06
Viena no leģendārākajām 80. gadu kristīgajām grupām ir Stryper, kuras muzikālais sniegums savulaik pavēra metālmūzikai ceļu uz kristīgo sabiedrību, bet sekulāros heavy metal cienītājus iepazīstināja ar vēsti par Dievu.
Kaut arī brāļi Maikls un Roberts Svīti jau 1975. gadā bija kļuvuši par kristiešiem, tomēr viņu dzīvesveids kontrastēja ar garīgo pārliecību. Viņi muzicēja tādās pasaulīgās rokgrupās kā Parliament un Kirkadelic, un tas viņus arvien vairāk attālināja no kristīgās ticības. Atjaunot attiecības ar Dievu brāļus aicināja viņu draugs mūziķis Kenijs Metkalfs, kurš pats nesen bija kļuvis par kristieti un liecināja puišiem par Kristus žēlastību. Viņš atkal un atkal ieradās grupas mēģinājumos un stāstīja mūziķiem, kādas svētības viņi var piedzīvot, ja savu talantu veltīs Dieva godam. Pagāja gads, līdz puiši beidzot noslīga ceļos lūgšanā, un šis fakts pārmainīja visu viņu dzīvi.
Brāļiem ļoti patika grupas Van Halen mūzika, taču nepieņemams bija dziesmu saturs. Apspriedušies, puiši nolēma izveidot savu grupu, kuras muzikālais izteiksmes veids būtu metālmūzika, taču dziesmās tiktu atspoguļots kristīgais pasaules uzskats. Tā 1983. gadā radās grupa Roxx Regime. Maikls spēlēja ģitāru un dziedāja, Roberts sita bungas, kā soloģitārists tika uzaicināts Ozs Fokss. Vēlāk viņiem pievienojās basģitārists Tims Džainess. Tieši viņam radās ideja par grupas jauno nosaukumu Stryper.
Vārds tika aizgūts no Jesajas grāmatas 53. nodaļas 5. panta: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti”. Angļu King James Version tulkojumā vārds „brūces” tulkots kā „stripes” un ar to domātas pātagu cirstās brūces pēc eksekūcijas, kad Poncijs Pilāts pavēlēja šaustīt Jēzu. Vēlāk šī Rakstu vietu kļuva par Stryper logo neatņemamu sastāvdaļu. Roberts Svīts grupas nosaukumam izdomāja arī citu simbolisku nozīmi - Salvation Through Redemption, Yielding Peace, Encouragement, and Righteousness (Pestīšana caur atpirkšanu, paļāvīgs miers, iedrošinājums un taisnīgums).
1984. gadā grupa izdeva nepilna laika albumu The Yellow and Black Attack. Šajā laikā viņi ceļoja kopā ar tādām smagās mūzikas zvaigznēm kā Ratt un Bon Jovi, uzstādamies šo grupu koncertu atklāšanā. Daudziem tas deva iemeslu kritizēt puišus par atkāpšanos no kristīgām vērtībām. Tomēr pēc nākamā albuma Soldiers Under Command (1985) iznākšanas attieksme mainījās. Tika pārdots vairāk nekā 500 000 albuma kopiju, iegūts zelta statuss.
Lielās kristīgās mūzikas izdevniecības pret heavy metal izturējās rezervēti, tāpēc puiši nolēma dibināt savu mūzikas izdevniecību Enigma. 1986. gadā šī kompānija atkārtoti izdeva grupas pirmo albumu The Yellow and Black Attack ar divām jaunām dziesmām un jaunu vāka noformējumu. Tā paša gada rudenī dienas gaismu ieraudzīja Stryper trešais albums To Hell with the Devil, kas ar diviem miljoniem pārdotu kopiju ieguva platīna statusu. Dziesmas no šī albuma kļuva par mūzikas televīzijas MTV 1987. gada sezonas megahitiem. Albums tika nominēts Grammy balvai.
Grupas ceturtais albums In God We Trust iznāca 1988. gadā. Mūzika vairs nebija tik agresīva kā iepriekšējos albumos, un Stryper fani kritizēja grupu par komercializēšanos. Tomēr tieši šā iemesla dēļ vairākas albuma dziesmas iekļuva ne vien smagās mūzikas, bet arī popdziesmu tabulās. Neskatoties uz kritiku, albums In God We Trust ieguva zelta statusu un Dove balvu kā gada labākais smagās mūzikas albums, bet albuma tituldziesma kļuva par gada labāko smagās mūzikas skaņdarbu.
1990. gada augustā Stryper izdeva pretrunīgi vērtēto albumu Against the Law. Grupas fani bija nepatīkami pārsteigti. Stryper tērpos vairs neredzēja pazīstamos dzeltenmelni svītrotos toņus, tagad viņi ģērbās melnās ādas jakās. Agrāk viņu dziesmu galvenā vēsts bija Dievs un glābšana Jēzū Kristū, taču jaunajā albumā vārdu „Dievs” vairs nevarēja sastapt. Muzikālais skanējums bija kļuvis smagāks, tuvāks klasiskajai metālmūzikai. Fani uzskatīja, ka grupa ir zaudējusi savas muzikālās un garīgās saknes. Gan laicīgajā, gan kristīgajā presē parādījās atziņa, ka, jo vairāk Stryper muzikālais skanējums kļūst līdzīgs sekulārajām grupām, jo viņu kristīgā pārliecība kļūst arvien vājāka. „Mēs tiecāmies pēc muzikālās brīvības, taču tas tika uztverts kā pārmaiņas mūsu garīgajā pārliecībā,” atceras Roberts Svīts.
Albumu pirka slikti, jo daudzi kristīgie grāmatu veikali to izņēma no saviem plauktiem. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc 1991. gadā izdevniecība Enigma bankrotēja. Tomēr vēl tajā pašā gadā kompānija Hollywood Records izdeva Stryper labāko dziesmu izlasi Can’t Stop the Rock ar divām jaunām dziesmām. Grupa devās koncertturnejā pa ASV un Eiropu. 1992. gada februārī Stryper atstāja tās dibinātājs un līderis Maikls Svīts. Puiši turpināja koncertēt trijatā, kā vokālistu pieaicinot kristīgās grupas Bride līderi Deilu Tompsonu. Tomēr atkāpšanās no kristīgās vēsts izrādījās liktenīga, un nekas vairs nespēja glābt Stryper no izjukšanas. Bijušie grupas dalībnieki iesaistījās citos muzikālos projektos.
Stryper atkal sanāca kopā 1999. gadā, lai spēlētu rokfestivālā Puertoriko. 2000. gadā Ņūdžersijā notika pirmais Stryper Expo koncerts, kam pēc gada sekoja otrs Losandželosā. Grupa piedalījās arī slavenajā Cornerstone kristīgās mūzikas festivālā. 2003. gadā Hollywood Records izdeva jaunu grupas dziesmu izlasi 7: The Best of Stryper, kas tika papildināta ar divām jaunām dziesmām. Sekoja 36 koncerti Amerikā, kas noslēdzās ar grandiozu šovu Puertoriko. Turnejas laikā ierakstītais muzikālais materiāls tika izdots albumā 7 Weeks: Live in America, bet finālkoncerts DVD.
Jaunu ideju pārpilni, mūziķi 2004. gadā devās uz studiju, lai ierakstītu savu atgriešanās albumu Reborn. Albumu tika uzņemts labvēlīgi un kļuva par gada vislabāk pirkto ierakstu. Grupas skanējums bija kļuvis mūsdienīgāks, tajā varēja saklausīt alternatīvā roka un grunge skaņas. Dziesmu teksti, gluži kā senajos laikos, vēstīja par Dievu un glābšanu. Turpmāko piecu gadu laikā grupa aktīvi koncertēja gan ASV, gan citās zemēs - Brazīlijā, Spānijā, Zviedrijā, Norvēģijā.
Atzīmējot savas muzikālās karjeras 25 gadus Stryper 2009. gada martā laida klajā jaunu albumu Murder by Pride, kas veltīts Maikla Svīta no vēža mirušās sievas Keilas piemiņai. Sekoja vispasaules koncerttūre, kas noslēdzās 2010. gada pavasarī. Speciāli jubilejas koncertiem mūziķi atgriezās arī pie dzeltenmelni svītrotajiem kostīmiem, ko šai tūrei speciāli sagatavoja dizainers Rejs Brauns.
Visos laikos Stryper tēls un mūzika tikuši vērtēti ļoti pretrunīgi. Viņi pilnībā reprezentēja 80. gados tik populāro glam metal stilu ar gariem kupliem matiem, vizuāli spilgtu apģērbu, griezīgām ģitāru skaņām un spiedzošu vokālu. Grupas firmas zīme bija dzeltenās un melnās svītras, ar kurām bija izkrāsoti visi grupas instrumenti, skatuves piederumi un apģērbs. Tas viss izraisīja daļā kristīgās sabiedrības nepatiku pret šo grupu, jo smagā metāla subkultūra tika asociēta ar sātanismu.
Tomēr Stryper mūziķu pārliecība neapšaubāmi bija kristīga. Koncertu laikā viņi meta publikā Jaunās Derības izdevumu, kuru vāku rotāja Stryper logo. Pazīstamais evaņģēlists Džimijs Svagerts gan šādu rīcību nosauca par „pērļu kaisīšanu cūkām”. Protestējot pret sekulārajā metālmūzikā bieži izmantoto sātana skaitli 666, viņi sāka izmantot skaitli 777, kas kļuva par vispāratzītu kristīgās metālmūzikas simbolu. Skaitlis 777 gan nav tieši minēts Bībelē, tomēr 7 tradicionāli tiek uzskatīts par dievišķās pilnības simbolu. Tāpat Stryper atbalstīja teleevaņģēlista Džima Beikera kalpošanu.
Neraugoties uz dažādām negācijām un kritiku, Stryper ir pirmā kristīgās metālmūzikas grupa, kuras daiļradei bijusi tik liela ietekme uz sekulāro publiku. No vairāk nekā 10 miljoniem albumu kopiju, kas pārdoti visā pasaulē, apmēram 2/3 iegādājušies tieši sekulārie klausītāji. Apjomīgākās heavy metal vēstures grāmatas autors Jans Kristijs Stryper albumu To Hell with the Devil nosaucis par vienu no glam metal stila ikonām, bet Rhino Records iekļāvusi albuma tituldziesmu visu laiku labāko metālmūzikas skaņdarbu izlasē The Heavy Metal Box. Savukārt dziesma Honestly atzīta par vienu no labākajām 80. gadu rokbalādēm. Lai nu kā, Stryper vēsts par pestīšanu Kristus asinīs uzrunājusi miljoniem cilvēku, kas citādi to, iespējams, nekad nebūtu dzirdējuši.
Stryper albumi:
- 1984 The Yellow and Black Attack (nepilna laika albums)
- 1985 Soldiers Under Command
- 1986 The Yellow and Black Attack (papildināts atkārtots izdevums)
- 1986 To Hell with the Devil
- 1988 In God We Trust
- 1990 Against the Law
- 1991 Can’t Stop the Rock (izlase)
- 2003 7: The Best of Stryper (izlase)
- 2004 7 Weeks: Live in America, 2003 (koncertieraksts)
- 2005 Reborn
- 2006 Extended Versions (koncertieraksts)
- 2007 The Roxx Regime Demos (izlase)
- 2009 Murder by Pride
- 2011 The Covering
Stryper video:
- 1986 Live in Japan
- 1988 In the Beginning
- 2000 Stryper Expo 2000
- 2001 Stryper Expo 2001
- 2006 Greatest Hits: Live in Puerto Rico
Kas var būt kopīgs gaismai ar tumsu - no elles nākušu destruktīvu “mūziku”? Tur nav nekā kristīga, izņemot nosaukumu.
Metāls, roks ir tiešsaistē ar sātanismu!
Vai esi noklausījusies kaut vienu Stryper dziesmu, ieklausījusies vēstī, par ko dzied šī grupa? Mēs bieži mēdzam ātri un pārsteidzīgi izteikt spriedumus par lietām, kuras neesam pat iepazinuši…
Ai, ai, Sanita! Un, kas tavuprāt ir “svēta” mūzika? Klasika? Jebkurš mūzikas lietpratējs Tev pateiks, ka arī tā sauktajā klasiskajā mūzikā ir ļoti daudz destruktīvu domu un emociju, reizēm arī skaņu. Tas jau ir daudzkārt teikts un diskutēts, ka ne mūzikas stils ir noteicošais. Nav viena dievišķa mūzikas stila. Par kristīgu skaņdarbu padara vēsts, mazsvarīga nav arī komponista un izpildītāja personība.
Youtube ir pieejami vairāki video ar reālām liecībām no cilvēkiem, kas bijuši rokmūzikā līdz ausīm. Vērtīgi ir to zināt. Metālam, ne smagam, ne vieglam, nav nekāda sakara ar kristīgo pasauli. Tā vienkārši ir nevēlēšanās atkratīties no dēmoniskām važām. John Todd liecība ir ļoti spēcīga un saprotama. Piekrītu, ka daža laba klasiskā mūzika nav ne tuvu Dievam bijusi. Bet arī ne viss, kas saucas kristīgs, ir kristīgs. To pašu var teikt arī par kristīgo literatūru.
Jā, taču tie ir cilvēki, kas bijuši līdz ausīm rokmūzikā, nevis kristieši, kas spēlē roka stilā. Un tā ir milzīga atšķirība. Vieniem ir personīgas attiecības ar Kristu, kamēr otriem viņu dievs ir rokmūzika. Ja vēl tā ir rokmūzika, kas koķetē ar sātanismu… Jūsu minētais John Todd savulaik darbojās tieši rokmūzikā, kam bija saistība ar dēmonu pasauli. Ir saprotams, ka cilvēki, kas reiz garīgi apdedzinājušies šajā jomā, vairs negrib nekādu saistību ar rokmūziku, gluži tāpat kā bijušie alkoholiķi, kas reiz tikuši atbrīvoti no savas atkarības, nevēlas ne pili alkohola, kaut vai tas būtu Svētā Vakarēdiena vīns. Viņus var saprast. Un tomēr…
Man nav pieņemams, ka kādu mūzikas stilu a priori pasludina par sātanisku tikai tāpēc, ka kādi neticīgi mūziķi to izmantojuši destruktīviem mērķiem. Tā mēs daudzas lietas varam pasludināt par destruktīvām, jo sātans ir labs imitētājs un daudzas Dieva vai cilvēku radītas lietas spēj izmantot ļauniem nolūkiem. Ja cilvēki savās dziesmās pauž skaidri saprotamu kristīgu vēsti, ja viņiem ir personīgas attiecības ar Kristu, ja viņu vismaz ārēji redzamā dzīve ir kristīga, ja viņu koncertos jaunieši atgriežas pie Dieva, tad kāpēc viņu mūziku saukt par sātanisku? Arī cita kristīgā mūzika, izņemot specifisko slavas un pielūgsmes žanru, taču pārstāv kādu noteiktu mūzikas stilu - popmūziku, džezu, kantrīmūziku u.t.t. Vai arī to mums saukt par nedievišķu tikai tāpēc, ka sekulāri mūziķi, kas spēlē kādā no šiem žanriem, savās dziesmās izmanto pavisam nekristīgus tekstus? Jau vairākkārt esmu teicis, ka ne mūzikas stils nosaka kristīgumu vai nekristīgumu, bet vēsts, ko mūzika pauž.
Starp citu, ir dzirdēts, ka Latvijā viens otrs arī par tādiem mūzikas žanriem kā spiričueli un gospels izteicies, ka tie neesot dievišķi, kaut šie mūzikas paveidi radušies vienīgi tāpēc, lai paustu kristīgo vēsti, ko liecina jau paši šo žanru nosaukumi. Un tieši šie melnādaino mūzikas stili ir pamatā rokmūzikai. Daži kristieši to, kas viņiem pašiem subjektīvi nepatīk, uzreiz mēdz pasludināt par nedievišķu un grēcīgu. Ir taisnība - ne viss ir zelts, kas spīd, ne viss ir kristīgs, kas par tādu tiek saukts, taču manuprāt, lai par kādu lietu, ja vien par tās destruktīvismu nerunā Bībele, izteiktu kategorisku spriedumu, vajadzīga dziļāka izpēte un vispusīgāks skatījums.
Tieši iedalījums “kristīgs un nekristīgs” ir izskalojis pēdējās saprāta paliekas no jēdziena “Dievs un cilvēks”. Šajās attiecībās neiztiek bez kultūras un mākslas. Šeit ir vērts tērzēt par to kvalitāti.
***
Savukārt visiem “kristīgs/nekristīgs” subkultūras entuziastiem iesaku paostīt savu kaku un pajautāt, kādēļ tā smird, ja iznākusi no Svētā Gara mājokļa.