- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Asiņainais janvāris Baku

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2012. gada 16. janvāris 07:00 sadaļā Vēsture

1990. gada 20. janvāra naktī Azerbaidžānas PSR galvaspilsētā Baku risinājās notikumi, kas vēsturē iegājuši ar nosaukumu Melnais janvāris (azerb. val. - Qara Yanvar) jeb Asiņainais janvāris (azerb. val. - Qanli Yanvar). Šie notikumi attīstījās laikā, kad pēc Azerbaidžānas Tautas frontes (ATF) nodibināšanās 1989. gada jūlijā, bija sākusies politiska pretstāve starp šo nacionāli noskaņoto organizāciju un kompartiju. Vissāpīgākā problēma tolaik bija etnisko armēņu un azerbaidžāņu konflikts Kalnu Karabahā. Tautas fronte uzskatīja, ka Azerbaidžānas PSR vadība nedara neko, lai aizstāvētu azerbaidžāņu nacionālās intereses. 29. decembrī Džalilabadā ATF aktīvisti ieņēma kompartijas pilsētas komitejas ēku, savukārt 31. decembrī Nahičevānas APSR teritorijā ļaužu pūlis izdemolēja robežu ar Irānu teju 700 kilometru garumā. Tūkstošiem azerbaidžāņu šķērsoja Araksas upi, lai satiktos ar tautiešiem Irānā.

Kopš konflikta sākuma Armēnijas teritoriju bija pametuši aptuveni 200 000 azerbaidžāņu, bet Azerbaidžānu - vismaz 250 000 armēņu. 1990. gada 11. janvārī ATF sarīkoja mītiņu Baku, lai protestētu pret republikas vadības neizlēmību Karabahas jautājumā. Tajā pašā dienā radikāļu grupa ieņēma vairākas administratīvās ēkas un likvidēja padomju varu Ļenkoranas pilsētā republikas dienvidos. Līdzīga situācija bija arī Ņeftčalas pilsētā. Bet 13. janvārī sākās masveida armēņu grautiņi galvaspilsētā Baku. Satrakojies pūlis uzbruka pilsētas armēņu iedzīvotājiem, cilvēki tika piekauti līdz nāvei, mesti zemē no daudzstāvu namu balkoniem. Par grautiņa sākšanās iemesliem ir dažādas versijas. Vieni apgalvo, ka to sāka no Karabahas padzītie azerbaidžāņu bēgļi, citi uzskata, ka signāls grautiņiem bijusi ziņa par azerbaidžāņa Mamedova nogalināšanu, ko izdarīja armēnis Ovanesovs pēc tam, kad Mamedovs ar domubiedriem mēģināja padzīt viņu no tam likumīgi piederošā dzīvokļa.

PSRS ziņu aģentūra TASS izplatīja ziņojumu, ka Baku bandītiskas grupas uzbrukušas armēņu diasporas iedzīvotājiem un nogalinājuši vairākus desmitus cilvēku, tostarp arī krievus. Taču vietējā vara un pilsētā izvietotais 12 000 cilvēku lielais Iekšējā karaspēka kontingents pat nemēģināja iejaukties uz ielām notiekošajā vardarbībā, nodrošinot vienīgi valdības ēku apsardzi. Azerbaidžānas Tautas Fronte asi nosodīja grautiņus un to iniciatorus, apsūdzot republikas vadību un Maskavu tīšā situācijas nokaitēšanā, lai attaisnotu karaspēka ievešanu galvaspilsētā un nepieļautu Tautas frontes uzvaru 1990. gada martā paredzētajās Augstākās Padomes vēlēšanās. Jāpiezīmē, ka lielāka vai mazāka vardarbība pret armēņu tautības iedzīvotājiem bija notikusi arī pirms tam - 1988.gadā Sumgaitā un Gandžē.

Situācijai saasinoties, Baku lidostā jau 12. janvārī tika izsēdināts Padomju armijas desants, taču tā pārvietošanos turpat lidostas teritorijā nobloķēja azerbaidžāņu izveidotā degvielas automašīnu rinda. 15. janvārī daļā Azerbaidžānas tika noteikts ārkārtas stāvoklis, tomēr tas neattiecās uz galvaspilsētu Baku. No 16. līdz 19. janvārim pilsētas pievārtē tika koncentrēts ap 29 000 cilvēku liels operatīvais grupējums no Aizkaukāza, Maskavas, Ļeņingradas un citu kara apgabalu militārajām vienībām. Operācijā piedalījās arī karaflotes un Iekšlietu karaspēka vienības. Baku līci un pieeju tam bloķēja Kaspijas karaflotes kuģi un kuteri.

17. janvārī Tautas fronte sāka beztermiņa mītiņu pie Azerbaidžānas PSR Komunistiskās partijas CK nama, pilnībā bloķējot visas pieejas ēkai. Baidoties no padomju militārās intervences, tika bloķētas arī pilsētā dislocēto armijas vienību kazarmas. 19. janvāra pusdienlaikā ATF aktīvisti ieņēma telecentru un pārtrauca PSRS Centrālās televīzijas retranslēšanu. Tajā pašā dienā Nahičevānas APSR Augstākās Padomes ārkārtas sesija pieņēma lēmumu par Nahičevānas APSR izstāšanos no PSRS. Tautas frontes rokās tobrīd de facto atradās lielākā daļa civilās varas Azerbaidžānas teritorijā.

Naktī no 1990. gada 19. uz 20. janvāri Padomju armijas militārais grupējums veica Baku ieņemšanas operāciju ar kodētu nosaukumu „Udar” (Trieciens). Tā mērķis bija iznīcināt Azerbaidžānas Tautas fronti un atjaunot kompartijas varu republikā. 19. janvāra vakarā tika pasludināts ārkārtas stāvoklis un ieviesta komandantstunda galvaspilsētā, kas stājās spēkā tieši pusnaktī. Taču lielākā daļa Baku iedzīvotāju par šo rīkojumu nezināja, jo 19.30 Valsts Drošības komitejas diversantu specvienība bija uzspridzinājusi telecentra energobloku. Par notiekošo cilvēki uzzināja tikai 5.30 no rīta, kad atsāka raidīt radio un armijnieki no helikopteriem kaisīja lapiņas ar paziņojumu par ārkārtas situāciju. Taču bija jau par vēlu.

Lai pārņemtu varu pilsētā, pēc pusnakts no ziemeļpuses Baku ielauzās Tulas gaisa desanta divīzijas daļas pulkveža Aleksandra Ļebeda vadībā, no dienvidiem iebrukumu vadīja apakšpulkvedis J. Naumovs. No lidostas puses uzbrukumu sāka PSRS Iekšlietu karaspēka īpašo uzdevumu vienība, kas vairākos bruņutransportieros lauzās uz Baku centru, pa ceļam izārdot un vietām arī uzspridzinot uz ātru roku ATF aktīvistu izveidotās barikādes. Uz Sumgaitas ceļa kāds tanks pārbrauca pāri vieglajai automašīnai, kas mierīgi stāvēja ceļmalā. Tajā atradās trīs Azerbaidžānas Zinātņu akadēmijas zinātnieki, tostarp sieviete, kas visi gāja bojā. Pārējā kolona pat neapstājās - tā devās tālāk „iznīcināt ienaidnieku”.

Ielauzušies pilsētā, karavīri atklāja uguni pa apgaismotajiem ēku logiem un garāmgājējiem. Daudzi cilvēki tika nogalināti savos dzīvokļos, arī bērni. Uz ielām ļaudis lūdza karavīrus nešaut un stājās tankiem un bruņutransportieriem ceļā, taču tie neapstājās, samaļot cilvēkus zem kāpurķēdēm. Padomju tanki savā ceļā noslaucīja visu - barikādes, automašīnas pilsētas ielās un pat ātrās palīdzības transportu. Žēloti netika ne pusaudži, ne sievietes. Kā apskurbuši karavīri šāva uz bēgošajiem cilvēkiem, nogalinot pat zemē gulošos ievainotos. Tika apšaudīts autobuss ar mierīgajiem iedzīvotājiem, daudzi tā pasažieri gāja bojā, arī kāda 14 gadus veca meitene.

Visasiņainākie notikumi risinājās Saljanas kazarmu rajonā, arī pilsētas Bailovas rajonā, pie viesnīcas „Baku”, tāpat vairākos piepilsētas ciematos. Dažu stundu laikā armija ieņēma Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes ēku, Ministru Padomi, telecentru un radio. Viens no karavīru mērķiem bija Baku osta, kur pēc izlūkdienestu ziņām uz kuģa „Sabits Orudževs” atradās Tautas frontes štābs. Pret rītu īpašo uzdevumu vienības devās atpakaļ uz lidostu, viņu vietā stājās regulārās armijas daļas.

Armija tika izvietota visos pilsētas stratēģiskajos punktos. Tā kā komandantstunda jau bija noteikta visā republikā, armija ķērās pie padomju varas atjaunošanas arī citās Azerbaidžānas pilsētās. Vietām izcēlās apšaudes, jo karavīri šāva uz visiem, kas tiem šķita aizdomīgi. Pēdējais Asiņainā janvāra upuris tika nogalināts 23. janvārī, bet 25. janvārī jūras desantnieki triecienā ieņēma civilos kuģus, kas Baku līcī mēģināja bloķēt tur esošo kara floti. Vairākas dienas pretošanās okupantiem notika Nahičevānā, taču arī šeit Tautas frontes pretestība drīz vien tika apslāpēta. Lielākā daļa ATF līderu arestēja un pret viņiem tika sākta kriminālvajāšana, taču PSRS notiekošo demokratizācijas procesu dēļ vēlāk visi tika atbrīvoti.

PSRS centrālā vara karaspēka ievešanu pilsētā motivēja ar nepieciešamību aizstāvēt armēņu iedzīvotājus no vardarbības, tomēr arhīvu dokumenti liecina, ka militārā akcija tikusi plānota jau labu laiku pirms armēņu grautiņiem pilsētā. Karavīri Baku izturējās kā okupētā pretinieka teritorijā, tumsas aizsegā ar tankiem un bruņutransportieriem graujot savā ceļā un šaujot uz visu, kas kustas. Tikai pēc oficiāliem pilsētas kara komandanta datiem, šajā naktī karavīri izlietoja ap 60 000 kaujas patronu. Iespējams, tas notika tādēļ, ka karavīriem bija iegalvots - pilsētā tos sagaida nevis miermīlīgi demonstranti, bet līdz zobiem bruņotu bandītu grupas. Bet iespējams, ka krievu karavīru asinis uzkurināja ziņa, ka grautiņos cietuši arī krievu iedzīvotāji. Katrā ziņā, vairākas cilvēktiesību organizācijas, arī pašā Krievijā, vēlāk atzina, ka 20. janvāra naktī Padomju armija veikusi karadarbību pati pret saviem iedzīvotājiem un pieprasīja saukt pie kriminālatbildības PSRS Aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu, kas personīgi vadīja šo operāciju. Diemžēl neviens pie atbildības saukts netika.

Nākamajā dienā pēc asiņainās nakts uz Azerbaidžānas KP CK ēkas parādījās uzraksti „Nost padomju impēriju!”, „Nost PSKP!”, „Padomju amija - fašistu armija!”. No Iekšlietu ministrijas ēkas tika nogāzts lozungs „Slava PSKP!”. Azerbaidžānas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja Elmīra Kafarova uzstājās ar radiouzrunu, kurā asi nosodīja ārkārtas stāvokļa ieviešanu un karaspēka ievešanu Baku, kas veikts bez Augstākās Padomes piekrišanas. 21. janvāra vakarā tika sasaukta Augstākās Padomes ārkārtas sesija, kas atzina karaspēka ievešanu Baku par nelikumīgu un apturēja PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu par ārkārtas stāvokļa ieviešanu. PSRS centrālā vara Maskavā tika brīdināta - ja tā ignorēs republikas augstākā varas pārstāvja lēmumu, tiks izskatīts jautājums par Azerbaidžānas izstāšanos no PSRS.

Karaspēka ievešana Baku kļuva par lielu azerbaidžāņu tautas traģēdiju. Pēc Tautas frontes ziņām šajā naktī tika nogalināti 186 (oficiāli 137) mierīgie iedzīvotāji un Baku milicijas darbinieki, ap 800 cilvēku ievainoti. Baku morgi bija tā pārpildīti, ka mirušie tika guldīti uz grīdas. Gandrīz visi nogalinātie bija nošauti no mugurpuses, kas apgāž militāristu apgalvojumus, ka „bandīti” viņiem uzbrukuši pirmie. Traģēdijas upuru bērēs Šahīdu alejā Baku 22. janvārī piedalījās teju visi pilsētas iedzīvotāji. Darbu pārtrauca lidosta, dzelzceļa stacija, starppilsētu telefona centrāle, visas trīs sēru dienas godinot bojāgājušos ik stundu tika iedarbinātas sirēnas. Desmitiem tūkstošu kompartijas biedru publiski sadedzināja savas partijas biedra kartes. Azerbaidžānas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs Abdulrahmans Vezirovs aizbēga uz Makavu vēl pirms karaspēka ievešanas. Viņa vietā stājās Ajazs Mutalibovs, kurš vēlāk kļuva par Azerbaidžānas pirmo prezidentu. 20. janvāris Azerbaidžānā tiek pieminēts kā Tautas sēru diena.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2012/01/16/asinainais-janvaris-baku/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.