23
Pukšķītis bija sprauns ežu jaunulis. Viņš dzīvoja kādas Rīgas savrupmājas dārzā. Te viņam bija sava mājiņa, no kurienes viņš ik rītu un vakaru devās apgaitā, lai pārbaudītu, vai viņam uzticētajā teritorijā viss kārtībā. Pukšķīša valstība bija dārzs, kamēr lielajā mājā saimniekoja Cilvēks. Pukšķītis, protams, bija viņu redzējis, tomēr pēc tuvākas draudzības ar divkāji netiecās, jo, ko var zināt no tik liela zvēra. Reizēm gan Cilvēks mēdza aktīvi darboties arī Pukšķīša valstībā un tad mazais ežuks centās netrāpīties viņam acīs. Tā nu viņu abi - Pukšķītis un Cilvēks - dzīvoja savā zaļajā karaļvalstī.
Tajā liktenīgajā vakarā Pukšķītis nolēma kārtējo reizi apstaigāt savus īpašumus. Lēnā gaitā viņš devās cauri garajai zālei . Nonācis līdz mājas stūrim Pukšķītis pamanīja Cilvēku, kas tumsā rosījās dārzā. Tā nu gan nav vēlama tikšanās! - nodomāja Pukšķītis un steigšus centās aizbēgt no divkāja, kurš vakara krēslā izskatījās divtik liels un bīstams. Pēkšņi gaisā nosvilpa kaut kas smags. Šķita, ka briesmīgaiss trieciens pāršķēlis Pukšķīša augumu uz pusēm. Vēl īsti neapjēgdams, kas noticis, Pukšķītis apstājās kā zemē iemiets. Tikai tagad viņš pamanīja, ka līdzās zālē mētājās milzīgs akmens, gandrīz tikpat liels, kā viņš pats. Un tad Pukšķītis pamanīja vēl ko šausmīgāku. Zālē stāvēja Cilvēks, kas, noliecies pie zemes, draudīgi cēla otru akmeni. Vēl viens briesmīgs trieciens un Pukšķīša pasaule sašķīda tūkstoš spožās dzirkstelēs. Trešo akmeni Pukšķītis vairs nepamanīja. Kad tas ar visu spēku ietriecās mazajā augumiņā, ežuks spalgi iebrēcās šausmās un neizturamajās sāpēs, kas viņu plosīja.
Ar uzvaras saucienu Cilvēks tuvojās Pukšķīša trīcošajam ķermenītim. Taču, ieraugot, kam trāpījis, Cilvēks saguma un viņa uzvaras prieks pārvērtās asarās. Ne jau Pukšķītim viņš bija metis šo akmeni. Tas bija domāts lielajai žurkai, kas pēdējā laikā nelūgta mēdza apciemot Cilvēka īpašumu un bija pat izgrauzusi vairākus caurumus mājas sienā. Vakara krēslā Cilvēks bija Pukšķīti noturējis par žurku. Tagad nu viņš centās glābt, kas vēl glābjams. Cilvēks pacēla Pukšķīša mazo augumiņu, ienesa to mājā, noguldīja uz sedziņas un nolika priekšā bļodiņu ar pienu. Dzer, draudziņ, dzer, - ar asarām acīs Cilvēks mudināja ežuku. Taču ievainojumi bija pārāk smagi un mazā radībiņa, asinīm no mutes lēnām plūstot, spēja vien norīt dažus malkus.
Pukšķītis aizgāja nākamās dienas pusdienlaikā. Nu sāpes bija rimušas un viņš jutās atvieglots un brīvs. Cilvēks apglabāja Pukšķīša nedzīvo ķermenīti dārzā, kas līdz šim bija bijusi mazā ežuka karaļvalsts. Tagad pār Pukšķīša kapu liecas kāda zaļa krūma kuplie zari, kuru paēnā Pukšķītim lemts atdusēties mūžīgā mierā.
****
Diemžēl šis ir patiess stāsts. Kāds teiks: tā gadās! Pasaule ir nežēlīga un neviens nav pasargāts no kļūdām. Reizēm mums gadās pastrādāt lietas, ko vēlāk rūgti nožēlojam, un bieži vien šo kļūdu rezultātā cieš kāds cits. Šoreiz nepalaimējās ežukam. Tā jau tas ir, tomēr šis un tamlīdzīgi gadījumi mudina mūs apstāties savā trakajā ikdienas skrējienā un padomāt, vai mūsu rīcību bieži vien nenosaka acumirkļa impulsi, kuru iespaidā pieņemam nepārdomātus, impulsīvus lēmumus. Vai nav tā, ka nereti mēs vispirms rīkojamies un tikai tad domājam par sekām? Taču visbiežāk tad jau ir par vēlu…
Šis ir veltījums visiem mūsu mazajiem brāļiem, kas ik dienas iet bojā cilvēku nežēlības, aizmāršības vai vienkārši liktenīgas kļūdas dēļ, tiek sabraukti vai sadeg kūlas ugunsgrēkos. Piedodiet mums nelgām, kas sevi uzskatām par radības kroni, ka neesam spējuši būt pietiekami gudri un saprātīgi, lai pasargātu tos, par kuriem rūpēties, un kurus kopt un sargāt Dievs mums uzticējis.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
