- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

1961. gada Berlīnes krīze

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 22. augusts 07:00 sadaļā Vēsture

Šogad aprit 50 gadi kopš sāka būvēt bēdīgi slaveno Berlīnes mūri, kas visus aukstā kara gadus bija Eiropas sašķeltības un konfrontācijas simbols. Tā bija robeža starp diviem pasaules vadošajiem militāri politiskajiem blokiem, viena no galvenajām tā sauktā „dzelzs priekškara” daļām. Un, ja Rietumberlīnes iedzīvotāji un pilsētas viesi mūri vairāk uztvēra kā vienu no pilsētas tūrisma objektiem, tad austrumvāciešiem tas bija nebrīves un apspiestības simbols.

Kaut arī Potsdamas konferences lēmumi paredzēja vienotas vācu valsts atjaunošanu, pretrunas Padomju Savienības un Rietumvalstu starpā sekmēja divu valstu - Vācijas Federatīvās Republikas (VFR, Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR, Austrumvācija) izveidošanos. Tādejādi Vācija kļuva par faktoru, kas uz pusgadsimtu sašķēla Eiropu un pasauli divās savstarpēji naidīgās nometnēs. Gan Varšavas bloka valstis, gan NATO strikti deklarēja savu nepiekāpību „Vācijas jautājumā”. Viens no pirmajiem šīs pretstāves notikumiem bija Berlīnes krīze 1961. gadā.

1957. gadā VFR sāka īstenot tā saukto Halšteina doktrīnu, kas paredzēja diplomātisko attiecību pārtraukšanu ar jebkuru valsti, kas atzīs VDR. Savukārt VDR 1958. gadā paziņoja par savām pretenzijām uz Rietumberlīni, jo tā „atrodas VDR teritorijā”. Jāatgādina, ka Berlīne šajā laikā bija sadalīta četrās okupācijas zonās. Austrumberlīne jeb PSRS okupācijas zona bija kļuvusi par VDR galvaspilsētu, bet pilsētas rietumu daļā atradās amerikāņu, britu un franču okupācijas zonas.1958. gada novembrī PSRS līderis Ņikita Hruščovs paziņoja, ka Padomju Savienība vairs neatzīst Berlīnes starptautisko statusu. Viņš piedāvāja pilsētu demilitarizēt, lai vēlāk visu Berlīni, ieskaitot tās rietumu sektoru, padarītu par VDR galvaspilsētu. ASV, Lielbritānijai un Francijai tika izteikts ultimāts sešu mēnešu laikā sākt sarunas šā jautājuma nokārtošanai. Ultimāts tika noraidīts. Arī sarunas starp četru valstu ārlietu ministriem 1959. gadā Ženēvā beidzās bez panākumiem.

1960. gada augustā VDR ieviesa ierobežojumus VFR pilsoņiem Austrumberlīnes apmeklēšanai. Atbildes solis bija VFR atteikšanās noslēgt tirdzniecības līgumu starp abām vācu valstīm. VDR to klasificēja kā „ekonomisko karu”. 1961. gada 17. aprīlī Hruščovs izvirzīja jaunu ultimātu Berlīnes jautājumā, piedraudot, ka pretējā gadījumā PSRS visas varas pilnvaras Berlīnē nodos VDR. Savukārt NATO valstu ārlietu ministri paziņoja par gatavību „aizstāvēt Rietumberlīnes brīvību un dzīvotspēju” jebkuriem līdzekļiem. 28. jūlijā šai apņēmībai pievienojās arī ASV prezidents Džons Kenedijs. Atbildot uz to, Varšavas līguma valstu Politiskā konsultatīvā komiteja 1961. gada 5. augustā pieņēma aicinājumu VDR spert radikālus soļus, lai mazinātu Rietumu „graujošo darbību” Berlīnē.

VDR komunistu stingrais kurss uz valsts sovjetizāciju, ekonomiskās grūtības, piespiedu kolektivizācija laukos, kā arī nesalīdzināmi pārākais dzīves līmenis un algas Rietumos, spieda tūkstošiem VDR pilsoņu pamest valsti un bēgt uz Rietumberlīni. Tikai 1961. gada jūlijā vien vairāk nekā 30 000 Austrumvācijas iedzīvotāju aizbēga uz Rietumiem, bet visā 1961. gada laikā tādu bija 270 000. Tie bija galvenokārt jauni, izglītoti, augsti kvalificēti speciālisti. Šāda kadru aizplūšana radīja nopietnas problēmas VDR tautsaimniecībai.

No 1961. gada 3. līdz 5. augustam Maskavā notika Varšavas līguma valstu komunistisko partiju pirmo sekretāru sanāksme, kurā VDR komunistu līderis Valters Ulbrihts pieprasīja atļauju slēgt robežu ar Rietumberlīni. Atļauja tika dota un jau 7. augustā Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas (VSVP) Politbirojs pieņēma lēmumu par robežas slēgšanu. Lēmumu 11. augustā apstiprināja VDR Tautas palāta, bet 12. augustā arī VDR Ministru padome. Tajā pašā dienā tika pārtraukta brīva pārvietošanās starp Berlīnes austrumu un rietumu daļām. Austrumberlīnes policijas vienībām tika noteikta kaujas gatavība. Šāda rīcība bija Potsdamas konferences lēmumu rupjš pārkāpums. Tie noteica brīvu pārvietošanos Berlīnes pilsētā. Kopējais VDR un Rietumberlīnes robežas garums bija 164 kilometri, no tiem 44,75 kilometri gāja tieši pa pilsētas ielām un kanāliem. Oficiāli darbojās 81 caurlaides punkts un vēl 13 pārejas punkti metro un pilsētas dzelzceļa stacijās. Bez tam pastāvēja simtiem neoficiālu ceļu, kā pāriet robežu. Ik dienas robežu starp abām pilsētas daļām šķērsoja no 300 līdz 500 tūkstošiem cilvēku.

Naktī uz 1961. gada 13. augustu sākās operācija ar kodētu nosaukumu „Ķīnas mūris II”. Pulksten 1.15 Vācu informācijas aģentūra pasaulei paziņoja par Varšavas līguma valstu lēmumu slēgt robežu. Apmēram 25 000 bruņotu komunistu, valsts un saimniecisko iestāžu darbinieku izveidoja dzīvu ķēdi visā Berlīnes austrumu un rietumu daļas robežas garumā. Viņus piesedza Austrumvācijas armijas daļas, kaujas gatavībā bija arī Berlīnē izvietotais Padomju armijas kontingents. Līdz 15.augustam visa robeža bija apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, slēgti lielākā daļa caurlaižu punktu, aizzīmogotas dzīvojamās ēkas līdzās robežai un to iedzīvotāji pārvietoti, bloķētas pilsētas metro un dzelzceļa līnijas. Tajā pašā dienā VSVP Politbirojs paziņoja par „robežas drošības nodrošināšanas” otrā posma sākumu. Karavīri un celtnieki robežsargu apsardzībā sāka betona mūra būvniecību apkārt Rietumberlīnei. Oficiāli to nosauca par „Antifaschistischer Schutzwall” (Pretfašistu aizsargmūris). Šajā brīdī 19 gadus vecais robežsargs Konrāds Šūmanis pārlēca pār dzeloņdrāšu žogu, kļūdams par pirmo VDR pilsoni, kas aizbēga uz Rietumiem pēc 13. augusta.

16. augustā 113 ASV Nacionālās gvardes vienībās tika izsludināta paaugstināta kaujas gatavība. Pēc prezidenta Kenedija pavēles uz Rietumberlīni tika nosūtīti 1,5 tūkstoši amerikāņu karavīru. 24. augustā šie militārie spēki tika izvietoti visā robežas garumā pretī topošajam mūrim. ASV karavīrus atbalstīja tanki. Tā paša gada 12. septembrī PSKP CK sekretārs aizsardzības jautājumos Frols Kozlovs, uzstājoties Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjaņā, paziņoja, ka PSRS pagarina ultimāta termiņu Rietumvalstīm, lai tās parakstītu miera līgumu ar VDR. Nākamajā dienā padomju iznīcinātāji apšaudīja divas amerikāņu transportlidmašīnas, kas lidoja virs Rietumberlīnes. Atbildot uz PSRS agresīvo rīcību ASV savu militāro kontingentu Rietumberlīnē palielināja līdz 40 000 vīru.

1961. gada 27. oktobrī Berlīnē izcēlās konflikts, kas varēja novest pie ļoti nopietnām sekām visai pasaulei. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu „Incidents pie kontrolpunkta „Čārlijs”". PSRS izlūkdienestam bija ienākušas ziņas, ka amerikāņi grib nojaukt komunistu uzcelto dzeloņdrāšu žogu uz vienas no Berlīnes ielām - Fridrihštrāses. Kad pie kontrolpunkta „Čārlijs” ieradās trīs džipi ar amerikāņu karavīriem un ierēdņiem, kam sekoja vairāki buldozeri un 10 tanki, uz Fridrihštrāses novietojās 68. gvardes tanku pulka 3. bataljona 7. tanku rota kapteiņa Voitčenko vadībā. Padomju un amerikāņu tanki nostāvēja viens otram pretī visu nakti. 28. oktobra rītā padomju puse savus tankus aizvāca. Pēc tam to izdarīja arī amerikāņi. Kā savās atmiņās liecina Konstantīns Meļņiks - Botkins, kurš tolaik bija Francijas specdienestu koordinators pie premjerministra Mišela Debrē, „pasaule bija tuvu kodolkonfliktam. Politiski de Gols atbalstīja amerikāņus un rietumvāciešus, kas bija nolēmuši - ja notikumi attīstīsies pēc pirmās Berlīnes krīzes scenārija, kad PSRS īstenoja Rietumberlīnes blokādi, viņi ķersies pie kodolieročiem. De Gols uzaicināja pie sevis padomju sūtni Parīzē un informēja viņu par kodolkara iespējamību. „Tad mēs mirsim kopā,” atbildēja sūtnis.”

Tomēr VDR neizdevās īstenot pilnīgu Rietumberlīnes blokādi, kā tas bija 40. gadu beigās. Tolaik PSRS it kā remontdarbu dēļ vispirms pārtrauca auto satiksmi starp pilsētas austrumu un rietumu sektoriem, pēc tam upju satiksmi, un visbeidzot „tehnisku iemeslu dēļ” arī dzelzceļa satiksmi. Tādejādi Rietumberlīne izrādījās pilnībā bloķēta. Tomēr Rietumu sabiedrotajiem izdevās organizēt efektīvu gaisa tiltu uz bloķēto pilsētu. Pavisam tika veikti 278 228 lidojumi, nogādātas 2 326 406 kravas. Veicot šo operāciju bojā aizgāja 31 amerikāņu un 41 britu lidotājs. Berlīnes blokāde ilga no 1948. gada 21. jūnija līdz 1949. gada 11. maijam un beidzās tikai pēc tam, kad ASV, Lielbritānija un Francija bija pierādījušas, ka spēj nodrošināt bloķētās pilsētas apgādi pa gaisu. Arī 1961. gadā Rietumi Berlīni nepameta likteņa varā. Kā simbols šai solidaritātei kalpoja Džona Kenedija leģendārā runa, kuru viņš teica 1963. gada 26. jūnijā tikko ar mūri sadalītajā Berlīnē, un nobeidza vārdiem: „Ich bin ein Berliner” (Es esmu berlīnietis). Aukstā kara laikā šī frāze kļuva par stipru pamatu Rietumvācijas un ASV draudzīgajām attiecībām.

1962. gada 19. jūnijā sākās otra, modernāka robežmūra celtniecība. Tā augstums sasniedza sešus metrus. Katrs, kurš to tomēr spēja pārvarēt, nonāca tā sauktajā „nāves zonā”, kur tika vai nu arestēts vai nošauts. Pirmais nogalinātais Berlīnes iedzīvotājs vēl vecā mūra laikā bija 24 gadus vecais Ginters Litfins. Viņam 1962. gada 17. augustā sekoja 18 gadus vecais celtnieks Peters Fehters, kas tika sašauts un turpat neitrālajā zonā noasiņoja. 2007. gadā VDR Valsts Drošības ministrijas (STASI) arhīvos tika atrasta 1973. gada 1. oktobrī izdota pavēle, kas atļauj robežsargiem tiešā tēmējumā šaut uz ikvienu, kurš pārkāps robežu, ieskaitot bērnus. Taču bērni mēģinot bēgt no „strādnieku paradīzes” gāja bojā arī pirms tam. Tā 1966. gadā ar 40 šāvieniem tika nogalināti divi 10 un 13 gadus veci pusaudži. Pēc dažādu avotu ziņām no 1961. gada 13. augusta līdz 1989. gada 9. novembrim, mēģinot pārvarēt Berlīnes mūri, bojā aizgāja 645 cilvēki. Oficiālā VDR statistika gan runā tikai par 125 bojāgājušajiem, bet pēc Krievijas arhīvos atrodamajām ziņām tādu varēja būt 192, ievainoti tikuši ap 200, arestēti vairāk nekā 3000 cilvēki. Par pēdējo Berlīnes mūra upuri 1989. gada 6. februārī kļuva Kriss Gefrojs.

Tomēr ne visi bēgļi tika nogalināti. Ir zināms daudz veidu kā VDR pilsoņi nokļuva Rietumos. Bēgšanai tika izmantots gan deltaplāns, gan no neilona atgriezumiem izgatavots gaisa balons. Ar automašīnām tika taranēti caurlaižu punkti, bet kāds buldozers pat mēģināja izbraukt cauri mūrim. Bija drosminieki, kuri brīvībā nokļuva pa virvi, kas pāri mūrim tika nostiepta starp namiem Berlīnes austrumu un rietumu daļā. Plaši zināms gadījums, kad 1964. gada 3. oktobrī 28 cilvēki brīvībā izlauzās pa 145 metrus garu pazemes tuneli, ko paši bija izrakuši. Iekļūt tunelī varēja pa virvi no kāda Austrumberlīnes nama tualetes. Starp bēgļiem bija gan vecs vīrs ar slimu sirdi, gan piecus gadus vecs puisītis. Kopumā 17 Berlīnes mūra pastāvēšanas gados uz Rietumberlīni aizbēga 175 287 cilvēki.

Lai uzlabotu valsts nestabilo ekonomiski situāciju VDR varasvīri praktizēja arī cinisku tirgošanos ar saviem pilsoņiem. Ja kāds gribēja nokļūt Rietumos, par brangu naudu to varēja nokārtot. Austrumvācijas komunistu valdība šādu rīcību attaisnoja ar finanšu līdzekļiem, ko valsts ieguldījusi katra pilsoņa audzināšanā un izglītībā. Ar šīm lietām nodarbojās VDR advokāts, STASI aģents Volfgangs Fogels. Ar viņa starpniecību no 1964. līdz 1989. gadam robežu šķērsoja 215 000 austrumvāciešu. Tika atbrīvoti un uz Rietumiem izsūtīti arī 34 000 politieslodzīto. Par šiem cilvēkiem Rietumvācija VDR samaksāja 3,5 miljardus vācu marku.

Tomēr lielākais vairums Austrumvācijas pilsoņu uz Rietumiem netika laisti pat apciemot tuviniekus. Vieglāk neklājās arī VFR pilsoņiem. 1963. gadā tika panākta vienošanās, kas Rietumberlīnes iedzīvotājiem vienreiz gadā - uz Ziemassvētkiem un Jaungada svinībām - atļāva apciemot radus pilsētas austrumu pusē. Tomēr 1968. gadā VDR ieviesa vīzu režīmu VFR un Rietumberlīnes iedzīvotājiem, bet VFR valdības locekļiem un ierēdņiem, kā arī militārpersonām vispār tika aizliegts apmeklēt Austrumvāciju. Situācija nedaudz mainījās pēc tam, kad VFR kanclers Villijs Brandts pasludināja savu „jauno austrumu politiku”. 1971. gada 3. septembrī PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija parakstīja četru pušu vienošanos Berlīnes jautājumā. Drīz vien tika panākta arī vienošanās, kas katram rietumberlīnietim deva tiesības gada laikā uzturēties Austrumvācijā 30 dienas. Tāpat tika garantēta brīva satiksme starp VFR un Rietumberlīni. Taču mūris joprojām turpināja sadalīt pilsētu divās daļās.

1987. gada 12. jūnijā ASV prezidents Ronalds Reigans par godu Berlīnes 750 gadu jubilejai pie Brandenburgas vārtiem teica runu, kurā aicināja PSKP CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu nojaukt Berlīnes mūri: „Ģenerālsekretār Gorbačov, ja jūs vēlaties mieru, ja vēlaties uzplaukumu Padomju Savienībai un Austrumeiropai, ja vēlaties liberalizāciju - atbrauciet uz šejieni! Gorbačova kungs, atveriet šos vārtus! Gorbačova kungs, noārdiet šo mūri!”

Kad 1989. gada 11. septembrī Ungārija atvēra robežu ar Austriju, tūkstošiem austrumvāciešu devās uz turieni, lai nokļūtu Rietumos. Triju dienu laikā caur Ungāriju uz Rietumiem izbrauca 15 000 VDR pilsoņu. Berlīnes mūris bija zaudējis savu jēgu. Valstī sākās masu demonstrācijas, kurās cilvēki pieprasīja ievērot cilvēktiesības un demokrātiskās brīvības. 1989. gada 9. novembrī VDR valdības galva Ginters Šablovskis preses konferencē televīzijā paziņoja, ka no nākamās dienas valsts iedzīvotāji varēs saņemt tūlītēju vīzu braucienam uz VFR vai Rietumberlīni. Negaidot rītdienu, simtiem tūkstošu austrumberlīniešu jau tajā pašā vakarā devās robežas virzienā. Robežsargi gan centās apturēt pūli ar ūdensmetēju palīdzību, taču ļaužu milzīgā daudzuma dēļ bija spiesti atvērt robežu.

Sagaidīt austrumpuses tautiešus ielās izgāja tūkstošiem Rietumberlīnes iedzīvotāju. Notiekošais atgādināja tautas svētkus. Tā kā ļaužu pieplūduma dēļ caur esošajiem caurlaužu punktiem nebija iespējams pietiekami ātri nokļūt Rietumos, atsevišķas cilvēku grupas sāka lauzt un demontēt mūri. Berlīnes siena bija kritusi. Turpmāko trīs dienu laikā Rietumus apmeklēja vairāk nekā 3 miljoni VDR pilsoņu. 22. decembrī tika atvērta eja caur Brandenburgas vārtiem. Mūris gan vēl stāvēja, bet vairs tikai kā pagātnes simbols. 1990. gada oktobrī pēc Vācijas atkalapvienošanās Berlīnes mūris tika nojaukts dažu mēnešu laikā. Nelieli tā fragmenti tika atstāti kā vēstures liecība nākamajām paaudzēm.

2010. gada 21. maijā Berlīnes Bernauerštrāsē tika atklāta Berlīnes mūrim veltītā memoriāla pirmā kārta ar nosaukumu „Logs piemiņai”. Tas veltīts tiem Berlīnes iedzīvotājiem, kas, lai nokļūtu Rietumos, leca no šīs ielas namu logiem un gāja bojā. Robeža starp Berlīnes austrumu un rietumu sektoriem gāja tieši pa Bernauerštrāsi - dzīvojamie nami atradās austrumu zonā, bet trotuārs līdzās tiem - rietumu zonā. Vēlāk VDR drošībnieki ielas namu logus aizmūrēja. Tāpat memoriāls veltīts visiem pārējiem bojāgājušajiem pie Berlīnes mūra. Pilnībā šo kompleksu plānots pabeigt 2012. gadā.

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/08/22/1961-gada-berlines-krize/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.