- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Svētki - sveši un savējie

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 7. novembris 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. 11.novembrī pieminam mūsu karavīrus un viņu varonīgo cīņu par Latvijas brīvību, 18.novembrī svinam valsts neatkarības gadadienu, bet mēneša beigās atceramies savus Mūžībā aizgājušos. Visi šie svētki un piemiņas dienas īsteni uzplauka tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kaut arī padomju gados daļa sabiedrības - cits atklātāk, cits klusāk - tos atzīmēja. Taču pēdējos gadu desmitos vērojama arī cita tendence, proti - daļa mūsu tautiešu daudz labprātāk svin svešus, no citām zemēm un tautām aizgūtus svētkus, nekā savējos. Un, ja, piemēram, ar Līgo svētkiem pagaidām vēl viss ir kārtībā, tad svinamās un atceres dienas ar vēsturisku vai valstisku nozīmi daudziem sirdi sasildīt nespēj. Tie bērni un jaunieši, kas piedzimuši un izauguši neatkarīgajā Latvijā, šos svētkus uztver kā pašus par sevi saprotamus, tomēr cilvēkiem, kas dzimuši un dzīvojuši padomju laikā, attieksme tik viennozīmīga nav. Ir pat gadījies dzirdēt, ka, piemēram, Latvijas neatkarības diena daudziem ir vien kārtējā brīvdiena.

Saprotams, ka padomju izglītības sistēma jauniešos ne spēja, ne arī gribēja ieaudzināt tādu patriotismu un mīlestības jūtas pret Latviju, ar kādu izcēlās pirmskara jaunā paaudze. Tomēr, ja vēl šodien daļai latviešu neko nenozīmē diena, kad mūsu tautai pirmoreiz vēsturē radās iespēja izveidot pašai savu valsti, ja joprojām nespējam saprast, ka sava valsts ir liela Dieva svētība, kādas nav un nekad nebūs daudzām skaitliski daudz lielākām tautām par mums, ja neturam svētu mūsu karavīru piemiņu, ja visi šie svētki un atceres dienas ir tikai kārtējā brīvdiena - tad nācijas izdzīvošanas nākotnes perspektīva nav iepriecinoša. Nācija spēj pārdzīvot gan ekonomiskās krīzes, gan okupāciju, emigrāciju un daudz ko citu, taču pazaudējot vēsturisko atmiņu tās gals ir tuvu.

Dīvaini, bet tie paši cilvēki, kam tik lielas grūtības sagādā būt lepniem par savu valsti un tautu latviešiem nozīmīgās atceres dienās, ar prieku svin no ārzemēm aizgūtos svētkus - Valentīna dienu, Helovīnu, un tagad arī 8.martu - Starptautisko sieviešu dienu. Ar šo svētku saprašanu un pieņemšanu problēmu nav. Bet varbūt šis fakts nemaz nav tik dīvains? Par 8.martu viss ir skaidrs - šie “svētki” tika plaši atzīmēti Padomju Savienībā, tāpēc daudziem tā laika cilvēkiem joprojām mīļi un tuvi. Savukārt Valentīndienu viegli pieņemt tās romantikas, bet Helovīnu - atraktivitātes dēļ. Šķiet, kas nu tur sevišķs - cilvēkiem patīk svētki un kāpēc gan neatļaut ļaudīm lieku reizi papriecāties. Tomēr ir viens būtisks BET!

Problēma slēpjas apstāklī, ka svinot daudzus svētkus, mēs reti kad domājam par to patieso, dziļāko būtību, pārvēršot tos izklaides pasākumā. Pat mūsu pašu svētki, piemēram, Jāņi no pagāniska auglības rituāla kļuvuši par ikgadēju radu un draugu salidojumu ar pasēdēšanu pie ugunskura, kārtīgu pieēšanos un pārmērīgu alkohola lietošanu. Tāpat Ziemassvētkos, šo svētku patiesais gaviļnieks Jēzus tiek godināts visai maz, un, ja vien rodas iespēja, labticīgais latvietis klusos ģimenes svētkus izmanto bluķa vilkšanai, ķekatās iešanai un tamlīdzīgām izdarībām. Tāpat Lieldienās notiek visvisādas ēverģēlības, un kurš tad vairs domās par Kristus krusta nāvi un triumfālo augšāmcelšanos.

Līdzīgi ir ar no ārzemēm aizgūtajiem svētkiem. Piemēram, Valentīndiena patiesībā ir Romas Katoļu Baznīcas ieviesti svētki par godu svētajam moceklim Valentīnam. Valentīns bija Senās Romas kristietis. Kad imperators Klaudijs II mūsu ēras 3.gadsimtā aizliedza karavīriem precēties, lai tie sevi visu veltītu vienīgi Romas varenības nostiprināšanai, Valentīns nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepeni laulāt iemīlējušos pārus. Kad nepaklausība kļuva zināma, Klaudijs piesprieda Valentīnam nāvi (par Sv.Valentīnu un Valentīndienu lasiet ŠEIT). Šo svētku patiesā vēsts ir Sv.Valentīna un īstas mīlestības godināšana, atklājot mīlestības augstāko, dievišķo pakāpi - agape. Taču mūsdienu sekulārā sabiedrība, kam mīlestība saistās tikai ar sex, un par agape nav pat nojausmas, šos svētkos pārvērtusi komercializētā pasākumā, bet nereti arī seksuālas vaļības propagandā.

Turpretī par Helovīnu jāteic - paldies Dievam, ka cilvēki neiedziļinās šo svētku patiesajā būtībā. Helovīns vistiešākajā veidā ir saistīts ar Saules pielūgšanu un garu pasauli. Šo svētku izcelsme meklējama ķeltu pagāniskajos rituālos, kad naktī uz 1.novembri druīdu priesteri svētbirzīs kūra ugunskurus, bet no rīta izdalīja ļaudīm ogles, lai pasargātu namus no ļaunajiem gariem. Svētki tika svinēti trīs dienas, ļaudis tērpās no lapām, zariem, salmiem, dzīvnieku ādām, kauliem un ragiem darinātās maskās. Vēlāk kristietības ietekmē pagānu svētki tika aizstāti ar Visu svēto dienu jeb Mūžībā aizgājušo pieminēšanu. Tomēr mūsu dienās neviens Mūžībā aizgājušos vairs nepiemin - tā vietā nākusi spokošanās un cilvēku baidīšana, tērpjoties atbaidošās maskās, kas kopē dažādus okultus tēlus. Turklāt viss ir līdz absurdam komercializēts un daudziem, īpaši bērniem, šķiet aizraujošs joks, kamēr patiesībā tā ir spēle ar uguni, jo garu pasaule meklē vismazāko iespēju pakļaut sev cilvēku.

Savukārt 8.martam - Starptautiskajai Sieviešu dienai, ko kreisi orientētiem politiķiem tomēr izdevies pasludināt par atzīmējamu dienu Latvijā, vispār nav nekāda sakara ar svētkiem. Vēsturiski tā ir sieviešu cīņas diena pret diskrimināciju. To sāka atzīmēt, atceroties 1857.gada 8.marta notikumus Ņujorkā, kad tekstilrūpniecībā strādājošās sievietes izgāja ielās, lai protestētu pret smagajiem darba apstākļiem, pārlieku garo darba dienu un mazo samaksu. Policija demonstrāciju izklīdināja ar šāvieniem, vairāki desmiti sieviešu tika nogalinātas vai ievainotas. Jāteic gan, ka daļa vēsturnieku apšauba versiju par upuriem, apgalvojot, ka to izdomājuši PSRS vadītāji 20.gadsimta 60.gados, lai pieskaņotu Starptautisko sieviešu dienu valdošajai ideoloģijai. Lai nu kā, pirmo reizi Sieviešu dienu sāka atzīmēt tieši ASV - 1909.gadā Amerikas Sociālistiskā partija pasludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. Bet 1910.gada 27.augustā Kopenhāgenā notikušajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē atzīmēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu aicināja vācu sociāliste Klāra Cetkina. Drīz vien sociālisti un komunisti to sāka atzīmēt visā pasaulē.

Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1966.gada 8.maija lēmumu Starptautiskā sieviešu diena tika padarīta par valsts svētkiem, jo sociālismā sievietes formāli bija vienlīdzīgas ar vīriešiem, tāpēc par kaut ko cīnīties vairs it kā nebija vajadzības. Svētku diena 8.marts bija arī citās komunistiskā bloka valstīs. Tādejādi šī diena vienmēr bijusi cieši saistīta ar komunistisko ideoloģiju. Arī šodien pietiek ielūkoties to valstu sarakstā, kas 8.martu pasludinājušas par svētkiem, lai saprastu, kādu ideoloģiju un valsts pārvaldes modeli tās pārstāv. Albānija, Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kamerūna, Ķīna, Kuba, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Mongolija, Krievija, Serbija, Melnkalne, Maķedonija, Bosnija, Bulgārija, Tadžikistāna, Ukraina, Uzbekistāna, Vjetnama - diez vai Latvijai vajadzētu būt šo valstu skaitā. Ir tikai dažas Rietumu demokrātijas valstis, kur 8.marts ir oficiāli svētki, piemēram, Itālija.

Šo un citu svētku tradīcijas pierāda, ka arī Latvijā sabiedrībai vairāk patīk lustēties nevis iedziļināties svētku patiesajā būtībā. Ir taču daudz patīkamāk 8.martā vīriešu aplidotām saņemt ziedus un apsveikumus, lai jau nākamajā dienā atgrieztos skarbajā realitātē, nekā iziet ielās, lai reāli cīnītos pret diskrimināciju. Ir patīkamāk Valentīna dienā sūtīt un saņemt lētas sirsniņvēstules, nekā rūpēties, lolot un kopt patiesu mīlestību. Ir jautrāk nevis klusās pārdomās pieminēt Mūžībā aizgājušos, bet Helovīna vakarā uzvilkt atbaidošu masku un biedēt ielās vēlīnos garāmgājējus. Šķiet arī modernā latvieša sauklis tāpat kā Senajā Romā varētu būt: “Maizi un izpriecas!” Ar ko tas beidzās Romai, nav jāstāsta.

Kāds varbūt teiks, ka grūtā ikdiena un nesakārtotā sadzīve tā nomāc cilvēkus, ka vienīgais, ko viņi vēlas brīvajā laikā, ir atpūta un izklaide. Ļaužu attieksmi pret valsts svētku un piemiņas dienām iespaidojusi arī 4.maija republikas varturu bieži vien prettautiskā rīcība, kā dēļ cilvēki nespēj priecāties par svētkiem, kas it kā reprezentē šo varu. Tomēr apgalvojums: “Es mīlu šo zemi, bet ienīstu valsti!” nav saprātīgs, ko daudzi ir mīlējuši šo zemi - vācu bruņinieki un zviedru muižnieki, poļu šļahtiči un krievu bajāri, Hitlera nacisti un Staļina čekisti. Arī tie sovjetu kolonisti, kas joprojām kuplā skaitā mīt mūsu zemē. Viņi visi mīl Latvijas zemi, bet nemīl Latvijas valsti. Latvieši ir vienīgie, kam Latvijas valsts ir svēts mantojums, ko nedrīkstam nodot sliktas valdības, korumpētu politiķu vai citvalstu spiediena dēļ.

Mēs nedrīkstam likt vienlīdzības zīmi starp negodīgiem politiķiem un Latvijas valsti kā vērtību. Ne vienmēr mums būs pieņemama tautas priekšstāvju īstenotā politika, kas nereti nonāks pretrunā 18.novembra Latvijas ideāliem, tomēr nedrīkst politiķu sastrādātajās cūcībās vainot Latvijas valsti, jo valsts jēdziens ir kaut kas daudz pārāks. Valsts - tā ir kopīga vēsture, kopīgas vērtības, kopīgi ideāli. Politiķi nāk un iet, bet valsts paliek. Un, ja sveštautieši un ienācēji politiķu rīcību tomēr asociē ar Latvijas valsti, tad latviešiem šos jēdzienus vajadzētu nošķirt. Valsts vara un politiķi nav īpaši mīlēti nevienā valstī, bet vai esam kādreiz dzirdējuši, ka sliktu politiķu dēļ kāda tauta noliegtu savu valsti, pat ja tā spiesta dzīvot diktatūras apstākļos? Tikai latvieši ko tādu reizēm atļaujas.

Ir reizes, kad patriotisms arī pie mums rod savu izpausmi. Piemēram, sporta spēlēs ar Latvijas sportistu piedalīšanos, kur mūsu atlētiem līdzi jūt liels un mazs, vecs un jauns. Tomēr iedziļinoties, arī tā ir tikai izklaide, jo profesionālais sports tās pašas antīkās pasaules gladiatoru cīņas vien ir, tikai modernākā ietērpā. Ar patiesu patriotismu, kas atklājas reālos darbos, mūsu valstī diemžēl klājas grūtāk, jo greizi saprastu eiropeisko vērtību dēļ patriotiskā audzināšana Latvijā ilgu laiku bija atstāta novārtā. Ko gan varējām sagaidīt, ja pat Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets daudzus gadus bija izslēgta no skolu programmas. Paldies Dievam, ka patriotiski noskaņotu skolotāju un sava darba entuziastu dēļ patriotisma liesmiņa mūsu jaunatnē turpina kvēlot. Tomēr šajos gados izaugusi vesela paaudze, kas jūtas kā pasaules pilsoņi un kosmopolīti, kam Tēvija ir tur, kur labi klājas.

Bet varbūt viss nemaz nav tik bēdīgi kā izskatās? Šajā depresijas un bezcerības laikmetā kā gaišs gaismas stars ir tie jaunieši, kas valsts atceres un svētku dienās ar prieku un lepnumu par savu zemi piedalās dažādos svētku pasākumos. Cerību nākotnei stiprina tie daudzie bērni, kas kopā ar saviem tētiem un mammām Lāčplēša dienā noliek svecīti pie svecīšu sienas 11.novembra krastmalā un citās brīvības cīnītāju atdusas un piemiņas vietās, kas ar valsts karodziņiem rokās un sarkanbaltsarkanām lentītēm pie krūts piedalās valsts svētku pasākumos 18.novembrī. Mūsu cerība ir tie jaunie puiši un meitenes, kas iesaistījušies organizācijās, kuru stūrakmens ir savas zemes mīlestība un veselīgs patriotisms. Ticēsim, ka šie jaunie pilsoņi izaugot kļūs par patiesiem Latvijas patriotiem un savas zemes aizstāvjiem. Ticot tam, ar lepnumu svinēsim paši savas valsts un tautas nevis svešus svētkus.

Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/11/07/svetki-svesi-un-savejie/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.