02
Ticības apustulis - tā laikabiedri iesauca vienu no spilgtākajām personībām vasarsvētku kustības vēsturē Smitu Viglsvortu. Kaut arī viņš nebija nevienas garīgās atmodas līderis, tomēr viņa ticības un Dieva brīnumu caurstrāvotā kalpošana pārmainīja mūsdienu kristietības seju un no jauna atklāja tās gadsimtu gaitā pazaudēto pārdabisko šķautni.
Smits Viglsvorts piedzima 1859. gadā Menstonā, Anglijā, ļoti nabadzīgā ģimenē. Lai palīdzētu ģimenei nopelnīt iztiku, viņš bija spiests sāk strādāt jau sešu gadu vecumā. Kaut arī Smita vecāki Dievu personīgi nepazina, zēna sirds ilgojās Viņa tuvuma. Smita vecmāmiņa piederēja metodistu baznīcai un bieži ņēma zēnu līdz uz dievkalpojumiem. Vienā no šādām reizēm tika dziedāta dziesma par Kristu kā Dieva Jēru un šī vēsts uzrunāja Smitu tik ļoti, ka viņš atdeva savu sirdi Tam Kungam. Pēc šī notikuma viņu piepildīja pāriplūstoša vēlme liecināt par Kristu citiem un vispirms jau paša mātei.
Ģimene pievienojās episkopāļu baznīcai, bet pēc pārcelšanās uz Bredfordu, sāka apmeklēt metodistu draudzi. Kad Smitam palika 16 gadu, draudzi Bredfordā atvēra arī Pestīšanas Armija (PA). Jaunekļa sirdī bija dziļa sāpe par pazudušām dvēselēm, tādēļ viņš pievienojās PA kalpošanai ar lūgšanu un gavēšanu. Septiņpadsmit gadu vecumā Viglsvorts slēdza derību ar To Kungu ūdenskristībā. Pestīšanas Armijā viņš arī pirmoreiz saskārās ar brīnumainu Dieva spēka izliešanos. Pats Viglsvorts to vēlāk aprakstīja tā: „Daudzi tika nogāzti zemē zem Svētā Gara svaidījuma un dažkārt šādā stāvoklī atradās pat 24 stundas.”
Divdesmit gadu vecumā Viglsvorts devās uz Liverpūli, kur strādāja par santehniķi, bet katru brīvo brīdi veltīja kalpošanas darbam. Viņa aicinājums bija kalpot bērniem no nabadzīgām ģimenēm, kurus Smits centās apģērbt un paēdināt. Tādejādi bērnu sirdis tika atvērtas Dievam un daudzi izglābti Mūžībai. Nereti PA aicināja Smitu sludināt savos evaņģelizācijas dievkalpojumos, kur viņš, aizlūdzot par pazudušajiem grēciniekiem, izplūda asarās Dieva priekšā. To redzot cilvēki pulkiem nāca altāra priekšā nožēlot grēkus. Ik reizi pie Dieva atgriezās no 50 līdz 100 cilvēkiem.
Divdesmit trīs gadu vecumā Smits atgriezās Bredfordā, kur turpināja sadarboties ar Pestīšanas Armiju. Šeit viņa uzmanību piesaistīja Mērija Džeina Fīterstoune, saukta par Polliju. Kādu vakaru viņa atnāca uz PA dievkalpojumu un atdeva sirdi Dievam. Vēlāk Pollija kļuva par talantīgu evaņģēlisti, kuru virsnieces kārtā iecēla pats PA dibinātājs un vadītājs ģenerālis Viljams Būts. Taču Smits nebija oficiāli pievienojies PA, bet šajā organizācijā netika atbalstītas tās virsnieku romantiskas attiecības ar personām, kas nebija PA locekļi. Tikai 1882. gadā jaunieši beidzot varēja apprecēties.
Tā kā ģimene dzīvoja pilsētas daļā, kur nebija draudzes, Smits un Pollija nodibināja Bredfordas ielu misiju. Pollija sludināja, bet Smits aicināja cilvēkus uz grēku nožēlu. Taču santehniķa darbs aizņēma gandrīz visu viņa laiku un šā iemesla dēļ Smita garīgā degsme pamazām sāka noplakt. Pēc kārtējā strīda ar sievu, viņš desmit dienas pavadīja grēku nožēlā un gavēšanā, lūdzot, lai Dievs atjauno viņā Svētā Gara uguni. Un Dievs atbildēja šim saucienam.
Kādu dienu strādājot Līdas pilsētā Smits dzirdēja par brīnumainiem dziedināšanas dievkalpojumiem, kas tur notika. Pārbraucis mājās, viņš par to pastāstīja sievai. Viņi nolēma aizbraukt uz vienu no šādiem dievkalpojumiem un piedzīvoja dievišķu dziedināšanu. Atgriezušies savā draudzē, viņi sāka sludināt par šīm lietām. Jaunajā draudzes namā, ko Viglsvorti iegādājās, tika izkārts milzīgs uzraksts: „Es esmu Tas Kungs, tavs Ārsts!” Drīz pēc tam Smits sāka lūgt par veselības problēmu, kas viņu mocīja jau kopš bērnības, un tika dziedināts. Pēc šī gadījuma viņš pārtrauca lietot zāles un turpmāk savā dzīvē paļāvās tikai uz dievišķo medicīnu.
Viglsvortu ģimenē auga pieci bērni - četri puikas un meitiņa. Kādu rītu divi no zēniem jutās nelāgi. Vecāki aizlūdza par bērniem un puikas acumirklī tika dziedināti. Visi šie notikumi vedināja Smitu uz domām, vai tikai Dievs nevada viņu dziedināšanas kalpošanā. Kādā dievkalpojumā Līdā šī viņa nojausma apstiprinājās visnegaidītākajā veidā - sapulces vadītāji uzaicināja Smitu sludināt par dziedināšanu. Viņš mēģināja atteikties, taču nesekmīgi. Rezultātā vairāk nekā 15 cilvēki piedzīvoja dziedināšanu.
1907. gadā Smits pirmoreiz uzzināja par vasarsvētku kustību un to, ka arī mūsdienās ļaudis runā mēlēs. Viņš ieradās vienā no dievkalpojumiem Sanderlendā, ko vadīja anglikāņu vikārs Aleksandrs Badijs, un bija pārsteigts par garīgo remdenību, kāda tur valdīja. Smits pārtrauca sapulci teikdams: „Esmu ieradies no Bredfordas un gribu redzēt runāšanu mēlēs. Taču es nesaprotu, kāpēc mūsu dievkalpojumi ir garīgas uguns pārpilni, bet jūsējais ne?!” Šiem vārdiem bija bumbas sprādziena efekts. Viglsvorts tika izraidīts no dievnama.
Pēc dažām dienām Smits devās uz Aleksandra Badija māju, kur sastapa viņa sievu Mēriju. Uzklausījusi Smitu, Mērija teica: „Tās nav mēles, kas tev vajadzīgas, bet Svētā Gara kristība!” Viņa uzlika Viglsvortam rokas un pār viņu nonāca Dieva uguns. Viņš tika nogāzts zemē un redzēja vīziju - tukšu krustu un Jēzu, kas sēdēja pie Tēva labās rokas godībā. Smits sāka pateikties Dievam un pār viņa lūpām plūda jaunas skaņas. Pirms aizbraukšanas Viglsvorts vēlreiz apmeklēja Sanderlendas dievkalpojumu. Viņa liecības rezultātā vēl 50 cilvēki piedzīvoja Svētā Gara kristību.
Sākumā Pollijai pret vīra garīgo piedzīvojumu bija rezervēta attieksme, taču, kad svētdienas dievkalpojumā viņš sludināja ar tādu degsmi un svaidījumu kā nekad iepriekš, viņa teica, ka arī vēlas piedzīvot šādu Dieva pieskārienu. Tikko viņa to pateica, tūdaļ nokrita zemē. Dažu minūšu laikā 11 cilvēki atradās uz grīdas Svētā Gara iespaidā. Turpmāko nedēļu laikā daudzi Bredfordas iedzīvotāji piedzīvoja Svētā Gara kristību. Tā Smits un Pollija pievienojās vasarsvētku kustībai un kļuva par Dieva Asamblejas kalpotājiem.
Viglsvorts saņēma uzaicinājumus no visas Anglijas sludināt draudžu dievkalpojumos un aizlūgt par cilvēkiem. Viņš neatteica nevienam un pat atstāja maizes darbu, lai savu laiku pilnībā veltītu kalpošanai. Atgriezies mājās pēc viena no šādiem ceļojumiem, Smits uzzināja, ka viņa mīļotā sieva Pollija nomirusi. Viņš nekavējoties pavēlēja Jēzus vārdā nāvei atkāpties un notika brīnums - Polija piecēlās no nāves gultas. Tomēr viņa teica: „Smit, tas Kungs aicina mani pie sevis!” Pollija aizgāja Mūžībā 1913. gada 1. janvārī. Sievas aiziešanu Smits pārdzīvoja ļoti sāpīgi, tāpēc, kad Dievs aicināja viņu doties pasaulē sludināt Evaņģēliju, viņš atbildēja, ka darīs to tikai tad, ja Tas Kungs piešķirs viņam divkāršu svaidījumu - sievas un paša. Dievs uzklausīja šo lūgšanu un sākās Smita Viglsvorta starptautiskā kalpošana.
Šo kalpošanu pavadīja daudzas zīmes un brīnumi. Tūkstošiem ļaužu atdeva savu dzīvi Dievam, aklie kļuva redzīgi, kurlie sāka dzirdēt, kroplie atstāja ratiņkrēslus un vēža slimnieki tika dziedināti. Reģistrēti 14 gadījumi, kad Viglsvorta aizlūgšanu rezultātā cilvēki uzcēlušies no nāves. Viglsvorts ticēja, ka dievišķā dziedināšana ir atbildei cilvēku ticībai. Kad Zviedrijā viņam aizliedza uzlikt rokas slimajiem, viņš sāka praktizēt masveida dziedināšanu, kad cilvēki paši uzliek rokas slimajai vietai. Tādejādi simtiem cilvēku varēja tikt dziedināti vienlaicīgi. Viglsvorts svaidīja cilvēkus ar eļļu un praktizēja aizlūgšanu par kabatlakatiņiem, ko vēlāk uzlika slimniekiem. Dažkārt viņš no cilvēkiem izdzina ļaunos garus.
Smits Viglsvorts ir sludinājis daudzās Eiropas zemēs, ASV, Austrālijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Indijā, Ceilonā, Klusā okeāna salās un citur. Tūkstošiem cilvēku viņa kalpošanas rezultātā tikuši izglābti Mūžībai un dziedināti. Viņš bija vispazīstamākais vasarsvētku kustības sludinātājs 20. gadsimta pirmajā pusē. Plaši pazīstams ir arī viņa pravietojums tolaik vēl jaunajam sludinātājam Deividam Duplesim, ka nāks laiks, kad arī senās konfesijas piedzīvos Dievs spēka izliešanos, kā tas notiek vasarsvētku draudzēs. Šis pravietojums vēlāk piepildījās harizmātiskajā garīgās atjaunotnes kustībā. Viglsvorts aizgāja Mūžībā 1947. gada 12. martā. Par savas kalpošanas četriem stūrakmeņiem viņš reiz sacījis tā: „Vispirms, lasi Dieva Vārdu. Tad sāc lietot Dieva Vārdu ikdienā, līdz Tas sāks lietot tevi. Uzticies Dieva Vārdam un visbeidzot - rīkojies saskaņā ar Dieva Vārdu!”
Nesaprotu tikai vienu, kapéc pie visám sím pécapustulu laika it ká Sv.Gara darbíbám visi obligáti gázas gar zemi? Ne Vasarssvétku notikuma aprakstá, ne Jézus kalposanas laiká pa zemi neviens masveidá nevártijás. Vismaz Bíbelé tas nav minéts.
Nu, pirmkārt, visi obligāti gar zemi negāžas. Otrkārt, Bībelē tomēr ir minēti gadījumi, kad cilvēki nespēja nostāvēt kājās Dieva godības priekšā. Bet tas jau būtu atsevišķs temats.
Ja jau Vecās Derības kalpošanas laikā, kad Dieva godība nolaidās, ebreji nespēja nostāvēt kājās, tad cik vairāk Jaunās Derības laikā.