- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Priekšvēsture: vasarsvētku kustības saknes

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2010. gada 8. marts 07:00 sadaļā Vasarsvētku kustība

Vasarsvētku kustība izveidojās XIX - XX gadsimtu mijā kā atbildes reakcija uz liberālās teoloģijas postošo ietekmi. Tomēr šī kustība neradās tukšā vietā, tā izveidojās no vairākām jau eksistējošām garīgām kustībām, un tai ir sava priekšvēsture.

Sākums garīgajiem procesiem, kas vainagojās ar vasarsvētku kustības izveidošanos, saistīts ar ievērojamā XVIII gadsimta sludinātāja un metodistu baznīcas dibinātāja Džona Veslija kalpošanu. Metodistu baznīcas mācības un prakses teoloģiskajam un sociālajam kontekstam bija liela ietekme uz vasarsvētku kustības izveidošanos pusotru gadsimtu vēlāk. Tieši Veslija sprediķu laikā pirmoreiz modernā laikmeta vēsturē varēja novērot dažādas garīgas izpausmes, kas vēlāk kļuva raksturīgas vasarsvētku kustībai. Saglabājusies liecība par kādu no Veslija dievkalpojumiem: „Mēs turpinājām lūgt, un Dieva spēks varenā veidā nonāca pār mums tā, ka daudzi sāka skaļi kliegt no prieka pārpilnības un krita pie zemes. Kad bijām mazliet atguvušies no pārsteiguma un bijības Viņa svētās godības priekšā, mēs vienā mutē izsaucāmies: „Mēs slavējam Tevi, Dievs, un apliecinām, ka Tu esi Kungs!”"

Nākamais posms vasarsvētku kustības priekšvēsturē saistīts ar pazīstamā XIX gadsimta atmodas sludinātāja Čārlza Finneja vārdu. Finneja savas 50 gadus ilgās kalpošanas laikā sludinājis daudziem tūkstošiem cilvēku ASV, Anglijā, Skotijā. Viņš ir arī pirmais, kurš sāka lietot terminu „Svētā Gara kristība” un bija pārliecināts, ka šis garīgais piedzīvojums nepieciešams katram kristietim. Lūk, kā viņš apraksta savu pieredzi: „Skaidri un saskatāmi, brīnišķīga starojuma apņemts, manā priekšā nostājās Jēzus Kristus tēls. Viņš neteica ne vārda, bet paskatījās uz mani ar tādu skatienu, ka es sabruku pie Viņa kājām un sāku raudāt kā bērns. Pār mani nonāca Dieva Gars, kas piepildīja manu garu, dvēseli un miesu, kaut arī es nekad nebiju dzirdējis par Svētā Gara kristību un nebiju lūdzis par to. Svētais Gars burtiski caurauda manu ķermeni un garu kā plūstoša mīlestības straume. Nekādi vārdi nespēj aprakstīt to mīlestību, ka tika izlieta manā sirdī. Es skaļi raudāju no prieka un laimes un galu galā savas sajūtas izteicu skaļā kliedzienā.”

Cits cilvēks, kam bijusi ievērojama loma vasarsvētku teoloģijas izveidē, ir Dvaits Mūdijs. 38 gadu vecumā Mūdijs devās savā pirmajā evaņģelizācijas ceļojumā, bet 1871. gadā sāka lūgt pēc Svētā Gara kristības un to arī saņēma. „Varu teikt tikai vienu - Dievs man atklājās un es piedzīvoju tik lielu Viņa mīlestības klātbūtni, ka sāku lūgt, lai varētu pēc iespējas ilgāk atrasties Viņa rokās.” Vēlāk Mūdijs nodibināja Čikāgas Bībeles institūtu un par tā direktoru iecēla pazīstamo sludinātāju R. A. Torreju, kas savos sprediķos vienmēr pieminēja Svētā Gara kristību un pievērsa šim jautājumam lielu uzmanību. Mūdija dibinātajās draudzēs cilvēki runāja mēlēs, notika pravietošana un dziedināšana, kaut arī Mūdijs savos sprediķos nelika uzsvaru uz brīnumiem.

XIX gadsimta vidū parādījās tā sauktā „Svētuma kustība”, kas savā mācībā akcentēja jaunpiedzimšanas un svēttapšanas ciešo saikni. Kustībā piedalījās dažādu konfesiju draudzes, kur ļaudis lūdza pēc Dieva spēka, kas darbotos tikpat spēcīgi kā apustuļu dienās. Īpaši liela ietekme uz vēlāko vasarsvētku teoloģijas attīstību ir tā sauktajai Kesvīkas kustībai. Šeit Svētuma kustības mācītāji H. V. Smits un V. E. Bordmens sāka sludināt „otro svētību”, ar to domājot Svētā Gara kristību, kas ir „garīga spēka saņemšana kalpošanai”. Kesvīkas kustībā ļoti daudz tika runāts arī par miesas dziedināšanu kā vienu no nepieciešamākajām baznīcas garīgajām dāvanām. Daudzos Svētuma kustības dievkalpojumos Svētā Gara spēks darbojās tieši tāpat, kā vēlāk vasarsvētku kustībā.

Tomēr par patieso mūsdienu vasarsvētku kustības iesācēju tiek uzskatīts mācītājs Čārlzs Fokss Parhams. Lasot Apustuļu darbu grāmatu Bībelē viņš nonāca pie atziņas, ka pirmajiem kristiešiem bija zināms kāds noslēpums, ko baznīca vēlākajos gadsimtos ir pazaudējusi. Viņš nolēma dibināt Bībeles skolu, lai kopā ar studentiem izpētītu šo jautājumu. Kanzasas štata Topekas pilsētā Parhams nopirka ēku, kurā apmetās 40 studētgribētāju. 1900. gada decembrī Parhams devās uz kādu konferenci un uzdeva studentiem savas prombūtnes laikā meklēt risinājumu šai problēmai. Atgriezies, viņš uzzināja, ka studenti, lasot Apustuļu darbu grāmatu, neatkarīgi viens no otra bija nonākuši pie viena un tā paša secinājuma - piecos gadījumos, kad cilvēki tika kristīti, viņi runāja mēlēs. Parhams piedāvāja studentiem lūgt par kristību ar līdzejošu zīmi - runāšanu svešās valodās. Viņi lūdza visu dienu un pulksten 19 vakarā studente Agnese Osmane pēkšņi atcerējās, ka par cilvēkiem, kad tie saņēma Svētā Gara kristību, tika lūgts, uzliekot tiem rokas. Viņa lūdza Parhamu darīt tāpat, un tā naktī uz 1901. gada 1. janvāri pirmo reizi kopš pirmkristiešu draudzes laikiem tika apzināti lūgta, gaidīta un arī saņemta Svētā Gara kristība ar līdzejošu zīmi - runāšanu mēlēs kā pierādījumu notikušajam.

Pēc šā notikuma Parhams sāka ceļot un sludināt vasarsvētku vēsti visām draudzēm. Taču viņa sludināto nepieņēma, un pat doma par runāšanu mēlēs tika asi noraidīta. Formālie „kristieši” pret Svētuma kustību izturējās tik naidīgi, ka reizēm pat ķēra uz ielas cilvēkus, kas devās uz Svētuma kustības dievkalpojumiem, un piekāva tos ar nūjām. Šī iemesla dēļ Parhama darbam nebija pārāk lielu panākumu.

1904. - 1905. gadā Velsā sākās spēcīga garīgā atmoda, kad cilvēki, kas nekad nebija interesējušies par kristietību, masveidīgi nožēloja grēkus un pievērsās Dievam. Rezultāti bija pārsteidzoši - noziedzība izzuda gandrīz pilnībā un daudzas pašvaldības saviem tiesnešiem bija spiestas simboliski dāvināt baltus cimdus kā zīmi, ka viņi tiek atbrīvoti no saviem pienākumiem izskatāmo lietu trūkuma dēļ. Krogus nācās slēgt, jo tajos vairs nebija neviena apmeklētāja, uz ielām nedzirdēja lamuvārdus. Krasi samazinājās bulvāru romānu izdošana, jo pēc tiem nebija pieprasījuma, teātri bankrotēja, jo nebija apmeklētāju. Futbola klubi, kuru spēles nereti pavadīja agresivitāte un kautiņi, tika slēgti. Līdz 1905. gada vidum atmodas dēļ pie Dieva atgriezās 85 000 cilvēku.

Pa to laiku arī Č. Parhama kalpošanā bija iestājies lūzums. Viņa sludināšanas un aizlūgšanu laikā sāka notikt slimo dziedināšanas. Piemēram, kāda sieviete, vārdā Mērija Artūra, kas divu operāciju rezultātā bija zaudējusi redzi, pēc Parhama aizlūgšanas sāka redzēt. 1905. gadā Parhams atvēra vēl vienu Bībeles skolu. Viens no tās audzēkņiem bija melnādaino mācītājs Viljams Seimūrs. 1906. gada sākumā Seimūrs devās uz Losandželosu, kur satikās ar sludinātāju Frenku Bertelmanu, kas jau bija sagatavojis labu garīgo augsni nākamajai atmodai. 1906. gada 9. aprīlī, Seimūra sludināšanas laikā Dievs sāka kristīt klausītājus ar Svēto Garu. Seimūrs nodibināja Apustuliskās ticības misiju un iegādājās īpašumu Azusa ielā 312, kas uz laiku kļuva par visas vasarsvētku kustības garīgo centru. Atmoda Azusa ielā turpinājās trīs gadus. (Par Azusa ielas atmodu vairāk lasiet ŠEIT.)

Uz Eiropu vasarsvētku mācību atveda norvēģu metodistu mācītājsTomass Bols Barats, kas ar to iepazinās sava ASV apmeklējuma laikā. (Par T. B. Baratu un viņa kalpošanu lasiet ŠEIT.) Drīz vien vasarsvētku draudzes radās Skandināvijā, Baltijā, Krievijā, citās Eiropas valstīs. Vislielāko pretestību jaunā kustība piedzīvoja Vācijā, kur vasarsvētku dievkalpojumos notiekošais tika nosaukts par sātanismu. 1910. gadā vairāku evaņģēlisko draudžu vadība parakstīja tā saukto Berlīnes deklarāciju, kas bija vērsta pret vasarsvētku kustību. Tādejādi Vācija vēl ilgi palika slēgta vasarsvētku kustībai, kaut arī citur Eiropā un pasaulē tā attīstījās ļoti strauji.

XX gadsimta 30. gados kāds cilvēks vārdā Deivids Duplesis, kuru vēlāk nodēvēja par Misteru Vasarsvētkiem, satikās ar pazīstamo vasarsvētku kustības sludinātāju Smitu Viglsvortu, kas viņam pravietoja, ka spēcīga Svēta Gara atmoda nāks arī pār tradicionālajām konfesijām. 1948. gadā, laikā, kad Duplesis gatavoja kādu vasarsvētku draudžu konferenci, viņa auto pakļuva zem vilciena. Atrodoties slimnīcā viņš dzirdēja Dieva balsi: „Laiks, par kuru es tev teicu, ir pienācis. Es gribu, lai tu ietu un sludinātu tradicionālajām baznīcām.”  Drīz vien Svētā Gara atmoda skāra teju visas tradicionālās konfesijas - metodistus, baptistus, luterāņus, anglikāņus, katoļus, pareizticīgos. Sākās harizmātiskā atmoda, kas uzskatāma par vasarsvētku kustības turpinājumu un kam vēlāk pievienojās arī neoharizmātiskās brīvdraudzes.

Tāda ir priekšvēsture kustībai, kas šodien kļuvusi par dinamiskāko un visstraujāk augošo kristietības novirzienu. Kopā vasarsvētku, harizmātiskās un neoharizmātiskās kustības locekļu skaits tuvojas 600 miljoniem. Kustības moto joprojām ietverts Dieva apsolījumā: „Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”

   

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2009. gada novembrī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2010/03/08/prieksvesture-vasarsvetku-kustibas-saknes/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.