- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Roberts un Tekla Prikuļi. Aicināti kalpot kopā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 16. augusts 07:00 sadaļā Personības

Roberts un Tekla Prikuļi - laulāts pāris, kas dzīvē meklējuši un arī atraduši Dievu un kam Dievs nav tikai abstrakts jēdziens, bet sargs, palīgs un padomdevējs ikdienā. Roberts un Tekla ir kalpojuši gan draudzē „Dzīvības Avots”, gan citur. Šobrīd viņi ir Ķekavas vasarsvētku draudzes „Dzīvības ceļš” mācītāji.

****

- Kad iepazināties, vai jau bijāt kristieši?

Tekla: - Nē, mēs zinājām par Dievu, taču kristieši nebijām. Tautiskās atmodas laikā cilvēki pastiprināti meklēja Dievu, jo bija radušās jaunas iespējas to darīt. Parādījās kristīgā literatūra, kuru es daudz lasīju. Tolaik Dievs runāja uz visu tautu un arī uz mani. Lasīju Bībeli, laikrakstu „Svētdienas Rīts”, un sapratu, ka man vajadzīga draudze. Vienīgā, ko pazinu kopš bērnības, bija katoļu baznīca. Sāku to apmeklēt, tomēr nespēju īsti iejusties, tāpēc nolēmu labāk palikt mājās un lasīt Bībeli vienatnē.

Kādu dienu pēkšņi sapratu, ka esmu maldos, ka Dievs ir, bet es līdz šim esmu dzīvojusi bez Viņa, ka viss, kas man iepriekšējos gados par Dievu stāstīts, ir meli. Protams, atgriezties pie Dieva nebija viegli. Bija daudz jautājumu un neskaidrību, taču es zināju, ka Viņš man ir vajadzīgs. Pirms tam mazliet nodarbojos ar horoskopiem, bet tagad saplēsu savas horoskopu kārtis un visiem mierīgi varēju paziņot - es ar to vairs nenodarbojos! Es to sapratu tik skaidri, it kā būtu dabūjusi ar koku pa galvu un pēkšņi pamodusies.

Tālākais ceļš pie Dieva veda caur ģimenes problēmu risināšanu. Meklēju kādu padomu un meita Ieva ierosināja aizbraukt uz Jelgavu pie viņas skolasbiedrenes Baibas vīratēva, vasarsvētku draudžu bīskapa Jāņa Ozolinkeviča. Aizbraucu uz pāris stundām, bet mājās pārbraucu tikai nākamās dienas vakarā. Mēs daudz runājām, par mani aizlūdza. Bīskapa dzīvesbiedre Ausma atvēra Bībeli un lasīja tādas Rakstu vietas, ka man atlika tikai piekrist.

1993. gadā tiku kristīta. Apstākļi mājās joprojām nebija mainījušies. Tad kādā ļoti konkrētā gadījumā, kad ģimenē atkal bija lielas problēmas, es nācu Dieva priekšā un lūdzu, visvairāk par sevi. Man vajadzēja tikt skaidrībā pašai ar sevi. Un Dievs atbildēja - tajā naktī es piedzīvoju Svētā Gara kristību. Otrā dienā varēju sarunāties ar vīru un pati sevi nepazinu. Pamazām vīrs sāka ieklausīties. Nepagāja ne gads, kad mēs jau abi kopā braucām uz Jelgavas vasarsvētku draudzes dievkalpojumiem.

Tas nemaz nebija tik viegli, jo mēs tolaik dzīvojām laukos pie Kuldīgas. Pēc gada pārcēlāmies uz Rīgu. Vīru uz baznīcu pirmo reizi uzaicināju, kad Jelgavas draudzē bija jaunkristāmo vakars. Roberts atbrauca, klausījās, iepazinās ar bīskapu Jāni. Es teicu: „Jāni, aizlūdz par Robertu.” Viņš aizlūdza, Roberts sāka raudāt un es sapratu - Dievs ir viņam pieskāries.

- Robert, kādas bija tavas attiecības ar baznīcu?

Roberts: - Es pats nāku no katoļiem. Vienpadsmit gadu vecumā apguvu katehismu, pat nokārtoju pārbaudījumu. Mani iesvētīja, bet tas arī bija viss, jo mūsu ģimene ar baznīcā iešanu neaizrāvās. Vēlāk iestājos jūrskolā un tā tās baznīcas lietas izpalika. Protams, zemapziņā kaut kas bija aizķēries, taču pārsvaru guva padomju laika uzskati. Mums jūrskolā bija kursanti no visas PSRS un valdīja riktīgs padomju gars. Vēlāk 14 gadus braukāju pa jūrām.

Jūrnieka gaitās bijuši vairāki gadījumi, kad Tas Kungs man stāvējis līdzās. Gan uz jūras, gan sauszemes, gan tālās zemēs, gan tepat Latvijā. Sarežģītās situācijās vienmēr viss atrisinājās veiksmīgi. Vēlāk, kad Tekliņa sāka apmeklēt dievkalpojumus Jelgavā, braucu līdzi pavērot, kā dievkalpojumi norit šajā konfesijā. Redzēju pamatīgu atšķirību no katoļu dievkalpojumiem, taču, ja uz to neskatās virspusēji, bet iedziļinās būtībā, skepsei nav pamata. Kaut kāda saprašana par to man bija.

- Vai tad Rīgā nebija baznīcu, ka vajadzēja braukt uz Jelgavu?

Tekla: - Mēs tā braucām divus gadus. Prātā bija daudz jautājumu, taču, kad ienācu dievnamā, dzirdēju Vārdu un dziesmas, visu uztvēru kā sev domātu. Šķita, ka katrs sludinātais vārds ir tieši man. Kad atrados dievkalpojumā, nevajadzēja vairāk neko. Reizēm nezinājām, vai nākamsvētdien maz varēsim atbraukt, jo tolaik mums bija smagi materiālie apstākļi. Taču, kad pienāca svētdiena, vienkārši nebija iespējams nebraukt. Tas bija ļoti piepildīts un bagāts laiks manā dzīvē, kas izmainīja mani pašos pamatos.

Kad Rīgā nodibinājās draudze „Dzīvības Avots”, abi iesaistījāmies tās darbā. Sākuma gados draudzei bija arī grūti brīži, pat zināms stagnācijas periods. Tādos brīžos mēs paralēli gājām arī uz „Labo Vēsti”, uz „Prieka Vēsti”. Bet tad kādu svētdienu es stāvēju dievkalpojumā un teicu: „Jēzu, es vēlos tikai Tevi. Kamēr Tu pats nevedīsi mani projām no šīs draudzes, es neiešu!” Sapratu, ka man nav jāmeklē labāki apstākļi, bet vienīgi Jēzus. To es šodien saku visiem, kam ir līdzīga problēma, - neskatieties uz problēmu, skatieties uz Jēzu - un viss nokārtosies.

- Jums ir bijušas dažādas kalpošanas draudzē un arī ārpus tās.

Roberts: - Ilgu laiku es „Dzīvības Avotā” biju kasieris. Kalpošana atbildīga, vienmēr jābūt savā vietā, jāskaita nauda, jāved rēķini. Tas bija svētīgs laiks, jo mūsu mācītājs labi mācēja izskaidrot Bībeles patiesību par desmito tiesu un ziedojumiem. Citās draudzēs man tolaik teica, ka mēs esot biezie. Nē, mūsu draudzē pārsvarā bija cilvēki ar vidējiem ienākumiem, tomēr Dievs vienmēr svētīja un mēs spējam panest diezgan lielas finansiālas nastas.

Vairākus gadus man nācās kalpot arī dievnama un Bībeles skolas būvniecības darbos Jelgavā. Man vienmēr patikusi celtniecība, mehānika, esmu strādājis ar ķieģeli, dzelzi, koku. Dievs deva iespēju šīs zināšanas likt lietā. Nama iekšpusi pārveidojām tā, ka beigās pats vairs nevarēju pazīt.

Tekla: - Es savukārt draudzē vadīju lūgšanu grupu. Aicinājumu uz šādu kalpošanu saņēmu kādā dievkalpojumā draudzē „Labā Vēsts”. Lūgšana patiesi ir tas, kas mīt manā sirdī. Nekas mani tā nepiepilda kā lūgšana, un tajā pavadītais laiks atgriežas atpakaļ kā liela svētība.

Ilgus gadus strādāju par medicīnas māsu Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Arī tā bija kalpošana. Kad vēl dzīvojām laukos, mums bija zeme, taču ar laiku sapratām, ka nespēsim saimniecību uzturēt. Tajā dienā, kad to aptvēru un lūdzu Dievam padomu, pie manis atnāca kāds cilvēks un teica: „Tev būs darbs!” Tā arī notika. Sāku strādāt, vienā no slimnīcas smagākajām nodaļām, kur atradās veci cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, pēc smagiem asinsizplūdumiem, daži tur pavadīja sava mūža pēdējās dienas. Sākot strādāt, apzinājos, ka man būs jārunā par Dievu. Esmu sarunājusies gan ar slimniekiem, gan personālu, ir cilvēki, kas uz nāves sliekšņa nožēlojuši grēkus, un es ticu, ka Dievs viņus ir apžēlojis. Ir slimnīcas darbinieki, kas atgriezušies pie Dieva. Tas viss varēja notikt vienīgi Dieva žēlastības dēļ.

- Kā sākās jūsu kalpošana Ķekavā?

Man sirdī bija vēlēšanās būt ciešākā sadraudzībā ar Dievu, pamudinājums kalpot Viņam vēl vairāk. Bija ilgas stāstīt par Dievu cilvēkiem, darīt Viņu pazīstamu un redzamu. Par to tika daudz lūgts, taču nekāds konkrēts lēmums nebija pieņemts. Tad kādā konferencē Bauskā es saņēmu no Dieva ļoti skaidru pamudinājumu iziet kalpošanā ārpus savas draudzes. Bet, tā kā sieva bez vīra draudzē nav nekas, es zināju, ka varu iziet šai kalpošanā tikai kopā ar vīru. Bez Roberta piekrišanas es to nekad nebūtu darījusi.

Lai par Dieva aicinājumu pārliecinātos galīgi, lūdzu Dievam, lai Viņš uzrunā arī ar manu mācītāju. Tajā pašā dienā mācītājs Modris Ozolinkevičs pienāca pie manis un teica: „Tev jāiet kalpot uz Ķekavu!” Ķekavā tolaik bija kristiešu lūgšanu grupa, kas vēlējās, lai pie viņiem nosūta cilvēku, kurš varētu sludināt. Viņi bija par to lūguši gadu, un izrādījās, ka Dieva atbilde esam mēs ar Robertu. Mācītājs toreiz man teica: „Tev taču ir ko teikt cilvēkiem!” Ko teikt man bija, bet kā to pateikt - tas izrādījās daudz grūtāk nekā sākotnēji varējām iedomāties.

Tā 2005. gada oktobrī pamazām sākām veidot draudzi. Trīs gadus tā vienkārši bija kristiešu grupiņa, kas sanāca kopā uz dievkalpojumiem un lūgšanām, Rīgas draudzes „Dzīvības Avots” filiāle. Taču 2009. gada rudenī draudze tika oficiāli reģistrēta kā Ķekavas vasarsvētku draudze „Dzīvības Ceļš”.

Sākot kalpošanu draudzē, es zināju tikai vienu - manī nav nekādu „dabīgu” dotību būt par mācītāju. Savā dzīvē vienmēr esmu pakļāvusies augstākām autoritātēm - biju jaunākais bērns ģimenē, sieva savam vīram, ilgus gadus strādāju par medmāsu ārstu vadībā. Manī nav izteiktu līdera dotību. Tāpēc kā draudzes gans es varu būt kopā tikai ar savu vīru, kam ir vadītāja dotības. Kopā mēs varam veikt šo kalpošanas darbu. Visu pārējo izdara Dievs. Mūsu uzdevums ir klausīties, ko Dievs saka, ņemt to vērā un paklausīt Viņam. Tad var arī sagaidīt rezultātu - viss, ko Dievs šajos gados ir darījis ar mums un draudzi, patiesi ir brīnums.

- Vai, sākot mācītāja kalpošanu, jums bija vīzija, kādu jūs vēlētos redzēt draudzi?

Vispirms mēs gribējām, lai draudzē būtu spēcīga un patiesa Dieva pielūgsme. Dievs pagodinājās un atbildēja uz šīm mūsu sirds ilgām. Uz draudzi atnāca cilvēki, kas ir pielūdzēji savā sirdī un jau bija kalpojuši pielūgsmes grupā. Tā bija atbilde no Dieva man personīgi, jo manas sirds vislielākās ilgas ir pielūgt Dievu. Otra manas sirds vēlēšanās bija, lai Dievs mūsu draudzē sagatavotu kalpotāju, kas ar laiku varētu nākt mūsu vietā. Mēs lūdzām, lai Dievs sūta palīgu - jaunu, perspektīvu, stipru kalpotāju. Dievs atbildēja arī uz šo lūgšanu. Visbeidzot, mans sapnis bija, lai draudzē būtu stipras ģimenes. Man ir patiess prieks, ka Dievs dara tieši to, pēc kā mana sirds ilgojas - mūsu draudzē nāk cilvēki veselām ģimenēm. Tas bija apstiprinājums, ka Dievs grib sapulcināt ģimenes savā lielajā ģimenē - draudzē. Tā joprojām ir mana lūgšana, kurai esmu pieķērusies ar visu sirdi, proti, par stipru ģimeni, par stipriem vīriem un pilnām ģimenēm draudzē. Tā nu Dievs ir atbildējis uz visu, kas bija mūsu sirdīs, pēc kā ilgojāmies un ko vēlējāmies.

- Kādas vēl kalpošanas ir jūsu draudzē?

Par pielūgsmes kalpošanu jau stāstīju. Tā kā uz draudzi nāca ģimenes ar bērniem un mazbērniem, pamazām izveidojās svētdienskolas kalpošana. Ir attīstīta lūgšanu kalpošana. Vēl bijām pavisam neliela draudzīte, kad sākām pievērst uzmanību sociālajam darbam ar daudzbērnu ģimenēm. Esam to darījuši gan Ķekavā, gan Baltinavā Latgalē. Sociālais darbs ir mūsu sirdslieta, jo mums sāp tas, kas sāp Dievam, - pazudušie, slimie, izsalkušie, vientuļie.

- Jūs kalpojat kopā. Tomēr, katram taču ir sava loma draudzē, savs aicinājums.

Es vairāk sludinu Dieva Vārdu. Vienmēr esmu kopā ar draudzi arī kopīgajās lūgšanās. Savukārt Roberts visus šos gadus ir bijis draudzes saimnieciskās dzīves balsts, viņa ziņā bija arī finanses. Pēc draudzes oficiālās reģistrācijas situācija gan nedaudz mainījās, jo draudzei bija vajadzīgs savs saimnieciskais vadītājs un grāmatvedis. Tomēr svarīgāka par visu ir Roberta sirds. Es varu paļauties uz viņa atbalstu vienmēr, ikvienā brīdī. Bez viņa es nekur neeju un neko nedaru. Mēs visur esam kopā. Katru rītu, pirms ēdam savu maizi, mēs nākam Dieva priekšā, lai saņemtu garīgo maizi. Mēs lūdzam kopā, kopā iestājamies Dieva priekšā par vajadzībām un problēmām. Tā ir mūsu kopīgā Dievam pienestā pateicība par to, ka varam Viņam kalpot.

Protams, šajā darbā netrūkst arī grūtību, taču es grūtībās saskatu lielu Dieva žēlastību, jo grūtībās mēs varam augt un mainīties. Es saprotu, ka Dievs mūs ir nolicis šajā vietā un kalpošanā, lai mēs mainītos Viņa dēla Jēzus Kristus līdzībā. Tā nu visas lietas ir veidojušās tikai un vienīgi Dievam par godu.

- Kādas vēl atziņas esat ieguvuši, kalpojot kā mācītāji?

Esam sapratuši, ka mācīties var, tikai darot. Kamēr tu esi tikai vārda klausītājs, pat tad, ja tu šo vārdu turi savā prātā un sirdī, tā vēl ir tikai puse no panākumiem. Esmu ieraudzījusi arī, ka tas, par ko gribu runāt ar cilvēkiem, ar to pašu Dievs pieskaras man. Gatavojot svētrunu, bieži vien esmu šo vārdu izdzīvojusi iepriekšējā dienā, man tas pašai bijis jāpārdzīvo. Dievs māca mani praktiski. Ja es sludinu par piedošanu, tad noteikti saskaršos ar kādu gadījumu, kur man nāksies piedot. Reizēm tas ir ļoti grūti, taču, kad piedošana ieņem vietu sirdī, atnāk brīvība. Jebko, par ko es sludinu draudzē, Dievs man liek izbaudīt praktiski manā dzīvē. Tā ir liela Dieva žēlastība, jo ir tik viegli mācīt citus, viegli dot padomus, viegli no otra prasīt, bet kad tu pats esi to visu piedzīvojis, tas ir krietni savādāk.

Vēl Dievs man ir mācījis, ka problēmas draudzē var atrisināt ar izvēli mīlēt cilvēkus. Esam nākuši kopā abi ar Robertu un teikuši: „Mēs izvēlamies mīlēt šo cilvēku, kaut arī varbūt nesaprotam viņu, kaut arī mums kaut kas pie viņa nepatīk, mēs tomēr izvēlamies viņu mīlēt!” Kā mums tas izdodas? Ne vienmēr tik labi, kā mēs to vēlētos, tomēr esam sapratuši, ka visus jautājumus, ko nevar atrisināt citādāk, var atrisināt izvēloties mīlēt. Tomēr tas nav vienas dienas jautājums - tas ir ceļš, tā ir pareiza mācība, tā ir pieaugšana Kristū.

Tomēr mīlestība nedrīkst būt vieglprātīga - dažkārt tā izpaužas arī stingrā un nelokāmā nostājā, it īpaši, ja tas attiecas uz mācību. Sievietēm gan ne vienmēr izdodas būt tik stingrām, kā vajadzīgs. Paldies Dievam, ka man ir tāds vīrs, kas patiešām ir īsts vīrs - palīgs un atbalsts, pat vairāk nekā atbalsts. Būt mācītājam - tā ir liela žēlastība. Tā ir liela dāvana, taču par šo dāvanu ir jārūpējas. Lielas dāvanas vienmēr jāprot novērtēt un par tām rūpēties.

- Latvijā kristieši gadu desmitiem lūguši par atmodu. Tomēr reizēm šķiet, ka draudzēs iestājies garīgs apsīkums. Kāpēc tā?

Es domāju, ka materiālais komforts ir darījis savu. Cilvēkos ir vēlme baudīt vieglu dzīvi, labi justies. Tas ir normāli. Tāpēc garīga pamošanās ir vajadzīga katru dienu. Es redzu, ka lielākā daļa cilvēku mūsdienās nevēlas uzņemties atbildību. Ļaudis ir impulsīvi, pirmajā brīdī gatavi darīt visu, bet, kad nesanāk - es eju projām! Varbūt tās ir sekas padomju sistēmai, kad visi bija vienādi un spilgtas personības nevarēja izpausties. Ja visi ir vienādi, tad arī draudzē nevar parādīties tādi, kas uzņemas atbildību un kuru „jā” ir „jā”, bet „nē” ir „nē”. Cilvēki ir ar dalītu sirdi - ja man ir labi, tad saku „jā”, ja nav labi - eju citur.

Cita problēma ir, ka daudziem draudze nekļūst par mājām, ģimeni. Tā ir mana draudze, manas mājas, un es esmu gatavs darīt visu, lai draudze plauktu un zeltu. Vienalga, ir labāki vai sliktāki brīži - es tomēr palikšu draudzē, pacietīšu visu un iešu tālāk, jo te ir mana vieta, kurā Dievs mani nolicis. Cilvēki ir atdzimuši kristieši, dedzīgi, taču nav mainījusies viņu domāšana. Viņi ir gatavi sarīkot masu evaņģelizāciju, bet pēc evaņģelizācijas viss apstājas. Cilvēki saņemas uz vienu konkrētu pasākumu, bet pēc tam seko sūrs, nopietns darbs, lūgšana un atbildība par cilvēkiem, un tad daudziem to vairs nevajag. Nav tik svarīgi cilvēku atvest uz draudzi, svarīgi ir, ka viņš paliek draudzē. Svarīgi ir, ka viņš te atrod savu vietu, savu kalpošanu. Ja cilvēkam nav sava vieta draudzē, viņš ilgi tur nepaliks.

Man ir liels prieks, ka esmu draudzē atradusi cilvēkus, kas man ir kā ieroču nesēji. Bībelē Jonatānam bija ieroču nesējs, kurš teica: „Ej tu pa priekšu, es tev sekošu. Visu ko darīsi tu, darīšu arī es.” Jonatānu pazīst visi, bet ieroču nesēja vārds nav zināms. Tādi cilvēki ir arī mūsu draudzē. Tā ir kalpošana, kuru neviens neredz, bet viņi to dara ar atbildīgu sirdi, ar vēlmi pildīt šo kalpošanu Dieva priekšā, kamēr vien Dievs to liks. Tādi cilvēki draudzē ir ļoti vajadzīgi, tie mācītājam patiešām ir kā neredzami ieroču nesēji.

- Ko jūs vēlētos pateikt vai novēlēt kristiešiem Latvijā?

Vispirms gribētu novēlēt katram apzināties savu vietu Dieva ģimenē. Lai katrs personīgi atrastu tuvas attiecības ar Dievu, iepazītu Viņu, būtu sadraudzībā ar Viņu, saņemtu aicinājumu no Viņa un pildītu Viņa prātu. Katrs ir aicināts Dieva Valstības darbā. Katrs Dieva acīs ir vērtīgs un derīgs. Atliek tikai sekot Dieva mīlestības aicinājumam, bet mīlestībai sekot ir viegli. Dieva Valstībā nav bezdarba un bezdarbnieku. Lai katrs ieliek Dieva darbā visu savu sirdi, prātu, rokas un kājas, un dara to ar atbildību. Atdodiet Dievam sevi visu, kā teikts Vēstulē romiešiem 12. nodaļas 1. pantā, „par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri”. Ja būsim piepildīti ar Dieva godību, no mums izplatīsies Kristus saldā smarža un mūsu zemē būs redzams, ka Tas Kungs ir mūsu Dievs. Tāpēc lūgšanai par mūsu zemi un tautu, par valdību un labklājību, ir jābūt mūsu sirdīs katru dienu, nevis tikai atsevišķas lūgšanu dienās vai īpašās akcijās.

Otrkārt, novēlam katram stingri stāvēt uz Dieva Vārda pamata. 91. psalmā Dievs par Dāvidu saka: „Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu.” Man vienmēr ir ļoti gribējies pieķerties Dievam, taču es nezināju, kā lai šo pieķeršanos īstenoju praktiski. Tad es sapratu, ka pieķerties Dievam nozīmē pieķerties Viņa Vārdam. Dievs Savu Vārdu piepilda pats. Tā jau arī ir ticība - noticēt, ka Dieva Vārds ir patiesība, kas dara brīvu. Pieķerties tam un neatkāpties, stāvēt uz tā stipri un iet uz priekšu. Tikai tā mēs varam nodzīvot šo dzīvi, pārveidojoties Kristus līdzībā, tikai tā mēs varam pārveidot savu prātu saskaņā ar Dieva Vārdu ik dienas. Ja mūsu prāts būs atjaunots saskaņā ar Dieva Vārdu, mums būs arī stipra ticība.

Mans Dievs ir mīlestības Dievs. Viņš mani pirmais ir mīlējis, tāpēc es viņam ticu un gribu darīt visu, kā Viņš grib, jo viņš ir labs un veido mani Sava dēla līdzībā. Mīlestība un žēlsirdības pilna sirds ir vislielākās dāvanas, ko Dievs ir devis manā dzīvē. Es mācos staigāt Dieva ceļos katru dienu. Es pieķeros katram vārdam, kas iziet no Dieva mutes, jo „cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mateja ev. 4:4)

Rakstā izmantotas publikācijas no žurnāla “Tikšanās” 2003. gada februāra un 2010. gada maija un jūnija numuriem.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/08/16/roberts-un-tekla-prikuli-aicinati-kalpot-kopa/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.