- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Donas Margaritas stāsti. Vistiņa un gulbis

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 5. marts 07:00 sadaļā Stāsti, joki un līdzības

Atkal klāt vienai mūsu sabiedrības daļai tik mīļie svētki - 8. marts. Sievietēm jau gluži vienalga, kādā sakarā viņām dāvā ziedus, aplido un teic komplimentus. Taču jau nākamajā dienā visi jaukie sapņi beidzas un nākas atgriezties ikdienišķajā pelēcībā. Bet varbūt nemaz nevajag atgriezties? Šis Donas Margaritas stāsts veltīts visām likteņa māsām, kas sapņo par kaut ko vairāk nekā pelēcīgā, ikdienišķā „vistu kūts”.

****

Vistiņai Pērlītei nepatika Gailītis. Visām vistiņām patika, viņai ne.

„Lepnā Pērle, tiks vēl katlā! Nākamā galina blanka, ha - ha!” - sačukstējās citas vistas. Tās bija godīgi un strādīgi lauku sētas putni, kas darīja, ko no tām gaidīja saimnieki - dūšīgi dēja olas un dažas pat audzināja prāvu cāļu baru. Pērlīte arī dēja olas, jo kā jau visām vistām, tas bija viņas ikdienas pienākums. Taču citos vistu dzīves notikumos viņa nepiedalījās. Kašņājās viena pati ārpus Gaiļa harēma un domāja savas domas.

Vienmuļa un ikdienības caurēsta ritēja vistu dzīve lauku sētā. Pēdējais lielais notikums bija norisinājies, kad kaķis kādai vistai aiznesa cālēnu. Nabaga aplaupītā māte vaimanāja pa visu pagastu un kaimiņienes skrēja šo žēlot.

„Ak, tu nabadzīte, ai - ai - ai!” - klukstes bakstīja to no visām pusēm.

Pērlīte šajās gaudās nepiedalījās. „Interesanti,” viņa nodomāja, „kad kaķis aiznes cālīti, tad šīs klukst, ka vate jābāž ausīs, bet, kad atnāk saimnieks ar cirvi, nocērt jūsu māsai galvu un iemet zupas katlā, jūs ne ausi neceļat!”

Kādu rītu, kad vistiņa mielojās ar gardu tārpiņu, viņa sajuta glaimīgi pavedinošu spārna pieskārienu savam kaklam.

„Sveika, Pērlīt! Es jau sen gribēju ar tevi aprunāties,” teica Gailis.

„Runā!” - Pērlīte diezgan asi atcirta. Viņai nepatika šis lielīgais uzpūtenis, kas sevi iedomājās kā gudrāko un skaistāko putnu sētā, taču vienīgā viņa gudrība slēpās vistu mīšanā… Nu, jā - skaists jau viņš bija!

„Nu, neesi taču tik skarba pret mani!” - Gailis tecināja valodiņu.

Pērlītei no šīs medusrunas šķebināja dūša. Neko neteikusi viņa gaidīja, kas notiks tālāk.

„Kāpēc tu negribi pievienoties mūsu pulciņam? Staigā viena pati noskumusi un lepna. Vai tev būtu slikti kļūt par mana harēma locekli? Es tev palīdzētu tikt pie cālīšiem un ar laiku, kad veco Baltīti izvārīs zupā, ieceltu tevi par savu galveno sievu.”

Šādu valodu dzirdot, Pērlītei vēl vairāk apskrējās dūša. Viņa nespēja iedomāties šo uzpūtīgo, aprobežoto, nelidojošo putnu kā savu dzīvesdraugu. Viņa nespēja iedomāties, ka viņai vajadzētu dzīvot šo vienā virzienā domājošo vistu barā, perēt cāļus un klukstēt citām līdzi.

„Tu izskaties vientuļa un nelaimīga. Es varētu tev palīdzēt,” Gailis turpināja.

„Nē!” - Pērlīte noskaldīja un uzgrieza nelidojošajam muguru.

„Skaties pati. Domāju, tas bija labs piedāvājums, bet, tā kā tu to nepieņem, varu teikt tikai vienu - katls liek tevi sveicināt!” - sacīja Gailis, piepūtās kā tītars un devās mīt savu harēmu. Šodien viņš to darīja īpaši sirdīgi, jo Pērlīte bija apšaubījusi viņa gaiļa autoritāti.

Pērlīte zināja, ka viņu gaida katls. Tomēr viņa vairāk baidījās pelēcīgās harēma dzīves, nekā katla. Viņa gan bija vista, taču ar gulbja dvēseli. Viņa ilgojās būt kā šis baltais, cēlais ūdensputns un lidot, kurp spārni nes. Viņa gribēja redzēt svešas zemes un ilgojās pēc draudzības, ko gulbji dāvā viens otram mūža garumā.

Beidzot pienāca liktenīgā diena. Saimnieks ar cirvi rokā nāca tieši uz viņas pusi. Kas tagad notiks, to Pērlīte saprata uzreiz. Viņa redzēja Gaili un ļauni smīnošo harēmu sapulcējušos, lai noskatītos, kā nocērt viņas mazo, cekulaino galviņu. Domās viņa jau redzēja skatu, kā noplūkta kaila, bez galvas, viņa tiek ierīvēta ar ķiplokiem un likta cepeškrāsnī.

„Nē!” - vistiņa spalgi iekliedzās un metās bēgt. Saimnieks mēģināja viņu noķert, taču vistiņa pēkšņi saprata, ka spēj lidot. Viņa pacēlās spārnos. Gailis ar savu vistu baru mazās ačteles vien noblisināja.

„Vai viņa vispār ir vista?” - kāda no klukstēm dziļdomīgi vaicāja.

„Protams, ka vista!” - noburkšķēja Gailis. „A, nu ka, davai pie darba, vecās muļķes! Nav ko te stāvēt un blenzt, gan jau palidos un nokritīs kā bojāta lidmašīna. Vistas nelido!”

Taču Pērlīte lidoja. Viņa laidās arvien augstāk un augstāk, lidoja pāri mežu galiem.

„Brīvība, tā ir brīvība!” - sirds gavilēja. Šīs gaviles nesa viņu uz priekšu un viņas vistas sirds bija brīnumainu izjūtu pārpilna.

Vistiņa nolaidās pie ezera. Uzmeklējusi pāris tārpiņus, viņa remdēja izsalkumu. Strauji tuvojās nakts. Kaut kur meža biezoknī atskanēja baigas skaņas, it kā gaudotu suns. Pie ezera neviena nebija. Vistiņai kļuva baisi. Viņa nometās nakšņot kāda krūma pakājē. Kļuva arvien tumšāks un tumšāks. Vistiņa no bailēm drebēja tā, ka spārniņi vairs neturējās pie sāniem.

„Kāpēc es aizbēgu?! Kur es tagad likšos? Es taču esmu vista, Gailim bija taisnība. Gribēju būt tā, kas neesmu.”

Pēkšņi viņa tumsā pamanīja divas zaļas uguntiņas, kas ar kvēlošu skatienu lūkojās viņā.

„Kaķis!” - vistiņa nodomāja un aizvēra acis. Viņa saprata, ka viņas ilgas bijušas tikai sapņi, ka nekas no tā, kas izfantazēts, nevar piepildīties. Viņa nav gulbis. Vistām ir vistu dzīve, gulbjiem gulbju. Tagad kaķis viņu apēdīs. Bet, kāda starpība - mirt katlā vai mežonīga dzīvnieka zobos. Ja negribēja dēt olas un audzināt cālīšus, tad jākļūst kādam par maltīti.

„Ātri lec man mugurā!” - pēkšņi viņa izdzirda klusu balsi. Vistiņa atvēra acis. Kaķis gatavojās lēcienam. Bet ezera krastā stāvēja liels, balts kuģis, kas viņu klusi sauca: „Nāc!”

Vistiņa saņēma visus spēkus, savicināja spārnus, taču šoreiz gaisā pacelties neizdevās. Kaķis lēca un izrāva viņai no astes pāris spalvu. Taču vistiņa jau bija drošībā un lielais, baltais ūdensputns strauji slīdēja uz ezera vidu.

„Paldies tev!” - sacīja vistiņa.

Visu nakti Pērlīte pavadīja sarunās ar Graciozo Gulbi. Vistiņa izstāstīja savus sapņus un dzīvi lauku sētā, bet Gulbis dalījās savos piedzīvojumos. Viņš bija zaudējis dzīvesdraudzeni un tagad jutās skumīgs un vientuļš. Pērlīte bija atradusi draugu un arī Graciozais priecājās par viņas ienākšanu savā dzīvē.

Kad pienāca ziema, Gulbis lidoja uz siltajām zemēm un ņēma vistiņu līdzi. Vistiņa nebija miesās branga un Gulbis to viegli varēja panest uz saviem spārniem.

Lidojot pāri lauku sētai, kurā viņa kādreiz bija dzīvojusi, vistiņa teica Gulbim: „Zini, ja esi vista ar vistas dvēseli, tu dari labi, dzīvodama vistas dzīvi. Bet grūti tai vistai, kas piedzimusi ar gulbja dvēseli. Tai ir tikai divi ceļi - vai nu zupa, vai laimīgs liktenis. Es pateicos Visaugstākajam, ka Viņš man dāvājis pēdējo.” Un vēlreiz pametusi skatu zem sava baltā, skaistā drauga spārna uz lauku sētu, kur viņa kādreiz mita, vistiņa iesaucās: „Mīļās māsas, esiet laimīgas!”

   

Stāsts pirmoreiz publicēts grāmatā ”Baltie gumijnieki” (Rīga, Virtuālā Baznīca, 2003. gads).
© Lāsma Avotiņa. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/03/05/donas-margaritas-stasti-vistina-un-gulbis/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.