- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Jānis un Ligita Liniņi. Tēvu zemi sargājot

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 11. jūlijs 07:00 sadaļā Personības

Vietne “Laikmeta zīmes” vēlas jūs iepazīstināt ar divām brīnišķīgām personībām - Jāni un Ligitu Liniņiem, ģimeni, kas visu mūžu bijusi cieši saistīta ar militāro dienestu, bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzību. Jānis ir atvaļināts Zemessardzes majors, kas tomēr joprojām ir saistīts ar militāro sfēru, savukārt štāba virsseržante Ligita Liniņa savulaik bija 3.Zemessardzes novada personāldaļas speciāliste, bet tagad atrodas pelnītā atpūtā. Arī dēls Aleksandrs ir karavīrs, kurš pabeidzis prestižo Vestpointas militāro akadēmiju ASV un kā virsnieks kalpojis NBS sauszemes spēku vienībās.

****

- Visa jūsu ģimene ir saistīta ar militāro jomu. Tās ir tradīcijas, nejaušība vai kas cits?

Jānis: - Ja vēl 1990. gadā kāds man teiktu: “Jāni, tu būsi karavīrs!” - es atbildētu: “Nemūžam!” 1988.gadā atgriezos no dienesta padomju armijā un jutos laimīgs no turienes izsprucis. Domāju: tagad strādāšu tikai Latvijas labā! Armija šķita noiets etaps. Taču 1991.gadā uz barikādēm, sevišķi naktī, kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, man nācās daudz ko pārdomāt un nonācu pie secinājuma: jā, mums varbūt nepatīk militārisms, tomēr Latvi­jai tik un tā būs vajadzīga militāra aizsardzība un sava armija. Kas to veidos? Vai tā sauktie nacionālie kadri no padomju armijas? Ko viņi var izveidot? Tikai tādu pašu sistēmu, kāda bija krievu armijā. Vai mums tas patiks? Nē, nepatiks. Tāpēc, kad tika veido­ta Zemessardze un mani aicināja tai pievienoties, es, daudz nedomājot, piekritu.

2003. gada septembrī atvaļinājos no militārā die­nesta, taču saikne ar valsts aizsardzību nepārtrūka. No 2006.gada maija līdz pat valdības demisijai 2007.gada decembrī izpildīju aizsardzības ministra Ata Slak­tera padomnieka pienākumus. Kopš 2007.gada maija man bija uzticēts vadīt Tautas partijas Aizsardzības un iekšlietu komiteju. Joprojām darbojos arī Latviešu virsnieku apvienībā.

Ligita: - Mana sirds vēlēšanās vienmēr bijusi kal­pot dzimtenei. Pēc tautības esmu lietuviete, taču par savu dzimteni uzskatu Latviju, jo mācījos latviešu skolā Bauskā. Atmodas laika patriotiskais saviļņojums manā dzīvē īstenojās 1991.gadā, kad pieteicu sa­vu kandidatūru militārajam dienestam Latvijas armijā. Saprašana, ko es armijā varētu darīt, bija minimāla, jo pirms tam strādāju par bērnudārza audzinātāju. Tāpēc daudzi brīnījās par manu vēlmi iestāties militārā dienestā.

Viens no motīviem, kādēļ pieteicos dienestam armijā, bija mana kārtības mīlestība. Tolaik man ļoti nepatika Zemessardzes formastērpi, jo valsts zemessar­giem nespēja nodrošināt formas visiem vienādā krāsā, nebija arī skaistās baltās apkaklītes, ar kādām lepojās bruņoto spēku karavīri. Es sev teicu: “Esmu gatava tās baltās apkaklītes šūt kaut vai katru rītu visiem pēc kārtas!” Man nepatika arī, kā zemessargu stāja, tas, kā viņi nēsā formu, ka tur rokas bikšu kabatās un daudz kas cits. Biju lasījusi, ka tā nav pareizi, ka tā nedrīkst darīt, un vēlējos šai jomā kaut ko mainīt, jo Zemessardze un Latvijas armija man asociējās ar kaut ko labāku nekā noplukušais un nošņurkušais krievu karavīrs.

- Arī dēls Aleksandrs izvēlējies militāro kar­jeru.

Jānis: - Militārā un aizsardzības sfēra ir mūsu ģime­nes sirdslieta. Pat savu sievu es nolūkoju armijā - viņa tolaik kalpoja Robežsardzē, es Zemessardzē. Arī Aleksandrs savu dzīvi saistījis ar šo jomu. Viņš pabeidza Vestpointas militāro akadēmiju ASV un pašlaik kā virsnieks kalpo sauszemes spēkos.

Ligita: - Kāpēc Aleksandrs izvēlējās šo ceļu? Vakaros mēs kā ģimene kopīgi lūdzām Dievu. Mēs ar Jāni daudz lūdzām arī par to, kas notiek bru­ņotajos spēkos. Pēc šādam lūgšanām dēls nereti teica: “Nervi vairs netur, klausoties, kas notiek armijā! Kaut kas ir jādara!” Kad Aleksandrs sāka domāt par Vestpointu, kādā lūgšanā viena viņa izteiktā frāze man kā mātei iekrita dziļi sirdī: “Kungs, ja Tu gribi un ja es kaut ko varu darīt, lai situācija armijā mainītos, paver man šo ceļu!” Un durvis sāka vērties! Kaut arī uz šo vietu bija konkurss un daudz citu pretendentu, Dievs atvēra durvis tieši Aleksandram.

- Kas tad tāds Latvijas armijā notika, ka jums bija tā jālūdz?

Jānis: - Mēs lūdzām par to, kas mums pašiem sāpē­ja un šķita nepareizs. Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no bruņotajiem spēkiem. 90.gadu vidū izpratne pat daudzām lietām Latvijas armijā vēl bija PSRS laiku līmenī, kad armija bija daļa no lielās politikas. PSRS karavīri varēja būt deputāti, arī aizsardzības ministrs bija militārpersona. Savukārt Latvijā mi­litāristiem, neatkarīgi no ieņemamā amata, arī nereti bija tieša saikne ar politiķiem - visu izšķīra auseklīšu laika sakari. Pamazām sistēma tika sakārtota pēc demokrātisko valstu parau­ga, un šobrīd karavīrs politikā vairs neko tieši ietekmēt nedrīkst. Ja tu šodien vēlies kaut ko mainīt aizsardzības jomā, vienīgais ceļš, kā to izdarīt, ir doties politikā un šādā veidā ietekmēt procesus. Tāpēc arī Dievs mani vadīja uz politiku.

Ligita: - Dieva Vārdā teikts, ka valdniekiem līdzās jābūt labiem padomdevējiem. Man ir patiess prieks, ka Jānis nekad nav bijis ietekmējams, nav vēlējies kā­dam izpatikt. Viņš vienmēr vispirms ir stāvējis Kunga priekšā un prasījis padomu Viņam, un tikai pēc tam nešauboties paudis savu viedokli.

- Jēzus nenosodīja karavīra profesiju. Tomēr militārajā dienestā iespējamas situācijas, kad var nākties lietot ieroci un pat nogalināt. Kā savie­not šos divus jēdzienus - karavīrs un kristietis?

- Rakstos lasām, ka valdības un varas ir Dieva kalpones mūsu labā un nes zobenu. Es to saprotu tā - karavīri ir Dieva instrumenti, kas īsteno valsts nodomu un aizstāv valsti. Visu, ko dari, dari kā Kungam, pēc labākās sirdsapziņas. Militārā vide ir kārtības un paklausības vide, tāpat kā pie Kunga.

Jānis: - Manuprāt nav pretrunu būt karavīram un vienlaikus arī kristietim. Bauslībā teikts: tev nebūs nokaut. Nokaut nozīmē noslepkavot. Taču nogalināt cīņā, kur arī pretiniekam ir ierocis - tas ir pavisam kas cits. Karavīra uzdevums nav nogalināt. Mērķis ir nodarīt pretiniekam zaudējumus, lai tas zaudētu kaujas spē­jas. Tas nenozīmē obligāti nogalināt, tomēr pretinieks var aiziet bojā un arī es pats varu aiziet bojā. Tāpēc jēdzieni “nokaut” un “nogalināt kaujas laukā”, manu­prāt, ir šķirami.

Ja kristietim nevajadzētu būt karavīram, Jēzus to būtu pateicis. Bet Viņš teica: “Neaplaupiet nevienu, neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu.” Manuprāt, šie Jēzus vārdi jāsaprot tā: “Neesiet pārlieku nežēlīgi, pārlieku skarbi, nenodarbojieties ar marodierismu, neaplaupiet nevienu, esiet labi karavīri.” Karavīra uzdevums ir upurēties savu biedru labā, sargājot civiliedzīvotājus un valsti.

- Ir kristieši, kas uzskata, ka viņi savu dzimteni daudz labāk spēs aizstāvēt uz ceļiem baznīcā vai savā lūgšanu kambarī, nekā kaujas laukā ar ieroci rokā. Kā domājat jūs?

Ligita: - Ticība bez darbiem ir nedzīva. Bet, lai da­rītu darbus, ir jāzina, kā pareizi tos darīt. Vairākums civiliedzīvotāju nezina pat elementārākos noteikumus, kā jārīkojas, piemēram, trauksmes gadījumā. Ja ir trauk­sme - uzbrukums no gaisa, masu iznīcināšanas ieroči, cita veida trauksme - un mēs nezinām, kas īsti jādara, tad paši saviem spēkiem galā netiksim. Protams, kristiešiem ir cerība, ka Kungs viņus vadīs un pasar­gās, tomēr ir arī jāzina civilās aizsardzības pamatprincipi, bet, ja tos nezina, palīdzēt var tieši profesionālā dienesta karavīri. Tāpēc armijā ir vajadzīgi arī kristieši.

Jānis: - Ja gribam būt tik pasīvi, tad nav jāuzmanās arī ejot pāri ielai. Pielūdz Dievu un uz priekšu! Taču, ja gadīsies avārijas situācija, tevis dēļ var ciest kāds cits. Ir viegli teikt: “Iesim uz dievnamu un lūgsim Dievu!”, kamēr kāds cits stāv ārā un riskē ar savu dzīvību, lai aizstāvētu šo dievnamu, dievlūdzējus un viņu bērnus. Arī karavīri ierakumos taču lūdz Dievu. Taču es nevaru nevie­nam ieteikt, kā viņam pareizi rīkoties, jo katram ir savs aicinājums. Tomēr es saku: ja tu esi spēcīgs, karaklausībai pakļauts vīrietis, tev nav jālūdz baznīcā, bet ie­rakumos, aizstāvot tos, kas lūdz dievnamā un nespēj karot. Kamēr mēs dzīvojam virs zemes, šajā pasau­lē, kur eksistē valsts, katram tās pilsonim ir savi pienā­kumi, ne tikai tiesības. Viens no šiem pienākumiem ir aizsargāt valsti, tās teritoriju un iedzīvotājus. Es esmu par to, ka jābūt profesionālai armijai, tomēr domāju, ka vajadzīga arī militāro rezervju apmācības sistēma, kas tagad praktiski neeksistē. Tad katrs valsts pilsonis varēs apgūt militāro iemaņu pamatus, tiks ap­mācīts, kā rīkoties ar ieroci, un vajadzības gadījumā spēs aizstāvēt savu ģimeni, zemi un valsti.

- Kā jūs nonācāt pie ticības Dievam?

Ligita: - 1994.gadā es cietu briesmīgā autoavārijā, un Dievs caur sāpēm ļāva man piedzīvot Savu žēlastību. Tas notika pārdabiski, tāpat kā Pāvilam uz Damaskas ceļa. Mēs braucām apraudzīt tēva kapu Lietuvā, un uz Linkuvas - Pakrojas šosejas automašī­na apmeta divus kūleņus. Māsai bija galvas pamatnes lūzums, man lauzts sestais un septītais kakla skrieme­lis. Apzinoties, ka esmu militārpersona, kas nokļuvusi avārijā ārzemēs, kāpu ārā no mašīnas (ar lauztu kaklu!) un pēkšņi ieraudzīju pārdabisku vīziju. Man parādījās kāds Debesu tēls - eņģelis vai pats Jēzus Kristus. Biju izmisumā un baiļu pārņemta, bet tajā pašā laikā sajutu lielu bijību, milzīgu Dieva godību un svētumu. Es saļimu, un Jēzus uzlika savu roku uz mana pleca. Tā bija mana pirmā sastapša­nās ar Kungu. Tobrīd tas man bija vitāli nepieciešams, jo mana māsa Sandra faktiski nomira uz manām rokām.

Jānis: - Atšķirībā no Ligitas man šī pārmaiņa nebija revolucionāra, bet evolucionāra. Atskatoties uz savu dzīvi, varu teikt, ka Dievs ir bijis ļoti pacietīgs ar mani. Nāku no katoliskas vides, esmu tīrasiņu latga­lietis. Kristīts tiku kā mazs bērns. PSRS laikos bija tā - vecākiem it kā neko nezinot, kāda tantiņa aizveda bērnu uz baznīcu un nokristīja. Vecāki pēc tam taisno­jās: “Vecs cilvēks, ko tu padarīsi?” Protams, patiesībā visi visu zināja. Bērnībā Dievs mani uzrunāja arī caur vectēva māsām. Viņas bija ļoti dievbijīgas, sevišķi vie­na - Agate, kurā bija redzams lēnprātības un pazemī­bas auglis. Viņas mēģināja mani pierunāt iziet iesvētes mācību, kārdinot ar jaunu uzvalciņu, konfektēm.

Vēlāk nāca “trakie” studiju gadi, kopmītnes, alko­hols un viss pārējais. Daudzi nodzērās, bet mani Dievs pasargāja. Jāteic, caur dažādiem notikumiem Viņš ma­ni uzrunāja laiku pa laikam. Mani vienmēr ir interesē­jusi filozofija, bet arī šeit Dievs bija žēlīgs un es pārāk cieši neieslīgu dažādas Austrumu reliģijās un filozofiskās sistēmās. Es vienkārši turpi­nāju savus garīgos meklējumus.

Tad 1994.gada 16.oktobrī ar Ligitu notika tā avārija. Mēs tolaik jau cerējāmies. 1995.gada 1.janvārī Ligita tika kristīta un arī es sāku saklau­sīt Dieva balsi: “Beidzot tev tas ir jāizdara!” 1997.gadā mēs ar Ligitu salaulājāmies, un vēl pēc kāda laika es biju gatavs sakārtot savas attiecības ar Dievu. Pēc izglītības esmu ekonomists un zinu, ko nozīmē līgums, derība .1998.gadā tiku kristīts tajā pašā dievnamā, kurā mūs laulāja - Rīgas Mateja baptistu baznīcā. Dievs tā gribēja, ka tas notika tieši manā dzimšanas die­nā. Jāteic, tas gads man bija ļoti smags - jūnijā Dievs ņēma pie Sevis manu tēvu, arī dienestā bija radušās problēmas. Ja es tobrīd nebūtu pazinis Dievu, nezinu, kā tiktu tam visam pāri.

- Kas notika pēc liktenīgās avārijas?

Ligita: - Tiklīdz biju transportējama, mani no Lietuvas pārveda uz militāro hospitāli Rīgā. Es tur gulēju, rokas un kājas nekustējās, un šajā situācijā Jānis mani bildināja. Es viņam atbildēju: “Tu esi traks!”, jo varēju arī visu mūžu palikt ratiņkrēslā. Tomēr Dievs bija žēlsirdīgs un atsūtīja bruņoto spēku kapelānu Raimondu Locu, kurš lasīja man priekša Psalmus. Tā kā viņš bija baptists, tieši cilvēki no baptistu draudzes bija instrumenti, kurus Dievs lietoja, lai es garīgi pieaugtu. Aptuveni pēc se­šiem mēnešiem mani saremontēja, es iznācu no slimnīcas un sāku apmeklēt dievkalpojumus Jelga­vas baptistu draudzē. Vēlāk pārcēlāmies uz Rīgu, jo Robežsardze tika pakļauta Iekšlietu ministrijai, bet mani no Jelgavas Robežsardzes rotas pārcēla dienesta turpināšanai Nacionālo bruņoto spēku štāba Personāla pārvaldē. Līdz ar to nācās mainīt draudzi, un mēs kļuvām par Mateja draudzes locekļiem.

Tolaik man ļoti gribējās izzināt Rakstus, labāk saprast Dieva Vārdu un Viņa gribu savai dzīvei. Iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā un vēlāk to arī absolvēju. Tad 2005.gadā radās iespēja aizbraukt uz evaņģēlista un mācītāja Rodnija Hovarda Brauna draudzes “The River” partneru rīkoto starptautisko konferenci Tonsbergā, Norvēģijā. Tas bija mans lūgšanu un šķīstīšanās laiks, kurā es piedzīvoju ļoti personiskas attiecības ar Dievu un redzēju, kā Viņš caur Svēto Garu runā uz Saviem bērniem. Konferences laikā es atdzimu Garā gluži kā Nikodēms un Kungs mani kristīja ar Svēto Garu.

- Kā nokļuvāt tajā konferencē?

- Nekas ar mums dzīvē nenotiek bez Dieva ziņas. Jānis šo konferenci bija apmeklējis gadu iepriekš un tur piedzimis Svētajā Garā. Redzot pārmaiņas viņā un zinot, ka nākamgad atkal tiks veidota grupa, kas brauks uz kon­ferenci, sazinājos ar organizatoriem un pieteicos. Lai gan biju diezgan skeptiska par to, ko Jānis man stāstīja, tomēr man bija vēlme pašai ieraudzīt, ko Dievs šodien dara Savas tautas vidū.

- Jāni, bet kā tu nonāci Norvēģijā?

Jānis: - Arī to izkārtoja Dievs. Kad atvaļinājos no dienesta bruņotajos spēkos, domāju, ko darīt tālāk. Gribēju turpināt kalpot valstij, un Dievs vadīja tā, ka uzva­rēju konkursā pat darba vietu Valsts kancelejā, kur tika veidota jauna struktūrvienība - Valsts pārvaldes lietde­rības audita departaments. Tur satiku darba kolēģi, māsu Kristū, kura jau divus gadus bija braukusi uz šo konferenci. Viņa tik daudz stāstīja, ko un kā Dievs tur dara, ka beidzot man bija āķis lūpā. Nākamajā vasarā aizbrau­cu uz konferenci un piedzīvoju no Kunga Svētā Gara kristību. Es gan no tā visa maz ko sapratu. Jutu, ka kaut kas ir citādāk, ka nav vairs kā bija - man bija lielākas slāpes pēc Dieva Vārda, lielāka ticības drosme.

- Zinu, ka Norvēģijā Dievs Ligitu uzrunāja īpaši.

Ligita: - Konferencē pirmo reizi savā kristietes mūžā redzēju, kā Dievs lieto cilvēka muti, proti, kā Viņš runā caur Saviem praviešiem. Mani tas uzrunāja ļoti personīgi. Dievs teica katram un visai draudzei: “Iesvēti sevi, šķīsti sevi, Es gribu tev dot darbu Manā druvā!” Sekoja liela pauze, un Kungs turpināja: “Iesvēti sevi, kamēr nav par vēlu!” Ne Kris­tīgajā akadēmijā, ne draudzē es nekad nebiju pie­dzīvojusi, ka Dievs runā ne tikai caur rakstīto Vārdu, bet reāli lielo cilvēku muti. Tas man bija kaut kas pār­dabisks.

Cilvēks, kura muti Dievs lietoja, uzrakstīja man Dieva vēstījuma tekstu uz papīra. Es atvedu šo lapiņu uz Lat­viju. Jutu, ka man šī Dieva uzruna jāparāda savai draudzei un ikvienam, ko satikšu. Gāju uz dažādu konfesiju draudzēm, kas vien gribēja manī klausīties. Man bija būtiski pastāstīt, cik Dievs ir reāls un ko Viņš šo­dien saka savai Miesai. Tā nonācu vasarsvētku drau­dzē “Dzīvības Avots”, un šī bija teju vienīgā draudze, kur par manis stāstīto nebrīnījās, bet teica: “Mēs zinām - Dievs dara brīnumus!” Jutu, ka tieši šīs varētu kļūt par manām garīgajām mājām. Tagad abi ar Jāni esam šajā draudzē.

Jānis: - Mans piedzīvojums nebija tik konkrēts, ta­ču pēc atgriešanās no Norvēģijas es Ligitai dienas piec­as stāstīju par piedzīvoto, jo man tā bija unikāla piere­dze. Pirms tam es nekad nebiju redzējis ne slavēšanu Garā, ne runāšanu mēlēs. Tā kā nevarēju atcerēties Rakstu vietas, kas apliecinātu manis stāstīto, Ligita atļāvās apšaubīt šos brīnumus: “Nu, nezinu, nezinu, kā tur ir ar tām mēlēm… Kur tas Bībelē rakstīts?” Taču, kad pati aizbrau­ca uz konferenci, atgriezās pilnīgi pārveidota un starojoša.

Ligita: - Dievs mani uzrunāja tik spēcīgi, ka es ar šo lapiņu - Dieva teikto vēstījumu - braucu pat uz Igauniju. Pavairoju tekstu, sapirku “Lāču” maizi ciemakukulim, paņēmu līdzi dažus pielūgsmes diskus, tad mugur­somu plecos un devos ceļā. Man bija arī brošūras no konferences, dažādi materiāli. Tiklīdz ieraudzīju kādu baznīcu, tūdaļ gāju iekšā. Šodien pati brīnos, kā varēju to visu dabūt gatavu. Protams, gadījās arī mācītāji, kas negribēja, lai es šo vārdu runāju publiski draudzes priekšā, tomēr tajā pašā laikā lūdza tekstu viņiem atstāt. Es to darīju, jo zināju, ka tas ir Dievam patīkami.

- Kādas svarīgas atziņas savā ceļā ar Dievu esat ieguvuši, ko vēlētos pateikt arī citiem?

- Svarīgākais ir nevis zināšanas par Dievu, bet per­sonīgi Viņu pazīt. Tas ir izšķiroši būtiski. Otrkārt, mūsu palīdzība ir Kunga Vārdā. Ja mums ir kādas problēmas, mēs varam atvērt Bībeli un izlasīt, ko Dievs par attiecī­go situāciju saka. Bībelē ir visas atbildes mūsu dzīvei. Dieva Vārds ir zāles mūsu miesai un ceļvedis, ceļa karte mūsu dzīvei gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Jānis: - Gribu mudināt nekad nelikt sevi par mēr­auklu citiem. Cilvēki domā: ja es kaut ko daru tā, tik daudz un tik bieži, tad visiem vajadzētu darīt tāpat. Ja citi tā nedara, tātad garīgi ar viņiem kaut kas nav kārtī­bā. Taču Dievs mūs katru ir radījis unikālu. Jā, ceļš pie Dieva ir viens un tas ir - Jēzus Kristus. Taču tas, kā mēs šo ceļu ejam un kurās jomās mums kaut kas jāmaina, katram ir atšķirīgi. Mana pieredze gan var palīdzēt citam cilvē­kam, tomēr tā nav absolūta pieredze, un nav jau tā, ka tieši mans modelis būs noderīgs ikvienam. Savas perso­nīgās attiecības ar Dievu mēs katrs veidojam unikālas.

Ligita: - Svarīgākais ir meklēt Dieva vaigu, Die­va prātu un personīgas attiecības ar Viņu. Tas nozīmē - lūgt, lasīt Dieva Vārdu un darīt visu, ko Viņš saka.

Jānis: - Āmen!

Intervija pirmoreiz publicēta žurnāla “Tikšanās” 2008.gada februāra un marta numuros,
papildināta 2020.gadā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/07/11/janis-un-ligita-linini-tevu-zemes-sardze/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.