- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Minoritāšu skolas - par un pret

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2011. gada 13. jūnijs 07:00 sadaļā Valsts un pilsoņi

Noslēgusies parakstu vākšana referenduma ierosināšanai par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Mēneša laikā Latvijā un ārzemēs kopā tika savākti 113 515 paraksti, kam jāpieskaita parakstu vākšanas pirmajā kārtā savāktie 10 140 paraksti. Taču, lai likumprojektu izskatītu Saeimā vai rīkotu tautas nobalsošanu, vajadzēja savākt 153 232 Latvijas pilsoņu parakstus. Tādejādi šobrīd šī kauja ir zaudēta. Taču cīņa turpinās.

Jāteic gan, ka personīgi man šī nacionālo spēku virzītā iniciatīva izraisīja pretrunīgas sajūtas. No vienas puses - vienmēr esmu aizstāvējis latviešu tautas un valodas intereses. Domāju, arī šis likumprojekts lielā mērā bija reakcija uz daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju spītīgo nevēlēšanos pieņemt latviešu valodu kā savstarpējās saziņas līdzekli Latvijā un centieniem nostiprināt šeit divkopienu sabiedrību. Taču no otras puses neredzu neko traģisku arī mazākumtautību skolu pastāvēšanā, ja vien tās ir lojālas Latvijas valstij, respektē latviešu valodu, vēsturi un kultūru.

Pirmajā mirklī šķiet tikai pareizi, ka tik mazā un ne visai bagātā valstī, jo īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos, par budžeta līdzekļiem bezmaksas izglītība tiek nodrošināta vienīgi valsts valodā. Tomēr Pirmās republikas pieredze liecina, ka mazākumtautību skolas var pastāvēt un darboties ļoti sekmīgi - gandrīz visi šo skolu audzēkņi izauga par Latvijas patriotiem un brīnišķīgi runāja latviešu valodā. Jau 1919. gadā Latvijas Tautas padome pieņēma likumu „Par Latvijas mazākumtautību skolu iekārtojumu”, saskaņā ar kuru nacionālās minoritātes ieguva autonomijas tiesības skolu veidošanā un vadīšanā. Izglītības ministrijā tika izveidots Mazākumtautību departaments, kurā kā nodaļas darbojās dažādu nacionalitāšu skolu pārvaldes. Īsā laikā Latvijā radās krievu, baltkrievu, vācu, ebreju, poļu, lietuviešu un igauņu skolas. Tādējādi tika realizētas minoritāšu tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā līdz pat vidusskolai. Latviešu valodā mazākumtautību skolās mācīja tikai Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. Pieņemtais likums tolaik bija progresīvākais Eiropā.

Manuprāt, arī šodien Latvijā varētu sekmīgi darboties valsts finansētas mazākumtautību skolas. Protams, tādā gadījumā tām būtu jāievēro zināmas prasības. Vispirms Izglītības ministrijai būtu jāizstrādā un jāievieš īpaša mazākumtautību skolu programma. Problēma tā, ka Latvijā krievu skolas statusa ziņā tiek pielīdzinātas latviešu skolām, kamēr citu tautību skolas uzskatītas par minoritāšu izglītības iestādēm. Šāda diskriminācija jāizbeidz un arī krievu skolas jāiekļauj mazākumtautību izglītības programmā. Kuras skolas to nevēlēsies, zaudēs valsts finansējumu, taču varēs turpināt darboties kā privātas mācību iestādes. Šāds risinājums ļautu daudzām mazākumtautībām, kuru bērni šobrīd spiesti mācīties krievu skolās, atgūt savu nacionālo identitāti un iespēju mācīties dzimtajā valodā.

Galveno uzmanību mazākumtautību skolās jāpievērš latviešu valodas sekmīgai apguvei. Valoda jāsāk mācīt jau no pirmās klases, turklāt stundu skaits nedēļā nedrīkst būt mazāks kā latviešu skolās. Mērķis ir panākt, lai beidzot mazākumtautību skolu ikviens tās absolvents labā līmenī zinātu latviešu valodu. Otrs tikpat svarīgās mācību priekšmets ir Latvijas vēsture, tāpēc jāizstrādā vienots Latvijas vēstures kurss minoritāšu skolām, lai nevajadzētu izmantot ārzemēs izdotas mācību grāmatas, kas nereti pauž neprecīzas vai pat tendenciozas ziņas par Latvijas valsti un tās vēsturi. Pārējo mācību priekšmetu saturs varētu atbilst Izglītības ministrijas noteiktajam vispārējam izglītības standartam. Domāju, ka lielākajai daļai mazākumtautību skolu ar šo noteikumu izpildi problēmu nebūtu, tādas varētu rasties vien daļai krievu skolu. Lai tā nenotiktu, skolu vadībai jāliek saprast, ka valsts noteikto prasību neievērošana var novest pie skolas izslēgšanas no mazākumtautību skolu programmas un līdz ar to arī valsts finansējuma zaudēšanas.

Specifiskais šādās minoritāšu skolās būtu mācību priekšmeti, kas atspoguļo attiecīgās tautas valodu, literatūru, vēsturi un kultūru. Arī šo priekšmetu saturs, ņemot vērā Latvijas sarežģīto pagātni un attiecību specifiku ar dažām kaimiņvalstīm, būtu jāizvērtē Izglītības ministrijai. Citādi var sanākt, ka Latvijas vēsturē skolēnam māca vienu, bet, piemēram, Krievijas vēsturē pavisam ko citu. Jāraugās arī, lai konkrētas tautības skolās mācības notiktu attiecīgās tautas nevis kādā citā valodā. Izņēmums varētu būt atsevišķas tautības, kas savulaik PSRS piekoptās mītiskās „padomju tautas” veidošanas dēļ zaudējuši dzimtās valodas prasmi un asimilējušies krievu kultūrā. Šīm skolām būtu jānosaka zināms pārejas periods, kamēr pietiekamā līmenī tiek atjaunota nacionālās valodas prasme. Šādi noteikumi bija arī Pirmās Republikas laikā. Tāpat mazākumtautību skolām jāatstāj brīva izvēle mācību procesu veikt latviešu valodā, savas tautas valodā apgūstot vien specifiskos priekšmetus.

Tāda pēc manām domām varētu izskatīties mazākumtautību izglītība Latvijā. Diemžēl neesmu kādas politiskās partijas biedrs, deputāts vai ministrs, un labi saprotu, ka manas domas nevienu neinteresē. Tāpēc diezgan droši varam sagaidīt, ka Latvijā joprojām tiks izstrādātas arvien jaunas izglītības koncepcijas, realizētas arvien jaunas reformas, neņemot vērā ne vēsturisko pieredzi, ne iedzīvotāju noskaņojumu. Un latvieši joprojām būs spiesti ar bažām raudzīties uz jauniešiem, kas absolvē krievu mācību iestādes, jo daudzi no viņiem gan pietiekami labi runā latviski, taču nav lojāli Latvijas valstij pēc pārliecības. Daļēji tas ir tāpēc, ka cittautieši mēdz dažādas politiķu sastrādātas nejēdzības identificēt ar latviešu valsti, kur „ļaunā” titulnācija viņus nemitīgi apspiež. Viņi labākajā gadījumā mīl šo zemi, bet ne valsti. Taču valsts jau nav politiķi - valsts ir kopēji ideāli, mērķi un nākotnes redzējums. Diemžēl šis redzējums latviešu un krievu kopienām nereti ir diametrāli pretējs.

Parakstu vākšana par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā sapratni starp abām Latvijas skaitliski lielākajām tautībām, protams, nav veicinājusi. Valodas jautājums ir ļoti jūtīgs temats, jo valoda ir viens no svarīgākajiem tautas identitātes rādītājiem. Ja krievu skolas arī līdz šim Latvijā nebūtu pastāvējušas, problēmu nebūtu, taču mēģinājums mainīt gadu desmitiem ierastu izglītības sistēmu dzimtajā valodā, tiek uztverts ļoti sāpīgi un rada pretreakciju. Rudenī tiks sākta parakstu vākšana citam referendumam par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Šā pasākuma iniciatori ir kūdītāji no krievu šovinistu un nacionālistu politiskajām organizācijām. Tāpēc nedaudz pārsteidz, ka par otru valsts valodu parakstījās ne tikai radikāļi, bet arī inteliģenti un Latvijai visumā lojāli krievu cilvēki. Arī liela daļa krievu skolēnu, kas latviski runā pavisam labi, tomēr uzskata, ka krievu valodai jāiegūst oficiāls statuss Latvijā. Tas parāda, cik dziļi vēl krievu cilvēkos iesakņojusies impēriskā domāšana.

Tomēr atcerēsimies, cik mēs paši savulaik bijām lepni, ka Minsterē visus pēckara gadus sekmīgi darbojās vienīgā skola ārpus Latvijas, kur ikviens pasaules latvietis varēja iegūt vidējo izglītību latviešu valodā. Kā gan mēs būtu jutušies, ja vācu varas iestādes pēkšņi sadomātu slēgt Minsteres latviešu ģimnāziju? Tieši tāpat ar savu mācību iestādi lepojas vairāku Latvijas mazākumtautību pārstāvji, kas sekmīgi integrējušies valsts izglītības sistēmā un sabiedrībā kopumā. Tādi ir poļi, ukraiņi, igauņi. Tomēr viena lieta ir minoritāšu skolas, pavisam kas cits krievu valoda kā otra valsts valoda Latvijā. Šāds risinājums nav pieļaujams un ir kategoriski noraidāms, jo tas radītu nopietnus draudus latviešu valodas sekmīgai pastāvēšanai un attīstībai šajā zemē. Bet šī zeme ir vienīgā vieta uz pasaules, kur latviešu valoda VAR sekmīgi attīstīties. Mēs taču nevēlamies dzīvot valstī, kur latvietis justu diskomfortu savas valodas dēļ, kā tas nereti gadās šodien. Un nevēlamies, lai šādā valstī būtu spiesti dzīvot mūsu bērni.

Tomēr var sanākt arī tā, ka krievvalodīgie otrajā kārtā tomēr savāc vajadzīgo parakstu daudzumu un panāk referenduma rīkošanu par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Krievu kopiena ir pierādījusi, ka spēj mobilizēties sev svarīgu jautājumu risināšanā, kamēr latvieši zaudējuši jebkurus vienotus mērķus un kļuvuši politiski vienaldzīgi. Tāpēc mums akūti nepieciešams panākt vismaz krievu skolu statusa maiņu un iekļaut tās mazākumtautību skolu programmā, izstrādājot stingrus un skaidri saprotamus noteikumus šo skolu darbībai. Esmu par demokrātiju, taču tā nedrīkst būt aizsegs valsts interesēm pretēju ideju propagandai un lielkrievu šovinisma izpausmēm. Pretējā gadījumā mēs atkal un atkal būsim spiesti pacelt jautājumu par pāreju uz valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā. Taču, kas attiecas uz krievu valodu kā otru valsts valodu - te kompromisu nevar būt. Šajā jautājumā mēs nedrīkstam piekāpties ne soli, jo zaudējot šo cīņu mēs pazaudēsim visu - savu valodu, valsti, un galu galā - arī savu tautu.

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2011/06/13/minoritasu-skolas-par-un-pret/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.