uz otru - savai mammiņai. Drīz pārgāju uz īstajiem burtiem, un šī vēstulīšu pārsūtīšana ar nepārtrauktiem mīlestības apliecinājumiem mammiņai man pašai sagādāja lielu prieku. Pamazām mani pasta sūtījumi pārsniedza dzīvokļa robežas - uz kaimiņu mājām, kaimiņu meitenītēm. Arī saturs nedaudz paplašinājās. Vai gan toreiz man vai jebkuram no mūsu ģimenes varēja ienākt prātā, ka ar laiku manas vēstules ceļos ne tikai pa vietējo pagastu, bet pa visu Latviju un vēl tālāk!
Kad man jau bija padsmit gadu un laba daļa mūsu tautiešu vairākās negaisa vētrās nežēlīgi bija atrauti no savām saknēm un aizsviesti tālu aiz Latvijas robežām Tālajos Ziemeļos, Austrumos, Vidusāzijā un citur -, manas vēstules atrada ceļu arī turp. Piemēram, mūsu dzejniecei Zelmai Dzenītei atrodoties bargajos apcietinājuma apstākļos Ziemeļos, es atklāju viņu tur, un tur aizsakās mūsu draudzība, kas turpinājās gadu desmitiem - līdz pat viņas pāriešanai Mūžībā 96 gadu vecumā.
1987. gadā, kad mēs aizbraucām no Latvijas, manā adrešu grāmatiņā bija apmēram tūkstotis adrešu. Pamatā Latvijā dzīvojošie, nedaudz Padomju Savienības dažādās vietās, un diezgan liels skaits mūsu tautiešu ārzemēs, ar kuriem biju jau sakontaktējusies, - Vācijā, Zviedrijā, Anglijā, Amerikā, Kanādā, Austrālijā. Mums izbraucot, tā man bija nopietna problēma, kā dabūt līdzi visu šo adrešu krājumu, apejot muitas kontroli Maskavā. Taču šeit atkal apstiprinājās Dieva sevišķa gādība un vadība.
Pēdējās nedēļās Latvijā, kad varas noliktos Rožkalnu un mūsu ģimenes aizbraukšanas termiņus vairs nebija iespējams tālāk atbīdīt, visas adreses pa naktīm katram gadījumam pārrakstīju rezerves eksemplārā. Tie mūsu kristīgie draugi no Somijas, kas uzņēmās risku pārvest manu adrešu grāmatu pāri robežai, nolika to uz mūsu galda un ierosināja mums visiem, uzliekot rokas uz tās, aizlūgt un uzticēt to Dieva īpašai apsardzībai. Zinājām arī dienu un stundu, kad viņi ies cauri robežpunktam, - tajā stundā vēlreiz izlūdzām mūsu Kunga palīdzību. Un tiešām! Kad ieradāmies Vācijā, mana adrešu grāmata uzticīgi mūs šeit jau gaidīja. Pēdējo divdesmit gadu laikā klāt nākuši vairāki simti jaunu kontaktu no Latvijas. No sabiedrības dažādām aprindām. Nemaz nerunājot par plašajiem kontaktiem internetā.
Savā laikā mani vecāki dibināja un vadīja svētdienskolas gan Cīruļos, gan Saunagā - Pitragā. Es jau kā maza meitenīte svētdienskolā biju ieaugusi. Un kristīgas nodarbības ar bērniem man likās ne tikai nepieciešamas, bet arī pašas pat sevi saprotamas. Neatceros, kas tieši mani ierosināja sākt pulcināt bērnus un vadīt garīgās nodarbības, bet sākums bija Ginteru dzīvoklī (tolaik Padomju, tagad Meierovica bulvārī 12 dz. 9. - Red.). Vecāki svētdienas rītos, dodoties uz dievkalpojumu, atveda pie mums bērnus, pēc dievkalpojuma tos savāca. Pēc laika saņēmu no bērnu vecākiem aicinājumu sākt nodarbības ar bērniem Golgātas baptistu draudzē, protams, pilnīgi neoficiāli, kādā no blakustelpām, ar ieeju no pagalma puses. Tā tas turpinājās daudzus gadus.
Vārdu „svētdienskola” gan neesam lietojuši nekad. Šis skaistais vārds un pati tā būtība bija mūsu tautai gandrīz pusgadsimtu atņemta. Tomēr centāmies atjaunot svētdienskolas būtību, un tas jau arī ir galvenais, kaut arī bez nosaukuma. Kad bērnu rindās iesaistījās mūsu Sarmiņa, mēs parasti devāmies pie draugiem. Neviens no bērniem pat nezināja, ka viņi ir svētdienskolēni.
Ginteru ģimene - Ojārs, Zvaigznīte un mazā Sarmiņa.
Šodien nevaru vairs nosaukt precīzus gadaskaitļus (60. gadu pirmā puse - 70. gadi. - Red.) , īpaši par nodarbību laiku Ginteru dzīvokli, jo atmiņā tie nav piefiksējušies, bet materiāli, kuros varētu ieskatīties un visu to redzēt, - to diemžēl vairs nav. Ļoti konkrētas bīstamības tuvumā, lai pasargātu bērnu vecākus no čekas tīkojumiem, bija nepieciešamība tos atdot uguns liesmām…
Kristietība vienmēr bijusi stiprāka vajāšanu laikos. Tagad ir daudz dažādu iespēju, kādu tolaik nebija. Man bija tikai sirdsdegsme un vēlēšanās bērniem rādīt ceļu pie Jēzus. Bet nenovērtējama nozīme bija tieši bērnu vecākiem, kas saprata šī darba nepieciešamību, atbalstīja un novērtēja to. Šodienas svētdienskolotājiem Latvijā, kuru sirdīs deg uguns darbam ar bērniem, mans vēlējums ir: kaut Dievs dotu jūsu apkārtnē daudz un arvien vairāk apzinīgu vecāku, kuri saprot un novērtē šī darba nozīmīgumu savu bērnu tagadnei, nākotnei un Mūžībai!
Otrs mūsu kalpošanas virziens bija kristīgās literatūras tulkošana, pavairošana un izplatīšana. Šī un citu iemeslu dēļ man iznāca diezgan liela saskare ar čeku, esmu saukta un pratināta dažādās situācijās. Jau sakarā ar mana tēta „Saulstaru dziesmām”, kaut gan ne mēs bijām viņa dziesmu izdevēji. Ojāram čeka sāka sekot agrāk nekā man - jau no 1953. gada, viņa studiju laikā. Čeka ļoti vēlējās viņu dabūt par savu sadarbnieku. Tas tai neizdevās gadiem ilgi, tādēļ tā uzskatīja mūs pat saviem ienaidniekiem.
Lai atslogotu Ojāru jau no tā pietiekami ilgstošā spiediena uz viņu, atbildību par mūsu darbu čekas un prokuratūras priekšā uzņēmos es. Tas bija 1973. gada janvārī - pēc mūsu dzīvokļa fundamentālas kratīšanas. Čekas darbinieki sev līdzi aizveda visu mūsu dzīvoklī tobrīd atrodošos pagrīdes apstākļos sagatavoto kristīgo literatūru. Par to nācās atbildēt. Apstākļi izveidojas tādi, ka man bija jābūt gatavai uz īsākiem vai garākiem nebrīves gadiem, un es tiem daļēji arī gatavojos. No cilvēkiem mums palīdzēt nevarēja neviens. Tomēr kontrole pāri visam bija un vienmēr ir mūsu Dieva rokās. Viņš nekad nekļūdās un arī nenokavē. Viņa atbilde nāca pēc diviem mēnešiem. Un tā bija visiem pārsteidzoša. Pieņemu, ka pārsteidzoša arī pašiem čekistiem.
Ir 30. marta priekšpusdiena. Ojārs sēž mūsu dzīvokļa pirmajā istabiņā pie loga un lasa Bībeli. Pēkšņi viņš savā apziņā uztver skaidri saprotamu norādījumu: „Celies un ej uz prokuratūru!” Labi. Viņš tikai vēl izlasīs iesākto nodaļu līdz galam. Tā ir pēdējā nodaļa Jeremijas grāmatā. Tur nav atlicis daudz, tikai dažas minūtes. Bet nē - klusais norādījums tiek atkārtots otru reizi, un jau noteiktāk: „Paklausi! Un - tūlīt!” vairs nevar būt iebildes. Ojārs ceļas un dodas uz prokuratūru. Ko viņš tur sacīs? Turpinās atprasīt cita starpā konfiscētos Golgātas draudzes dokumentus.
Ieejot attiecīgajā kabinetā, viņš sastopas ar jau zināmo izmeklētāju. Kad Ojārs izteicis savu vajadzību, izmeklētājs brīdi padomā un saka: „Nu tad jau pie reizes ņemiet visu!” Tas nāk tik pēkšņi un negaidīti, ka Ojārs ir gluži samulsis: „Kā lūdzu? Vai tiešām visu?” - „Nu jā, tos abus koferus!” Kas norisinājies varas aparāta aizkulisēs, to varam tikai minēt. Vienu gan zinām: ar mūsu grāmatu saturu iepazinās cilvēki, kas citādi tās nebūtu lasījuši. Labā Sēkla tika iekaisīta pat prokuratūrā! Ja Ojāram tika dots norādījums steigties un nekavēties ne minūti, acīmredzot šī bija tieši tā stunda, kad mūsu koferiem tika iedegta zaļā gaisma. Varbūt vienīgā iespēja, ne minūti vēlāk. Tieši tajā brīdī, kad Ojārs ar abiem lielajiem koferiem no izmeklētāja kabineta iznācis, viņam pa gaiteni pretī nāk kāds vīrs. Svešā skats vispirms pievērsts Ojāra koferiem, tad viņam pašam. Tajā Ojārs saskata ko tādu, ko atkārtoti redzēt vairs nevēlētos. Minētais vīrs ieiet tieši pa tām durvīm, no kurām Ojārs tikko iznācis. Varbūt šī vīra ieiešana pirms koferu iznešanas visu būtu izmainījusi? Nezinām.
Mājās abu lielo koferu saturu pārbaudot, pārliecinos, ka tur netrūkst nevienas grāmatas, netrūkst nekā! Vai kaut ko tādu varējām maz iedomāties? Atgūtas absolūti visas grāmatas! Un bez neviena līdzdalībnieka uzvārda nosaukšanas! Un ļoti iespējamās nebrīves vietā - brīvība! Pēc dažām dienām Ojārs tiek aicināts uz prokuratūru. Tur viņam tiek oficiāli paziņots par mūsu lietas izbeigšanu. Kāds augstāks pārstāvis no Maskavas pārliecinās, ka esam visu atpakaļ saņēmuši. Liekas, ka viņi jūtas ne visai ērti. Atvadoties Maskavas pārstāvis it kā atvainodamies Ojāram saka: „Бывают ошибки и у нас…” (Kļūdas gadās arī mums…) Vai tiešām?
Pēdējos gados Rīgā tiku uz čeku saukta arī sakarā ar Jāni Rožkalnu. Viņa automašīna bija reģistrēta uz mana vārda - vajadzēja atbildēt arī par to. Tiku pratināta par konkrētām darbībām, kas bija veiktas, braucot ar šo mašīnu. Savukārt Jānis jau savlaicīgi bija gādājis par to, ka es nezināju absolūti neko, kas man nebija jāzina. Tam ir liela nozīme, ja nav jāslēpj īstenība un jārunā nepatiesība. Čekas namā ieejot un tur atrodoties, Dievs man deva iekšēju mieru un aukstasinību.
Reiz izmeklētājam palūdzu, vai drīkstu no viņa galda paņemt vienu no baltajām papīra lapām, un paskaidroju: „Gribu pierakstīt jūsu jautājumus, lai pēc tam varētu tos vēlreiz pārlasīt un izanalizēt. Ja jūs neticat manām atbildēm, kāda gan jēga vispār mūsu sarunai!” Viņš, nedaudz apmulsis, atļāva. Un es arī pierakstīju. Domāju, ka pēc sarunas lapa man būs turpat jāatstāj, tomēr varēju paņemt to līdzi.
Citu reizi sēdu viņu kabinetā. Tā kā ir ziema, man piedāvā atģērbties. Mēteli novelku, bet šādās reizēs man galvā ir speciāla cepure ar paplatām malām, kuru kā dāma drīkstu paturēt galvā. Tā pietiekami aizsedz manas acis, kurās cenšas ielūkoties ne tikai man pretī aiz rakstāmgalda sēdošais tiešais pratinātājs, bet vēl divi novērotāji, katrs no savas puses. Tātad vienlaikus trīs. Ienāk vēl ceturtais. Atpazīstu - ja nemaldos, Jāņa Rožkalna lietas tiešais izmeklētājs. Viņš, smēķējot un ar cigareti rokās, paliek kājās stāvot. Ātri apsveru situāciju un izšķiros par uzrunu. Pagriežu galvu pret viņu un saku: „Piedodiet, es neesmu pieradusi, ka telpā manā klātbūtnē kāds smēķētu!” Nepatīkami pārsteigts par šādu uzdrošināšanos, viņš brīdi neveikli pamīņājas uz vietas, tad tomēr telpu atstāj. Ja ne vairāk, gribu parādīt, ka šobrīd šajā telpā viņi nav vienīgie situācijas noteicēji. Tas psiholoģiski palīdz. Tā ir Dieva klātnības stiprinošā sajūta grūtā brīdī. Šāda drosme un aukstasinība gan ir tikai tur uz vietas. Kad iznāku uz ielas un eju uz mājam, kājas trīc. Protams, nervu reakcija pēc visa…
Bet būtībā čekas spiedienu mēs neizjutām kā tādu, kas radītu mūsos sarūgtinājumu. Tā bija Dieva skola, varbūt augstskola. Un katrs čekas spiediens virzīja mūs tuvāk un tuvāk Dievam, pakāpienu pēc pakāpiena - jo tie ir īpaši apstākļi, kurus paši nekad neizvēlētos, bet tieši tādos mācāmies vispilnīgāk uzticēties Dievam. Tajā laikā, kad strādājām gan ar bērniem, gan pie garīgās literatūras, vārdu sakot, kad bijām visā tajā iekšā, mums nebija laika pat padomāt, ka tā ir bīstama lieta un mēs būtu drosminieki. Tas bija jādara, un to darījām. Dievs deva lielu prieku, enerģiju. Tas bija mūsu aicinājums.
Zvaigznīte 70. gados.
Paldies Dievam, bailes nepazinām ne pirms, ne arī pēc mūsu meitas Sarmiņas ienākšanas šai pasaulē. Sāktais dažāda veida darbs netika pārtraukts, tas turpinājās. Piemēram, 1973. gada janvārī strādājām pie materiāla tulkošanas no krievu valodas par kristīgā karavīra Moisejeva nomocīšanu Padomju armijā. Viņš nebija vienīgais, bet viņš bija kļuvis par simbolu šai parādībai. Viņa vārds bija zināms arī ārzemēs. Šis vēstījums un tā tulkojums bija vajadzīgs, lai kristīgo karavīru vecāki un piederīgie apvienotos aizlūgšanu sardzē par saviem dēliem un tuviniekiem. Pie šīs tulkošanas vairākus vakarus pēc darba strādāju mūsu Rīgas dzīvoklī. Vienu vakaru, jau pusnaktī, Ojārs jūt sirdī mājienu - iznest šo materiālu no dzīvokļa. Ne uzreiz, jo tas nelikās tik svarīgi, tikai pēc atkārtota mudinājuma Ojārs tam paklausīja. Nākamajā rītā pulksten sešos - negaidīta, pēkšņa dzīvokļa kratīšana! Seši cilvēki sešas stundas… Kas bija tas, kas pusnaktī pamudināja Ojāru materiālu no dzīvokļa iznest? Nepārprotami - Dieva vadība! Mums zināms viens jaunietis, kurš šo faktu bija līdzdalījis tikai savam kaimiņam, otrs - tikai savam darbabiedram. Viņi tika notiesāti - viens uz gadu, otrs uz trim gadiem! Bet mēs tulkojām šo materiālu, kas sasniedza simtiem lasītāju. Cik gadu gan būtu saņēmuši mēs! Dievs mūs no tā pasargāja.
Tomēr divus mēnešus atradāmies kā svaru kausā, absolūti nezinot, uz kuru pusi tie nosvērsies. Šajā pilnīgas neziņas laikā manā darbavietā kādu rītu pie manis laboratorijā ienāca galvenās ārstes vietniece, kura šo bīstamību zināja, un klusi sacīja: „Zvaigznīt, ja ar jums kas notiktu, es esmu gatava ņemt Sarmiņu pie sevis.” Šī viņas pilnīgā gatavība, turklāt apstākļos, kad ne viens vien bailēs no mums izvairījās, bija pārsteidzoša. Tas bija augstākās pakāpes morāls atbalsts. To dziļā pateicībā kā ar liesmojošiem burtiem manā sirdi ierakstītu jūtu vēl šodien. Sarmai tolaik bija pieci gadiņi.
Jāteic, ka jau no mazotnes Sarma bija mūsu sabiedrotā! Jau no trim četriem gadiem Sarmiņa mani pavadīja ceļā pie grāmatsējēja, pie kura regulāri devos ar mūsu pagrīdē sagatavoto literatūru iesiešanai. Arī šis cilvēks uzņēmās zināmu risku, gadiem ilgi mums pakalpodams. Abi ar Ojāru savās sarunās nekad neminējām viņa uzvārdu. Ar Sarmiņu devāmies vienkārši pie onkuļa. Tikai krietni vēlāk Sarma mums atklāja, ka, tikko viņa garo daudzburtu uzvārdu pie grāmatsējēja durvīm mācējusi izlasīt, viņa to iegaumējusi. Bet mums to neteikusi, jo sapratusi, ka par to jāklusē.
Padomju laiks garīgi bija ārkārtīgi tumšs un drūms. Bet tas, ka drīkstējām atrasties kristīgā vidē, kaut arī ļoti šauros apstākļos, tā mums bija kā sala, kurā turējāmies kopā. Par šo iespēju var tikai priecāties. Tāpat kā par iespēju apliecināt mūsu Kungu Jēzu Kristu. Piemēram, medicīnas skolā mūsu grupas audzinātājam, latīņu valodas pasniedzējam, bija uzdevums mani pāraudzināt. Pat nezinu, no kurienes viņam bija zināma mana pārliecība, ja par to skolā nebiju runājusi. Tātad modrā acs, kas visu vēro, par to jau bija ziņojusi un devusi uzdevumu. Un, lūk, manis nemeklēta, bet man jau gatava pasniegta brīnišķa iespēja savam audzinātājam apliecināt manu kristīgo pārliecību un nostāju. Kādu iespaidu šī saruna atstājusi uz viņu, tas man atklājās tikai pēc daudziem gadiem. Reiz Jūrmalas - Rīgas vilcienā, man no darba braucot, vagonā mani bija ieraudzījis viņš - mans kādreizējais audzinātājs. Pirmais jautājums, kuru viņš man uzdeva, bija: „Sakiet, lūdzu, vai jūs vēl dzīvojat tajā pašā ticībā, kāda jums bija toreiz?” - „Vēl dziļākā, vēl pārliecinošākā! Tas ir manas dzīves spēks, skaistums, bagātība!” - „Es gan nevaru ticēt, bet es jūs apskaužu”.
Es vienmēr un par visu pateicos Dievam. Šī pateicība ietver ļoti, ļoti daudz. Jau sākot ar maniem dievbijīgajiem vecākiem un manu ienākšanu šajā pasaulē. Nebeidzu vien pateikties, ka tieši caur viņiem esmu atradusi ceļu pie glābēja Jēzus. Pateicos par daudzām paklausītajām lūgšanām. Bieži pateicos par to, ka Dievs visus šos gadus, kopš dzīvojam Vācijā, ir brīnišķīgi sargājis Minsteri. Salīdzinājumam: Vācijā dažādās vietās bieži un atkārtoti ir nopietni plūdi, vētras, pat orkāni, nodarot ļoti lielus postījumus un zaudējumus miljonos, bijuši arī upuri. Tāpat lūdzu Dieva vadību visās lietās - pareizi uztvert un saprast Viņa norādījumus Vārdā, kā arī mājienus, ko saņemam no Svētā Gara mūsu sirdīs. Aizlūdzu par misionāriem, kā arī ticības brāļiem un māsām zemēs, kur viņi tiek vajāti un zaudē dzīvības.
Bieži jo bieži lūgumus aizlūgt saņemam telefoniski vai internetā - visdažādākās steidzamās vajadzības. Visbiežāk no Latvijas. Bet arī no citām zemēm un kontinentiem. Tūlīt pārtraucam jebkuru darbu un ar šo vajadzību nekavējoties tuvojamies baltā troņa pakāpēm. Ja pēc tam dzirdam, ka Dievs ir brīnišķi atbildējis - un tas ir jo bieži! - ko gan vairāk varam vēlēties?! Tad vēlreiz tuvojamies Dieva tronim ar sirdspateicību un dažkārt vai apmulstam - ar prātu tas viss ir pilnīgi neizskaidrojami. Tas taču ir brīnums.
Zvaigznīte pie sava rakstāmgalda Minsterē, Vācijā.
Domāju, ka savam dzīves aicinājumam esmu atsaukusies, manuprāt, ar pilnu atdevi, bieži strādājusi naktsstundas, neesmu arī izmantojusi gada kārtējo atvaļinājumu, tāpat neesmu saņēmusi par to algu, bet naudu tikai ieguldījusi. Tomēr jūtu - ar procentiem! Šos procentus saņemu dažādā laikā un veidos. Reiz negaidīti anonīmi saņēmu aploksni ar pastmarkām - par pārsteidzoši lielu summu. Vairākus gadus man nebija ne jausmas, no kuras puses šis mīlestības sūtījums nāk. Abi ar Ojāru visā savā dzīvē esam piedzīvojuši, ko nozīmē nedaudz naudas, bet ar lielu Dieva svētību! Tas arī ir viens no Dieva brīnumiem.
Kas tad ir svētība? Ar vārdu „svētība” saprotu to, ko, piemēram, Ojāra tante piedzīvoja pusbadā atrodoties vācu koncentrācijas nometnē. Staigājot nometnes pagalmā, pāri žogam viņai pie kājām tiek iesviests vārīts kartupelis ar mizu. Viņa paceļ, savā sirdī klusi pateicas Dievam. Vislabprātāk viņa to būtu apēdusi viena. Tomēr sadala šo kartupeli mazos gabaliņos, jo turpat tuvumā ir arī citas sievietes, tikpat izsalkušas kā viņa. Pēc tam katra apliecina, ka iegūta pilnīga sāta sajūta. Vai tā nav svētība?
Arī pazīstamā holandiešu misionāre Korija ten Būma kopīgi ar māsu Betsiju atradās vācu koncentrācijas nometnē. Korijai līdzi bija pudelīte ar vitamīniem. Viņas pašas varēja tos lietot. Tomēr abas nolēma dalīties ar savām ciešanu māsām. Korija dalīja un dalīja, un vitamīni mazajā pudelītē neizsīka. Lūk, tā ir svētība!
Dieva brīnumi mūsu dzīvē un kalpošanā ir reāli un acīmredzami, bet līdzko cenšamies to atstāstīt… Vai gan mūsu zemes valodā ir vārdi, kuros ietērpt brīnumu, kas nācis no Debesīm? Personīgi mēs brīnumus nekad neesam meklējuši, neesam akcentējuši un neesam reklamējuši tos brīnumus, ko esam piedzīvojuši. Mēs arī neskubinām nevienu citu tikai pašu brīnumu dēļ tos meklēt. Bet, ja, atrodoties ciešā sadraudzība ar Dievu, Viņš nepieciešamos gadījumos ir sniedzis šos brīnumus, mēs tos saņemam pateicībā, ar dziļu godbijību. Un patiesībā - brīnums ir visa mūsu dzīve!
