- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Referenduma mācības

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 12. marts 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

18. februāra tautas nobalsošanā mums izdevās nosargāt latviešu valodas tiesības būt vienīgajai oficiālajai zemē, ko sauc par Latviju. Tagad, kad no šī notikuma pagājis zināms laiks, varam apsēsties un mierīgi padomāt, ko mums atklāj un māca referenduma iznākums. Neapšaubāmi lielākais ieguvums ir tas, ka reizēm tik politiski kūtrie un vienaldzīgie latvieši šoreiz spēja apvienoties, lai aizstāvētu sev tik svētu un pašsaprotamu lietu kā latviešu valodas tiesības brīvi attīstīties vienīgajā vietā uz pasaules, kur tas iespējams. Šis fakts pierāda, ka spējam aizmirst sarūgtinājumu, strīdus un nesaskaņas, kad jācīnās par patiesi fundamentālām un eksistenciālām vērtībām. Nepatīkamais pārsteigums ir Latgales balsojums un arī tas, ka par otru valsts valodu nobalsoja 25% no tiem, kas piedalījās referendumā. Tas nav maz un liek domāt, ka krievvalodīgo integrācija 20 gadu laikā tā arī nav notikusi un lielākā daļa krievu joprojām dzīvo pašu izveidotā valodas rezervātā. Tie daži „labie krievi”, kurus tik bieži intervē latviešu plašsaziņas līdzekļi, ir patīkams, taču rets izņēmums.

Jau nākamajā dienā pēc referenduma daudzi politologi, sabiedrības pārstāvji un politiķi viens par otru skaļāk nāca klajā ar paziņojumiem, ka nevajag tautas nobalsošanas rezultātus uztvert kā latviešu uzvaru, bet nepieciešams dialogs ar krievu kopienu. Doma it kā pareiza, taču… katra kopiena ar dialogu saprot pavisam ko citu. Krievi to vispirms uztver kā latviešu piekāpšanos nacionālajā jautājumā. Kā piemērs tiek minēta iespēja pašvaldībās rakstīt iesniegumu un saņemt atbildi krievu valodā, zāļu anotācijas aptiekās, pareizticīgo Ziemassvētku atzīšana par valsts svētkiem, bet dažam gribētos, lai uz cīsiņu iepakojuma būtu rakstīts arī „sosiski”. Lindermans & Ko cerēja ne jau uz uzvaru referendumā, bet gan „piespiest latviešus uz dialogu”. Savukārt latvieši no dialoga sagaida krievu gatavību kopā ar latviešiem integrēties vienotā politiskā nācijā uz latviešu valodas un vērtību pamata. Tādejādi visas runas par dialogu ir tikai tukša retorika, jo neviena puse nav gatava piekāpties. Latvieši to vienkārši nevar atļauties, bet krievi savu lielas tautas ambīciju dēļ to nevēlas.

Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka līdzšinējā integrācijas politika cietusi neveiksmi, un lielā mērā tā noticis latviešu pārāk liberālās attieksmes dēļ. Ja Pirmās republikas laikā liberālisms mazākumtautību politikā deva labu rezultātu, tad pēc 50 padomju gadiem mūsdienu Latvijā tas izrādījies vairāk postošs nekā sabiedrību vienojošs. Pat daudzi Krievijas eksperti atzīst, ka Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, izņemot, protams, pašu Krieviju un tās satelītvalsti Baltkrieviju, kur krievu minoritātei ir tik plašas tiesības. Taču tieši šeit krievi parāda vislielāko neapmierinātību un tieši no Latvijas nāk visniknākie krievu radikāļi, kas jauc politisko gaisotni ne vien pie mums, bet visā Eiropā. Acīmredzot krievi mūsu liberālismu novērtējuši nevis kā pretimnākšanu un labas gribas žestu, bet vājuma izpausmi. Valstīs, kur krievu minoritātei ne tuvu nav tādas tiesības kā Latvijā, šādi referendumi nenotiek un krievi drīzāk izvēlas pamest valsti nekā rīkot protesta akcijas.

Otra lielākā kļūda šajos 20 gados ir konsekvents valsts politikas trūkums, lai no kopējās krievvalodīgo masas nošķirtu citu tautību cilvēkus, veicinot to nacionālās pašapziņas atdzimšanu. Ir vispārzināms, ka padomju laikā cilvēkam, kurš dzīvoja ārpus savas etniskās teritorijas, bija liegta izglītības un kultūras autonomija dzimtajā valodā. Izņēmums, protams, bija krievi. Tādejādi, piemēram, tiem daudzu tautību padomju pilsoņiem, kas dažādu vēsturisku un politisku peripetiju dēļ apmetās uz dzīvi Latvijā, vajadzēja izvēlēties - vai nu savu turpmāko dzīvi saistīt ar latviešu valodu, vai arī runāt krievu mēlē. Saprotams, vairākums izvēlējās otro iespēju, jo latviešu valodu vajadzēja apgūt no nulles, bet krieviski vairāk vai mazāk runāja ikviens PSRS iedzīvotājs. Trešās atmodas gados nacionālās pašapziņas atdzimšana skāra ne vien latviešus, bet arī citas šeit dzīvojošās tautības. Radās mazākumtautību kultūras organizācijas, tomēr daudzās no tām sarunvaloda joprojām palika krievu, jo dzimtā valoda augstākminēto iemeslu dēļ bija zaudēta un to nācās apgūt no jauna. Te nu iniciatīvu vajadzēja uzņemties valstij, lai palīdzētu mazākumtautībām izrauties no krievu valodas ietekmes. Diemžēl tas netika izdarīts, cerot, ka mazākumtautību pašas tiks galā ar savas nacionālās identitātes nostiprināšanu. Rezultātā „krievu tiesību” aizstāvji šobrīd visas Latvijā dzīvojošās mazākumtautības uzskata par krieviem pēc būtības.

Trešā Latvijas valsts lielā kļūda aizvadītajos gados ir Latgales nostādīšana „bārenītes” lomā. Tomēr vislielākā kļūda ir Latgales pierobežas iedzīvotāju atstāšana bez latviskās informatīvās telpas. Tā ir absurda situācija, ka nacionālas valsts noteiktos reģionos nav tehniski iespējams uztvert nacionālos TV un radio kanālus. Šāda situācija 90. gados bija daudzviet Latgalē un ne tikai. Līdz ar digitalizāciju šī lieta ir puslīdz sakārtota, taču daudzi pierobežas iedzīvotāji nemaz vairs nevēlas skatīties un klausīties latviešu elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, jo ilgus gadus atradušies citu valstu informatīvās telpas ietekmē. Rezultātā uz jautājumu, kas ir Latvijas prezidents, viens otrs pierobežas skolnieks atbild, ka… Putins! Situācija ir steidzami jālabo un pierobežas rajonos iedzīvotājiem digitālajai uztveršanai paredzētos dekoderus jāapmaksā no valsts līdzekļiem. Pretējā gadījumā mēs riskējam šos cilvēkus pazaudēt uz visiem laikiem, turklāt šāds stāvoklis draud arī ar seperātisma tendenču pastiprināšanos. Jau tagad dzirdēts, ka latgalis Jānis, kas visticamāk ikdienā runā krievu mēlē, kopā ar kaimiņu Ivanu vakaros dzerot šņabi apspriež, ka Latgalei vajadzētu atdalīties no Latvijas un pievienoties Krievijai vai vismaz pieprasīt autonomiju. Uz šīs nots labprāt spēlē arī krievu nacionālisti, cenšoties pretstatīt latgaliešus citiem latviešiem.

Jāņem vērā arī tas, ka vairākos pierobežas rajonos iedzīvotāju etniskais sastāvs ir teju pilnīgi krievisks, citos dzīvo gandrīz tikai baltkrievi. Pirmās republikas laikā šo problēmu risināja pierobežā latviešiem piešķirot zemi uz atvieglotiem noteikumiem, dodot zemniekiem lētus kredītus, nometinot šeit robežsargu ģimenes no citiem valsts reģioniem un tādejādi padarot vidi latviskāku. Arī Daugavpilī bija izvietotas karaspēka daļas, kas ievērojami pārmainīja pilsētas nacionālo un etnisko seju. Diemžēl padomju vara sekoja šim piemēram un pilsētā izmitināja gan armijas daļas, gan viesstrādnieku tūkstošus. Rezultātā šodien Daugavpilī latviešu palikuši vien nepilni 20%. Turklāt viņi ir politiski mazaktīvi un baidās atklāti paust viedokli nacionālajā jautājumā. To pierāda arī referenduma dienas, kad lielākā daļa uzrunāto Daugavpils latviešu atteicās paust savu viedokli. Savukārt pilsētas krievu iedzīvotāji bija neslēpti agresīvi. Viens teica, ka krievu valodai vienkārši jābūt valsts valodai, citādi neko te nevarot saprast. Cits sūkstījās, ka uz ielām visur redzami tikai vācu (!) uzraksti. Kad žurnāliste iebilda, ka tie ir latviešu valodā, vīrelis atcirta: tas taču ir viens un tas pats! Bet kāda Daugavpils laikraksta redaktors piebilda - viņam esot nepatīkami, ka uz ielām neredzot uzrakstus kirilicā.

Liela loma ceļā uz Latgales ciešāku piesaistīšanu kopējām Latvijas mājām būtu oficiāla statusa piešķiršana latgaliešu valodai, kas taču arī ir viena no latviešu valodas literārajām formām. To varētu noteikt par reģionālo valodu. Citādi iznāk, ka pret statusa piešķiršanu latgaliešu valodai iebilstam, kamēr nonākam līdz referendumam par krievu valodu kā otru valsts valodu. Nebūtu jau arī nekas briesmīgs, ja tajās Latgales pašvaldībās, kur iedzīvotāju lielum lielais vairākums ir krievi, krievu valodai tiktu piešķirtas zināmas iespējas, protams, stingri ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Visbeidzot steidzami jāizstrādā un jāievieš valsts atbalsta programma Latgales reģionam, kas ietvertu gan ekonomiskos, gan kultūras, gan nacionālos aspektus. Pretējā gadījumā mēs riskējam pat ar iespējamu šī reģiona zaudēšanu tālākā nākotnē.

Tās ir lielākās politiķu izdarītās kļūdas aizvadītajos 20 gados, taču, kā saka - izlietu ūdeni nesasmelsi. Ko darīt tālāk? Daudzi samiernieciski teic, ka varbūt tomēr vajadzētu krieviem nākt pretī (lasi - piekāpties), jo tik un tā taču neviens no šejienes prom nebrauks un kopā vien būs jādzīvo. Tajā pašā laikā krievu radikāļi, bet viņiem ir visai liela ietekme uz lielas daļas krievvalodīgo prātiem, atklāti pauž, ka „cīņa par krievu valodu Latvijā turpināsies līdz uzvarai”. Bet par latviešiem, kas balsoja pret divvalodību, biedrības „Rodina” mājas lapā teikts: „Tas parāda, uz cik necivilizēta līmeņa atrodas latviešu kopienas apziņa”. Tādejādi var prognozēt, ka nākotnē mūs sagaida vēl daudz un dažādi referendumi un pasākumi ar vienu mērķi - šķelt Latvijas sabiedrību un uzturēt šeit pastāvīgu spriedzes un nestabilitātes gaisotni. Starp citu, krievu nacionālisti to nemaz neslēpj: „Vispirms krieviem jākultivē stingru nacionālo instinktu. Lai saglabātu savu kultūrvidi, pēc iespējas jāizvairās no latviskās vides. Jāveicina maksimāla sabiedrības šķelšana, lai pēc tam divas kopienas uz pilnīgas vienlīdzības pamatiem varētu vienoties. Latvija ir un būs tikai divkopienu valsts! Krievu valoda ir Latvijas valoda!”

Lai kā referenduma iznākumu interpretētu latvieši, krievu radikāļi vienalga jūtas uzvarētāji: „Mēs uzvarējām! Tā ir mūsu pirmā lielākā uzvara. Priecē, ka būtībā neviens krievs nav asimilējies un atsacījies no savām neapstrīdamajām tiesībām. Latviska Latvija - tā ir utopija!” - tie ir citāti no biedrības „Rodina” rakstiem un komentāriem. Gan vietējā krievu presē, gan Krievijas plašsaziņas līdzekļu un pat Ārlietu ministrijas komentāros parādās dažādas spekulācijas, kāds būtu rezultāts, ja referendumā piedalīties varētu arī nepilsoņi. Parādās arī nepamatoti apgalvojumi, ka daudzās lauku un mazpilsētu pašvaldībās referenduma rezultāti esot viltoti, jo tur neesot piedalījies neviens novērotājs. Patiesie skaitļi esot 35% „par” un 65% „pret”. No kurienes ņemti šie skaitļi, neviens, protams, nekomentē. To, ka valodas jautājumā krievi pat nedomā par kaut kādiem kompromisiem pierāda vēl viens citāts: „Nekad vēl liela nācija bez acīmredzama iemesla nav piekritusi integrēties nācijā ar mazu informatīvo telpu. Es nepieļaušu, ka uz mana rēķina tiktu saglabāta valoda, kuru pašiem latviešiem saglabāt nav pa spēkam. Tātad jūsu (latviešu) liktenis ir iet bojā!”

Vienā ziņā gan Rīgas mēram Nilam Ušakovam ir taisnība - latviešu valodas zināšana vēl nenozīmē lojalitāti Latvijas valstij. Daudzi labticīgie latvieši priecājās par straujo latviešu valodas pratēju pieaugumu pēdējo 20 gadu laikā un uzskata - ja krievs iemācās latviešu valodu, tad jau viss ir kārtībā. Taču daudzi no cittautiešiem valsts valodu lieto tikai darba vajadzībām, bet ārpus tā vien retos gadījumos. Citi latviski gan prot, bet nerunā principa pēc, tāpat kā daudzi principa pēc atsakās naturalizēties, jo uzskata, ka pilsonība viņiem pienākas automātiski. Vēl citi pieņem Krievijas pilsonību. Vienu kļūdu mēs tomēr esam pieļāvuši - tiem krievu un citu tautību Latvijas iedzīvotājiem, kas atmodas gados aktīvi iesaistījās cīņā par neatkarības atjaunošanu, pilsonību vajadzēja piešķirt par īpašiem nopelniem. Daudziem no viņiem tā netika piešķirta, kaut arī ar šo formulējumu pilsonību 90. gados saņēma ļaudis, kas nebija tā cienīgi. Tādejādi šie cilvēki var pamatoti justies aizvainoti, taču pārējiem aizvainojums ir nevietā. Naturalizēties, apliecinot savu lojalitāti valstij, joprojām ir iespējams katram.

Taču arī naturalizācija nav panaceja, kas automātiski veicinās krievvalodīgo lojalitāti Latvijas valstij. Daudzi apgalvo, ka mīl šo zemi, taču viņu domāšana un rīcība pierāda, ka viņi nemīl šo valsti un daudzi arī latviešu tautu. Skumīgākais, ka starp šādiem ļaudīm ir ne vien krievi, bet arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas padomju varas īstenotās vienotās „padomju tautas” politikas dēļ zaudējuši savu etnisko un nacionālo identitāti. Lūk, citāts no Latvijas krievu interneta: „Priecē, ka naciķiem nav izdevies mūs sašķelt pēc nacionalitātes pasē. Visi krievi, baltkrievi, ukraiņi, krievvalodīgie latvieši un vairākums nacionālo minoritāšu ir apstiprinājuši savu piederību krievu kopienai. Visas nacionalitātes jau sen ir izvēlējušās krievu valodu kā savstarpējās sazināšanās valodu, jo ir daudz gudrākas nekā Latvijas vadītāji. Piedāvāto „integrāciju” mēs esam nolaiduši kanalizācijā, kur tai ir īstā vieta.”

Situācija, kurā šobrīd esam nonākuši, daudzus latviešus spiež kļūt radikālākiem savos uzskatos. Šobrīd jau gandrīz neviens vairs nešaubās, ka valsts finansētai izglītībai jābūt tikai un vienīgi latviešu valodā, sākot jau no bērnudārza. Agrāk šajā jautājumā mani uzskati bija daudz liberālāki, par ko var pārliecināties „Laikmeta zīmēs” publicētajā rakstā „Minoritāšu skolas - par un pret”. Tiesa, negribētos aizskart citu mazākumtautību (poļu, ukraiņu, ebreju, igauņu) skolas, kas visumā ir lojālas Latvijas valstij. Taču tas, ko un kā māca dažās krievu skolās, lojalitāti patiesi neveicina. Problēma ir arī attieksme pret valsti un latviskām vērtībām ģimenē. Ja bērns ik dienas dzird negatīvu informācija un jūt vecāku nicinošo attieksmi pret valsti, arī viņš pēc kāda laika sāk domāt tāpat. Latviska skola un vide šajā ziņā var būt pretsvars negatīvajai un naidīgajai informācijai ģimenē. Ne reizi vien novēroti gadījumi, kad skolas un vides ietekmē bērna attieksme mainās un viņš vairs nepiekrīt visam, ko saka vecāki. Protams, vecākiem tas var nepatikt, taču nedrīkst vadīties no valstij nelojālu vecāku interesēm - mums jāuzvar cīņā par jaunās paaudzes prātu un dvēselēm.

Ir pienācis laiks izbeigt šo liberāli gaudeno attieksmi nacionālajā jautājumā. Šādu laipnību mūsu nelabvēļi novērtējuši kā vājuma pazīmi un sākuši uzbrukumu plašā frontē. Lūk, „kaujas sauciens”, kas atrodams kādā no krievu interneta komentāriem (pasvītrojumi mani): „Beidzas gadsimts, kad Krievu Tauta atradās bezapziņas stāvoklī. Kā kāpurs vij kūniņu, lai kļūtu par taureni, tā Krievu Tauta kā Dieva tauta pēc Dieva gribas bija iemidzināta iekšējai transformācijai. Un, lūk, transformācija ir pabeigta - sātana pasaulē atkal ir parādījies Krievu Cilvēks. Šodien mūsu kopējais skaits ir pietiekoši liels, lai sāktos Krievu Tautas atdzimšanas process. Un tagad dienas kārtībā ir jautājums par mūsu tiesību atjaunošanu būt Krievu Zemju mantiniekiem. Kamēr mēs gulējām, ir izvērsušies viendienīši, kam galva sagriezusies no mūsu zemes bagātībām, kas pazaudējuši mēra sajūtu no nesodāmības apziņas. Ir pienācis laiks apvienot visus, ko 20 gadus asimilēja, vajāja, ignorēja, apvainoja, pazemoja utt., vienā VIENOTĀ SPĒKĀ! DIEVS ir ar mums, slāvi! URĀ! URĀ! URĀ!” Te nu komentāri lieki.

Šis un tamlīdzīgi citāti no Latvijas krievu interneta un plašsaziņas līdzekļiem viennozīmīgi pierāda, ka krievu kopiena savā vairākumā nav gatava integrēties vienotā Latvijas nācijā uz latvisko vērtību pamata. Latvijas krievu kopiena ir viena no konservatīvākajām un impēriskāk noskaņotajām krievu kopienām visā postpadomju telpā. To pierāda gandrīz viennozīmīgais atbalsts Krievijas ārpolitiskajām un militārajām aktivitātēm, lai kādas tās būtu. Atcerēsimies kaut vai Čečenijas karu, kad bojā gāja tūkstošiem mierīgo civiliedzīvotāju, bet Latvijas krievi centās šo genocīdu attaisnot. Atcerēsimies Krievijas karu Gruzijā, kad notika gluži tas pats. Latvijas krievu kopienā Vladimira Putina autoritārais režīms bauda teju nedalītas simpātijas, kaut pašā Krievijā sabiedrība arvien vairāk novēršas no Pūķina čekististkajām metodēm. Ne reizi vien gadījies dzirdzēt, cik naidīgi vietējie krievi izturas pret tiem no Krievijas iebraukušajiem tautiešiem, kas dažādu iemeslu dēļ apmetušies uz dzīvi Latvijā un pamatoti norāda vietējiem, ka ir tikai normāli iemācīties tās zemes valodu, kurā dzīvo, ka jāizbeidz nepārtraukti gausties, bet jāciena un jābūt pateicīgiem valstij, kura tiem savulaik devusi patvērumu. Šādi normāli domājoši krievi tiek aicināti braukt atpakaļ uz Krieviju un nemācīt vietējiem, kā dzīvot. Bet, kā būtu jādzīvo, atklāj biedrība “Rodina” savā uzsaukumā: “Latvijas krievu nacionālā pašnoteikšanās ir notikusi! Ir pienācis laiks celt Krievu Latviju saskaņā ar mūsu izteikto gribu!”

Savukārt lielākā daļa latviešu nav gatavi akceptēt okupācijas gados veiktās traģiskās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāju etniskajā un nacionālajā sastāvā. Ņemot vērā, ka 30. gadu nogalē mazākumtautības Latvijā bija vien 25%, bet industrializācijas aizsegā veiktās kolonizācijas dēļ 80. gadu beigās jau 49%, ir netaisnīgi spiest latviešu tautu pieņemt okupācijas sekas kā pašas par sevi saprotamas. Slavenais sauklis DDD (deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija) daudziem šķiet pārāk radikāls, jo Krievija, pretēji vairāku koloniālo impēriju piemēram pagātnē, pēc neatkarības atjaunošanas nebūt negrasījās vest savus okupācijas gados šeit ievestos pilsoņus mājās, bet izdarīt to ar varu bija pilnīgi neiespējami. Taču liela daļa krievu kolonistu tā arī nav izmantojusi viņiem laipni piedāvāto iespēju palikt šajā valstī, naturalizēties un būvēt šīs valsts nākotni kopā ar latviešiem. Tāpēc ir nepieciešama nostājas maiņa - liberālisma vietā jānāk stingrai un nelokāmai valsts politikai nacionālajā jautājumā. Tiem Latvijas nelabvēļiem, kas labprātīgi integrēties šīs valsts un sabiedrības dzīvē atsakās, jāliek skaidri saprast, ka nekādas pārmaiņas valsts nacionālajā politikā nav un nekad nebūs iespējamas. Tikai stingra nostāja un nepārprotami pausta latviešu tautas griba var likt pieklust visiem šiem lindermaņiem, osipoviem, ždanokām un citiem ekstrēmistiem, labprātīgi viņi padoties nedomā. Cīņa būs ilga, taču mums tā jāuzvar. Citādi latviešu tautas izdzīvošana būs apdraudēta.

Dievs, svētī Latviju!

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/03/12/referenduma-macibas/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.