- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Kā izgaisa cerības par “sociālismu ar latvisku seju” - 1

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 12. jūlijs 07:00 sadaļā Vēsture

1959. gada 7. - 8. jūlijā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ārkārtas plēnums, kurā tika likvidēta tā saukto nacionālkomunistu jeb berklaviešu kustība un pielikts punkts „sociālismam ar latvisku seju”. Šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja Latvijas sabiedrību un tās attīstību daudzu gadu garumā. Sākās nekontrolētas migrācijas, izteiktas sovjetizācijas un Latvijas rusifikācijas posms, kad valsts vara nikni apkaroja jebkādas nacionālas tendences.

Pirmās neapmierinātības pazīmes latviešu komunistu vidū parādījās tūlīt pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad uz āru izlauzās pēckara gados arvien pieaugošais sarūgtinājums par situāciju republikā un vietējo komunistu nespēju to ietekmēt. Latviešu niecīgais skaits kompartijas un administratīvās nomenklatūras aparātā priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu. Vietējie komunisti uzskatīja, ka disproporciju rada pēckara gados iebraukušo vai atsūtīto funkcionāru nekompetence un nevēlēšanās saprast vietējos apstākļus. Izmaiņas nacionālajā politikā Latvijā liecināja, ka PSRS vadība arvien konsekventāk īsteno republikas rusifikāciju.

Paradoksāli, bet nacionālo tendenču iedvesmotājs savienoto republiku kompartiju un augstākās nomenklatūras aprindās bija bijušais čekas vadītājs, tobrīd PSRS iekšlietu ministrs un Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Lavrentijs Berija. Kremlī notika cīņa par varu un Berija mēģināja nostiprināt savas pozīcijas, nodrošinot atbalstu nacionālo republiku partijas organizācijās. Baltijas valstīs vairakkārt ieradās Berijas emisāri, kas aizkulišu sarunās vietējiem solīja teju tādas pašas tiesības kā Austrumeiropas sociālistiskajām valstīm. Baumoja, ka Igaunijā pat tiekot veidota jauna valdība.

1953. gada 12. jūnijā PSKP CK prezidijs pēc Berijas iniciatīvas pieņēma lēmumus par kadru jautājumu Lietuvā un Baltkrievijā, kuros tika noteikts izvirzīt vadošā darbā nacionālos kadrus, kas pārvalda titulnācijas valodu un pazīst vietējos apstākļus. Tādi pat lēmumi tika pieņemti arī par Latviju un Igauniju, taču tie netika publicēti, jo trīs dienas pēc šo lēmumu pieņemšanas Berija tika arestēts un apsūdzēts valsts nodevībā. Tā kā viens no galvenajiem apsūdzības punktiem bija nepareiza nacionālā politika, lēmums par Latviju un Igauniju tika noklusēts, jo to bija sagatavojis nevis Berija, bet pats Ņikita Hruščovs.

Tomēr LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš PSKP CK prezidija lēmumu gandrīz punktu pa punktam nolasīja LKP CK 1953. gada 22. jūnija plēnumā. Viņš klātesošos informēja, ka LKP CK un Ministru Padome pieļāvusi kļūdu, lietvedībā izmantojot tikai krievu valodu: „Mūsu pienākums ir izpildīt PSKP CK lēmumu, atcelt visas partijas, padomju, sabiedrisko organizāciju lietvedības vešanu Latvijas PSR krievu valodā. Ministru Padomes, LKP CK biroju un plēnumu, rajonu un pilsētas partijas komiteju, darbaļaužu deputātu izpildkomiteju sēdēm turpmāk jānotiek latviešu valodā. Šī lēmuma izpilde prasīs, lai daudzie partijas un padomju orgānu vadošie darbinieki, saimniecisko un sabiedrisko organizāciju vadītāji iemācītos latviešu valodu.”

Lai šādu lēmumu sagatavotu, tika savākti materiāli par Latvijas kompartijas nacionālo sastāvu. Tas izrādījās latviešiem katastrofāls, īpaši Rīgā. Latvieši Latvijas kompartijā bija mazākumā jau kopš 1940./41.gada. Viss kompartijas skaitliskais pieaugums notika tikai uz iebraucēju rēķina. Rīgā kompartijas aparātā iebraucēju bija absolūtais vairākums. Par to plēnumā tika kritizēts Eduards Berklavs un citi Rīgas kompartijas funkcionāri. Viņi taisnojās, ka Rīgā vispār dzīvo maz komunistu latviešu. Arī padomju nomenklatūras darbinieku vidū Rīgā latviešu bija tikai 30%.

Plēnumā pieņemto lēmumu iespaidā divas nedēļas, tas ir, līdz 1953. gada jūlija sākumam, tika realizēti pasākumi, lai uzlabotu nacionālo kadru politiku un latviešu valodas stāvokli padomju sistēmā. Līdz 1953. gadam vadošajos amatos Latvijas PSR iecēla galvenokārt tikai krievus vai Krievijas latviešus. No visiem rūpnīcu galvenajiem inženieriem tikai 22,5% bija latvieši, kolhozu priekšsēdētāji - 12%, mašīnu - traktoru staciju direktori - 45%. Šie skaitļi liecināja par klaju latviešu diskrimināciju.

Pēc LKP CK plēnuma situācija strauji mainījās - kadru izvēlē priekšroka tika dota vietējiem latviešiem. Piemēram, LKP CK otrā sekretāra amatā no Maskavas atsūtītā Jeršova vietā iecēla Vili Krūmiņu. Ievērojamas vadošo kadru maiņas notika arī LPSR Iekšlietu ministrijas vadībā. Nacionālo kadru izvirzīšana vadošajos amatos paaugstināja latviešu valodas statusu, to atsāka lietot lietvedībā, bet latviešu valodas nepratējiem visīsākajā laikā tika uzdots to apgūt. Dažviet partijas komiteju darbinieki paziņoja, ka tiem, kas nespēs iemācīties latviešu valodu, nāksies no Latvijas aizbraukt.

Diemžēl pēc Berijas aresta un nošaušanas situācija atkal pasliktinājās. Berijas nacionālā politika tika atzīta par nepareizu un valsti graujošu. Tomēr, kaut arī PSKP CK prezidija un LKP CK plēnuma lēmumi darbojās tikai dažas nedēļas, tie formāli tā arī nekad netika atcelti. Tas ļāva Eduardam Berklavam un citiem nacionālkomunistiem atsaukties uz tiem un pamatot savu nostāju turpmākajos gados.

Pēc PSKP 20. kongresa 1956. gadā, kurā tika nosodīts Staļina personības kults, valstī sākās reformas, kas bija vērstas arī uz pārvaldes sistēmas pārliekas centralizācijas novēršanu. Taču Hruščova „destaļinizācijas” politika nemainīja nacionālo politiku - migrantu ieplūšana Latvijā un tās rusifikācija turpinājās. Tomēr, salīdzinot ar Staļina diktatūru, šis laiks bija politisks „atkusnis”. Reabilitēja notiesātos, no Sibīrijas atgriezās izsūtītie. Atsevišķiem laimīgajiem pat tika atļauts doties tūrisma braucienā uz ārzemēm.

Latvijas kompartijas, valsts un saimniecisko struktūru vadībā šajā laikā nonāca vietējie komunisti, kas pagrīdē bija darbojušies vēl neatkarības laikā, kā arī 1940. gada komjauniešu paaudze. Par LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku kļuva Eduards Berklavs, par Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Kārlis Ozoliņš, par LKP CK sekretāriem Vilis Krūmiņš un Krievijas latvietis Nikolajs Bisenieks, turklāt Krūmiņš vairākus gadus ieņēma nomenklatūras sistēmā īpaši nozīmīgo par kadru jautājumiem atbildīgā CK otrā sekretāra amatu, kurš tradicionāli pienācās no Maskavas atsūtītam funkcionāram. Latvijas komjaunatnes pirmais sekretārs šajā laikā bija V. Ruskulis, laikraksta „Cīņa” galvenais redaktors Pāvils Pizāns, Arodbiedrību padomes priekšsēdētājs Indriķis Pinksis, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. LKP CK birojā nacionālkomunisti ieguva noteiktu pārsvaru.

Šo jauno kompartijas kadru vadībā tika pieņemta virkne lēmumu, kas bija vērsti uz latviešu valodas un latviešu kultūras saglabāšanu, aktuālām reformām tautsaimniecībā un lauksaimniecībā. Nacionālkomunistu politikas būtiska sastāvdaļa bija centieni atbrīvoties no pēckara gados uzspiestā vulgāri marksistiskā skatījuma, saskaņā ar kuru visa Latvijas un latviešu kultūra, kas nebija saistīta ar proletāriskās vai krievu kultūras „pozitīvo” ietekmi, tika atmesta kā buržuāziska un reakcionāra.

Par nacionālkomunistu galveno ideologu uzskata Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoru Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika noformulēta ideja, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmkārt tās iedzīvotāju interesēs. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot arī imigrācijas ierobežošanas pasākumus. Eduards Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks un Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs, centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu uz iebraucēju rēķina. Savās atmiņās Berklavs raksta, ka attiecībā pret iebraucējiem no „brālīgajām” republikām viņš esot uzskatījis: „Jādomā, nevis kā varētu pierakstīt, bet otrādi - kā varētu nepierakstīt”. Šādi tika panākts pat desmitkārtīgs imigrantu skaita samazinājums.

Nacionālkomunisti aktīvi iebilda pret Latvijas nepārdomāto industrializāciju. Latvijā vēl no cara laikiem bija palikuši rūpnīcu korpusi, kas pirmajā pēckara industrializācijas piecgadē tika atjaunoti. Latvijā bija arī laba dzelzceļa infrastruktūra, Rīgā un citās Latvijas lielākajās pilsētās bija relatīvi daudz dzīvokļu, kur varēja izmitināt iebraucējus. Iebraucēji uz Latviju brauca arī stihiski, meklēdami labākus dzīves apstākļus. Būtisks imigrācijas faktors bija armija, jo Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs. No 1945. līdz 1959. gadam Latvijā ieceļoja 400 000 krievu un 100 000 citu tautību pārstāvju. Latviešu īpatsvars samazinājās no 84% līdz 60%.

Intensīvās industrializācijas ietekmē Latvijā pasliktinājās ekoloģiskā situācija. Kā ekonomikas, tā arī kultūras kontekstā nozīmīga bija 1958. gadā izvērstā diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Tas bija pirmais gadījums pēckara gados, kad bija vērojama plaša, no augšas neinspirēta sabiedrības aktivitāte. Protestus republikas valdībai iesniedza ievērojami zinātnieki, darba kolektīvi, mācību iestādes, aktīvi iesaistījās prese. Latviešos neapmierinātību radīja arī tas, ka politiskie un saimnieciskie vadītāji vairākumā bija krievi un šajā ziņā Latvija atgādināja Krievijas koloniju, ko vada iebraucēji no metropoles.

1956. gada novembrī Rīgas pilsētas partijas komiteja izdeva lēmumu, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus, divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī jāapgūst divas valodas - latviešu un krievu. Taču, tā kā latvieši lielākoties krievu valodu zināja, lēmums reāli attiecās vispirms uz krieviem. Nedaudz vēlāk - 1956. gada 6. decembrī - arī LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos. Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā tika pieņemti arī 1957. un 1958. gadā.

Šāda rīcība izraisīja sašutumu iebraucēju tūkstošos. No Krievijas atbraukušie kadri, tāpat kā Krievijas latvieši, sīvi pretojās nacionālkomunistiem un vai ik dienas sūtīja uz Maskavu sūdzības, brīdinot par draudošajām nacionālisma briesmām. Krievi sūdzējās, ka viņiem jāmācās latviešu valoda, ka notiek krievu izspiešana no nomenklatūras, lai gan realitātē šāda izspiešana nenotika. Īpaši neapmierinātas bija padomju armijas aktīvā dienesta militārpersonas un atvaļinātie virsnieki. Jāatgādina, ka 1957. gadā PSRS sāka vērienīgu bruņoto spēku samazināšanu, līdz ar to Rīgā demobilizējās vai no jauna ieradās liels skaits virsnieku, taču viņus šeit nepierakstīja. Tā kā bruņoto spēku samazināšana jau tā bija iedragājusi Ņikitas Hruščova popularitāti militāristu aprindās, sūdzībām, kas plūda uz Maskavu, agri vai vēlu vajadzēja radīt negatīvu rezonansi.

Jau 1957. gada rudenī PSKP CK aparāta darbinieki I. Kovaļs, G. Koņjahins un G. Troiņina sagatavoja un PSKP CK sekretariātam iesniedza plašu ziņojumu „Par trūkumiem Latvijas PSR radošās inteliģences idejiski politiskajā audzināšanā”. LKP CK tika apsūdzēta buržuāziskā nacionālisma atbalstīšanā, idejiskās svārstībās, revizionistiskās tendencēs, izteikta politiska neuzticība LKP CK biroja locekļiem E. Berklavam, K. Ozoliņam, P. Pizānam.

1958. gada LKP CK janvāra plēnumā par partijas otro sekretāru neapstiprināja Maskavas atsūtīto ielikteni Fjodoru Kašņikovu. Šādu izaicinājumu PSKP CK ierēdņi piedot nevarēja. Punktu visam pielika Eduarda Berklava 1959. gada sākumā laikrakstā „Cīņa” publicētais raksts „Saruna no sirds”, kurā viņš aicināja latviešus stāties komunistu partijā, lai tādejādi ietekmētu savas republikas nākotni. Šāda uzdrīkstēšanās nekavējoties izraisīja asu Maskavas nosodījumu.

1959. gada pavasarī situācija kļuva tik nokaitēta, ka uz Latviju tika nosūtīta PSKP CK komisija ar PSKP CK sekretāru Nuridinu Muhitdinovu priekšgalā, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Komisijas secinājumi nebija LKP CK vadībai labvēlīgi, tomēr tie nebūtu izraisījuši tik tālejošas sekas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem neizdotos savā pusē dabūt Ņikitu Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā.

Vizītes laikā Hrusčovs savā ierastajā stilā uzbruka gan kapitālistiem par darbaļaužu mocīšanu, gan vietējiem priekšniekiem, kas devuši nacionālismam pārāk lielu vaļu. Pēdējā vizītes vakarā Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālis Djomins paguva Hrusčovam nodot apmelojošus materiālus, kas apsūdzēja Latvijas nacionālkomunistus buržuāziskā nacionālisma propagandā. Sava nozīme PSRS līdera noskaņošanā pret Latvijas kompartijas vadību bija arī viņa sarunai ar Arvīdu Pelši. Būdams impulsīvs cilvēks, Hrusčovs lidostā atvadoties „uzsprāga” un asi uzbruka Berklavam, apsūdzot to nacionālismā.

1959. gada 20. - 21. jūnijā LKP CK birojā tika apspriests Maskavas komisijas ziņojums. Gan Eduards Berklavs, gan Vilis Krūmiņš, gan Vilis Lācis izteicās, ka komisijas slēdzienā sarakstītas pilnīgas muļķības, fakti interpretēti tendenciozi, bet daži pat izdomāti. Taču LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš pieņēma visus Maskavas pārmetumus. Debatēs varēja dzirdēt tādas frāzes kā „nacionālās politikas izkropļojumi”, „nacionālisti negrib Pļaviņu HES celtniecību”, „nacionālisms ir viens no ienaidnieku cīņas veidiem pret komunismu”, „gribēja noņemt lozungus krievu valodā”, „visa tautas vēsture ir saistīta ar krievu tautu”, „230 000 sarakstās ar ārzemēm”, „apakšpulkvedis atbrauca no Polijas pie ģimenes… nepieraksta” un tamlīdzīgi. Arī pārējie LKP CK biroja locekļi, izņemot E. Berklavu, vairāk vai mazāk atkāpās no savām iepriekšējām pozīcijām.

Ja nacionālkomunisti būtu palikuši vienoti savā nostājā, iespējams, tiem izdotos atvairīt pretinieku uzbrukumus. Taču jau šajā biroja sēžu posmā viņus izdevās sašķelt. Vairāki nacionālkomunisti, kas neatbalstīja Berklava metodes, acīmredzot nosprieda: labāk upurēsim Berklavu, bet saglabāsim savus posteņus. Tomēr grēku nožēlošana un „kažoka maiņa” nepalīdzēja.

Neattaisnojās arī Kalnbērziņa cerības aizbraukt uz Maskavu, aprunāties ar Hruščovu un visu nokārtot mierīgā ceļā. Uz PSKP CK prezidija sēdi 1959. gada 1. jūlijā padomju Latvijas vadība devās nevis, lai draudzīgi aprunātos, bet saņemtu ziņu, ka viņu laiks ir pagājis. Tas bija sods par neprasmi vai nevēlēšanos laikus no politiskās skatuves novākt Eduardu Berklavu un citus aktīvos nacionālkomunistus.

1959. gada 7. un 8.jūlijā notika LKP CK ārkārtas plēnums, kura dalībnieku vairākums nosodīja Berklava un viņa domubiedru „nacionālismu”. J. Kalnbērziņa referāta pamatā bija PSKP CK darbinieku ziņojums. Eduards Berklavs savu nostāju centās pamatot ar to, ka tā nav pretrunā ar PSRS likumdošanu. Šāda argumentācija, kas apelēja pie tiesiskas valsts principiem, Maskavai bija kaut kas pilnīgi svešs. Berklavs tika atcelts no visiem amatiem. Plēnums iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski vajadzēja atlaist nākamajos mēnešos. Izvirzīts tika arī jautājums par „vienīgā nevainīgā” (Ņ. Hruščova raksturojums) - Arvīda Pelšes - atbildību, jo kā LKP CK biroja loceklis viņš bija līdzatbildīgs par partijas īstenoto kursu. Pelše atvairīja uzbrukumus ar paškritiku - viņš esot darbojies kautrīgi un neuzstājīgi, lai gan pamatā bijis pareizās pozīcijās.

Pēc šā plēnuma vairāki simti republikas vadošo darbinieku tika atstādināti no amatiem. Eduardu Berklavu nosūtīja trimdā uz Vladimiru Krievijā, kur viņš strādāja par Kinematogrāfijas pārvaldes priekšnieku. No amatiem tika atbrīvoti arī K. Ozoliņš, I. Pinksis, V. Kalpiņš, P. Dzērve, E. Mūkins un daudzi citi. Interesanti, ka „buržuāziskajā nacionālismā” tika apvainoti arī LPSR lauksaimniecības ministrs krievs Aleksandrs Ņikonovs, kas tāpat bija spiests atstāt Latviju, kultūras ministra vietnieks baltkrievs Pāvils Čerkovskis un ebrejs F. Fridmans. Amati bija jāatstāj arī tiem, kas pirms 1959. gada „nepietiekami aktīvi” cīnījās pret nacionāli domājošiem komunistiem. Vēsturnieki represēto skaitu lēš no 200 līdz pat 2000. Represēti tika LKP augstākie vadītāji, visu avīžu galvenie redaktori, komjaunatnes vadība, partijas rajonu komiteju sekretāri, Ministru padomes un Valsts plāna vadība.

Interesants ir fakts, ka pirms 1959. gada jūlija notikumiem, Vilis Lācis, kas veselības problēmu dēļ gatavojās beigt aktīvās darba gaitas, Eduardu Berklavu bija iecerējis kā savu pēcteci LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja amatā. Savukārt kompartijas otrais sekretārs Vilis Krūmiņš bija reālākais pretendents uz pirmā sekretāra posteni Jāņa Kalnbērziņa vietā. Taču LKP Centrālkomitejas plēnums pārvilka svītru gan viņa, gan citu nacionālkomunistu karjerai. Krūmiņš vispirms tika pazemināts par izglītības ministru, bet pēc tam par it kā pieļautajām kļūdām, piemēram, ierakstu Rundāles pils viesu grāmatā, ka pili vajadzētu atjaunot, viņu atbrīvoja arī no ministra posteņa un iecēla par Dabas muzeja direktoru, kas vairs nebija nomenklatūras amats.

Pēc 1959. gada jūlija plēnuma Jāni Kalnbērziņu, kurš 20 gadus bez pārtraukuma bija atradies LKP CK pirmā sekretāra amatā, pazemināja un K. Ozoliņa vietā nozīmēja par LPSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāju. Faktiski šai amatpersonai nebija nekādu valstiski svarīgu funkciju un tiesību, jo prezidijs formāli sankcionēja visu, ko nolēma partijas vadība. Tomēr arī šajā amatā Kalnbērziņš nenoturējās ilgi - LKP CK 1959. gada 25. novembra plēnumā viņš bija spiests atkāpties no amata. Amatu zaudēja arī Vilis Lācis.

   

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/07/12/ka-beidzas-%e2%80%9esocialisms-ar-latvisku-seju%e2%80%9d-1/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.