- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Latvijas vēstures mīti - 3

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 22. novembris 07:00 sadaļā Vēsture

Šī ir trešā un noslēdzošā daļa rakstu sērijai, kas kliedē dažus no populārākajiem mītiem Latvijas senāko laiku vēsturē.

****

7.mīts - vācieši vienmēr ar nicinājumu izturējušies pret latviešiem un uzskatījuši tos par zemākas kārtas ļaudīm.

Tā nav - līdz 16.gadsimtam Livonijas valstī problēmu starp tautībām tikpat kā nebija. Zināmas pretrunas varēja novērot Rīgas pilsētā, kur 1376.gadā rāte pilsētas iedzīvotājus sāka šķirot vāciešos un nevāciešos, bet kopš 1469.gada nevācietis vairs nevarēja iegūt nekustamu īpašumu iekšpilsētā. Tomēr tas vairāk bija ekonomisku nevis nacionālu motīvu diktēts solis, jo Livonijas pamatiedzīvotāji sāka kļūt par nopietniem konkurentiem vāciešiem amatniecībā un tirdzniecībā. Arī pēc šo likumu pieņemšanas vietējo tautu rokās joprojām palika daudzi amati Rīgas pilsētā.

Nicīga izturēšanās pret zemniekiem un nevācu izcelsmes personām sākās tikai pēc Livonijas valsts sabrukuma, kad 1561.gada 28.novembrī tā kļuva par Polijas - Lietuvas valsts provinci. Tajā pašā dienā iznāca arī Polijas karaļa apstiprinātās Livonijas muižnieku prasības - tā sauktā Sigismunda Augusta privilēģija, kas Livonijas muižniekiem nodrošināja ierēdņu posteņus valsts pārvaldē un tiesās, kā arī apstiprināja to vecos īpašumus. Vēlāk tika apstiprinātas arī muižnieku tiesības nemaksāt nodokļus un viņu tiesas vara pār zemniekiem. Tika pasludināts, ka muižas ir pilnīgs muižnieku privātīpašums.

1617.gadā dzimtbūšanas veidošanas process noslēdzās ar Kurzemes hercogistes pamatlikumā - Kurzemes statūtos - ierakstīto pantu, kurā zemnieki tika pasludināti par vergiem romiešu tiesību izpratnē. Vidzemē dzimtbūšana ar likumu noteica vēlāk - 1673.gadā. Zemnieku paverdzināšana notika pakāpeniski, izmantojot viltību, jo ņemot vērā, ka 16.gadsimta otrā puse un 17.gadsimta sākums bijušajā Livonijā bija nemitīgu karu un sērgu laikmets, dzimtbūšana bieži varēja šķist kā labdarība - muižnieki par dzimtcilvēkiem padarīja bāreņus un bēgļus no kara izpostītajām vietām, piešķirot tiem lietošanā zemi, nodrošinot pajumti un aizsardzību. Taču vissmagāk dzimtbūšanas jūgs uz zemnieku pleciem uzgūlās tikai pēc Vidzemes, Latgales un Kurzemes pievienošanas Krievijai 18.gadsimtā.

Tiesa, salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju stāvoklis vismaz dzimtbūšanas perioda sākumā bija samērā labs. Nepastāvēja arī naids starp dažādām iedzīvotāju kārtām un tautībām. Par to liecina, piemēram, Baltazara Rusova 16.gadsimta hronikā aprakstītās zemes pārvaldnieku, vasaļu, garīdznieku un zemnieku kopējās dzīres un spilgtie baznīcas svētki ar zemnieku muzicēšanu, kuros zemnieki un kungi sēdēja pie viena galda. Kas attiecas uz dzimtbūšanu kā institūciju, tad tolaik visā Eiropā zemnieki bija pakļauti savam zemes kungam un pilnībā atkarīgi no tā labvēlības. Etniskajai izcelsmei vai tautībai nebija nekādas nozīmes. Vācijā vācu zemnieks bija tikpat beztiesīgs kā latviešu zemnieks Latvijā. Tāpat bija arī citās Eiropas zemēs. Muižnieki visās zemēs sevi uzskatīja pārākus par zemniekiem, un nebija svarīgi, kādai tautībai tie pieder.

Protams, dzimtbūšanas apstākļos nonākot kungu un pakļauto attiecībās agrākā salīdzinoši labā saskaņa starp vācu un latviešu iedzīvotājiem vairs nebija iespējama. Latvijas specifika bija tāda, ka kungi bija vācieši vai pārvācoti pamatiedzīvotāju pēcteči, kas būtībā nozīmēja vienu un to pašu, kamēr dzimtļaudis - latvieši. Tādejādi sociālā apspiestība Latvijas teritorijā vēsturisku apstākļu dēļ ieguva nacionālu nokrāsu. Tieši šajā laikmetā - starp 16. un 19.gadsimtu - radās tautasdziesmās tik spilgti apdziedātais naids starp latvieti un vācieti, pareizāk sakot - starp vācu muižnieku un latviešu zemnieku.

Attiecības vācu un latviešu starpā īpaši saasinājās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19.gadsimtā. Jaunlatviešu kustības pretvācu ievirze lielā mērā radās pašu vāciešu vainas dēļ, kuri augstprātīgi uzskatīja, ka izglītību vai turību ieguvis latvietis automātiski kļūst par vācieti, jo Eiropas līmeņa izglītība, kultūra un tradīcijas latviešiem nav iespējamas. Vācieši latviešus uzskatīja par zemnieku tautu, kam nav lemts pacelties pāri savas kārtas nospraustajām robežām. Bieži pieminētais jēdziens “bauru tauta” gan nenozīmē neko nicinošu, kā daudziem šķiet, bet ir apzīmējums zemnieku (Bauer) kārtai. Jāteic, daudzi izglītoti un turību ieguvuši latvieši pakļāvās šai ideoloģijai un sāka kaunēties no savas latviskās izcelsmes, kas sekmēja to drīzu pārvācošanos. Taču pēc tautiskās atmodas 19.gadsimta otrajā pusē sāka veidoties jauns sabiedrības slānis, kas pamazām sāka izspiest no dažādām Krievijas impērijas struktūrām Baltijas vācu muižniecību un ģermanizēto veclatviešu pilsonību. Tā bija jaunā latviešu pilsonība - uzņēmēji, namsaimnieki, zemes uzpircēji un rentnieki, ierēdņi, inteliģence. Tieši šajā periodā latviešu un vācu attiecības nacionālajā jomā kļuva vissaspringtākās.

8.mīts - latviešu 700 verdzības gadi.

Pamati mītam par latviešu senajām verdzības saknēm tika ielikti dzimtbūšanas nostiprināšanās laikmetā. Lai “vēsturiski” pamatotu savas privilēģijas, muižnieki uzsvēra, ka vācieši krusta karu laikā ieguvuši zemi un ļaudis ar “iekarotāja tiesībām”. Šāda atziņa pirmoreiz parādījās 17.gadsimta sākuma Kurzemes muižniecības dokumentos. Muižnieku “iekarotāju tiesības” kā patiesību pārņēma literāti. Kurzemes hercoga galma mācītājs Pauls Einhorns 1649.gadā izdotajā darbā Historia Lettica rakstīja: “Kad vācieši šo zemi iekaroja, latviešiem nācās viņiem kalpot un maksāt nodevas. Viņi tiem ne tikai ik dienas kalpoja muižās, bet arī ik gadus maksāja nodevas dažādu labumu veidā. Vācieši tos tādā mērā apspiež, ka tie kļuvuši par dzimtļaudīm un nožēlojamiem vergiem.” Šeit skaidri redzama tendence 17.gadsimta situāciju attiecināt arī uz Livonijas laikiem, kas neatbilst vēsturiskajai patiesībai.

18.gadsimtā muižnieki šo “vēsturisko patiesību” padarīja par stiprāko vairogu savām privilēģijām. Tā Vidzemes barons Rozens 1739.gadā deklarēja: “Zemnieki tika pārvērsti par dzimtcilvēkiem, kad ordenis ar šķēpu iekaroja šo zemi, un jau tad ar savu mantu, personu un miesu pilnīgi piederēja dzimtkungam.” Šo nepatieso muižniecības teoriju nekritiski pārņēma vācbaltiešu apgaismības darbinieki. Pazīstamākie 18.gadsimta beigās un arī ilgi pēc tam bija publicista Garlība Helviga Merķeļa darbi par šo tēmu. 1798.gadā sarakstītajā darbā Die Vorzeit Lieflands (Vidzemes senatne) Merķelis latviešu stāvokli pēc Livonijas iekarošanas attēlo šādi: “Tagad viņiem pietika ar to, ka bija jāapstrādā savi lauki svešinieku labā, kuriem viņi paši bija kļuvuši par īpašumu, un pie tam jāmirst badā; ka bija jānoskatās, kā piesmēja viņu sievas un meitas; ka viņus dzina nāvē pēc apreibušo varmāku iegribas mājiena.” Šeit Merķelim ir pilnīga taisnība, taču tikai attiecībā uz 18.gadsimta situāciju, kad politiskā un saimnieciskā vara jau pilnībā atradās vācu muižnieku rokās, nevis Livonijas laikmetu.

Ne jau tikai Merķeļa darbos kritizēta dzimtbūšana Baltijā. Var minēt veselu vācbaltu publicistikas tradīciju, kas runā par zemnieku smago stāvokli un beztiesību. Līdzīgus darbus sarakstījuši arī Karls Filips Mihaels Snells, Heinrihs Johans Jannaus, Johans Gotfrīds Herders un citi. Mīts šajās publikācijās nebija zemnieku smagais stāvoklis Baltijā, kamēr pārējās Eiropas zemēs tas apgaismības laikmeta ietekmē bija krietni uzlabojies, bet šī stāvokļa attiecināšana uz visiem Latvijas vēstures posmiem, sākot ar 13.gadsimtu. Jāteic, lai gan latviešu zemnieku ekonomiskais stāvoklis 18.gadsimtā bija vissmagākais, tomēr šis laiks ir arī latviešu nācijas veidošanās laikmets, kad latviešu zemniecība sasniedza neparasti augstu izglītības līmeni (apmēram 60% zemnieku bija lasītpratēji), ko var uzskatīt par absolūtu fenomenu visas tā laika Eiropas mērogā.

Apgaismības laikmeta idejas 19.gadsimta otrajā pusē pārņēma jaunlatvieši. Šī laika latviešu nacionālisms balstījās uz pseidovēsturisku mitoloģiju un senatnes idealizēšanu. Merķeļa darbi ietekmēja Andreju Pumpuru, kura sacerējums “Lāčplēsis” patiesībā ir nevis tautas eposs, bet klasisks nacionālromantiskās literatūras produkts. Ilgstošu iespaidu jaunlatviešu romantika atstāja uz Latvijas vēstures zinātni. Pirmais latviešu profesionālais vēsturnieks Jānis Krodzinieks savā darbā “Baltijas vēsture” 1892.gadā rakstīja: “Uzvarējuši un iekarojuši iedzimtās tautiņas, uzvarētāji neatrada par vajadzīgu tuvināt sev pirmējos, bet kalpināja un nospieda viņus viduslaiku zemnieku, proti, vergu kārtā, piesavinādami zemes īpašumu, paturēdami valdību, tirdzniecību, baznīcu, amatus.” 700 verdzības gadi un cīņa pret “mūžseno ienaidnieku” bija strēlnieku motivācija 1.Pasaules kara cīņās. Mīts par “verdzības gadiem” tika kultivēts arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma gados ar jaunu spēku atdzima jaunlatviešu sāktā seno latviešu valstu un to valdnieku idealizēšana.

Šodien, kad latviešiem nākas radīt jaunu identitāti citu Eiropas tautu vidū, kuru kolektīvajā apziņā nav izveidojies šāds mazvērtības komplekss, vēsturisko pašapziņu graujošais mīts par 700 verdzības gadiem ir jāatmet kā postošs un vēsturiskajai patiesībai neatbilstošs. Daudz lietderīgāk būtu mūsu vēsturē meklēt un akcentēt situācijas un notikumus, kas stiprinātu latviešu pašapziņu, palīdzētu iegūt jaunu dzīvessparu un gudrību. Tieši pozitīvā un varonīgā akcentēšana mūsu vēsturē, nevis mazohistiska gremdēšanās atmiņās par mazas un mūžīgi apspiestas “bāreņu tautas” sūro likteni, padarīs mūs par cienītu un godājamu nāciju citu Eiropas tautu saimē. Lai mums izdodas!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/11/22/latvijas-vestures-miti-3/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.