- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Guntis un Inga Eņģeļi. Aicinājums

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 14. jūnijs 07:00 sadaļā Personības

Intervija ar Aizputes vasarsvētku draudzes mācītāju Gunti Eņģeli un viņa dzīvesbiedri Ingu.

*****

- Gunti, kā tu nonāci pie atziņas, ka tavs aicinājums ir būt mācītājam?

Guntis: - Sākumā biju vienkāršs draudzes loceklis, taču tad jutu, ka Dievs no manis gaida vairāk. Kādu reizi Jelgavas draudzes mācītājs Agris Ozolinkevičs sludināja par aicinājumu, ka mums par to jālūdz Dievs. Tovakar mājās es nometos ceļos un lūdzu: Dievs, ko Tu gribi, lai es daru? Sajutu, ka Dievs saka: sludini Evaņģēliju! Radās iespēja mācīties Bībeles koledžā Ozolniekos. Tolaik vēl nezināju, ka būšu mācītājs. Biju mazrunīgs un domāju kā Mozus: es nemāku runāt! Tad Jelgavas draudzē sludināja kāds mācītājs no ārzemēm. Pēc dievkalpojuma viņš pienāca pie manis un teica: Dievs uz tevi ir runājis, lai tu sludini Evaņģēliju! Bija arī citi pamudinājumi. Pamazām sāku apjaust, ka būšu mācītājs.

Man bija izvēle - doties vai nu uz Aizputi, vai Siguldu. Sirds vairāk tiecās uz Siguldu, taču es gribēju saprast, kāda ir Dieva griba. Apmēram trīs mēnešus katru vakaru lūdzu Dievu. Biju jau gandrīz izlēmis braukt uz Siguldu, kad Dievs runāja manā sirdī: bet kas ies uz Aizputi? Tad es sacīju: Dievs, es iešu! Šī izvēle nebija viegla. Man patīk dzīve lielā pilsētā, sabiedrība. Sākums nebija viegls, tomēr es iejutos diezgan ātri. Manā dzīvē bija brīdis, kad es Dievam teicu: es gribu iet visur, kur Tu mani sūtīsi, un runāt visu, ko Tu man liksi runāt. Kad Dievs dod aicinājumu un izredz kalpošanai kādā noteiktā vietā, mums jābūt gataviem paklausīt un uzticēties Viņam. Dievs vienmēr dod patiku pret darbu, uz kuru Viņš mūs aicina.

- Mācītājs - tā ir zināma virsotne ticības dzīves ceļā. Kā šis ceļš sākās?

- Gan mans tēvs, gan māte bija vasarsvētku ticīgie. Komunistu valdīšanas gados viņi piederēja pie vajātās māju draudzes, piedzīvoja cīņas ticības dēļ. Tēvs sludināja Dieva Vārdu. Tāpēc es droši varu teikt, ka manas saknes ir vasarsvētku kustībā. Jau no bērnības tiku vests uz dievnamu. Es tur sēdēju un spēlējos kā visi bērni. Redzēju, kā cilvēki atgriežas pie Dieva, kā mainās viņu dzīve. Pirmā reize, kad pats piedzīvoju Dieva pieskārienu, bija 14 gadu vecumā. Tas bija Jelgavas vasarsvētku draudzē, visi bija uz ceļiem un es pirmo reizi lūdzu apzinātu lūgšanu. Sajutu milzīgu siltumu un Dieva tuvumu.

Sekoja mani trakie gadi. Sāku mācīties profesiju, radās pasaulīgi draugi un četrus gadus es dzīvoju Dievam netīkamu dzīvi. Dzēru, smēķēju, man patika uzdzīvot draugu kompānijā. Man nebija šaubu, ka Dievs ir, bet es Viņu nepazinu personīgi. Reizēm, kad grēkoju, es teicu: labāk iešu uz elli nekā uz debesīm! Tajā pašā laikā manā sirdī bija bailes, ka es tur varētu nokļūt, jo zināju, ka elle ir reāla vieta. Varētu teikt: es apzināti bēgu no Dieva. Tomēr visu laiku, kamēr biju pasaulē, Dievs mani neatlaidīgi uzrunāja. Tēvs bija jau miris, bet māte lūdza Dievu par mani. Arī visa Jelgavas draudze lūdza, un es jau tolaik sapratu, ka nekur no Dieva nesprukšu.

Man bija tikai 20 gadi, bet dzīvē viss jau apnicis. Es grimu arvien dziļāk un dziļāk alkohola atkarībā. Kad uz pohām reiz iegāju baznīcā, mana pusmāsa, bīskapa sieva Ausma, pienāca pie manis un teica šādus vārdus: pienāks diena un tu ar asarām acīs nožēlosi savus grēkus! Viņa vēl piebilda: tagad tu varbūt smejies par šiem vārdiem! Patiešām, es izgāju no baznīcas, pasmējos, aizgāju pie draugiem un atkal pamatīgi piedzēros. Tomēr tie izrādījās pravietiski vārdi, Dievs mani uzvarēja. Vispirms Viņš sāka runāt uz mani caur problēmām - pēc kāda kautiņa man bija darīšana ar policiju un vajadzēja stāties tiesas priekšā. Bet arī tad vēl es domāju: es neiešu pie Tevis, Dievs! Spītīgi turējos pretī, jo sapratu: gads nosacīti vēl nav nekas tik nopietns!

Tad nolēmu: viss, es dzīvošu godīgi. Bet problēma bija tāda, ka tiklīdz nokļuva draugu kompānijā, viss aizgāja pa vecam - dzeršana, uzdzīvošana un tamlīdzīgi. Tas pats ar smēķēšanu. Vakarā izmetu paciņu laukā, bet no rīta gāju meklēt, kur tā palikusi. Sapratu: ja tā turpināšu, mana dzīve slikti beigsies. Es aizgāju uz dievnamu, un, kad atskanēja aicinājums iznākt priekšā tiem, kuri grib savu dzīvi atdot Jēzum, arī es izgāju un teicu: Dievs, es zinu, ka esmu dzīvojis nepareizi. Piedod manus grēkus un pārmaini manu dzīvi! Turpmāk es gribu kalpot tikai Tev! Tajā dienā es piedzimu no jauna. Dievs mani atbrīvoja no visām atkarībām, un sākās mans ticības ceļš.

Dažreiz cilvēki, stāstot par savu atgriešanos, teic, ka sajutuši milzīgu prieku, mieru, dažādas emocijas. Man tā bija vienkārša lūgšana, es neko nejutu, nebija nekādas pārdabiskas sajūtas. Taču mana dzīve mainījās, tā kļuva pavisam citādāka. Divus mēnešus pēc atgriešanās, man bija iespēja aizbraukt uz Eiropas Vasarsvētku draudžu konferenci Čehijā. Tajā konferencē notika mans iespaidīgākais piedzīvojums ar Dievu. Sludināja evaņģēlists Reinhards Bonke un pēc sludināšanas aicināja priekšā tos, kam ir kāda vajadzība. Viņš pieminēja arī Svētā Gara kristību. Es sapratu, ka man tā ir vajadzīga, kaut gan pirms tam par to nekad nebiju lūdzis. Gāju priekšā un pirmo reizi dzīvē jutos tik brīvi, izjutu lielu Dieva klātnību. Atceros, ka manas rokas bija paceltas gaisā cik vien augstu iespējams un es slavēju Dievu skaļā balsī. Tad vienu mirkli jutu it kā elektrību izejam man cauri un spēcīgu Dieva tuvumu. Drīz pēc tam sāku runāt jaunās mēlēs.

-Inga, un kāds bija tavs ceļš pie Dieva?

Inga: - Tas sākās jau bērnībā. Man varēja būt četri pieci gadi, kad pie omammas, kur dzīvoju, sāka nākt kāda adventistu māsa. Viņa stāstīja par ticības lietām, un omamma tām pievērsās. Pirmais, ko atceros no bērnības, - vakaros man lika skaitīt lūgšanu un man tas ļoti nepatika. Labāk es Dievu sāku iepazīt, skatīdamās kristīgās multenes pa televizoru - tur bija Bībeles stāsti bērniem. Tad es redzēju, kā Jēzu piesita krustā par maniem grēkiem. Atceros: beidzās multene, es izgāju ārā - tur bija lieli, skaisti bērzi. Es uz tiem skatījos un teicu: Dievs, Tu visu to esi radījis un nomiri manis dēļ?

Kad paaugos, braucu omītei līdzi uz dievkalpojumiem Kuldīgā. Māja, kurā mēs dzīvojām, bija bijušais barona mežkunga miteklis un atradās meža vidū. Uz skolu bija jāiet diezgan tālu. Katru rītu man vajadzēja doties cauri mežam, ko sauca par Vilku mežu, lai tiktu līdz lielceļam, kas veda uz skolu. Man bija vienpadsmit divpadsmit gadu, taču es sapratu, ka tikai Dievs var mani pasargāt. Vienmēr, kad gāju cauri mežam, saņēmu plaukstā savu īkšķi un teicu: Dievs, vadi! Tas īkšķis, ko esmu satvērusi, ir Tava roka. Tā nu sažņaugusi īkšķi gāju, reizēm tumsā pār ceļu pārskrēja kāds buks, kaut kur brēca lūsis, bet Dievs mani sargāja.

Mani kristīja adventistu draudzē. Tomēr jāteic, ka man bija tikai šī apziņa - Dievs ir. Es zināju baušļus, taču tas viss bija stipri virspusēji. Mēs dzīvojām laukos Snēpelē, man tur nepatika, un es lūdzu, lai Dievs pakārto apstākļus, ka tieku no turienes projām. Tā es lūdzu trīs gadus. Kaut gan omamma uzskatīja, ka man jāpaliek laukos un jāturpina viņas iesāktais, es aizgāju dzīvot pie tēva uz Kazdangu. Viņa ģimenē neviens neticēja ne Dievam, ne velnam. Sāku strādāt piena pārstrādes cehā. Tolaik es Dievam lūdzu, ka vēlos Viņu iepazīt tuvāk, būt ciešākā kontaktā ar Viņu. Mūsu cehā sāka strādāt divas meitenes no Aizputes vasarsvētku draudzes. Viņa uzaicināja mani uz dievkalpojumu.

Tas bija trešdienas vakars, kad es pirmo reizi tur aizbraucu. Biju pārliecināta adventiste, tāpēc sākumā man likās nepieņemami tas, kas tur notika. Kad pirmo reizi dzirdēju Gunti sludinām, pie sevis nodomāju: nē, tas nav pareizi, tā ir galīga maldu mācība! Tas bija lūgšanu dievkalpojums. Jau ienākot priekštelpā, izdzirdu „šausmīgu” skaņu. Domāju: ārprāts, kādā sektā es esmu nokļuvusi? Dievs, palīdzi man! Gāju iekšā, bet tur visi uz ceļiem skaļi lūdza. Arī es nometos uz ceļiem un lūdzu: Dievs, piedod, ka esmu Tevi pievīlusi! Tomēr, ja šī ir īstā vieta, ļauj man to saprast! Kopš tās dienas es esmu draudzē. Šajos gados ir augusi mana dievatziņa, esmu daudz pētījusi Bībeli. Man ir svarīgi, ka atziņas, ko esmu atradusi Bībelē, tiek mācītas šajā draudzē.

- Gunti, tu biji mācītājs, Inga vienkārša draudzes locekle. Kā jūs atradāt viens otru?

Guntis: - Inga ienāca mūsu draudzē kā pārliecināta adventiste un uzdeva man daudz jautājumu, uz kuriem es centos atbildēt. Tā bija saruna starp mācītāju un cilvēku, kas meklē tuvākas attiecības ar Dievu. Bet pagāja apmēram pusgads - un es sāku uz viņu skatīties citām acīm. Manā sirdī radās jūtas. Es viņai šad tad piezvanīju, aizgāju ciemos. Tolaik Inga jau dzīvoja Aizputē pie kādas draudzes māsas.

Inga: - Dažiem ļaudīm mūsu attiecības bija acīmredzamas un viņi par tām runāja, taču man pašai dziļi sirdī varbūt arī bija kāda nojausma, tomēr es neuzdrīkstējos neko tādu pat iedomāties. Viss tika uzticēts Dievam. Es biju Dievam lūgusi pēc vīra, bet ne jau pēc Gunta! Pat tad, kad viņš sāka nākt pie manis un mēs gājām pastaigāties, es neuzdrīkstējos neko tādu domāt. Teicu: Dievs, es pati neko nedarīšu, lai notiek Tavs prāts.

Guntis: - Pastāstīšu kādu interesantu notikumu. Bija jauks marta vakars, un es nolēmu nākamajā dienā uzaicināt Ingu pastaigāties. Taču tovakar radio ziņoja, ka naktī laiks kļūs sliktāks, sāks līt. Tad es lūdzu: Dievs, ja tā ir Tava griba, lai mēs satiktos, dod rīt labu laiku! Kad pamodos, ārā spīdēja saule. Piezvanīju Ingai un uzaicināju pastaigāties. Pēc pastaigas pavadīju viņu uz mājām, bet, kolīdz biju ticis līdz savām mājām, sāka līt. Tā man bija zīme no Dieva, ka mūsu attiecības ir Viņa svētītas.

- Pastāstiet par savu kalpošanu Aizputē.

- Kad ienācu draudzē kā palīgmācītājs, Aizputē vēl kalpoja mācītājs Arvīds Šepkens. Sākumā sajutu nedaudz dalītu attieksmi - daļa cilvēku atbalstīja veco mācītāju, daļa mani. Mums nebija viegli uzreiz sastrādāties, taču ar laiku viss nokārtojās. Pamazām cilvēki mani pieņēma un sāka uzticēties. Reizēm ļaudīm ir grūti saprast, ka katrs cilvēks ir individualitāte, atšķirīgs no otra. Lai to saprastu un spētu pieņemt, ir vajadzīgs laiks. Nereti darbu draudzē kavē nesaprašanās paaudžu starpā, tāpēc mācītājiem jābūt apveltītiem ar garīgu gudrību un zināmām diplomāta spējām, lai spētu sabalansēt visu draudzes locekļu vajadzības un vēlmes.

Pēc mācītāja Šepkena aiziešanas Mūžībā, kļuvu par galveno Aizputes vasarsvētku draudzes mācītāju. Patlaban mūsu draudzē ir 75 draudzes locekļi, darbojas svētdienskola, notiek jauniešu dievkalpojumi. Dievs devis brīnišķīgu iespēju kalpot arī ārpus draudzes veco ļaužu pansionātā. Esam sākuši sludināšanas un draudzes veidošanas darbu Cīravā un Sermītē. Aizputē ir piecas draudzes - luterāņu, baptistu, katoļu, adventistu un vasarsvētku. Laiku pa laikam mēs rīkojam kopīgus pasākumus, kuros piedalās visas draudzes. Tieši ar šādu pasākumu palīdzību Dievs veido attiecības starp draudzēm.

- Ko tu novēlētu kristiešiem Latvijā?

- Kristiešiem Latvijā es novēlu turpināt lūgt par garīgu atmodu, lai Dievs spēcīgi darbotos draudzēs un caur kristiešu dzīvi un kalpošanu tiktu ietekmēta visa mūsu sabiedrība. 

   

Rakstā izmantotas publikācijas žurnāla “Tikšanās” 2003. gada aprīļa un 2005. gada jūnija numuros.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/06/14/guntis-un-inga-engeli-aicinajums/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.