- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Zina Stirna: Mana sirdsdziesma

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 21. novembris 07:00 sadaļā Laikmeta liecinieks

Dzejniece Zina Stirna šogad (2011) pārkāpusi 87 gadu slieksni. Vecuma nespēks vairs neļauj viņai būt kopā ar savu draudzi svētdienās dievnamā, taču Zina joprojām dzīvo savā Zaļmājiņā Valdemārpilī un priecājas, kad viņu apciemo draugi un ticības biedri. Šis ir dzejnieces atmiņu stāsts par viņas jaunību, sastapšanos ar Kristu un ilgajā mūžā pieredzēto.

****

Bērnība un jaunības gadi

Šajā pasaulē ierados 1923. gada 16. martā piecos no rīta vienkāršā amatnieka un mājsaimnieces ģimenē. Dzīvojām Talsu rajona Valdemārpilī, namiņā, kas mīļi tika dēvēts par Zaļmājiņu, jo vienmēr bija krāsots zaļā krāsā un tāds ir vēl šodien. Valdemārpilī es uzaugu, pabeidzu pamatskolu, bet vēlāk ar mazbānīti braucu apgūt zinības uz Talsu ģimnāziju. Sapņoju par medmāsas profesiju, taču karš izjauca visus nodomus.

Vēl pirms skolas beigšanas 17 gadu vecumā apprecējos ar savu pirmo un neaizmirstamo jaunības mīlestību Alfrēdu Stirnu. Taču sākās karš un tieši no vīra darbavietas mani kopā ar pārējām sievām un bērniem evakuēja uz „plašo dzimteni”, kā mums teica, „uz divām nedēļām padzīvot drošībā mežā, kamēr atsitīs vāciešus”. Ceļš mašīnas kravas kastē bija bīstams, tikām no meža apšaudīti, bet Rīgā iekļuvām ielu cīņās pie rūpnīcas VEF. Vēlāk, braucot caur Vidzemi, vācu lidmašīnas meta uz mums bumbas. Slēpāmies zem ceļmalas krūmiem, kur es vienmēr sirsnīgi lūdzu Dievu. Dievs mūs sargāja arī pārbraucot Krievijas robežu, jo visas iepriekšējās mašīnas šeit tika sabombardētas. Mēs robežu šķērsojām pilnīgā klusumā un bez nevienas skrambiņas. Tā, pašiem negribot, tikām ierauti Otrā pasaules kara baisajā virpulī.

Plašajā Krievzemē

Nokļuvām kādā kolhozā Gorkijas apgabalā. Par dzīvi un apstākļiem šeit varētu romānu uzrakstīt. Bija pirmais kara gads, valdīja bads un slimības, liela laime bija kādreiz dabūt prosas putru. Vajadzēja arī mācīties krievu valodu. Tomēr 18 gadu vecumā daudz ko var izturēt.

Mēs, vairākas meitenes no Talsu ģimnāzijas, padzirdējušas par latviešu medmāsu kursiem Baškīrijā, ziemas laikā neapkurinātos lopu vagonos devāmies cauri visai Krievzemei. Beidzu frontes medmāsu kursus, bet, tā kā bija māsu pārpilnība, nokļuvu hospitālī Gorkijā. Uzzinot, ka Jaroslavļas apgabala Rostovā tiek atvērta divgadīga latviešu medmāsu skola, devos uz turieni. Tā kā jau bija gūtas priekšzināšanas kursos, nokļuvu praksē slimnīcā, kur palīdzēju ārstiem un pasniedzējiem.

Latvijā tiku mācījusies klavierspēli, tāpēc man uzticēja vadīt skolas kori. Kopā ar armijas puišiem uzstājāmies vairāk nekā 30 koncertos. Dziedājām no galvas, jo nošu nebija. Laikam jau tā ir, ka ekstremālos apstākļos atklājas talanti, par kuriem pat neesam nojautuši. Arī savu pirmo dzejoli „Glāsts” uzrakstīju Tirleānā, Baškīrijā, 18 gadu vecumā. Kā atmiņa no tiem baigajiem gadiem svešumā šis dzejolis iekļauts manā pirmajā dzejoļu krājumā.

Atkal mājās

Pēc četriem kara gadiem, 1944. gada rudenī, laimīgi atgriezos dzimtenē. Rīga bija izpostīta, trūka ūdens, Kurzemē vācieši. Māsu skolas valsts eksāmenu nokārtoju šeit Latvijā - 4. Sarkanā Krusta māsu skolā. Pēc tam desmit gadus strādāju par medicīnas māsu Rīgas pilsētas 1. slimnīcā.

1955. gadā atgriezos pie vecākiem Zaļmājiņā. Strādāju Valdemārpils slimnīcā, vēlāk ambulancē, bet pēdējos 11 gadus pirms aiziešanas pensijā - par vecāko māsu bērnudārzā. Arī šeit rakstīju dzeju un darbojos vietējā ansamblītī. Tagad esmu pensijā un slimības dēļ saistīta pie mājas.

Ģimene

Par savu vīru Alfrēdu Stirnu jau Urālos saņēmu melīgas „aculiecinieku” ziņas, ka viņš kritis pirmajā kara gadā. Šī sāpe atspoguļojas manā tā laika dzejā. Taču, pēc kara atgriežoties Latvijā, satiku viņu dzīvu. Četri kara gadi bija daudz ko sarežģījuši mūsu attiecībās un apmēram pēc gada mēs nolēmām laulību šķirt. Toreiz Dievu vēl nepazinu un domāju, ka šķiršanās atrisinās daudzus sarežģījumus. Šajā laulībā dzimis mūsu vienīgais dēls Juris Stirna, kas pēc aviācijas skolas pabeigšanas aizbrauca uz Sibīriju un tagad ar savu ģimeni dzīvo Kolpaševā.

Vēlāk Valdemārpilī apprecējos ar savu otro vīru Pēteri Stupeli. Bijām pilnīgi pretēja rakstura cilvēki, tomēr kopā tika nodzīvoti 40 gadi. Bērnu mums nebija. 1995. gada 18. janvārī Pēteris kā parasti uz dažām stundām izgāja pastaigāties un pazuda bez vēsts. Meklēšana rezultātus nedeva. Viņu atrada nosalušu aprīļa beigās mežā pie Dundagas…

Dieva ceļos

Lai gan bērnībā biju kristīta un vēlāk iesvētīta, tomēr Dievu nepazinu, kaut arī Viņam ticēju. Taču tad kāds gadījums pārmainīja visu. Slimnīcā, kur strādāju par vecāko māsu, ārstējās toreizējais Golgātas baptistu draudzes kora diriģents Alfrēds Tīss. Viņam bija smadzeņu audzējs. Reiz manas dežūras laikā pie Tīsa atveda sievieti, kam bija dziedināšanas dāvana. Pēc aizlūgšanas Dievs viņu pilnībā dziedināja. Ārsti bija nesaprašanā, bet stāstīt patiesību es nedrīkstēju. Beigu beigās viņš tika izrakstīts ar izdomātu diagnozi „acs nerva iekaisums”. Taču es zināju patiesību.

1950. gada 2. jūlijā mācītājs Eduards Strēlis mani bibliski (ar pagremdi) kristīja Golgātas baptistu draudzes dievnamā. Vēlāk piedzīvoju arī Svētā Gara kristību. Piecus gadus biju soprāna soliste Golgātas draudzes korī. Atgriežoties Valdemārpilī, dziedāju vairākās Kurzemes luterāņu baznīcās, vēlāk Talsu baptistu draudzes korī. Sakarā ar sabiedriskā transporta trūkumu brīvdienās, pārnācu uz Valdemārpils vasarsvētku draudzi, kur ik svētdienu turpināju liecināt par savu Glābēju ar dzejas rindām.

Kristību dienā 1950. gada 2. jūlijā.

Trīs reizes manā dzīvē - kristībās, iesvētībās un bibliskajā kristībā - mācītājam uzliekot rokas, ir atskanējuši vieni un tie paši vārdi: „Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies!” (Jesajas gr. 54:10) Tā tas patiešām ir noticis. Jāteic, ka, pateicoties vājajam gribasspēkam un izteikti emocionālajam raksturam, savā garajā mūžā esmu daudz grēkojusi. Bija brīži, kad aizgāju no draudzes un atrados velna verdzībā. Dievu gan nekad neesmu noliegusi, tomēr kalpoju miesai un pasaulei. Līdz ar to bija jāpiedzīvo lieli garīgie un materiālie zaudējumi. Kaut arī biju kļuvusi neuzticīga noslēgtajai derībai ar Dieva Dēlu, Viņš no savas puses vienmēr palika uzticīgs. Šodien pēc visa pārdzīvotā, dziļi nožēlotā un izsūdzētā, esmu saņēmusi lielu piedošanu un glābšanu no grēka sekām, nāves un elles. Lauztā derība atkal ir atjaunota!

Mans stiprums ir Tas Kungs

Dievs manā dzīvē vairākas reizes ir sevi apliecinājis kā Lielais Ārsts. Viņš dziedināja mani no draudošā akluma acs plēves plīsuma dēļ, pēc aizlūgšanas un svaidīšanas ar eļļu esmu dziedināta arī no vēža vēdera dobumā. Ārsts nekādi tam nespēja noticēt un pat nosūtīja manas analīzes uz Maskavu atkārtotai pārbaudei. Vēža šūnas bija izgaisušas. Tāpēc šodien man nākas daudz domāt, kādēļ pēdējos gadus gūžas deformācijas dēļ esmu spiesta pārvietoties ar kruķiem un netieku pilnībā dziedināta. 1997. gada jūlijā atrados uz nāves sliekšņa ar lielām sāpēm visā ķermenī. Tomēr Dievs ir brīnišķīgs palīgs.

Jāteic, ka šie pēdējie smagie gadi man bijusi liela skola ar brīnišķīgiem garīgiem piedzīvojumiem. Ir izjusts fantastisks Dieva miers, kas tiešām augstāks par katru cilvēka saprašanu. Esmu piedzīvojusi, ko nozīmē patiess Svētā Gara prieks. Slava Dievam par to!

Visās šajās pēdējo gadu grūtībās neatsverams atspaids ir bijis Latvijas Kristīgais radio un tā vēstuļu daļas vadītāja Lidija Brūvere. Ar savām stiprinošajām vēstulēm viņa uzturēja možu manu garu grūtajos dzīves brīžos. Esmu arī garīgi augusi, pateicoties labai kristīgai literatūrai. Un, ja tāds būs Dieva plāns, ceru piedzīvot arī lielu dziedināšanas brīnumu - Viņa noliktajā laikā. Lai skan mūžīgs aleluja Dieva varenajam vārdam! Tāpat šī slava skan visos manos dzejoļos.

Mūža darbs

Šovasar (2001. g. - red. piezīme) dienas gaismu ieraudzīja dzejoļu krājums „Manas mazās dziesmiņas Tev, lielais Dievs!” Šī dzeja nav rakstīta, domājot par poēzijas likumu prasībām, bet diktēta no augšienes, tāpēc pasaules neatzīta. Tomēr kā liels brīnums šī mana sirdsdziesma pretī lielajam Radītājam ir iznākusi. No 18 gadu vecuma visu mūžu esmu rakstījusi dzeju. Lasot šo krājumiņu, ievērosiet, kā ar gadiem mainās dzejas tematika. Īpašu pateicību par grāmatu vēlos izteikt izdevniecības „Viņā vārds manī” direktoram Miervaldim Zeltiņam un viņa dzīvesbiedrei Antrai. Tikai pateicoties viņu nesavtīgajām pūlēm, šie mani „putnēni” lido. Paldies Dievam, ka manas acis vēl pirms aiziešanas Mūžībā to varēja ieraudzīt.

****

Bez rakstā minētās Zinas Stirnas pirmās dzejoļu grāmatas „Manas mazās dziesmiņas Tev, lielais Dievs”, vēlākajos gados izdevniecība „Viņa Vārds manī” laidusi klajā vēl vairākus dzejnieces dzejoļu un atziņu krājumus - „Spēks, kas no Dieva Vārda plūst…”, „Ceļš uz laimi” un „Svaidījums”.

    

Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla „Tikšanās” 2001. gada oktobra numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/11/21/zina-sirna-mana-sirdsdziesma/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.