11
Vislielākā vasarsvētku denominācija pasaulē ir Dieva Asamblejas (Assemblies of God). Tās aptver 150 nacionālas draudžu apvienības 213 valstīs un teritorijās. Ik nedēļu 300 000 Dieva Asambleju mācītāji un kristīgie darbinieki kalpo 64 miljoniem ticīgo visā pasaulē. Dieva Asamblejas ierindojas starp sešām lielākajām kristīgajām denominācijām pasaulē.
Dieva Asambleju pirmsākumi meklējami Azusa ielas garīgajā atmodā, kas 1906. gadā sākās Losandželosā, ASV. Daži no šīs atmodas garīgajiem aspektiem tā laika tradicionālajām konfesijām nebija pieņemami, tāpēc atmodas dalībniekiem nācās veidot jaunas ticīgo kopienas ārpus jau esošajām draudžu organizācijām. Tā visā Amerikā radās simtiem jaunas vasarsvētku draudzes. Daļa no tām apvienojās Apustuliskās ticības kustībā (Apostolic Faith Movement).
1914. gada sākumā daudzi vasarsvētku draudžu kalpotāji un laji sāka izjust nepieciešamību nostiprināt atmodas rezultātus, apvienojoties kopējā apvienībā. 1914. gada aprīlī 300 delegāti no 20 ASV pavalstīm un vasarsvētku misijām Ēģiptē un Dienvidāfrikā sanāca uz draudžu konferenci Hotspringsā, Arkanzasā. Tika izveidota draudžu savienība, kas ieguva nosaukumu Amerikas Savienoto Valstu Dieva Asambleju Ģenerālkonference. Par tās pirmo priekšsēdētāju ievēlēja E. N. Belu. Tomēr tā laika rasu aizspriedumi un kultūras atšķirības neļāva daudziem afroamerikāņu draudžu līderiem pievienoties Dieva Asamblejām. Šajā situācijā populārais melnādaino draudžu bīskaps Čārlzs Herisons Meisons nodibināja citu vasarsvētku denomināciju - Dieva Draudzi Kristū (Church of God in Christ).
Drīz vien atsevišķi Dieva Asambleju darbinieki doktrināru atšķirību dēļ atstāja ASV Dieva Asamblejas un sāka veidot neatkarīgas vasarsvētku draudzes dažādās pasaules zemēs. 1919. gadā tika izveidota Kanādas Vasarsvētku Asambleja. Lielbritānijas Dieva Asamblejas izveidojās 1924. gadā, un tām savukārt bija liela ietekme uz Austrālijas Kristīgo draudžu savienības rašanos. 1937. gadā šī savienība apvienojās ar 1929. gadā dibināto Kvīnslendas Dieva Asambleju vienotā Austrālijas Dieva Asamblejā. 1925. gadā Dieva Asamblejas tika nodibinātas Dienvidāfrikā. Misijas darbs notika arī Indijā, Japānā, Ķīnā un Ēģiptē.
Viena no vasarsvētku kustības, tostarp Dieva Asambleju, īpatnībām bija tā, ka jau kopš to dibināšanas kalpošanas darbā aktīvi iesaistījās sievietes, kas darbojās kā misionāres un evaņģēlistes, vēlāk arī kā draudžu mācītājas. Pēc 1939. gada Dieva Asamblejās sāka ordinēt arī afroamerikāņu kalpotājus, taču rasu segregācija pilnībā tika pārvarēta tikai 1965. gadā, kad Ģenerālkonference pieņēma deklarāciju pret rasismu un diskrimināciju. Līdz 1967. gadam Dieva Asamblejas, līdzīgi vairumam vasarsvētku denomināciju, neatzina kristīgu cilvēku piedalīšanos karos, kā dēļ to uzskatīja par vienu no tā sauktajām miera baznīcām. Arī vēl šodien Dieva Asamblejas sniedz doktrināru un morālu atbalstu ikvienam kristietim, kas savas sirdsapziņas dēļ nostājas pacifisma pozīcijās.
Doktrināri Dieva Asamblejas mācība un ticības apliecība veidojusies klasiskās vasarsvētku un evaņģēlisko kristiešu mācības kontekstā. Dieva Asamblejas atzīst Trīsvienību un Bībeli uzskata par Dieva iedvesmotu un nekļūdīgu ticības un dievišķās vadības avotu. Kristība ar pilnīgu pagremdēšanu ūdenī tiek uzskatīta par Kristus pavēli un tiek saprasta kā ārēja zīme iekšējai cilvēka pārmaiņai. Tāpat par Kristus pavēli tiek uzskatīts Svētā Vakarēdiena sakraments. Lielu uzmanību savā kalpošanā Asamblejas pievērš Kristus Lielās Pavēles piepildīšanai un pasaules evaņģelizēšana tiek uzskatīta par baznīcas galveno sūtību.
Līdztekus vispārkristīgām doktrīnām Dieva Asamblejas sludina arī klasiskās vasarsvētku draudžu doktrīnas. Tā ir mācība par Svētā Gara kristību kā atsevišķu garīgu piedzīvojumu, kas dod kristietim spēku dzīvot kristīgu dzīvi un kalpot Dievam. Kā zīme Svētā Gara kristībai ir spēja runāt citās valodās jeb mēlēs. Tāpat Dieva Asamblejas māca, ka visas Svētā Gara dāvanas, tostarp dievišķā dziedināšana, Kristus draudzē darbojas arī šodien.
1988. gadā vairākas nacionālās Dieva Asamblejas apvienojās Vispasaules Vasarsvētku Dieva Asambleju Sadraudzībā (WAGF). Iniciators bija toreizējais ASV Dieva Asambleju Ārzemju misijas direktors Filips Hogans, un Sadraudzības sākotnējais mērķis bija koordinēt evaņģelizācijas darbu pasaulē. Hogans tika ievēlēts par pirmo šīs organizācijas priekšsēdētāju. Sadraudzība apvieno dažādu valstu Dieva Asambleju nacionālās padomes kopīgam darbam. Katrai nacionālajai padomei ir sava vadība, tā ir autonoma un neatkarīga organizācija, kuras līdzdalība Vispasaules Sadraudzībā šo neatkarību neierobežo. Lai arī Vispasaules Dieva Asamblejas akceptējušas noteiktas ticības apliecības vadlīnijas, kas kopīgas visām kopienām, tomēr katrai nacionālajai nodaļai ir tiesības formulēt arī savas īpašās doktrinārās nostādnes.
WAGF darbu vada Izpildpadome. Tās locekļi pārstāv dažādus pasaules reģionus un tos ievēl Ģenerālā asambleja, kurā pārstāvētas visas dalībvalstis un organizācijas. Ģenerālā asambleja ievēl arī WAGF priekšsēdētāju, vicepriekšsēdētāju un sekretāru. Nacionālajos un zemākos līmeņos Dieva Asamblejas īsteno tā saukto draudžu vadības prezbiterisko politiku, kad katras vietējās draudzes darbu vada prezbiteru jeb vecāko padome. Šajā strukturālajā pārvaldes modelī draudžu neatkarība tiek apvienota ar garīgu uzraudzību apgabala un nacionālās padomes līmenī.
WAGF Palīdzības un attīstības aģentūra (WAGRA) koordinē žēlsirdības kalpošanu, kas sniedz palīdzību kara un dabas katastrofu upuriem ar pārtiku, apģērbu, dzeramo ūdeni, medikamentiem. Sadraudzībai ir arī sava misijas organizācija, kas izsūta misionārus uz daudzām pasaules valstīm. Dieva Asambleju misijas programma paredz izveidot neatkarīgas baznīcas organizācijas ar savu pārvaldi katrā valstī vai teritorijā visā pasaulē. Šobrīd Dieva Asamblejas darbojas 213 valstīs. Ik dienas Asambleju draudzēm pievienojas 5000 jauni locekļi. Trešā lielā joma, kurā kalpo Dieva Asamblejas, ir garīgās izglītības darbs. WAGF pārraudzībā ir turpat 900 Bībeles skolas, vairāk nekā 1100 tālākās izglītības programmas un aptuveni 40 semināri ārpus ASV. Savukārt pašā Amerikā Dieva Asambleju paspārnē darbojas astoņas universitātes, desmit Bībeles koledžas, Teoloģijas seminārs un vairāk nekā 800 vispārizglītojošo kristīgo skolu.
Kaut arī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība ir citas vispasaules vasarsvētku denominācijas - Starptautiskās Dieva Draudzes - dalībniece, tomēr vasarsvētku draudžu pirmsākumi mūsu zemē saistīti tieši ar Dieva Asambleju vārdu, jo misionārs Džems Grēviņš, kas 1926. gadā ieradās Latvijā, bija beidzis Dieva Asambleju garīgo semināru. Taču Latvijas vasarsvētku draudzes nekad nav pievienojušās Dieva Asambleju draudžu pulkam, un arī šodien Latvijas vārds nav sastopams WAGF biedru sarakstā. Neskatoties uz to, pēdējos gadu desmitus daudzi Dieva Asambleju misionāri kalpojuši un turpina kalpot Latvijā gan draudzēs, gan kā pasniedzēji garīgajās mācību iestādēs, gan citur.
Būdama starptautiska kustība, kas ievēro katras tā dalībnieka neatkarību un autonomiju, Dieva Asambleju draudzes tomēr ir vienotas savā ticības pārliecībā un kopīgajā vēsturē. Īstenojot konsekventu ārmisijas darbu un uzturot sekmīgas partnerattiecības ar citām vasarsvētku draudžu apvienībām, Dieva Asamblejas ir kļuvušas par patiesu vispasaules kustību.
Izlasīju Frenka Bartlemena grāmatu par Azusa ielas atmodu. Viņš gan nebija īpašā sajūsmā par atmodas iekonservēšanu cilvēku radītās organizācijās.
Visas atmodas ar laiku beidzas. Un, kad tās ir beigušās, cilvēki, kas nākuši pie Kristus to laikā, parasti izveido kādu denomināciju, kas vēlāk institucionalizējas. Tad Dievam atkal jāmeklē citi, lai varētu nākt jauna atmoda. Varbūt bēdīgi, bet tā diemžēl noticis visā kristietības vēsturē.
Cik esmu sapratis, Dievs mums deva šīs atmodas ne vienkārši tāpēc, lai laiku pa laikam atsvaidzinātu kristietību, bet gan, lai atjaunotu Draudzes vienotību. Īstenībā, ja salīdzinām ar Apustuļu Darbu grāmatu, tad sanāk, ka atmoda nav nekas ekskluzīvs, bet gan normāla Draudzes ikdiena. Taču tas nevar tā būt sašķeltā Draudzē. Pārsvarā visu atmodu aprakstos redzams, ka nevienprātība attiecībā uz doktrīnām vai nu tiek nolīdzināta zem dievišķās autoritātes, vai samilzt un kļūst par iemeslu atmodas noslāpšanai. Brāļiem no pentakostālajām asamblejām jākļūst garīgi pieaugušiem un jāsaprot, ka viņi nevar novērsties no pārējiem (vecajās konfesijās ieslodzītajiem) un piesavināties visu Gara kalpošanu sev tikai tāpēc, ka pārējie to neatzīst. Protams, ir ļoti grūti kalpot un pat vienkārši būt sadraudzībā ar tiem, kuri neatzīst visai būtiskas un svarīgas patiesības (piemēram, Svētā Gara kristību), taču tas nedrīkst būt par iemeslu, lai nodalītos no viņiem. Tieši otrādi – Svētajā Garā pagremdētajiem būtu jābūt stiprākiem un izturīgākiem mīlestībā panest tos, kuri ticībā vēl vāji, jāsmeļas spēks no Svētā Gara, lai kalpotu pārdabiskā, dievišķā mīlestībā visiem brāļiem. Tas nav cilvēkam pa spēkam, bet Dievs mums var dot tādu pārdabisku mīlestību, kas spēj pārvarēt arī nepārvaramās konfesionālās barjeras. Svētā Gara harizmas nav domātas, lai uz to pamata celtu atsevišķas draudzes, bet gan, lai tās izmantotu kā darbarīkus Kristus Miesas celtniecībā. Tātad harizmas ir darba rīki, nevis pamatakmeņi.
Visam Tevis teiktajam varu piekrist. Kas attiecas uz vadības līmeni, tad pentakostu (vasarsvētku) draudzēs kopt sadraudzību ar citu konfesiju pārstāvjiem un iesaistīties kopīgos kalpošanas projektos problēmu nav. Laju līmenī tādas vienā otrā gadījumā varētu rasties, īpaši reģionos. Bet tā mēdz būt arī citās konfesijās. Kas attiecas uz neopentekostālajām (harizmātiskajām) draudzēm, tad te problēma varētu būt līderu ambīciju dēļ. Diemžēl dažkārt tādi līderi pat nesadarbojas ar citām vasarsvētku novirziena draudzēm.
Taču nevar akmeni mest tikai pentakostu/harizmātu dārziņā. Tu daudz esi redzējis ekumeniskos dievkalpojumus, uz kuriem būtu aicināti pentakostu/harizmātu pārstāvji? Un, ja ir, tad pat bīskapi sēž zālē kā vienkārši laji, kamēr tā saukto tradicionālo konfesiju pārstāvji sēž goda vietā pie altāra. Nevajag mums to godu, bet tas tomēr parāda attieksmi pret “mazajiem brāļiem”.