- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Meža stāsti

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 4. oktobris 07:00 sadaļā Stāsti, joki un līdzības

Latvijas politiskā skatuve ir raiba kā dzeņa vēders. Tāpat kā Latvijas sabiedrība. Vienu brīdi esam gatavi kādu politiķi vai partiju celt debesīs, bet jau nākamajā nolīdzināt ar zemi. Tāda ir cilvēka daba. Vēl vakar: „Ozianna!”, bet šodien jau: „Sit viņu krustā!” Tā nu dzīvojam šajā lielajā Mežā, kurā tik daudz un dažādu personāžu - gan neglītais lācis un ļaunais vilks, gan bailīgais zaķis un melīgā lapsa, gan aklais kurmis un skopulis kāmis. Šis stāsts ir par mums - mazajiem meža dīvainīšiem.

****

Sensenos laikos mežā dzīvoja lācis. Viņš bija neglīts, ļauns, riebīgs, ar lielām ķepām, bet tik un tā viņš bija labākais dzīvnieks mežā. Taču zvēri redzēja tikai viņa ārējo izskatu un neuzticējās viņam. Par to lācis viņus ienīda, ķēra un spārdīja kājām. Zvēriem viņš nepatika un viņi to regulāri piekāva.

Vilks arī bija ļauns un riebīgs, bet zvēri viņu nesita, jo viņš nomira jau tad, kad vēl bija maziņš. Un arī tāpēc, ka lācis piedzima ilgi pirms viņa. Zaķis arī bija ļauns un riebīgs. Un bailīgs. Viņš gan nekādas nelietības nestrādāja, jo viņam bija bail. Bet zvēri viņu tik un tā sita, jo ļaunums nedrīkst palikt nesodīts. Dzenis bija riebīgs un vispār slikts. Viņš savas dusmas izgāza uz kokiem. Kādu dienu dzenis nomira. Viņam virsū uzkrita koks. Runāja, ka tā esot bijusi atriebība. Pēc tam veselu mēnesi zvēri baidījās čurāt uz kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaukstējās un nomira. Visi zināja, ka vainīgs ir dzenis. Taču neviens viņu neaiztika, jo nevarēja izvilkt no koka apakšas. Tā reizēm ļaunums paliek nesodīts.

Mežā dzīvoja arī lapsa. Viņa bija viltīga un melīga. Viņa mānījās. Reizēm viņai nesanāca kādu piemānīt un tad viņu sita. Tādās reizēs viņa vairs nemānījās. Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienā tādā reizē viņu nosita līdz nāvei. Meliem īsas kājas. Mežā dzīvoja arī kurmis. Viņš bija akls. Viņš nebija slikts, viņš vienkārši labi darīja savu darbu - raka ejas. Viņš bija racis arī zem tā koka, kas uzkrita dzenim. Neviens viņu par to nesita, jo nezināja, ka tas bija viņš. Kurmi vispār sita reti, viņu tikai baidīja. Bet viņu bija grūti nobiedēt, jo viņš bija akls un neredzēja, ka viņu baida. Vienreiz arī lācis gribēja viņu nobiedēt. Kurmis nenobijās, jo lācis viņu nospieda. Visi par to lāci piekāva, kaut arī viņš atzinās, ka tikai pajokojis. Slikti, ka citi nesaprot tavus jokus.

Mežā dzīvoja arī kuilis. Viņš bija liels un spēcīgs. Visi no viņa baidījās. Viņu sita tikai barā. Kuili ne tikai sita, bet reizēm arī apmētāja ar akmeņiem. Kādu nakti kuilis paslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Kopš tā laika kuilis akmeņus vairs neslēpa. Ne velti saka - neslēp akmeni azotē. Mežā dzīvoja arī āzis. Viņš nebija ne labs, ne ļauns, viņš vienkārši bija āzis. Viņš blēja. Tāpēc neviens viņu nesita. Taču, galu galā, visiem apnika, ka viņš visu laiku blēj un viņu atsita līdz nāvei. Citādāk āzis būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Varbūt. Lācis ļoti pārdzīvoja par āzi un raudāja, jo klusībā viņš to mīlēja. Mīlestība ir akla kā kurmis.

Mežā dzīvoja arī sesks. Viņš nebija ļauns, viņš vienkārši smirdēja. Par to zvēri viņu ļoti neieredzēja. Viņi viņu par to sita. Viņi to ielika celofāna maisā, jo tad viņš smirdēja mazāk nekā parasti, un spārdīja ar kājām. Kādu dienu sesks visus meža iemītniekus uzaicināja pie sevis uz dzimšanas dienu, jo bija skops un gribēja daudz dāvanu. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un atsita līdz nāvei. Pēc nāves sesku aiznesa uz ļoti dziļo mežu, jo miris sesks smirdēja vēl vairāk nekā parasti. Nākamajā dienā atnāca ļoti dziļā meža iemītnieki un visus piekāva, jo viņiem nepatika seska smaka.

Mežā bija vēl viens iemītnieks - kāmis. Viņš bija ļoti skops. Un bagāts. Viņš negribēja dalīties. Par to zvēri viņu ienīda. Tāpēc viņu sita. Ja kāmis būtu dalījies, viņu varbūt sistu mazāk. Bet viņu sita stipri un viņam tik un tā nācās dalīties, par ko viņš ļoti raudāja. Bagātie arī raud. Mežā dzīvoja arī ezis. Viņš bija adatains. Viņš durstījās. Tāpēc zvēri viņam sita pa vēderu. Ezim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš nodzina dzeloņus. Kopš tā laika viņu sita tāpat kā visus citus. Mežam bija arī savs valdnieks - lauva. Lauva bija zvēru karalis. Karaļus sist nav atļauts. Tāds likums. Bet zvēri likumus jau sen bija aizmirsuši. Un sita lauvu vienkārši tāpat. Ne par ko. Vienkārši tā šai mežā bija pieņemts. 

****

Tāds, lūk, stāsts. Nu, gluži vai mūsu sabiedrības dzīvais modelis. Agresivitāte, nenovīdība, skaudība, dusmas, aprunāšana, mēlnesība - tas viss ik dienas gāžas pār mums no avīžu slejām, televizoru ekrāniem, radiostaciju ziņām un interneta vietnēm. Kad prezidents Zatlers savulaik Aglonā pauda, ka Latvijas sabiedrība ir morāli pagrimusi, sacēlās īsta sašutuma vētra. Daudzi toreiz apvainojās un teica, ka nemaz nejūtoties pagrimuši. Taču Svētie Raksti brīdina: “Nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Rom. 3:10-12) “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.” (1. Jāņ. 1: 8-10)

Tāda ir patiesība par jebkuru cilvēku sabiedrību, arī mūsējo. Un politiķi ir daļa no šīs sabiedrības. Mūsu uzdevums nav viņus „atspārdīt” līdz nāvei, jo būtībā mēs visi darām to pašu, varbūt tikai mazliet citā līmenī. Labāk aizlūgsim par tiem, ko esam „pieradinājuši” (ievēlējuši), lai Dievs ir žēlīgs un pārmaina viņu sirdis. Jo tikai pārmainīti cilvēki spēs pārmainīt šo valsti. Citādi mūsu valsts un sabiedrība joprojām atgādinās dziļu mežu, kurā zvēri domā tikai par to, kā „atsist” viens otru. 

 

Stāstiņa teksts atrasts interneta plašumos un ir brīvi izmantojams.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicējot kopā ar ievadu un epilogu atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/10/04/meza-stasti/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.