- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Donas Margaritas stāsti. Nāves blūze

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 26. novembris 07:00 sadaļā Stāsti, joki un līdzības

Mēs sēdējām kafejnīcā ar nosaukumu „Nāves blūze”. Klusums stindzināja locekļus, un citā reizē es par to būtu tikai priecājies, taču šoreiz tā nebija. Šis stingums briesmīgi atgādināja dzīvi, no kuras es gribēju aiziet.

Viesmīļi kā ēnas pienesa zupu nomelnējušos vecos galvaskausos. Ar karotēm, kas bija izgrebtas no cilvēku roku kauliem, mēs ēdām kaut kādu savārījumu no smirdošām aļģēm, glumiem gliemjiem un vecām sandalēm. Ēdiens bija negaršīgs un šķita, ka kāds no tā atstieps kājas. Tāds jau patiesībā bija mūsu nāciena iemesls. Mēs visi gribējām darīt sev galu. Es tāpēc, ka man bija apnikusi šī rutīna: darbs - mājas, darbs - mājas, darbs - mājas. Man bija apnikušas „Hameleonu rotaļas” ar Brūkas nebeidzamajām grūtniecībām, bija apnicis ēdiens, dzēriens, un, galu galā, es biju apnicis pats sev.

Pilastrei neveicās mīlestībā. Viņa bija maiga un padevīga būtne, gaišiem matiņiem un jaukām bedrītēm visos četros vaidziņos, mīļa un dumja, tomēr neviens viņu nenovērtēja. Visu laiku viņai trāpījās tikai dzērāji un babņiki. Pilastres maigā sirsniņa to nespēja izturēt un viņa bija nolēmusi no šī vāveres riteņa izbēgt, dodoties prom no šīs saules.

Vēl bija Gaudija. Gaudijas vārds izsaka visu - viņa gaudās par to, ka ir piedzimusi, un par to, ka nevar nomirt. Vienmēr viņai pietrūka naudas un mīlestības, cilvēki par viņu domāja tikai sliktu. Skaistu saullēktu izbojāja mākonis, bet saulrietu tas, ka tūlīt būs tumšs. Nabaga Gaudija - nāve viņai būtu lielākā atpestīšana. Taču liktenim labpatika rīkoties citādāk.

No zupas neviens nekļuva zils, nesāka smakt vai kā citādi izrādīt, ka nāves atpestījošais pieskāriens viņu tūdaļ aiznesīs no „Nāves blūzes”. Mēs saskatījāmies. Mums taču solīja…

Pirms nāciena uz šejieni, mums bija saruna ar šīs riebeklīgās iestādes vadītāju. Tā izrādījās garkājaina blondīne ar silikona krūtīm, plastmasas kājām, uzputotām lūpām un stikla acīm. Mēs parakstījām kaut kādu tekstu, kas skanēja apmēram šādi: „Es, zemāk parakstījies, labprātīgi dodos uz „Nāves blūzi”, jo dzīves blūzes man ir apnikušas. Manā metamorfozē lūdzu nevienu nevainot. Esmu izlēmis un apsolu no šī nodoma neatkāpties. Bēgšanas gadījumā, lūdzu mani nošaut kā idejas nodevēju.” Silikonpupīte savāca no mums papīrus un izkaltušas vilkarīkles balsī sacīja: „Bet metamorfoze notiks tikai ar vienu no jums.” Kāpēc, - to viņa nepaskaidroja.

Tā mēs te sēdējām. Pēc otrā ēdiena es vairs tik ļoti nevēlējos vilkt mugurā šo nāves blūzi un „Hameleonu rotaļas” ar visām grūtniecībām un ģimenes seksiņu šķita pavisam aizraujoša filmele. Bet atkāpšanās ceļa vairs nebija. Klusībā cerēju, ka tā būs Gaudija, kas mirs no tā drausmeklīguma, ko mums atnesa zārkveida traukā. Ēdiens izskatījās pēc moku kambariem cauri gājušiem spēka zariem. Matka Božka, es nodomāju, vai tikai šos ēdienus negatavo no metamorfozētiem bijušajiem klientiem?! Jutu, ka kļūstu zaļš. Bet ēst vajadzēja, es ēdu un jutu, briesmīgi skaudri jutu, ka gribu dzīvot. Ka mana dzīve nav nemaz tik garlaicīga, ka pats vien esmu vainīgs, ka man ir tikai darbs, mājas, televizors. Darbu var nomainīt, mājās sen nebija taisīts remonts un televizora vietā taču ir tik daudz kā cita.

Paskatījos uz Pilastri. Arī viņas acīs pavīdēja atklāsme. „Zini,” - viņa sacīja - „kāda gan es esmu muļķe! Tikai tagad saprotu, ka ne jau večos ir laime. Man ir tik daudz labu draudzeņu, tik daudz jauka un skaista, kam atdot savu dzīvi, bet es te sēžu tikai tāpēc, ka visu mūžu esmu bijusi muļķe, nespējīga ieraudzīt to, ko visi apkārtējie sen jau redzēja, nespējīga sadzirdēt, ko man saka. Es gribu dzīvot!” - viņa nočukstēja.

Es arī gribēju. Paskatījos uz Gaudiju. Viņas vaigs bija tikpat pelēks kā vienmēr. „Es gan negribu! Man riebjas! Nožēloju to dienu, kad ienācu šajā pasaulē un nenožēloju, ka aizeju!” - Gaudijas pārliecība nebija sašķobījusies ne par matu. Cerēju, ka tā būs viņa. Viņa to gribēja, mēs ar Pilastri ne.

Sāku dīdīties. Varbūt vēl var aiziet? Aiz loga līņāja, lāses spēcīgi sitās logā. Man radās ideja. Došos uz tualeti, tur jābūt ventilācijas lūkai. Lietus lija skaļi, izlīdīšu un neviens pat nepamanīs. Vismaz amerikāņu bojevikos kaut ko tamlīdzīgu biju redzējis.

„Aiziešu uz tualeti,” - sacīju.

„Baidies apkakāties, kad gali būs jāatdod?” - ierūcās Gaudija.

„Ceru, ka tu atdosi galus, un man vienalga, apkakājusies vai nē!” - nodomāju, bet skaļi neko neteicu.

Devos tualetes virzienā. Pie griestiem karājās liela plāksne, laikam no metāla vai tamlīdzīga materiāla. Es to redzēju, taču man bija jātiek garām, jo citādāk plāns neizdotos. Brīdī, kad spēru kāju uz atejas sliekšņa, plāksne nāca lejā un pāršķēla man galvaskausu. Skaists, spožs zibens noskrēja gar acīm, smadzenes izlidoja no galvas un ielidoja tuvāksēdošo šķīvjos. Es biju pagalam.

Bērēs man pielika plastmasas galvu. Pilastre raudāja, Gaudija smagi pūta. Tagad es spēju lasīt viņas domas. Agrāk šķita, ka manās bērēs viņa varētu domāt: kāpēc tā nebiju es?! Bet ko šī neliete domāja? Paldies Dievam, ka tā nebiju es! Še tev nu bija - negribīgi dzimusī patiesībā ar nagiem un zobiem bija ieķērusies šajā nožēlojamajā dzīvītē un nemaz nebūs tik viegli atkrampēt viņas pirkstus, kad būs jāseko manās pēdās.

Bet Pilastre? Pilastre ir laimīga, iet deju kursos, mācās angļu valodu, čato uz nebēdu ar importa bagātniekiem un neviens no tiem nav dzērājs.

Kafejnīca „Nāves blūze” tagad pārdēvēta par „Dzīvespriecīgo blūzu”, kurā vairs nevienam uz galvas nekrīt skaidu vai cita materiāla plāksnes un no kurienes ļaudis dodas projām dzīvāki par dzīviem.

Bet es sēžu mīkstā pelēkā krēslā un gaidu Tiesas dienu. Gar acīm slīd viss, ko esmu palaidis šajā dzīvē garām, izjūtu visu, ko esmu darījis ļaunu. Kā video skatos uz visu, ko esmu darījis citiem neredzot, un par ko man bijis liels kauns. Visas manas slēptākās domas kāds ir uzfilmējis, tagad es tās visas varu aplūkot, un ne tikai es viens. To var apskatīt jebkurš. Tas mani nogalina, taču mani vairs nevar nogalināt. Par vēlu ko labot, atliek vien gaidīt Tiesas dienu. Esmu rindā kāds miljardu miljardais, tā kā Tiesas diena nepienāks tik ātri. Vēl ilgi kauns dedzinās manus vaigus un nožēla sirdi.

Reiz redzēju „Nāves blūzes” saimnieci. Šoreiz viņa bija tērpta baltā apmetnī, izkaltusi un ar izkapti, tomēr es viņu pazinu uzreiz. Mans vienīgais novēlējums jums, mani mīļie, kas lasāt šīs rindas: neticiet, ka nāve ir skaista…

   

Stāsts pirmoreiz publicēts grāmatā ”Baltie gumijnieki” (Rīga, Virtuālā Baznīca, 2003. gads).
© Lāsma Avotiņa. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/11/26/donas-margaritas-stasti-naves-bluze/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.