- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Lielā atmoda Vidzemē - 2. daļa

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 26. septembris 07:00 sadaļā Atmodas vēsture

Aizlieguma gadi

Atmodai netrūka arī pretinieku. Daudziem vācu muižniekiem nebija pa prātam, ka zemnieki pulcējas kopā, tiem rodas savi vadoņi, ka sadarbojas dažādu novadu ļaudis. Brāļu draudzes darbību centās kavēt arī Vidzemes vācu evaņģēliski luteriskā baznīca. 1743. gada vasarā Vidzemes landtāga ierosināta luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju Brāļu draudžu lietā. Muižnieku un mācītāju sūdzību dēļ 1743. gada 16. aprīlī Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces. Laikmets no 1744. līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu „klusais gājiens”. Tika slēgtas Jērakalna un citas saiešanu vietas, nepakļāvīgie nežēlīgi vajāti. Savāca un sadedzināja vairākus tūkstošus hernhūtiešu grāmatu. 1744. gada pavasarī grāfiene Cincendorfa personīgi ieradās Pēterburgā un bez panākumiem centās pārliecināt ķeizarieni atcelt rīkojumu. 1744. gada decembrī Rīgā ieradās arī grāfs Cincendorfs, taču tika ieslodzīts Citadelas cietumā un izraidīts no Vidzemes. Neveicās arī Brāļu draudžu labvēlim Baltazaram fon Kampenhauzenam, kas tolaik bija iecelts par Somijas ģenerālgubernatoru. Viņš rakstīja carienei: „[..] es neesmu brālis, bet gribu dzīvot un mirt kā hernhūtietis.” Viss velti.

1744. gadā slēdza Valmieras Skolotāju semināru, tomēr tā audzēkņi turpināja sludināt Evaņģēliju Vidzemē un Igaunijā. 1745. gadā no Krievijas tika izraidīti visi hernhūtiešu vācu brāļi, kam līdzi devās arī nedaudz latviešu, apmetoties uz dzīvi Eiropas un Ziemeļamerikas Brāļu draudzēs. 1754. gadā Rīgas draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers nopirka 4000 akru zemes Ziemeļamerikā un nodibināja Vahovijas Brāļu draudzi (tagad Vinstona - Salema Ziemeļkarolīnas štatā). Izveidojās nelegālo Brāļu draudžu kustība. 1746. gadā Brāļu draudžu Zeistas sinodē Holandē tiks nolemts, ka no latviešiem un igauņiem jārodas apustuliskiem ļaudīm un pašiem jāuzņemas savu draudžu vadība. 1749. gadā Vidzemē zināmas 55 - 57 hernhūtiešu darbības vietas.

1750. gadā pēc M. E. fon Hallartes nāves Jēra kalna ēkas nonāca citu īpašnieku rokās un 1753. gada 14. martā sākās ēku nojaukšana. Neskatoties uz vajāšanām, 1755. gadā tika sāktas regulāras bērnu saiešanas un mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem. No 1756. gada slepenas saiešanas notika Doles salā un citviet. 1762. gada septembrī notika pirmie laulāto kārtas svētki un bērnu svētki kopā ar dziedāšanas stundām. Šajā gadā latviešu Brāļu draudzes saiešanas atzīmēja savu 20 gadu pastāvēšanu. 1764. gada 11. februārī ķeizarienes Katrīnas II ukazs atļāva atjaunot hernhūtiešu darbību Volgas lejtecē, Sareptā, taču ne Vidzemē. No 1760. - 1770. gadam notika Brāļu draudžu vadītāju paaudžu maiņa - Dieva mierā aizgāja daudzi latviešu Brāļu draudzes celmlauži. Šī iemesla dēļ vājinājās kontakti ar Hernhūti.

Atdzimšana un otrais atmodas vilnis

1770. gadā pēc Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendanta, fanātiskā Brāļu draudžu vajātāja J. A. Cimmermaņa nāves, spiediens uz Brāļu draudzēm mazinājās un ķeizariene Katrīna II atļāva atjaunot draudžu darbību. 1779. gadā Brāļu draudzē Latvijā bija aptuveni 5000 brāļu un māsu, aptuveni 2000 bērnu, taču dievkalpojumu apmeklētāju skaits bija lielāks. 1782. gadā par Vidzemes Brāļu draudzes prezbitera palīgu sāka strādāt kurzemnieks Georgs Heinrihs Loskīls, kas bija beidzis Barbijas Brāļu draudžu mācītāju semināru Vācijā. No 1785. līdz 1789. gadam viņš pildīja vecākā prezbitera pienākumus Vidzemē, pēc tam nodibināja Brāļu draudzi Pēterburgā.

Pēc 1790. gada sākās jauns atmodas vilnis. Četrdesmit divas Vidzemes saiešanas bija sadalītas deviņos distriktos. 1811. gadā atmodas uguns uzliesmoja Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā. Vislielākais saiešanu skaits bija Alūksnes un Apekalna draudzē. Apekalnā bija 1450 hernhūtiešu - tikai par 50 mazāk nekā Jaunpiebalgā. Tā senajiem tradicionālajiem Brāļu draudžu kustību centriem - Valmierai un Raunai - pievienojās Alūksne, Ape, Smiltene un Vecpiebalga.

Pēc Vidzemes zemnieku brīvlaišanas 1817. gadā Brāļu draudžu kustība sasniedza savas darbības virsotni. Tajā bija vairāk nekā 30 draudzes, 100 saiešanas nami, dalībnieku skaits sasniedza 20 000 cilvēku. 1819. gadā vācbrāli J. Ēvaldu apstiprināja par pirmo Baltijas Brāļu draudzes vadītāju ar sēdekli Vaidavā, Rubenes draudzē. 1827. gadā ķeizars Aleksandrs I izdeva tā saukto „žēlastības manifestu”, kas oficiāli atzina Vidzemes Brāļu draudzes par patstāvīgu konfesiju. Hernhūtieši Vidzemē un Igaunijā kļuva par vērā ņemamu spēku, ar lielu ietekmi sabiedrībā. Piemēram, Piebalgā, Alūksnē un Apekalnā līdz pat 90% iedzīvotāju iestājās Brāļu draudzē. Oficiāli bija reģistrētas 144 draudzes ar 31 000 locekļiem.

Atmodas kustības iznīcināšana

Augošā hernhūtiešu ietekme uz zemniekiem arvien vairāk satrauca ne vien vācu mācītājus un muižniekus, bet arī Krievijas laicīgo varu. 19. gadsimta 20. gados un vēlāk pieauga Brāļu draudžu vajāšana. 1834. gadā Brāļu draudzēm  tika noteikti ierobežojumi - saiešanu namu ierīkošanai bija vajadzīga iekšlietu ministra atļauja, pašas saiešanas tika pakļautas luteriskās baznīcas kontrolei, daudzi nami slēgti. 1839. gadā Brāļu draudzēm aizliedza uzņemt jaunus locekļus, sprediķus pirms nolasīšanas vajadzēja apstiprināt luterāņu mācītājam, dziedāt drīkstēja tikai varas iestāžu atļautas dziesmas.

19. gadsimta 40. gadu pirmajā pusē Krievijas varas iestāžu atbalstīta sākās zemnieku pārvilināšana pareizticībā. Šajā situācijā luteriskā baznīca lūdza palīdzību Brāļu draudžu vadītājiem. Taču, tiklīdz jukas bija pāri, luterāņi aizmirsa hernhūtiešu sniegto palīdzību un atsāka uzbrukumus Brāļu draudzēm. Šī nežēlīgā spiediena rezultātā 1861. gadā lielākā daļa Brāļu draudžu bija spiestas pievienoties luteriskajai baznīcai, daļa neapmierināto pārgāja pareizticībā. Nespēdamas vairs veselīgi attīstīties un atjaunoties, Brāļu draudzes pamazām pārvērtās dažu simtu vecu ļaužu pulciņā. Atmodas kustība Vidzemē tika apslāpēta, tomēr Dieva darbu apslāpēt nav iespējams. Drīz vien Kurzemē, kur Brāļu draudzes izveidot neļāva, izveidojās cita evaņģēliska kustība, kuras saknes arī daļēji meklējamas Brāļu draudžu kustībā - baptisti.

1914. gadā par Vidzemes Brāļu draudžu diakonu (tētiņu) tika iecelts Jānis Malvess, kas pēc Latvijas Republikas nodibināšanas nodeva savas pilnvaras Latvijas Evaņģēliskās brāļu sadraudzības biedrībai. 1928. gadā Vidzemē bija ap 50 saiešanas namu, kuros darbojās draudzes ar 3000 locekļiem. Kopumā starpkaru periodā Latvijā bija aptuveni 90 saiešanu namu, no kuriem 60 darbojās regulāri. Tomēr Brāļu draudzes tā arī neatguva savu garīgo spēku un atmodas dedzību. Draudzes joprojām atradās luteriskās baznīcas kontrolē, tās goda vadītājs bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps.

Pēc Otrā Pasaules kara PSRS okupācijas režīms saiešanu namus likvidēja un, nodibinoties kolhoziem un padomju saimniecībām, tajos izveidoja mājvietas kolhoznieku ģimenēm, kazarmas, cūku kūtis vai krogus (Cepļu saiešanā Vecpiebalgā). Saimniekus, uz kuru zemes šie nami atradās, izsūtīja. Brāļu draudžu kustība Latvijā tika atjaunota 1997. gadā, kad Straupē notika pirmā Brāļu draudzes diena. Draudzes dienas notikušas arī Krimuldā, Cēsīs, Burtniekos, Smiltenē, Mūrmuižā, Cēsīs, Dalbē, Dzērbenē, Raunā, Cimzā, Grostonā un citur. Ir atjaunoti vīru vakari, tiek lasīta Bībele, lūgts Dievs un dziedātas dziesmas, kam seko sadraudzības mielasts. Misijas darbā iesaistītas vairākas skolas un luterāņu draudzes. Brāļu draudžu sadraudzības sinode 2006. gadā uzņēma Latvijas brāļu draudzes kontinentālās Eiropas Brāļu draudžu savienībā.

Brāļu draudžu atmodas garīgā un nacionālā nozīme

Vairāki vēsturnieki Brāļu draudžu atmodu nodēvējuši par patieso reformāciju Vidzemes zemniekiem. Pateicoties Brāļu draudzei zemnieku formālās reliģiskās tradīcijas, kur mierīgi sadzīvoja kristīgās mācības elementi un pagāniskie rituāli, nomainīja patiesa sirds ticība. Atmodas ietekmē liela zemnieku daļa atteicās no līdz tam piekoptajiem pagāniskajiem kultiem un iznīcināja savas pagāniskās svētvietas. Nozīmīgs faktors bija hernhūtiešu sludinātā visu cilvēku vienlīdzība Dieva priekšā neatkarīgi no sociālās piederības. Par galveno tika izvirzīta atziņa, ka Bībeles mācība jāpārdzīvo ar sirdi nevis prātu. 18. gadsimta 40. gados Vidzemes konsistorijas rīkotās baznīcu vizitācijas konstatēja, ka arvien vairāk zemnieku ne tikai labi zina Svētos Rakstus, bet spēj tos arī izskaidrot. Lūgšanas un pateicība pirms un pēc katras ēdienreizes kļuva par ļaužu dabisku ikdienas vajadzību.

Brāļu draudze būtiski pārmainīja situāciju zemnieku izglītības jomā. Skolas gaitas sāka daudzi tūkstoši latviešu zemnieku atvašu. Strauji samazinājās analfabētu skaits un lasītprasme kļuva par Vidzemes iedzīvotāju vairākumam raksturīgu parādību. Lasītpratēju skaits Vidzemes Brāļu draudzes novados bija: 1780. gadā - 75%, bet 1800. gadā jau vairāk nekā 90%. 18. un 19. gadsimtu mijā Vidzemes zemnieki izglītības ziņā bija līderi Eiropas zemnieku vidū. Hernhūtieši izmantoja progresīvas mācību metodes - kopīgo saietu laikā, mācībās un „bērnu stundās” liela uzmanība tika pievērsta notikumu, parādību un individuālo pārdzīvojumu atstāstījumam, skaidrojumam un pašvērtējumam. Tas veicināja analītiskās un kritiskās domāšanas attīstību. Pateicoties lasīt un rakstīt prasmei parādījās virkne rokrakstu literatūras paraugu. Pirmie sacerējumi latviešu valodā, kurus pierakstījuši paši latvieši, ir brāļu draudžu locekļu atklāsmes un dzīvesstāsti. No zemnieku vidus radās pirmie sabiedriski aktīvie garīgā darba veicēji, sāka veidoties rakstniecība.

Dziļu iespaidu atmodas kustība atstāja uz muzikālās kultūras attīstību. Kopā ar hernhūtiešiem Vidzemē ienāca vairāki mūzikas instrumenti, kādi līdz tam bija pazīstami tikai Rīgā, proti - mūsdienu vijole, dažādas stabules, taures un trompetes. Daudz laika tika veltīts dziedāšanai. Jau Valmiermuižas skolotāju seminārā viens no priekšmetiem bija mūzikas stundas, kurās audzēkņiem mācīja notis un „dziedāšanu meldiņā”. 1742./1743. gada Vidzemes baznīcu vizitācija nonāca pie atzinuma, ka zemnieku dziedātprasme strauji uzlabojas un viņi spēj sagatavot arī daudzbalsīgus dziedājumus. Hernhūtiešu garīgās dziesmas, pateicoties savai muzikalitātei un garīgi celsmīgajiem tekstiem, kļuva tik populāras zemnieku vidū, ka pamazām aizstāja tautasdziesmas. Viens no latviešu mūzikas pionieriem Jānis Cimze bija cieši saistīts ar Brāļu draudžu kustību, tāpat Juris Neikens, kurš Dikļos lika pamatus latviešu kordziedāšanas tradīcijai, kas vēlāk pārtapa Dziesmu svētku fenomenā, ko šodien apbrīno visa pasaule.

Nenovērtējams bija atmodas kustības ieguldījums tikumiska dzīvesveida nostiprināšanā. Īpaši plaši panākumi bija atturības kustībai. Piemēram, 1837.gadā Alūksnes draudzes „sātībniekos” bija iestājušies 7000 zemnieku. Muižnieki bija spiesti slēgt krogus, jo tos vairs neviens neapmeklēja. Izbeidzās pļēgurošana kristībās, kāzās un bērēs. Augusta Vilhelma Hupela grāmatā „Topogrāfiskās ziņas par Vidzemi” par Apekalna draudzi teikts: „Zemnieku kāzu parašas šeit ieguvušas mierīgu, klusu un garīgu raksturu ar to, ka gandrīz visi zemnieki ir hernhūtieši vai vismaz apmeklē viņu sanāksmes.” Autors uzsver, ka šajā draudzē valda „lielākā vienkāršība un tikumi”. Arī noziegumu skaits Vidzemē strauji samazinājās un tuvojās nullei. Liela nozīme bija tā sauktajām „ceturtdaļstundas sarunām”, pēc kurām dzimtcilvēki dažkārt gāja pie saviem saimniekiem un atdeva nozagtās lietas.

Brāļu draudžu tikumības mācība izpaudās arī praktiskā veidā. Līdz hernhūtiešu ienākšanai Vidzemes zemnieku sētas rijas bija vieta, kur kopā gulēja gan precēti pāri, gan neprecēti vīrieši un sievietes, gan bērni. Tas veicināja agrīnus seksuālus kontaktus un palielināja ārlaulībā dzimušo bērnu skaitu, kas toreiz bija ļoti smags netikums. Brāļu draudze aicināja saimniekus rijās iekārtot sānu kambarus, vispirms šajās atsevišķajās „istabās” izmitinot neprecētās meitas. Vēlāk parādījās arī sava istaba saimniekam.

Brāļu draudžu statūti noteica, ka ikvienam draudzes loceklim klusi jāstrādā un jāēd paša pelnīta maize. Šāda morāle uzlaboja attiecības starp muižniekiem un zemniekiem. Ne velti Valmieras mācītājs Frīdrihs Justus fon Brīnings savā pārskatā atzīst, ka kopš Vidzemē ieradušies hernhūtieši, mainījies ļaužu garīgums - tie kļuvuši sirsnīgāki, jūtīgāki un kritiski raugās uz savu iepriekšējo vienaldzību. Brāļu draudzes aicinājums ikvienam strādāt godīgi un daudz, jo tikai tā var cerēt uz Dieva žēlastību, sekmēja turīga zemnieku slāņa izveidošanos. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas tam bija liela nozīme, jo tikai strādīgi un turīgi zemnieki varēja sekmīgi attīstīt savas saimniecības, radot pamatu spēcīgai zemniecībai. Ģenerālsuperintendants Kārlis Gotlobs Zontāgs 1818. gadā bija spiests atzīt, ka Vidzemes novados, kur ir daudz hernhūtiešu zemnieku, viņi ir arī izglītotākie, strādīgākie un turīgākie.

Brāļu draudžu nopelns ir arī nacionālo un sociālo pretrunu mazināšanā starp vāciešiem un latviešiem. Pirmo reizi latvieši atskārta, ka ārzemnieki var nest ne tikai postu, bet arī kaut ko patiešām noderīgu. Vācu brāļi ātri vien iekaroja vietējo iedzīvotāju sirdis, jo sludināja Evaņģēliju viņiem saprotamā veidā, dziesmās un sprediķos lietojot zemnieku dzimto valodu, bija draudzīgi un sirsnīgi, ko igauņi un latvieši nekad pirms tam no vāciešiem nebija pieredzējuši. Lielākā daļa vācu brāļu bija amatnieki, kas plecu pie pleca strādāja kopā ar zemniekiem, bet kopīgs darbs vieno un veicina savstarpēju sapratni un kopības apziņu.

18. gadsimtā Latvijā lielākā daļa latviešu bija dzimtcilvēki, kam bija liegta iespēja brīvi pārvietoties bez muižnieka atļaujas, zemnieki pārvietojās gandrīz vienīgi sava pagasta robežās. Uz Brāļu draudžu sanāksmēm tūkstošiem vidzemnieku devās no vistālākajiem Vidzemes nostūriem un, pārstaigājot krustu šķērsu visu novadu, pamazām guva priekšstatu par Latviju kā visiem kopīgu zemi, veidojās izpratne par latviešiem kā vienotu tautu. Pirmo reizi tik liels latviešu skaits tika iesaistīts intensīvā komunikācijā, turklāt tā notika latviešu valodā. Sanāksmēs zemniekiem bija iespēja iepazīt cilvēkus no citām vietām ar līdzīgām problēmām, priekiem un bēdām. Pirmo reizi latvieši no sava vidus izvirzīja līderus, pirmo reizi pieteica sevi plašākai pasaulei kā spējīgus un izglītotus ļaudis. Paši vidzemnieki tolaik sacīja, ka hernhūtieši viņus atmodinājuši no dziļa, tumša miega. Tā patiesi bija pirmā latviešu atmoda.

Personīgi piedzīvotā ticība deva igauņiem un latviešiem jaunu cilvēciskās vērtības apziņu un briedumu. Audzināšana, izglītība un sociālo šķiru barjeru pārvarēšana atnesa līdz tam vēl nepieredzētu garīgu un sabiedrisku brīvību. Trulu vienaldzību un alkoholismu nomainīja disciplinēts un askētisks dzīvesveids, atnesot saimniecisku uzplaukumu un labklājību. Latviešu zemniekiem pirmo reizi pēc daudziem gadsimtiem bija iespēja aktīvi darboties, uzņemties vadību un atbildību. Brāļu draudzes bija pirmās latviešu organizācijas, kas izslīdēja no vācu aizbildniecības. Latvijas laukos parādījās jauns spēks - organizēta zemniecība, kuru vadīja izglītoti līderi no pašu zemnieku vidus. Brāļu draudžu „tētiņi” bija daudzkārt populārāki par luterāņu mācītājiem.

Garīgās atmodas kustība Vidzemē bija sākums latviešu nacionālajai atmodai. Tā radīja pamatus nacionālās inteliģences attīstībai. Sākumā tie bija zemnieku skolu skolotāji un atsevišķu saiešanu vadītāji, bet drīz vien starp viņiem parādījās arī mācītāju palīgi, literāti, mācību iestāžu vadītāji. Pirms tam latviešiem un igauņiem nebija savas nacionālās inteliģences, bez kuras nav iespējama neviena atmoda. No Vidzemes Brāļu draudzēm nākusi liela daļa latviešu kultūras darbinieku - Jānis Cimze, Jānis Poruks, Jāzeps Vītols, Kārlis Skalbe, brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, Juris (Georgs) Neikens, Ķikuļu Jēkabs, Jānis Ruģēns un citi. Atmodas kustība kļuva par pamatu tam, ko šodien saucam par latvisko identitāti. Brāļu draudzei varam pateikties gan par Dziesmu svētkiem un latviešu lielo ziedu mīlestību, gan kapu svētkiem un daudzām citām tautas dvēseles izpausmēm.

Brāļu draudzes un lielā Vidzemes atmoda bija pamats un garīgs piemērs daudzām vēlākajām evaņģēliskajām un atmodas kustībām. Daudzus gadsimtus latviešiem tika iegalvots, ka tie vienmēr bijuši nabadziņi un cietēji, kas 700 gadu dzīvojuši verdzībā un spēj vien nevarīgi pakļauties stiprākajam. Atmodas ietekmē latvieši spēja izrauties ne vien no nacionālās, bet arī garīgās verdzības. Latvieši patiešām ir atmodas nācija, kam ir īpašs liktenis. Pirmais ievērojamais latviešu vēsturnieks Jānis Krodzinieks teicis: ,,Brāļu draudze kā meteors parādījās pie latvju zemes apvāršņa, modināja tautu no daudzgadsimtīgā miega, ievadīdama viņas izdēdējušos kaulos jaunu dzīvību.” Par latviešu nacionālo un garīgo atmodu mums jāpateicas Brāļu draudzēm un to izraisītajai garīgajai atmodai Vidzemē.

  

Raksta saīsināta versija  pirmoreiz publicēta žurnāla „Tikšanās” 2011. gada maija numurā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/09/26/liela-atmoda-vidzeme-2-dala/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.