Laikmeta zīmes

Vilnis Bergkinds ir kristīgās organizācijas „Teen Callenge” atkarīgo rehabilitācijas centra „Jaunsēļas” kalpotājs. Viņš pats savulaik atradās dziļā alkohola verdzībā, taču Dievs Savā spēkā darīja viņu brīvu. Tāpēc arī šodien viņš spēj palīdzēt tiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kādā reiz bija pats.

****

- Cik sevi atceros no bērnības, man vienmēr bijušas labas domas un sapņi par dzīvi. Atceros, bērnudārzā mums jautāja, par ko mēs katrs dzīvē vēlētos kļūt. Pēc pārdomu brīža atbildēju, ka gribu strādāt ātrajā palīdzībā. Šodien šajā atbildē saskatu divas lietas, kas nākušas man līdzi turpmākajā dzīvē, un tās ir - kustība jeb skrējiens un cēls mērķis. Citi noteikti teiks, ka pēc rakstura un dabas esmu mierīgs, taču sirdī vienmēr esmu meklējis virzību, pārmaiņas, notikumus. Bērnību, skolas gadus aizvadīju Brocēnos, taču turpmākais dzīves skrējiens mani aizveda projām no šīs pilsētas, un daudzus gadus vēlāk, atskatoties uz dzīvi, jutos kā vētrā bez vadības atstāta, vēja mētāta laiva. Sapnis par medicīnu manā dzīvē tomēr piepildījās, un pēc medicīnas skolas beigšanas sāku strādāt par ātrās medicīniskās palīdzības feldšeri. Tas bija laiks, kad likās - visas iespējas ir man pie kājām, un nu tik uz priekšu…

Atkarība manā dzīvē ienāca diezgan agri. Jau pirms dienesta Padomju armijā kopā ar biedriem bieži „atpūtāmies” ar aliņiem un ko stiprāku. Pēc armijas un medicīnas skolas beigšanas, strādājot profesijā ar spriedzi, alkohols kļuva par „paātrinātās relaksācijas” veidu. Loģiski, ka sākās problēmas visās dzīves sfērās - darbā, ģimenē, attiecībās ar tuviniekiem. Mēģināju meklēt risinājumu savai alkohola problēmai medicīnā, kodējos. Atturēšanās perioda laikā biju atradis papildus darba vietu un domāju: „Pelnīšu naudu, iekrāšu, varēšu vairāk palīdzēt meitai”. Pēc astoņu mēnešu atturēšanās, iztukšots un pārguris „norāvos” ar lielu troksni, un visi centieni bija vējā. Bēgot pats no sevis, mainīju neskaitāmas dzīves vietas, līdz attapos kādā „pritonā” Rīgā kopā ar sev līdzīgiem atkarību vergiem. Jutu, ka esmu pietuvojies neredzamai robežai, aiz kuras viss var slikti beigties.

Centos izrauties no šīs vietas, un tas man arī izdevās ar tuvinieku palīdzību. Mana māsa tajā laikā jau bija sastapusi Dievu un lūdza par mani. Reiz viņas vīrs, kurš arī bija kristietis, aizveda mani pie kāda katoļu mācītāja, kas tajā laikā vadīja kopienu, kur bija cilvēki ar atkarībām. Toreiz, iepazinies ar piedāvāto rehabilitāciju, atteicos tajā iesaistīties, taču vēlāk vairāku gadu garumā , kad turpināju slīgt alkohola purvā, manā apziņā tomēr dziļi, dziļi pastāvēja šī iespēja. Tāpēc šodien, kad nākas sastapties ar izmisušiem atkarīgo tuviniekiem, man gribas viņus iedrošināt, ka viņu centieni nav veltīgi, pat ja acumirklī šķiet, ka tie nenes augļus. Mani tuvinieki ir bijuši labi instrumenti Tā Kunga rokās. Tieši viņi aizveda mani uz draudzi, kur Dievs mani uzrunāja. Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē. Tobrīd es biju garīgi iztukšots, pilnīgi bankrotējis, vīlies, bez dzīves jēgas. Strādāju lopkautuvē un, raugoties uz savu dzīvi un to, kur esmu, sevī domāju: „ Šī filma nav par mani! Esmu iemaldījies citā scenārijā! Viss ir ar kājām gaisā!”

Taču pēc tam, kad biju nožēloju grēkus Dieva priekšā un ieaicinājis Jēzu Kristu savā sirdī kā Kungu un Glābēju, notikumu virzība un ātrums krasi mainījās. Pirmā lieta, kuru sākumā pašam neapzinoties sajutu, bija slāpes pēc Dieva Vārda. Visur nēsāju līdz un lasīju mazo „Gideonu” izdevuma Jauno Derību. Nebija jau arī tā, ka uzreiz būtu kļuvis brīvs no alkohola. Tā bija cīņa, kur pāris mēnešu laikā atkal sajutu, ka turpinājums vecajam dzīvesveidam nebūs ilgs. Kā atbilde uz manu jautājumu: „Ko darīt tālāk?” - sekoja piedāvājums, kurš kārtējo reizi pie manis nonāca caur maniem tuviniekiem, proti, iesaistīties „Teen Challenge” programmā. Viņiem esot rehabilitācijas centrs, kurš atrodas starp Kuldīgu un Saldu. Pieņēmu lēmumu doties turp. Ceļš līdz centram bija iekšēja cīņa, kuras laikā pa galvu maisījās visādas dīvainas domas. Patiesībā ar manis paša spēkiem tas nebūtu paveicams. Prātā nāca argumenti, kāpēc es to nevaru darīt, ka tas ir neprāts, un tā tālāk. Tomēr paliku pie pieņemtā lēmuma. Tā bija Dieva žēlastība, ka es to spēju.

Kad ierados „Jaunsēļās”, biju vainas apziņas nomākts. Vainoju sevi visā, kas noticis manā un manu tuvinieku dzīvē. Šajā situācijā Dievs lietoja cilvēku, kurš tobrīd bija mans garīgais skolotājs un centra vecākais. Caur sarunu ar šo brāli Dievs man pieskārās un es piedzīvoju atklāsmi par Viņa piedošanu. Tas bija pārdabiski. Jutos kā cilvēks, kam beidzot padots skābeklis elpošanai, lai gan pirms tam es par tā trūkumu nebiju pat nojautis. Atceros pavasari, kad kā mazs bērns skatījos sev apkārt dabā un likās, ka man ir jaunas acis. Nekad iepriekš nebiju ievērojis to skaistumu, kas ir visapkārt un ir Dieva darbs. Protams, bija smagu cīņu brīži, kas, savukārt, ļāva reāli atklāt Dieva slavēšanas garīgo spēku. Vienu brīdi piefiksēju, ka problēmas man sagādā atmiņas. Diemžēl atmiņas par pagātni nebija gaišas. Sāku lūgt: „Dievs! Dod man jaunu pieredzi, jaunus cilvēkus!” Pamazām centrālo vietu manās pārdomās sāka ieņemt Dieva Vārds. Pēc dienas kārtības noteikumiem, rehabilitācijas centrā ir vairākas stundas, kurās tiek lasīta un studēta Bībele. Dieva Vārds ir augstākā autoritāte programmā. Šodien kā atbildīgais par centra dzīvi un rehabilitācijas procesu, saprotu, ka galvenais, uz ko jāvirzās, ir personīgas attiecības ar Dievu.

Aicinājumu kalpot no Tā Kunga saņēmu, kad biju pavadījis deviņus mēnešus otrajā programmas daļā, ko izgāju, dzīvojot un darbojoties kādā Talsu draudzē. Mācītājs, kurš vadīja manu otro rehabilitācijas posmu, deva uzdevumu lūgt par Dieva gribu manai nākotnei. Sākumā biju diezgan pasīvs, taču pamazām sāku nest šo jautājumu Dieva priekšā, un mēneša laikā atbilde bija rokā. Tas Kungs man rādīja, cik svarīgi ir cilvēki, kurus esmu iepazinis programmas ietvaros. Pēkšņi ieraudzīju, kāds varētu būt mans ieguldījums šajā pasākumā, un ka šī varētu būt laba vieta, lai realizētu sapņus, kurus biju pazaudējis, tumsas ceļus staigājot. Tā nu kopš 2007. gada pavasara atkal esmu „Jaunsēļās”. Gājis ir visādi. Pateicos Dievam, ka Viņš aicinādams mani kalpošanā, daudzas lietas, kurām vēlāk nācās iziet cauri, atstāja neatklātas. Šodien centrā esam divi kalpotāji, un pienākumu apjoms ir visai liels. Tagad saprotu, cik vērtīga ir uzticamu kalpotāju komanda, par ko mēs regulāri lūdzam Dievu. Savā kalpošanā redzu divus virzienus, kurus abus šodien nākas pildīt - saimniecisko darbību un garīgo darbu, apmācību, padomdošanu.

Vienmēr, gan labos laikos, gan grūtākos brīžos, Dievs ir gādājis par mūsu centra pastāvēšanu. Cilvēciski jau gribas ātrāk un vairāk, bet Tas Kungs nekad nenokavē. Redzamā daļa, protams, ir jaunā rehabilitācijas centra būvniecība, kuru esam uzcēluši no pamatiem. Bet sākums bija teltīs, vēlāk dzīvošanai pielāgotā kūtiņā. Kopš 2008. gada esam pārvākušies uz jaunās ēkas pirmo stāvu, kur, neskatoties uz to, ka ēka nav līdz galam pabeigta, apstākļi tomēr ir labāki. Mēs saprotam, ka no mūsu kā kalpotāju garīgās izaugsmes atkarīga arī programmas efektivitāte. Esam nemitīgā attīstības un mācību procesā. Katras kalpošanas sākumā, kad viss vēl tikai top un ir tik daudz ko celt un organizēt, pastāv bīstamība visā šajā rūpju pilnajā procesā pazaudēt būtisko. Dieva galvenais rūpju objekts vienmēr ir cilvēks un viņa glābšana. Šajos gados programmā ir bijuši iesaistīti daudzi cilvēki. Dievs caur „Teen Challenge” piedāvā jaunu dzīves perspektīvu, no jauna atrast pazaudēto Dieva gribu cilvēka dzīvei. Mums ir izveidojusies sadarbība ar vairākām draudzēm, kā arī ar organizāciju „Jaunatne ar Misiju”. Vienmēr esam atvērti jauniem sadarbības partneriem, kuriem ir līdzīgs aicinājums no Dieva.

Kalpošanas laikā „Jaunsēļās” Dievs mani saveda kopā ar manu tagadējo dzīvesbiedri. Par to, kā sastapāmies, laikam sanāktu atsevišķs stāsts. Tā bija Dieva vadība. Inga ir no Aizputes. Mēs no centra reizi mēnesī braucām uz dievkalpojumu Aizputes vasarsvētku draudzē. Tur tad arī es ieraudzīju savu nākamo sievu. Tas bija 2008. gada sākums, kad sākām veidot attiecības. Kā vēlāk izrādījās, arī Inga bija lūgusi To Kungu pēc dzīves drauga. Viņai priekšā stāvēja grūts lēmums doties prom no Latvijas. Inga Tam Kungam bija vaicājusi: „Kungs! Ja man nav jābrauc, tad lai notiek tā, ka mēneša laikā uzrodas cilvēks, kurš gribēs iepazīties ar mani!” Mēs salaulājāmies tā paša gada septembrī. Mūsu kāzas bija patiesa dāvana no Debesu Tēva. Nekad nebiju cerējis, ka kaut ko tādu piedzīvošu. Šodien es saprotu un redzu, ka Dievs ir tas, kurš dod īsto cilvēku blakus.

Ģimene tiešām ir kaut kas brīnišķīgs, ko Dievs man devis piedzīvot. Savā laikā šādiem sapņiem un domām biju pārvilcis treknu svītru. Mums ar Ingu ir divi puikas. Caur ģimeni Dievs man ir daudz ko atklājis par Sevi. Dieva Tēva sirdi esmu atklājis caur attiecībām ar saviem dēlēniem. Tā Kunga apgādība vienmēr ir bijusi pār mūsu ģimeni. Mēs visi dzīvojam tepat rehabilitācijas centrā, un manas ģimenes dzīve ir cieši savijusies ar centra ikdienu. Tam ir savi plusi un mīnusi. Mani puikas jau šajā vecumā redz vīrus ar paceltām rokām slavējam Dievu, viņiem tas nav nekas neparasts. Es ticu, ka savā laikā arī mani dēli kļūs par stipriem Dieva vīriem. Mīnuss ir tas, ka ir grūti kalpot tur, kur tu dzīvo, un dzīvot tur, kur tu kalpo. Problēmas un sarežģījumi ir neizbēgami.

Prātā nāk rakstu vieta no Jesajas grāmatas 49. nodaļas 1. līdz 7. pantam. Tā ir bijusi arī mana lūgšana, kad esmu saucis uz To Kungu. Tur ir par kalpa uzdevumu. Un 2. pantā ir teikts: „Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani Savā bultu somā…” Mīļais lasītāj, zini, ka tu esi spoža bulta Tā Kunga arsenālā, nevis kaut kāds sērkociņš dzīves straumes nests! Tas Kungs nekļūdās un Savas bultas raida tieši mērķī. Nešaubies un nebaiļojies! Ļaujies būt izšautam no Viņa varenā stopa, jo tikai tā tu varēsi baudīt uzvaras prieku.

Līdzīgie raksti:

• Kalpot Dievam un Latvijai
• Cilvēki iet uz elli! Es nevaru gaidīt
• Nicky Cruz. No gangstera līdz Dieva kalpam
• No elles dzīvībā
• Dieva avārijas brigāde