21
Šodien, kad Latvija iekļāvusies demokrātiskās pasaules, Eiropas un Ziemeļatlantijas alianses struktūrās, jautājums par diktatūru, šķiet, ir atrisināts uz visiem laikiem. Tomēr jau labu laiku Ministru kabinetā tiek gatavots likumprojekts „Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”, kas pieļauj nopietnus cilvēktiesību un demokrātisko brīvību ierobežojumus. Iepazīstoties ar dažām no šā likumprojekta tēzēm, galvā sāk raisīties baisas domas, ka arī Latvija var piedzīvot līdzīgus notikumus, kādus redzam TV reportāžās no Krievijas opozicionāru mītiņiem, Baltkrievijas vai arābu valstīm.
Kas tad ir ārkārtas situācija? Likumprojekta 3. pants nosaka, ka tas ir īpašs tiesisks režīms, kuru uz noteiktu laiku var izsludināt dabas katastrofu, avāriju, epidēmiju, epizootiju, epifitotiju, terorisma un kritiskās infrastruktūras objektu apdraudējuma gadījumā, kā arī sabiedrisko nekārtību gadījumos, kad minētie draudi rada būtisku apdraudējumu valsts drošībai un valsts institūciju spējas nav pietiekošas, lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību. Bet saskaņā ar likuma 9. pantu izņēmuma stāvokli izsludina valsts apdraudējuma gadījumā, lai aizsargātu valsts suverenitāti un teritoriālo integritāti, kad to apdraud ārējais ienaidnieks, vai arī valstī vai tās daļā ir izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri. (Visi izcēlumi un pasvītrojumi mani.)
Tiktāl viss it kā skaidrs, tomēr vairāki likumprojektā noteiktie cilvēktiesību ierobežojumi un gadījumi, kad tos var noteikt, rada nopietnas bažas un jautājumus. Piemēram, likumprojekta 5. pants cita starpā paredz „nevēlamu personu aizturēšanu un izraidīšanu no teritorijām, kurās izsludināta ārkārtējā situācija”. Vai tiešām dabas katastrofu gadījumos nepieciešama cilvēku izraidīšana? Evakuācija vēl būtu saprotama, bet izraidīšana? Un kuras personas var tikt atzītas par nevēlamām un kas to noteiks? Tie ir jautājumi, kas prasa konkrētas atbildes.
Savukārt izņēmuma stāvoklis paredz:
- aizliegumu organizēt sapulces, gājienus, piketus un citus masu pasākumus, kā arī streikus;
- masu informācijas līdzekļu un korespondences cenzūru, kontroli pār informācijas apriti un citus informatīvās telpas drošības pasākumus;
- pastāvīgas personu dokumentu pārbaudes;
- iedzīvotāju pārvietošanās ierobežojumus;
- iedzīvotāju piespiedu pārvietošanu.
Tāpat paredzētas Ministru kabineta tiesības
- apturēt masu informācijas līdzekļu izdošanu vai uzlikt arestu to produkcijai, izdošanas un pavairošanas līdzekļiem;
- apturēt elektronisko informācijas līdzekļu darbību, ierobežot informācijas atklātības normatīvo aktu darbību;
- apturēt politisko partiju, sabiedrisko un reliģisko organizāciju darbību, ja tās veic propagandisku darbību, kas apdraud valsts drošību;
- atsavināt un iznīcināt privātīpašumu, ja tas kaitē valsts drošībai;
- veikt korespondences un sakaru kontroli;
- bloķēt televīzijas un radio programmu retranslāciju, aizliegt pārraides staciju un elektronisko sakaru līdzekļu darbību, atslēgt internetu un citas datu pārraides sistēmas;
- apturēt starptautisko līgumu un saistību izpildi;
- apturēt to ārvalstu juridisko personu un starptautisko organizāciju darbību, kuras apdraud valsts aizsardzību;
- piespiedu kārtā mobilizēt iedzīvotājus sabiedriskajos darbos.
Ja kara vai bruņota konflikta gadījumā šādi drastiski pasākumi būtu vismaz saprotami, kaut gan par dažiem no tiem var nopietni diskutēt, tad pilnīgi nepieņemams ir fakts, ka saskaņā ar šo likumprojektu tos var izmantot arī sabiedrisko nekārtību gadījumos. Acīmredzot mūsu valdības vīrus un sievas tomēr satrauc Ēģiptes un Lībijas revolucionārais piemērs, un māc bažas, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt arī Latvijā. Īpaši, ja ņem vērā, ka šo arābu valstu paraugs šobrīd faktiski leģitimizē valsts apvērsumu, ja vien tas notiek kā masveidīga tautas gribas izpausme. Lielā franču revolūcija pēc tā laika likumiem arī bija absolūti nelikumīgs akts, tomēr tieši tā izveidoja pamatus mūsdienu demokrātiskajai valsts iekārtai. Kas attiecas uz valdošo eliti, tad tai vienmēr bijis raksturīgi turēties pie varas visiem iespējamiem līdzekļiem. Tomēr negribētos ticēt, ka Latvijā situāciju var mainīt tikai „mēslu dakšas” un „giljotīnas”.
Vēl nedaudz par kritiskās infrastruktūras sistēmām, kas arī minētas likumprojektā. To skaitā iekļautas arī informācijas tehnoloģiju sistēmas. Šajā sakarā pieņemti pavisam jauni Ministru kabineta noteikumi „Informācijas tehnoloģiju kritiskās infrastruktūras drošības pasākumu plānošanas un īstenošanas kārtība”. Kopumā viss it kā pareizi, tomēr ir viens būtisks „bet” - saskaņā ar šo likumu specdienesti iegūst tiesības uz slepenu, nespecificētu kritēriju pamata jebkuru organizāciju definēt kā kritisku IT infrastruktūru un sākt to pastiprināti kontrolēt, līdz pat sistēmas uzlaušanai. Attiecībā uz valsts organizācijām tas būtu saprotami, taču noteikumi ir saistoši arī privātām organizācijām un tas rada nopietnas bažas. Pārāk lielas pilnvaras dotas specdienestiem, turklāt uz visai neskaidru kritēriju pamata.
Nevar gan teikt, ka minētie likumprojekti tiktu slēpti no tautas, ar tiem var iepazīties Ministru kabineta mājas lapā. Tomēr arī komentēt un izskaidrot tajos paustās nostādnes varas pārstāvji nesteidzas. Un, cik tad ir to cilvēku, kas regulāri ieskatās MK mājas lapā? Pārsteidzoši, ka tik svarīgi likumprojekti, kas varētu dot tiesisku pamatu Latvijā ieviest reālu diktatūru, nav atzīti par sabiedrībā apspriežamiem. Ieviešot šādus likumus un pārtraucot jebkādu informāciju vai kritiku, kas skar valdības rīcību un tās samērīgumu ārkārtas vai izņēmuma stāvokļa laikā, atņemot cilvēkiem iespēju sazināties ar ārpasauli, valsts var veikt jebkādas represijas pret saviem iedzīvotājiem pārējai pasaulei nezinot. Tieši to, atslēdzot internetu un terorizējot žurnālistus, darīja Ēģiptes un Lībijas autoritārie režīmi. Taču citu valstu negatīvais piemērs represiju legalizēšanā nav iemesls, lai Latvija tam sekotu. Cilvēktiesību un demokrātisko brīvību vārdā mēs nedrīkstam dot Latvijas varas elitei šādas tiesības, kuras - un par to man nav nekādu šaubu - krīzes situācijā tā nekavēsies izmantot.
