- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Atbrīvotāji vai agresori (I) - Kas iesāka 2.Pasaules karu

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 3. maijs 07:00 sadaļā Vēsture

Klāt atkal maijs, kad daļa Latvijas iedzīvotāju atzīmē savas uzvaras kārtējo gadadienu, kamēr lielākajam vairākumam tas ir atgādinājums par 50 traģiskiem okupācijas gadiem. Kremļa aģenti no kustības „Naši”, kā arī pašmāju provokatori no dažādām krievu nacionālistu organizācijām jau gada sākumā solīja pārpludināt Latviju ar Georga (Sv. Jura) lentītēm. Tas viņiem arī tika brīvi atļauts un nu krieviski runājošo iedzīvotāju krūtis atkal lepni rotā brūni strīpainās lentītes, bet automobiļus - Krievijas karogi un cita simbolika. Šķiet, pirmssvētku eiforijā ir aizmirsies, ka vēstures posms, ko krievi dēvē par Lielo Tēvijas karu, pārējai pasaulei bija 2. Pasaules karš, kas nesākās brīdī, kad nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai, bet krietni agrāk, proti, kad PSRS kopā ar Vāciju iebruka Polijā. Pasaules karu Vācija neizraisīja viena, bet kopā ar PSRS, un tieši Padomju Savienībai šī kara rezultātā tika vislielākie teritoriālie un politiskie ieguvumi.

2.Pasaules karš bija tiešas sekas bēdīgi slavenajam Molotova - Ribentropa paktam, kad nacistiskā Vācija un komunistiskā Padomju Savienība uz citu valstu neatkarības rēķina sadalīja ietekmes zonas Eiropā. Padomju Savienības atbalsts atraisīja Hitleram rokas, un tikai dažas dienas pēc pakta noslēgšanas sākās karš. To, ka vienlīdz vainīgas kara izraisīšanā bija gan Vācija, gan PSRS, pierāda to draudzīgā un saskaņotā rīcība Polijas okupēšanā. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī, Francija un Lielbritānija, pildot starptautiskos līgumus, pieteica karu Vācijai. Padomju Savienība nekavējoties pasludināja Franciju un Lielbritāniju par agresoriem. Vācu gaisa uzbrukumus Polijai un šīs valsts pilsētu bombardēšanu koordinēja Baltkrievijas teritorijā esošās PSRS militārās radiostacijas.

Tiešā agresijā pret Poliju PSRS iesaistījās 17. septembrī, kad poļu sūtnim Maskavā Vaclavam Gžibovskim tika iesniegta nota, kurā bija apgalvots: „Varšava kā Polijas galvaspilsēta vairs nepastāv. Poļu valdība ir sairusi un neizrāda dzīvības pazīmes. Tas nozīmē, ka poļu valsts un valdība faktiski pārstājusi eksistēt.” Maskava paziņoja, ka tā nevar vienaldzīgi izturēties pret to, ka tai etniski tuvie ukraiņi un baltkrievi, kas dzīvo Polijas teritorijā, neaizsargāti atstāti likteņa varā. Tāpēc tā devusi pavēli karaspēkam pāriet robežu un aizsargāt viņu dzīvības un īpašumu. Drīz vien „brālīgās” baltkrievu un ukraiņu tautas dabūja izbaudīt visus šās „aizsardzības” jaukumus - masveida deportācijas, īpašumu nacionalizāciju un cilvēku nogalināšanu.

Uzbrūkot Polijai Padomju Savienība pārkāpa vismaz četrus starptautiskos līgumus: 1921. gada Rīgas miera līgumu par PSRS - Polijas robežām, Ļitvinova protokolu jeb tā saukto Austrumu paktu par atteikšanos no kara, 1932. gada PSRS - Polijas līgumu par neuzbrukšanu un 1933. gada Londonas konvenciju, kas noteica agresijas definīciju. Anglijas un Francijas valdības iesniedza Maskavai protesta notas pret tik neslēptu agresiju. 18. septembrī laikraksts „Times” padomju agresiju nodēvēja par „naža dūrienu Polijas mugurā”.

Visi Polijas militārie spēki bija iesaistīti cīņā ar vāciešiem, tāpēc PSRS nodevīgais uzbrukums tai bija negaidīts. Valsts austrumu robežu tajā laikā apsargāja 24 robežsargu bataljoni un 10 kavalērijas eskadroni, kas stājās pretī 600 000 Sarkanās armijas karavīru, kurus atbalstīja 5000 tanki un 1000 lidmašīnas. Pēc padomju datiem Sarkanā armija kaujās ar poļiem zaudēja 737 karavīrus, 852 tika ievainoti. Mūsdienu Krievijas vēsturnieks M. Meltjuhovs saskaitījis 1173 kritušos, 2002 ievainotos un 302 bez vēsts pazudušos. Savukārt poļu vēsturnieki uzskata, ka Sarkanā armija zaudējusi vismaz 2500 kritušos. Poļu zaudējumi precīzi nav zināmi. Tas pats krievu vēsturnieks Meltjuhovs runā par 3500 kritušajiem un 20 000 pazudušajiem. Padomju gūstā pēc oficiāliem datiem nokļuva 130 000 karavīru un virsnieku, taču poļu Kara enciklopēdija min skaitli 250 000. Gandrīz visi poļu virsnieki, kas nonāca padomju gūstā, tika noslepkavoti, lielāka daļa no tiem 1940. gada pavasarī Katiņas mežā.

Septembra beigās PSRS vadība ciniski paziņoja, ka Polija - šis „Versaļas līguma nelikumīgi dzimušais bērns” - ir pārstājusi eksistēt. Abi agresori - Vācija un PSRS - 1939. gada 22. septembrī sarīkoja kopēju uzvaras parādi Brestā - Polijas pilsētā, kas pēc Molotova - Ribentropa pakta noteikumiem pienācās Padomju Savienībai, bet ko bija ieņēmis vērmahts. Parādi ievadīja svinīga vērmahta ģenerālmajora Heinca Guderiana 19. motorizētā korpusa iziešana no okupētās pilsētas un komandiera Semjona Krivošeina Sarkanās armijas 29. atsevišķā tanku korpusa ienākšana tajā. Parāde noslēdzās ar svinīgu Vācijas karoga nolaišanu un PSRS karoga pacelšanu pie rātsnama, orķestriem spēlējot abu valstu himnas. Šādas kopīgas uzvaras parādes notika arī Grodņā, Pinskā un citās Polijas pilsētās. Ieņemtajās teritorijās sākās asiņains terors gan pret militārpersonām, gan civiliedzīvotājiem.

28. septembrī, tūlīt pēc Varšavas kapitulācijas, pārkāpjot 1907. gada Hāgas konvencijas principus, PSRS un Vācija noteica savstarpējo robežu okupētās Polijas teritorijā. PSRS kontrolē palika 196 000 km2 jeb 50,4% valsts teritorijas ar 13 miljoniem iedzīvotāju. Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas teritorijas tika pievienotas attiecīgi Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR, savukārt Viļņas novads vispirms pievienots Baltkrievijas PSR, bet pēc īsa laika atdots Lietuvai. Kremlis labi zināja, ka pēc nepilna gada arī šī valsts kopā ar Viļņas novadu kļūs par PSRS laupījumu.

Kopīgā agresija pret Poliju nebija vienīgais PSRS ciešas sadarbības un draudzības apliecinājums Vācijai. Jau 1939. gada 28. septembrī sarunā ar Vācijas ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu Staļins izteicās: „Mēs nekad nepieļausim, ka Vācija tiktu sakauta!” Laikā, kad nacisti iekaroja vienu Eiropas zemi pēc otras, PSRS sniedza savam sabiedrotajam militāru un ekonomisku atbalstu, bagātīgi piegādājot Vācijai stratēģiskas nozīmes izejvielas. Vācijas ekonomiskie sakari britu blokādes dēļ bija traucēti, tāpēc Padomju Savienība piegādāja Vācijai gan tās izejvielas, ko ieguva pati, piemēram, naftu, gan iepirka citās valstīs izejvielas, kuru nebija pašai, piemēram, dažādus retos metālus, un sūtīja tās uz Vāciju.

Uzbrūkot Polijai PSRS pārkāpa Tautu Savienības līgumu un saskaņā ar šī līguma 16. pantu ipso facto bija uzskatāma par agresorvalsti, kas uzbrukusi ne tikai Polijai, bet arī visām pārējām Tautu Savienības dalībvalstīm. Nākamā par to pārliecināties dabūja Somija. Pēc tam, kad Somija atteicās pieņemt PSRS nekaunīgās prasības par karabāzu izvietošanu tās teritorijā, Padomju Savienība, aizbildinoties ar nepieciešamību nostiprināt Ļeņingradas aizsardzību, izvirzīja Somijai teritoriālas pretenzijas. Vienlaikus Padomju Savienības teritorijā tika nodibināta Somijas Demokrātiskās Republikas marionešu valdība ar somu komunistu Oto Kūsinenu priekšgalā. Padomju plāns bija okupēt visu Somijas teritoriju un iekļaut to PSRS sastāvā kopā ar Austrumkarēlijas teritorijām, izveidojot Somijas PSR. Bez kara pieteikuma 1939. gada 30. novembra rītā Staļina „atbrīvotāji” iebruka Somijā.

Iebrukums sākās ar aviācijas uzlidojumiem Somijas galvaspilsētai Helsinkiem. Lidmašīnas izmantoja Igaunijas teritorijā tikko izveidoto padomju karabāzu lidlaukus. Vienlaicīgi no Somijas jūras līča dienvidos līdz Petsamo ziemeļos Somijai uzbruka četras padomju armijas - 7. armija Vsevoloda Jakovļeva vadībā (200 000 karavīru un 1500 tanku), 8. armija Ivana Habarova vadībā (130 000 karavīru un 400 tanku), 9. armija Mihaila Duhanova vadībā un 14. armija Valeriana Frolova vadībā (kopā 140 000 karavīru un 150 tanku). No somu puses pretī stājās 250 000 karavīru, 122 lielgabali, 70 tanki un bruņotie automobiļi, ap 100 lidmašīnām.

Tikko Sarkanā armija iekaroja pirmās Somijas teritorijas, robežpilsētā Terijoki (tagad Zeļenogorska) Kūsinena vadītā Tautas valdība, kam nebija ne vismazākā somu tautas atbalsta, 2. decembrī parakstīja miera līgumu ar PSRS, kurā atteicās no Austrumkarēlijas un Hanko pussalas par labu PSRS, pretī saņemot teritorijas arktiskajos apgabalos. PSRS ārlietu ministra vietnieks Vladimirs Potjomkins un artilērijas maršals Grigorijs Kuļiks visai pasaulei paziņoja, ka karš ilgs četras piecas, ilgākais desmit divpadsmit dienas. Taču jau 10. decembrī Maskava bija spiesta paziņot, ka „slikto laika apstākļu dēļ kara operācijas prasīs ilgāku laiku”.

1939. gada decembra beigās un 1940. gada janvārī somu armijai izdevās apturēt padomju ofensīvu. Visa pasaule apbrīnā vēroja somu tautas sīksto pretestību agresoram. Kad Sarkanā armija tūkstošiem kilometru garā frontes līnijā sāka ofensīvu, kāds somu karavīrs izsaucās: „Tik daudz krievu, - kur mēs spēsim viņus visus apglabāt!” Diemžēl Staļina „lielgabalgaļas” krājumi bija tik lieli, ka mazā Somija nespēja šiem iebrucēju pūļiem ilgstoši pretoties. Kā par saviem karavīriem izteicās viens no krievu ģenerāļiem: „Nav ko viņus žēlot, šito mēslu (etovo gavna) mums ir pietiekami!”

Maskavas varasvīri militārās neveiksmes centās uzvelt gan laika apstākļiem, gan maršala Karla Gustava Mannerheima vārdā nosauktajai aizsardzības līnijai, kas patiesībā bija tikai kārtīga lauku nocietinājumu līnija 125 km garumā ar 66 betona ložmetēju ligzdām. Pārējā 1000 km garajā frontē nekādu nocietinājumu nebija. Tikai pēc padomju armijas pārgrupēšanās 1940. gada februārī tai izdevās pārraut somu aizsardzības līniju. Asarām acīs somu karavīri 1940. gada 13. martā atstāja savas varonīgi aizstāvētās pozīcijas un devās uz jauno robežu, ko noteica pirms dienas Maskavā parakstītais miera līgums.

Saskaņā ar šo līgumu, Somija zaudēja Karēlijas zemes šaurumu ar Vīpuri (Vīborgas) un Sortavalas pilsētām, vairākas salas Somu līcī, daļu Lapzemes, kā arī dažas teritorijas pie Ziemeļu ledus okeāna. Tāpat PSRS ieguva tiesības būvēt militāru bāzi Hanko pussalā. Somi zaudēja apmēram 40 000 km2 zemes, tas ir, 11% valsts teritorijas. Tomēr PSRS bija spiesta atteikties no pilnīgas Somijas anektēšanas un tā saglabāja neatkarību. Tautu Savienība kvalificēja uzbrukumu kā nelikumīgu un pasludināja PSRS par agresoru. Jau 1939. gada 14. decembrī Padomju Savienība tika izslēgta no šīs starpvalstu organizācijas. Apvienojot iekarotās teritorijas ar PSRS piederošo Karēlijas APSR, 1940. gada martā tika izveidota Karēļu - Somu PSR.

Tā sauktajā Ziemas karā dzīvību zaudēja aptuveni 70 000 Somijas armijas karavīru un ārvalstu brīvprātīgo. Aviācijas uzlidojumu laikā bojā gāja 956 civiliedzīvotāji, 1840 tika ievainoti. Sagrautas tika 2056 ēkas. 430 000 okupēto teritoriju iedzīvotāji bija spiesti pamest savas mājas un doties uz valsts iekšieni. Padomju Savienība pēc kara savus zaudējumus novērtēja ar 48 000 kritušo un 159 000 ievainoto un saslimušo. Šobrīd Krievijas vēsturnieki aprēķinājuši, ka kaujās krituši un bez vēsts pazuduši ap 127 000, ievainoti vai saslimuši 265 000. Savukārt somu pētnieki lēš Sarkanās armijas zaudējumus līdz pat 270 000 kritušo un 300 000 ievainoto un saslimušo.

Mazliet atkopies, agresors gatavojās jaunam triecienam. Kārta bija pienākusi Baltijas valstīm. Jau 1940. gada 4. jūnijā militāro mācību aizsegā Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalu vienības sāka virzību Baltijas valstu robežu virzienā. 14. jūnijā PSRS iesniedza ultimātu Lietuvai, bet 16. jūnijā arī Latvijai un Igaunijai ar prasību izveidot Padomju Savienībai draudzīgas valdības un ielaist šo valstu teritorijās papildus PSRS karaspēka daļas, kas skaitliskā ziņā daudzkārt pārspēja šo zemju armijas. Ultimāta noraidīšanas gadījumā PSRS draudēja ar atklātu okupāciju. Tiešu militāru draudu ietekmē Baltijas valstu valdības bija spiestas ultimātu pieņemt.

Atšķirībā no Polijas un Somijas kampaņām, Baltijas okupācija notika bez lielas asinsizliešanas un upuriem. 15. jūnijā PSRS karaspēks iegāja Lietuvā, 17. jūnijā - Latvijā un Igaunijā. 14. jūlijā visās trijās Baltijas valstīs tika sarīkotas vietējiem un starptautiskiem likumiem neatbilstošas nedemokrātiskas vēlēšanas, kurās ievēlētie „tautas parlamenti” mainīja šo valstu iekārtu un pasludināja jaunas valstis - Igaunijas PSR, Latvijas PSR un Lietuvas PSR. Tāpat šie parlamenti „lūdza” Padomju Savienību uzņemt Baltijas valstis PSRS sastāvā. Lietuvas PSR tika pievienota Padomju Savienībai 3. augustā, Latvijas PSR 5. augustā, bet Igaunijas PSR 6. augustā. (Vairāk par Latvijas okupāciju lasiet „Laikmeta zīmēs” publicētajos rakstos ŠEIT un ŠEIT un ŠEIT.)

Molotova - Ribentropa pakta slepenajos protokolos bija fiksēts, ka Rumānijas province Besarābija tiek iekļauta PSRS interešu sfērā. Tomēr Staļins vilcinājās ar šīs teritorijas pārņemšanu līdz pat 1940. gada vasarai. Iemesls bija Francijas militārās garantijas Rumānijai. Taču Francijas sagrāve 2. Pasaules karā iedvesmoja Kremli aktīvākai rīcībai. Jau 10. - 11. jūnijā padomju militārās vienības sāka virzīties uz Rumānijas robežu pusi. 23. jūnijā Molotovs informēja Vācijas sūtni Fridrihu Verneru fon der Šūlenburgu, ka PSRS tuvākajā laikā gatavojas pievienot savai teritorijai ne tikai Besarābiju, bet arī ukraiņu (rusinu) daļēji apdzīvoto Bukovinu. Tāpat Molotovs paziņoja, ka padomju puse cer uz Vācijas atbalstu šajā jautājumā un apsolīja respektēt šīs valsts ekonomiskās intereses Rumānijā.

1940. gada 26. jūnijā PSRS iesniedza ultimātu Rumānijai, kurā pieprasīja Besarābijas, Ziemeļbukovinas un Herca administratīvā rajona tūlītēju atdošanu. Lai izvairītos no kara, Rumānija piekrita izvirzītajām prasībām. Taču, pirms rumāņu karaspēks un administrācija paspēja evakuēties, 28. jūnijā padomju bruņotie spēki sāka šo teritoriju okupāciju. Uzbrukuma rezultātā gāja bojā vai tika saņemti gūstā aptuveni 43 000 rumāņu militārpersonu. Operācijas rezultātā tika ieņemta 50 762 km2 liela teritorija ar 3 776 000 iedzīvotājiem. Rumānija zaudēja 17% teritorijas un 18,9% iedzīvotāju.

1940. gada 2. augustā Padomju valdība radīja jaunu Moldāvijas Padomju Sociālistisko Republiku, kurai atdeva daļu jauniegūto teritoriju, tās papildinot ar dažiem rumāņu apdzīvotiem Ukrainas PSR apgabaliem. Okupētās teritorijas ziemeļu un dienvidu daļas tika iekļautas Ukrainas PSR sastāvā. Vienlaikus tika izbeigta Moldāvijas APSR pastāvēšana. Tika izdomāta jauna „moldāvu” nācija, kaut patiesībā Besarābijas iedzīvotāji vēsturiski vienmēr bijuši rumāņu nācijas neatņemama sastāvdaļa.

Tiem, kas 9. maiju svin kā Uzvaras dienu, nevajadzētu aizmirst, ka PSRS bija viena no valstīm, kas sāka 2. Pasaules karu. Diemžēl lielākajai daļai krievu nācijas joprojām šķiet, ka 2. Pasaules karš sākās tikai 1941. gada 22. jūnijā. Viss, kas notika pirms šī datuma, tiek attaisnots ar objektīvu nepieciešamību nostiprināt valsts rietumu robežu un sagatavoties karam. Par agresoru viennozīmīgi tiek uzskatīta Vācija, bet PSRS cildināta kā valsts, kas atbrīvojusi pasauli no „brūnā mēra”. Patiesība tomēr ir citādāka - sākoties 2. Pasaules karam ANO priekštece Tautu savienība par agresoriem oficiāli bija nosaukusi četras valstis - Vāciju, Itāliju, Japānu un… PSRS.

Diemžēl pasaulē iekārtots tā, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Visus pēckara gadus un arī tagad apzināti tiek noklusēts, ka arī PSRS bija viens no agresoriem, un līdz pat 1941. gada vasarai abi noziedzīgie režīmi - PSRS un Vācija - bija saistīti ciešām sadarbības un draudzības saitēm. Taču 2. Pasaules kara rezultātā viens noziedzīgs režīms tika iznīcināts un notiesāts, kamēr otrs tikpat noziedzīgs režīms celts uzvarētāja godā. Tomēr, paldies Dievam, ka 50 gadus komunisma jūgā smakušās Austrumeiropas tautas vēl atceras, kas bija īstie kara sācēji un agresori, bet kas - atbrīvotāji.

  

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/05/03/atbrivotaji-vai-agresori-i-kas-saka-2-pasaules-karu/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.