- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Latviešu strēlnieki (I): Pasaules kara frontēs

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 23. jūlijs 07:00 sadaļā Vēsture

Pirmais Pasaules karš, kas sākās 1914. gada 28. jūlijā, skāra lielāko daļu Eiropas. Vienā ierakumu pusē bija tā sauktās Centrālās lielvalstis - Vācija, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārija; pret tām cīnījās Antantes lielvalstis - Krievija, Francija un Lielbritānija, kurām vēlāk pievienojās ievērojams skaits citu valstu. Šis karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un „karu, kas izbeigs visus karus”.

1915. gada 1. aprīlī vācieši bija nonākuši līdz Kurzemei un strauji virzījās uz Jelgavu. 2. - 3. aprīlī Krievijas karaspēks atsita pirmo uzbrukumu Jelgavai. Kaujās īpaši izcēlās 1914. gadā izveidotie Daugavgrīvas apvienotie bataljoni, kuros pārsvarā dienēja latvieši. 7. maijā vācieši ieņēma Liepāju. Jūlijā sākās otrs vācu uzbrukums - 14. jūlijā vācieši forsēja Ventu, 17. jūlijā ieņēma Dobeli, 18. jūlijā Tukumu un Ventspili.

Vācu uzbrukumam attīstoties, Krievijas Valsts domes latviešu deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis 19. jūlijā publicēja patriotisko uzsaukumu „Pulcējieties zem latviešu karogiem!”. Jāpiezīmē, ka domu par latviešu vienību izveidošanu pirmie izteica Rīgas Politehnikuma studenti, kas bija gatavi brīvprātīgi iestāties dienestā izlūku un sakarnieku vienībās. Lai gan Krievijas valdība neuzticējās nacionālām karaspēka vienībām, tomēr, ņemot vērā smago stāvokli frontē, atļauja latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanai tika dota.

1. augustā vācieši ieņēma Jelgavu. Straujais vācu uzbrukums izraisīja Kurzemes iedzīvotāju masveida bēgšanu uz Vidzemi, Rīgu, un tālāk uz Krieviju. Šajā situācijā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks Mihails Aļeksejevs izdeva pavēli Nr. 21370, kas paredzēja no latviešu brīvprātīgajiem Rīgas aizstāvēšanai saformēt 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas strēlnieku bataljonus. 12. augustā Rīgā sākās brīvprātīgo uzņemšana. 12. septembrī vācu karaspēks ieņēma Jaunjelgavu, 23. oktobrī Ilūksti. Krievu karaspēka rokās palika vien neliels placdarms Daugavas kreisajā krastā, ko nosauca par Ikšķiles priekštilta nocietinājumu, bet vēlāk nodēvēja par Nāves salu.

Sākotnēji plānoto divu latviešu bataljonu vietā tika izveidoti trīs. To galvenais uzdevums bija aizsargāt Rīgu. 23. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons tika nosūtīts uz fronti - 1. un 4. rota uz Olaini, bet 2. un 3. rota uz dienvidiem no Babītes ezera. Bataljona pirmās cīņas notika 1915. gada 25. oktobrī pie „Mangaļu” mājām Tīreļpurvā un 29. oktobrī pie „Plakanu” mājām Misas krastos, kad strēlniekiem izdevās atspiest vācu vienības atpakaļ aiz Kurzemes robežas. 28. oktobrī Rīgas Latviešu biedrības namā notika sēru mītiņš un pirmo trīs Tīreļpurvā kritušo izvadīšana uz jaunveidojamajiem Brāļu kapiem.

26. oktobrī uz fronti devās arī 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, kas 31. oktobrī Slokas apkārtnē atsita vācu uzbrukumu. 5. novembrī kaujās Slokas - Ķemeru apkārtnē iesaistījās arī 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kā rezultātā tika izveidoti vēl pieci latviešu strēlnieku bataljoni un viens rezerves bataljons. 1915. gadā latviešu strēlnieku galvenais panākums bija frontes līnijas nostabilizēšana pie Rīgas. Šīs pozīcijas strēlnieki noturēja līdz pat 1917. gada rudenim. Stratēģiski tas bija ļoti svarīgi, jo ieņemot Rīgu, vāciešiem būtu pavērts ceļš uz Krievijas galvaspilsētu Petrogradu.

Karadarbība Rīgas frontē atsākās 1916. gada 21. martā, kad 1. un 2. latviešu strēlnieku bataljoni pārrāva vācu pozīcijas pie Rīgas - Bauskas šosejas Ķekavas apkārtnē, taču lielāks Krievijas karaspēka uzbrukums nesekoja. Kaujas pie Ķekavas atsākās 16. - 22. jūlijā. Tajās pirmo reizi piedalījās visi latviešu bataljoni, izņemot 5. Zemgales bataljonu, kas cīnījās pie Olaines un 3. Kurzemes bataljonu, kas cīnījās Nāves salā.

1916. gada vasarā latviešu strēlnieku bataljonos bija ap 11 500 karavīriem, galvenokārt latvieši (10 278). Taču bija arī citu tautību pārstāvji no Kurzemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām - igauņi (402), krievi (192), lietuvieši (174), poļi (128), vācbalti (25). No visa strēlnieku bataljonu personālsastāva 2522 bija brīvprātīgie, 6567 pārcelti no citām Krievijas armijas daļām, bet 2318 mobilizēti.

1916. gada 8. oktobrī Nāves salā notika vācu gāzu uzbrukums, kas bija pirmais un lielākais šāda veida ieroču pielietojums Latvijā. Tomēr 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam izdevās astoņas dienas noturēties Nāves salā, jo viņi bija saņēmuši pavēli nosargāt placdarmu par katru cenu. Pēc šīm kaujām 1916. gada 4. novembrī latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem un izveidoja divas latviešu strēlnieku brigādes. Par brigāžu komandieriem iecēla ģenerālmajorus Andreju Auzānu un Augustu Misiņu. 6. decembrī pie abām strēlnieku brigādēm tika izveidotas lazaretes un dezinfekcijas nodaļas.

1. Latviešu strēlnieku brigādē (komandieris A. Misiņš) ietilpa:

  • 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks. Pulka komandieri - pulkvežleitnants Rūdolfs Bangerskis, pulkvedis Georgs Karlsons, pulkvežleitnants Fridrihs Briedis.
  • 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks. Komandieri - pulkvedis Jānis Francis, kapteinis Roberts Kļaviņš (v.i.), pulkvežleitnants Eduards Pēteris Pauls, pulkvedis Rūdolfs Bangerskis (v.i.), pulkvedis Mārtiņš Peniķis.
  • 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks. Komandieris - pulkvedis Jānis Kalniņš.
  • 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks. Komandieri - pulkvežleitnants Eduards Pēteris Pauls, pulkvedis Ansis Zeltiņš, pulkvedis Rūdolfs Bangerskis (v.i.).

2. Latviešu strēlnieku brigādē (komandieris A. Auzāns) ietilpa:

  • 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks. Komandieris - pulkvedis Jukums Vācietis.
  • 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Komandieri - pulkvedis Ansis Lielgalvis, pulkvežleitnants Andrejs Krustiņš, pulkvežleitnants Krišjānis Berķis.
  • 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks. Komandieri - kapteinis K. Baltiņš, pulkvedis Andrejs Auzāns, pulkvedis Kārlis Goppers, pulkvedis Gustavs Mangulis.
  • 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks. Komandieri - pulkvežleitnants Jānis Imaks, pulkvedis Gustavs Francis, pulkvežleitnants Pēteris Avens.
  • Rezerves strēlnieku pulks. Komandieri - kapteinis Kārlis Cināts, pulkvedis Kārlis Goppers, pulkvedis Jānis Francis.

Kopumā astoņos strēlnieku pulkos dienēja aptuveni 40 000 karavīru.

Katra latviešu strēlnieku pulka štatā bija 2497 cilvēki, no tiem 1854 ierindnieki, 7 kara ierēdņi un ārsti, pārējie - virsnieki. 1916. gada 3. decembrī abas latviešu brigādes apvienoja vienā divīzijā ģenerāļa Augusta Misiņa vadībā. Divīzijai pievienojās rezerves pulks Valmierā, kura uzdevums bija jauniesaukto apmācīšana un zaudējumus cietušo divīzijas daļu papildināšana ar cilvēkresursiem. Pirms Ziemassvētku kaujām divīzijas sastāvā dienēja 35 000 strēlnieku un 1000 virsnieku, rezerves pulka personālsastāvs svārstījās no 10 - 15 tūkstošiem cilvēku.

Visslavenākās strēlnieku cīņas norisinājās no 1917. gada 5. - 11. janvārim (pēc vecā stila no 1916. gada 23. - 29. decembrim), kad Krievijas12. armijas virspavēlniecība izplānoja Jelgavas (Mītavas) operāciju. Tās mērķis bija straujā uzbrukumā ieņemt lielāko daļu Zemgales. Par uzbrukuma vietu Rīgas frontē tika izvēlēts purvains apvidus starp Babītes ezeru un Olaini, tā sauktais Tīreļpurvs. Šīs cīņas vēsturē iegājušas ar nosaukumu Ziemassvētku kaujas.

Ziemassvētku kaujās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Pēc pulkveža Fridriha Brieža ieteiktā plāna, bija paredzēts dot triecienu uzreiz divās vietās. Taču gaidītā artilērijas atbalsta nebija, ejas plašajos dzeloņdrāšu laukos bija nepilnīgas un latviešu karavīri bija spiesti skriet tieši pretī vācu ložmetēju ligzdām. Īpašu varonību strēlnieki parādīja ieņemot un noturot virsotni, sauktu par Ložmetējkalnu. Galu galā vācu nocietinājumus izdevās pārraut un ieiet vairākus kilometrus ienaidnieka aizmugurē, taču armijas vadība neizmantoja šos panākumus, lai izvērstu spēcīgu uzbrukumu. Vēlāk, 1917. gada 22. - 31. janvārī notika tā sauktā Janvāra kauja, kuras laikā vācieši centās atgūt Ziemassvētku kauju laikā zaudētās pozīcijas.

Ziemassvētku un Janvāra kaujās strēlnieki izrādīja lielu varonību, taču cieta arī smagus zaudējumus. Krievijas armija šo kauju laikā pazaudēja 26 000 karavīru, no tiem 9000 bija strēlnieki - trešā daļa no visiem strēlnieku spēkiem. Kauju neveiksmīgā vadība radīja aizvien lielāku neapmierinātību ar armijas virspavēlniecību. Izplatījās baumas par nodevību pret latviešu formējumiem. Tāpēc pēc Februāra revolūcijas lielākā daļa latviešu strēlnieku bija gatavi atbalstīt boļševikus, kas solīja izbeigt karu un atļaut Krievijas impērijas tautām veidot neatkarīgas valstis vai autonomijas.

No 1917. gada 7. -11. aprīlim 290 strēlnieku pulku priekšstāvji Rīgā izveidoja pirmo Latviešu strēlnieku pulku izpildkomiteju (Iskolastrelu), kur, atšķirībā no krievu daļām, strēlnieki un virsnieki darbojās kopā. Par Iskolastrela priekšsēdētāju kļuva kapteinis Voldemārs Ozols. Rakstnieka un strēlnieka Kārļa Skalbes ideju iespaidā tika pieņemta rezolūcija par Latvijas autonomiju, savukārt boļševiku ietekmēts Iskolastrels 30. maijā pieņēma rezolūciju par varas pāriešanu padomju rokās. Jūlijā apvienotās krievu un latviešu pulku komitejas nostājās opozīcijā 12. armijas Zaldātu deputātu padomes izpildkomitejai (Iskosolam), kas atradās meņševiku kontrolē.

1917. gada 1. septembrī Vācijas karaspēks sāka uzbrukumu Rīgas - Daugavpils frontē un forsēja Daugavu pie Ikšķiles. 2. septembrī 1. Latviešu strēlnieku brigāde no Olaines atkāpās uz Rīgu, bet 2. brigāde 26 stundas noturēja pozīcijas pie Mazās Juglas. Pateicoties tam, 12. armija neiekļuva aplenkumā un paspēja atkāpties no Rīgas. Atkāpās arī latviešu strēlnieku pulki. Sākās strēlnieku kauju un slavas ceļš Krievijā.

Kas tad īsti bija latviešu strēlnieki? Tie bija patriotiski noskaņoti brīvprātīgie, lielākoties jauni puiši, kas izcēlās ar Krievijas armijā nepieredzētu kaujas sparu un cīņas drosmi. To bija spiesta novērtēt arī Krievijas armijas vadība, daudzus strēlniekus apbalvojot ar visu pakāpju Jura krustu, kā arī citiem augstiem Krievijas impērijas militārajiem apbalvojumiem. Tā laika starptautiskajā presē un radošu ļaužu izteikumos par strēlniekiem teikts: „Viens strēlnieks ir tikpat vērts, cik viņš pats sver zeltā” un „Strēlnieki ir kā ozoli - viņi nevis lokās, bet lūzt”.

Tomēr strēlnieku patriotisms nebija vērsts cara valdības un Krievijas impērijas atbalstam. Varonību kauju laukos strēlnieki spēja parādīt tikai tāpēc, ka cīnījās par savas dzimtenes Latvijas atbrīvošanu no vācu iebrucējiem un līdz ar to arī no ienīstās vietējo vāciešu kundzības. Strēlnieku sarunās, dziesmās un lozungos dominēja nacionālas jūtas, ticība tautas labākai nākotnei, vēlēšanās pēc apvienotas un brīvas Latvijas. Latviešu strēlnieki, lai arī valkāja krievu uniformu, uzskatāmi par pirmo nacionālo latviešu tautas karaspēku. Strēlnieku 1. Pasaules kara cīņas reizē bija arī cīņas par Latvijas brīvību. Pēc neatkarības izcīnīšanas strēlnieku varoņdarbs tika augstu novērtēts jaunajā Latvijā, daudziem Pasaules kara varoņiem piešķirot Lāčplēša ordeni.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/07/23/latviesu-strelnieki-i-pasaules-kara-frontes/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.