- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Freidenfeldu ģimene. Dieva aicināti

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 5. aprīlis 07:00 sadaļā Personības

Valters un Sanita Freidenfeldi. Kristiešu ģimene, kas izaudzinājusi divus bērnus - meitu Ilvu un dēlu Alvi. Abi kalpo Rīgas vasarsvētku draudzē „Dzīvības Avots” - Sanita ir pielūgsmes grupas vadītāja, bet Valters ir diakons un draudzes kasieris. Valters aizraujas arī ar orientēšanās sportu, kur guvis visai atzīstamus panākumus. Par izjusto, piedzīvoto, saprasto ceļā pie Dieva viņi vēlas pastāstīt arī jums.

*****

- Kā jūs iepazināties?

Valters: - Iepazināmies treniņos. Jaunībā es trenējos orientēšanās sportā, vēlāk vieglatlētikā skrēju garās distances. Guvu uzvaras republikas junioru čempionātā krosā, biju jauniešu izlasē. Sanita skrēja 400 metrus un nodarbojās ar tāllēkšanu. Tūlīt pēc vidusskolas, 1989. gadā, mēs apprecējāmies.

- Turpinājāt sportot?

Sanita: - Kādu brīdi vēl sportojām. Pēc četriem gadiem piedzima Ilva, bet līdz tam mēs sportojām.

Valters: - Tomēr ne vairs tik aktīvi, jo strādāju un paralēli mācījos Lauksaimniecības akadēmijā. Mācības drīz vien pametu, taču vēlāk beidzu Zemgales Biznesa skolu un 1996. gadā nodibināju savu uzņēmumu.

- Jums Jelgavā piederēja saimniecības preču un parfimērijas veikals.

- Sākām ar izbraukuma tirdzniecību. Pēc tam bija kiosks tirgū, vēlāk veikaliņš Ozolniekos, tad lielais veikals Jelgavā. Viss būtu normāli, ja vien… Mums iegrieza kredīti un pārlieku lielā uzticēšanās cilvēkiem. Kad pamanījām iztrūkumu, vajadzēja rīkoties noteiktāk. Varētu pat uzrakstīt grāmatu par to, kā nedrīkst rīkoties biznesā.

- Tolaik vēl Dievu nepazināt?

Sanita: - Mana vecmāmiņa bija ticīga. Visus padomju gadus viņa gāja uz baznīcu, tomēr mums par Dievu neko nestāstīja, cenšoties pasargāt no režīma represijām. Ilgus gadus es baidījos no Bībeles. Domāju - ja sākšu to lasīt, man būs jākļūst par kristieti. Pat nezinot, kas tur rakstīts, es apjautu Dieva Vārda milzīgo spēku.

Valters: - Es Dievu nenoliedzu, ticēju, ka ir kāds augstāks spēks, lūdzu, tomēr Viņu nepazinu. Tikai tagad saprotu, ka traģiskākajos dzīves mirkļos Viņš man ir stāvējis klāt. Kad pametu sportu, radās problēmas ar sirdi. Man sašpricēja zāles, bet es papildus iedzēru vēl citas. Notika ķīmiska reakcija un rezultātā es nokritu pa kāpnēm. Guvu galvaskausa lūzumu, asins izplūdumu un smadzeņu satricinājumu. Tomēr Dievs stāvēja klāt un mēneša laikā es tiku uz kājām, bet pēc trim mēnešiem jau braucu uz orientēšanās sacensībām Francijā. Dievs mani ir glābis arī no noslīkšanas purvā. Kādās sacensībās Vilces mežos, lecot pāri grāvim, es iegāzos tajā un sāku grimt. Pilnīgi bezcerīga situācija - dibens purvā, kājas laukā. Aizmetu karti un kompasu un sāku saukt uz Dievu, kaut arī tolaik Viņu vēl nepazinu. Lūdzu Dievu, lai vismaz atrod vietu, kur esmu noslīcis. Pēdējā brīdī Dievs pasniedza roku - es satvēru kādu sakni un izķepurojos. Vēl bija šausmīga avārija Ozolniekos. Manam busiņam virsū uzskrēja vieglā automašīna, kuru trieciena spēks pārlauza uz pusēm, bet es tiku cauri sveikā. Tieši šādos brīžos Dievs man ir stāvējis līdzās.

- Sanita, tev arī gadījās piedzīvot smagu autoavāriju.

Sanita: - Mana mašīna apmeta kūleni. Liekas nereāli, ka paliku dzīva. Vēl ilgi Ventspils rajona ceļu policisti pieminēja šo brīnumu. Toreiz es ne mirkli nezaudēju veselo saprātu un neapjuku. Uz lūpām bija tikai viens vārds: Jēzus, Jēzus, Jēzus! Mašīna bija lupatās, bet pašai ne skrambiņas. Tā var palīdzēt vienīgi Viņš.

- Atgriezīsimies pie jūsu garīgajiem meklējumiem.

- Kad atvērām lielo veikalu, pirmā pie mums strādāt atnāca Baiba Ozolinkeviča. Tas bija Dieva nodoms. Kad radās problēmas, viņa vienmēr atrada īstos vārdus, lai mūs stiprinātu. Pārvācāmies uz jaunu dzīvokli, un mūsu kaimiņiene arī izrādījās kristiete. Viņa nāca pie mums un sludināja Dieva Vārdu. Lūzums notika, kad sabruka mūsu bizness. Palikām bez darba, bez iztikas līdzekļiem, ar milzīgiem parādiem. Kad tu pats vairs nespēj sev palīdzēt un citi nevēlas tev palīdzēt, tad vienīgā iespēja ir saukt uz debesīm. Baiba mūs jau sen aicināja uz draudzi, taču mēs nekādi nevarējām saņemties. Vienmēr sātans lika šķēršļus. Mums nebija naudas ne benzīnam, ne tramvaja biļetei. Pirmās reizes uz baznīcu gājām kājām un smējāmies, ka tas mums ir īsts svētceļojums.

Taču tā bija arī laba skola. Pirmkārt, iepazinām cilvēkus sev līdzās. Atklājām patiesus draugus, uz kuriem tiešām varam paļauties. Visi līdzskrējēji atkrita. Paldies, ka Dievs mūs laikus apstādināja un mēs neiebraucām dziļāk purvā. Jebkuram darbam ir vajadzīga Dieva svētība. Akla skriešana pēc naudas noved pie tā, ko piedzīvojām mēs - viss, ko ar saviem sviedriem un asarām bijām veidojuši, vienā mirklī vairs nepiederēja mums.

Valters: - Ja mēs tolaik būtu pazinuši Jēzu un vairāk lūguši, domāju, ka viss varēja ievirzīties citādāk. Tiklīdz iepazinām Dievu, viss krasi mainījās. Pirms tam nepārtraukti bija dažādas ķibeles.

Sanita: - Lai jūs labāk saprastu mūsu stāvokli pēc biznesa sabrukuma, izstāstīšu kādu gadījumu. Ciemos bija atbraukusi mana mamma. Viņa aizveda mani uz Centrāltirgu un neko nejautājot pirka mums visu dzīvei nepieciešamo. Es staigāju nopakaļ un, nekautrējoties no apkārtējiem, raudāju, jo manā makā tiešām nebija ne santīma un tas bija vislielākais, ko tobrīd manā labā kāds varēja izdarīt. Biju nonākusi pie domas, ka dzīvei nav nekādas jēgas, ka nav vairs spēka paciest pazemojumu un apvainojumus. Ja Dievs nebūtu mani uzrunājis, manis vairs nebūtu. Tik dziļš bija izmisums!

- Un Dievs atrisināja jūsu problēmas?

- Mūsu ģimene bija uz sabrukuma robežas. Mēs vairs normāli nesarunājāmies, bet kliedzām un visā notikušajā vainojām viens otru. Nākot pie Dieva, notika radikālas pārmaiņas. Dievs atjaunoja mūsu ģimeni.

Valters: - Viņš deva mums arī labu darbu. Es patiešām varu apliecināt, ka tas ir vienīgi Dieva nopelns. Jo vairāk es lūdzu, jo vairāk svētības piedzīvoju. Mana vēlēšanās ir, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iepazītu Dievu, jo pasaule ir tik ļauna. Dievs ir vienīgais atrisinājums.

- Jūs abi kalpojat draudzē.

Sanita: - Muzicēšana man ir Dieva dāvana. Agrāk man šķita, ka tas vienkārši ir talants. Nevienu dienu neesmu mācījusies mūzikas skolā. Dziedāt mācījos pie Viktora Zemgala, bet lielākoties visu apguvu pašmācības ceļā. Kad pirmoreiz atnācu uz draudzi, mani ļoti uzrunāja pielūgsme. Pēc kāda laika mācītājs uzaicināja arī mani pievienoties pielūgsmes grupai. Sākotnēji sapratne par pielūgsmes kalpošanu un savu vietu tajā bija ļoti ierobežota. Es to vairāk uztvēru kā iespēju dziedāt. Taču laikam ejot, lasot Bībeli, skatoties, ko dara citās draudzēs, klausoties pasaulē atzītu pielūgsmes mūziku, apmeklējot dažādus seminārus, mana izpratne kļuva dziļāka. Tagad manas dzīves saturs, dzīves jēga, ir pielūgt Dievu.

Esmu pielūgsmes vadītāja draudzē „Dzīvības Avots”. Kad ienācu draudzē, pielūgsmes grupā bija pāris dziedātāji un pianists, taču šobrīd kopā ar tehniskajiem darbiniekiem esam jau 25 cilvēki. Mainījies ir arī mūsu pielūgsmes veids. Mums ir jāzina, kādu mūziku šodien klausās cilvēki, kurus vēlamies uzrunāt - mūsu vienaudži, jaunas ģimenes, jaunieši. Ir jādomā, kāpēc laicīgi koncerti piepilda lielas arēnas, bet baznīcas svētdienās stāv tukšas. Esmu daudz domājusi par atšķirību starp pielūgsmi senāk un šodien. Senās dziesmas vairāk ir par Dievu. Pielūgsmes ceļš, kādu ejam mēs, ir saruna ar Dievu no sirds uz sirdi. Es ticu, ka Dievs pats ir iniciators šādam pielūgsmes veidam, ka tādejādi Viņš ved savu tautu tuvāk sev. Nevis tikai stāstīt, cik Dievs ir liels un varens, bet pielūgsmē tuvoties Viņa sirdij. Mēs neesam atmetuši senās himnas un citas draudzēs iemīļotas dziesmas, tomēr uzskatu, ka kristieši nedrīkst apstāties un palikt 100 vai 50 gadus senā pagātnē un pielūgsmes veidā.

Pielūgsmes grupas galvenais uzdevums ir sagatavot ceļu Dieva Vārdam. Cilvēki uz dievkalpojumu atnāk ar savām ikdienas rūpēm, varbūt dažs nav ne lasījis Bībeli, ne lūdzis. Mūzika cilvēkus uzrunā emocionāli. Fokusējoties uz mūsu Glābēju, mūsu Dievu, pielūdzot un tuvojoties Viņam, mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki noliek savas ikdienas nastas un paceļ acis uz Dievu. Mūsu mērķis ir sagatavot garīgo atmosfēru, garīgo augsni, lai mācītājs var nākt un sēt Vārda sēklu, lai tā nekrīt akmeņainā zemē. Pielūgsmē es atkailinu savu dvēseli Dieva priekšā, izleju, iztukšoju sevi. Tomēr Dievs nekad neatstāj tukšu - jo vairāk tu lej eļļu pie Viņa kājām, jo vairāk Viņš tevi piepilda. Nekad nav bijis tā, ka pēc pielūgsmes es justos iztukšota, iztērēta. Dievs atkal no jauna mani piepilda. Mans dzīves moto izteikts vienā no dziesmām, ko dziedam: šī laikmeta dēļ, Dievs, Tu esi mani radījis un es gribu būt trauks, no kura plūst dzīvais ūdens, lai Tu varētu to piepildīt atkal un atkal. Es gribu būt trauks, kas radīts tieši šim mērķim, lietojams trauks Tavai Valstībai.

Ir liela atšķirība starp vienkāršu mūziķi un Svētā Gara svaidītu mūziķi. Dažkārt cilvēkam nav aicinājuma kalpošanai, bet viņam šķiet, ka tas jādara, jo viņš ir mācījies mūziku. Taču svaidījums un garīgais dziļums nāk no personīgām attiecībām ar Dievu, no pavadītā laika, meklējot Viņa vaigu, lasot Viņa Vārdu, lūdzot un pielūdzot. Mēs savā grupā cenšamies izskaust tādus vārdus kā „koncerts” vai „uzstāšanās”, jo nedziedam cilvēkiem, bet Dievam. Acīmredzot tāpēc mūs vadīt pielūgsmi aicina arī citas draudzes un vasarsvētku draudžu apvienība.

- Tu pati arī raksti dziesmas.

- Arī tā ir Dieva dāvana, kas nav dota pat daudziem konservatorijas absolventiem. Kad pirmo reizi bijām draudzē, spēcīgu iespaidu uz mani atstāja slavēšana. Pārnākot mājās, īsā laikā uzrakstīju kādas 10 - 12 dziesmas. Es to sajutu kā īpašu Dieva pieskārienu, kā man domātu uzrunu. Bieži dievkalpojumā runātais vārds tik dziļi iespiežas sirdī, ka mājās sēžos pie klavierēm - un tad atnāk harmonijas un arī teksts. Citreiz darbā uzrakstu kādu tekstiņu. Sirdī ir sakrājies kas tāds, kas laužas uz āru. Tad atliek tikai gaidīt iedvesmas brīdi, kad atnāks mūzika.

- Tu vadi ne tikai pielūgsmes grupu, bet arī seminārus par pielūgsmi, reizēm kalpo arī kā sludinātāja.

- Lai saprastu, kā pašai kalpot, esmu daudz meklējusi Bībelē, lasījusi pasaulē atzītu pielūgsmes līderu atziņas par pielūgsmi, apmeklējusi seminārus. To visu apvienojot ar personīgo pieredzi, nonācu pie atziņas, ka negribu šīs zināšanas turēt kā sveci zem pūra, bet dalīties ar tām, lai citiem būtu vieglāk kalpot un garīgi pieaugt. Sākumā tās bija īsas tēmiņas mūsu komandas lūgšanu brīžiem, bet vēlāk tiku uzaicināta vadīt vairākus apmācību seminārus vasarsvētku apvienības draudzēm. Esmu arī konsultējusi, stiprinājusi un iedrošinājusi daudzus pielūgsmes vadītājus un kalpotājus, kas pie manis vēršas individuāli.

Vadot pielūgsmi tādā veidā, kā to darām mēs, kad starp dziesmām ir dziļa lūgšana un pateicības vārdi Dievam, negribot nākas būt arī sludinātājam. Tomēr es domāju, ka vīrietim kā pielūgsmes vadītājam ir neizsakāmi vieglāk, jo tas ir darbs ar cilvēkiem. Vīrietis daudzas lietas neuztver tik emocionāli. Man kā sievietei ir bijušas dziļas asaru ielejas un sausuma periodi. Vīrietis ir racionālāks un līdera lomai atbilstošāks. Taču, kāpēc draudzēs nav šo vīru līderu, tas ir cits jautājums.

Tajā pašā laikā, ne jau es sevi noliku šajā kalpošanā. Ir jābūt Dieva aicinājumam. Manā sirdī ir šī nasta un degsme par pielūgsmi. Garīgie līderi to redzēja un iecēla mani šajā vietā. Dievs Rakstos saka, ka izlies savu Garu pār visu miesu. Jaunās Derības laikmetā Svētais Gars ir dots katram Dieva bērnam neatkarīgi no dzimuma. Un, ja Dievs man dod runāt, es paklausu. Lūdzot Dievam, ko vēl es priekš Viņa varētu darīt, esmu vairakkārt saņēmusi vienu vārdu: „Sludini!”

- Valter, tu esi guvis visai atzīstamus panākumus orientēšanās sportā. Kā sākās tavas sportista gaitas?

Valters: - Mana pirmā treniņnometne notika 1979. gada ziemā Ērgļos. Tolaik man bija desmit gadi. Jaunībā visas vasaras pagāja treniņnometnēs. Orientēšanās sportā es aktīvi darbojos līdz 1987. gadam, kad pārgāju uz vieglatlētiku. Tur sabiju divus gadus, bet pēc tam pamazām aizgāju no sporta. Tolaik biju tievs kā skals, taču, kad pārtraucu sportot, pieņēmos svarā par 20 kilogramiem, kas manai smalkajai ķermeņa uzbūvei ir ļoti daudz. Radās problēmas ar veselību, sāka streikot sirds. Tāpēc 2000. gadā atsāku sporta gaitas, lai gan tas nebija viegli. Tagad jūtos kā jauns briedis, arī problēmu ar sirdi vairs nav.

- Orientēšanās sacensības notiek arī svētdienā. Vai tas nav šķērslis tavai kalpošanai draudzē?

- Dievs ir nokārtojis tā, ka mūsu draudzei dievkalpojums ir četros pēcpusdienā un es paspēju gan uz sacensībām no rīta, gan uz dievkalpojumu. Skrienot es lūdzu un slavēju Dievu. Ir gadījies sacensībās neierasties uz apbalvošanu, un tad es pasaku, ka man jābrauc uz dievkalpojumu. Tā arī ir liecība Dievam par godu. Tomēr, ja vien iespējams, dievkalpojumus es cenšos neizlaist. Šobrīd vēl varu apvienot šīs lietas, bet, ja sacensības nav pārāk nozīmīgas, es svētdienās nestartēju.

- Sportisti kristieši pirms sacensībām lūdz Dievu, taču uzvarēt var tikai viens.

- Dievs noteikti palīdz, un arī es par to varu liecināt. Dievs svētī darbu un novērtē, cik daudz darba tu esi ieguldījis, lai sasniegtu rezultātu. Taču pats svarīgākais ir sirds attieksme. Man ir gadījies, ka es skrienu un man ļoti labi veicas, taču, līdzko es iedomājos, ka veiksmes pamatā ir mana meistarība, tūdaļ kaut kur aizķeros un krītu. Tad nākas lūgt Dievam piedošanu par savu lepnību un turpināt skriet, slavējot vienīgi Viņu. Esmu ievērojis, ka tad, kad skrienot esmu ar Dievu, slavēju un dziedu slavas dziesmas, distance tiek veikta raiti un bez kļūdām. Tiklīdz domas aizklīst uz laicīgām lietām, tūlīt gadās arī kļūdas. Ir situācijas, kad tu neesi pārliecināts par tālāko rīcību, bet kaut kā neizprotami tomēr atrodi īsto kontrolpunktu. Tu pat neesi īsti sapratis notiekošo, bet Dievs tevi ir izvedis. Tad tu saproti, ka ne no tavas meistarības tas bijis atkarīgs, bet tikai no Dieva žēlastības.

- Ko tu varētu teikt sportistiem, kas Dievu nepazīst? Kā Dievs reāli var palīdzēt sportista gaitās?

- Sāksim ar to, ka Kristus ir vienīgā cerība jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš nodarbojas ar sportu vai ne. Viņš nāca šajā pasaulē, lai mirtu par ikvienu cilvēku, un Dievs grib, lai katrs nonāktu pie Viņa Mūžībā. Taču no sportiskā viedokļa raugoties, Dievs ir tas, kurš var palīdzēt piepildīt tavus mērķus un sasniegt augstākos rezultātus. Ikvienam sportistam patīk uzvarēt, bet, ja tu esi Dieva bērns, tas tev uzliek vēl lielāku atbildību, jo Jēzus taču ir Uzvarētājs. Tu negribi apkaunot savu Kungu, bet vēliet būt par liecību citiem sportistiem un pasaulei. Tas ir papildus stimuls aktīvi trenēties un būt uzvarētājam.

- Par ko jūs visvairāk gribētu pateikties Dievam?

Sanita: - Par pārmainītu sirdi. Par atbrīvošanu no augstprātības. Par spēju svētīt ienaidniekus. Tā ir fantastiska sajūta - būt brīvam no dusmām un naida, piedot. Par mīlestību, jo Dievs ir Mīlestība. Par mīlestību ne vien savā starpā, bet arī uz cilvēkiem, kas līdzās. Par iespēju dāvāt mīlestību un sniegt palīdzīgu roku citiem. Par to visu mēs pateicamies Dievam.

Valters: - Āmen!

   

Raksts veidots pēc publikācijām žurnālā „Tikšanās” 2001. gada aprīlī, 2009. gada decembrī un 2010. gada janvārī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/04/05/valters-un-sanita-freidenfeldi-atdzimusie/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.