25
Latvijā ir vairākas dažādu konfesiju draudzes, kas kalpo nedzirdīgiem cilvēkiem. Viena no tādām ir Ventspils Vasarsvētku nedzirdīgo draudze. Par šo draudzi un tās kalpošanu stāsta mācītājs Dāvids Ozolinkevičs.
****
- Kad jūsu draudze ir dibināta?
- Oficiāli reģistrēti esam kopš 1994. gada 15. marta. Protams, arī pirms oficiālās reģistrācijas mums jau bija vairāki kristīti cilvēki, jo nevar nodibināt draudzi, ja nav noteikts cilvēku skaits.
- Tas nozīmē, ka sākāt pulcēties kopā vēl pirms oficiālās reģistrācijas?
- 90. gadu sākumā, kad notika vasarsvētku draudžu reģistrācija, tika reģistrēta arī Ventspils vasarsvētku draudze, kas izveidojās no nereģistrētas mājas draudzes, ko vadīja mans tēvs Fricis Ozolinkevičs. Tomēr bija daži brāļi, to skaitā arī es, kas neiestājās jaunajā draudzē. Mēs pulcējāmies atsevišķi, lūdzām Dievu, izdalījām Vakarēdienu. Labu brīdi pirms 1992. gada Ziemassvētkiem sākām interesēties par iespēju īrēt Nedzirdīgo biedrības kluba zāli svētku pasākumiem. Mūs sagaidīja kāda blonda kundze, kas teica: „Vai jums prāts! Šajā zālē tiek rādītas erotiskas filmas. Jūs taču saprotat, kāda publika te apgrozās. Arī īres maksa ir augsta. Atnāciet pēc mēneša, jo es jūtu, ka mani gatavojas no šejienes padzīt un, iespējams, te jau būs cits priekšnieks.” Atnācām pēc mēneša, un patiešām - klubam bija cits vadītājs. Brīdi padomājis, viņš teica: „Ja jūs jaunajā gadā apsolāt nākt un sludināt nedzirdīgajiem dievvārdus, mēs jums telpas dosim par velti.”
- Kāda bija pašu nedzirdīgo attieksme pret šādu pasākumu?
- Ziemassvētku pasākumā nepiedalījās neviens nedzirdīgais. Pirmais tieši viņiem domātais dievkalpojums notika 1993. gada 13. janvārī. No Valdemārpils atbrauca mans brālis Jēkabs Ozolinkevičs. Izjutām īpašu Dieva klātnību un sapratām, ka Dievs grib svētīt šo kalpošanu. Kluba vadības sākotnējā doma bija pavisam vienkārša - tā kā nedzirdīgajiem vajadzīgs mācītāja padoms, šādas tikšanās ir nepieciešamas. Vēl labu laiku kluba programmā šis pasākums tā arī tika dēvēts - „Tikšanās ar mācītāju”. Cilvēki nāca uz dievkalpojumiem, atgriezās pie Dieva un drīz vien notika pirmās kristības, kaut arī draudze oficiāli vēl nebija reģistrēta. Toreiz jūrā tika kristīti deviņi cilvēki. Tāds bija sākums. Arī pats kluba vadītājs kļuva ticīgs. Diemžēl vēlāk viņš sāka dzert, tika nomests no amata un mēs bijām spiesti viņu izslēgt no draudzes. Viņš ir vienīgais cilvēks, kas kristīts mūsu draudzē un ko šajos gados esam pazaudējuši.
Mūsu darba sākums nebija pārāk rožains. Radās problēmas ar tulku. Sākumā mums bija viena krievu tautības sieviete, tomēr krievu nedzirdīgo valoda atšķiras no latviešu valodas. Pēc viņas nāca Nedzirdīgo biedrības tulks, taču tas arī mīlēja iedzert. Kad viņš atnāca uz dievkalpojumu iedzēris, es teicu: „Tu esi iedzēris, tu nevari tulkot!” -„Nē, man nekas nekait!” Taču es nepiekāpos: „Ej projām, dzērājs nevar tulkot Dieva Vārdu, šīs lietas neiet kopā!” Kādu brīdi mums bija situācija, ka draudze sanāca kopā, bet nebija, kas tulko. Tolaik es savas svētrunas mājās rakstīju uz papīra, bet dievkalpojumā kāds no nedzirdīgajiem tās lasīja visiem priekšā, izmantojot zīmju valodu. Beidzot mēs uzzinājām, ka tajā pašā namā dzīvo kāda sieviete, kas prot tulkot. Viņa nebija ticīga, bet labi tulkoja. Protams, vēlāk viņa kļuva ticīga un tika kristīta. Interesants ir stāsts par viņas atgriešanos. Reiz uz dievkalpojumu bija atnākusi kāda māsa no baptistu draudzes un teica: „Citiem tu tulko, bet pati paliksi ārpus Dieva Valstības?!” Tas viņai ļoti ķērās pie sirds, viņa atnāca pie manis un teica: „Es gribu tikt kristīta!”
- Kā draudze ir attīstījusies aizvadītajos gados?
- Ventspilī nedzirdīgo nav pārāk daudz. Kopumā mūsu draudzē ir nedaudz vairāk par 30 cilvēkiem un apmēram puse no tiem ir nedzirdīgie. Ir dzirdīgi brāļi, kas pie mums atnākuši no Ventspils vasarsvētku draudzes. Tas mani priecē, jo viņi sludina Dieva Vārdu un atvieglo manu darbu. Sākumā mēs nemaz nebijām domājuši reģistrēties, taču piezvanīja bīskaps Jānis Ozolinkevičs un piedāvāja reģistrēt mūsu draudzi, ja iestāsimies Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienībā. Tā kā esam par vienotību, piekritām.
- Vai ir atšķirība starp dzirdīgu un nedzirdīgu ļaužu dievkalpojumu?
- Mūsu dievkalpojuma pamatā ir Dieva Vārds. Jāteic, ka nedzirdīgo tulks sludinātājam absolūti netraucē. Es pat dažreiz aizmirstu, ka viņš tur atrodas. Arī auditorija vairāk skatās uz manām lūpām, un viņiem viss ir skaidrs pat bez tulka. Dievu mēs lūdzam kājās stāvot, jo arī lūgšanas tiek tulkotas. Kad cilvēki ir uz ceļiem, tulks ne vienmēr var veikt savu darbu. Tomēr ir reizes, kad mēs bijībā lokām ceļus Dieva priekšā. Vēl mēs dziedam. Nedzirdīgajiem priekšā ir dziesmu grāmata, viņi skatās gan grāmatā, gan uz tulku un dzied, kā nu katrs spēj un var. Neskatoties uz fizisko kurlumu, nedzirdīgie ļoti labi izjūt dziesmu un to, cik skaļi drīkst dziedāt.
- Dvēseļu kopšanas darbā reizēm nepieciešamas arī privātas sarunas. Kā jūs saprotaties tad?
- Ja viņi redz manas lūpas, mēs saprotamies. Ja nu tomēr iznāk kāda nesaprašanās, tulks vienmēr ir tuvumā un gatavs palīdzēt. Taču mēs varam saprasties arī bez tulka. Nedzirdīgie spēj runāt, cits ļoti skaidri, citam ir grūtāk, tomēr mēs esam runājuši par visdažādākajām dzīves problēmām. Nedzirdīgie ļoti apvainojas, ja viņus sauc par kurlmēmajiem. Viņi teic: „Mēs jau tā esam zaudējuši dzirdi, bet mums vēl cenšas piesiet arī mēmumu. Mēs taču runājam!”
- Vai nedzirdīgajiem ir kādas specifiskas problēmas, ar kurām jums kā mācītājam nākas saskarties?
- Cilvēka nedzirdīgums nav problēma. Trakāk ir, ja cilvēks negrib dzirdēt. Tā ir mūsu tautas nelaime, ka viņi negrib dzirdēt. Kā Bībelē teikts - ausis ir, acis ir, bet negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Protams, nedzirdīgajiem ir savas problēmas, taču arī tiem, kas dzird, ir problēmas. Bieži cilvēku galvas tiek piesārņotas ar dažādām tenkām: „Māsiņ, brālīt, nāc, es tev pastāstīšu, kāds ir tas mācītājs un kādi viņi visi tur patiesībā ir!” Nedzirdīgajam tik viegli klāt netiek. Mēs lūdzam par mūsu nedzirdīgajiem draudzes locekļiem, lai Dievs tos piepildītu ar Savu Svēto Garu un viņi dzīvē baudītu pilnīgu Dieva tuvumu. Dievs spēj viņus arī fiziski dziedināt, tomēr interesanti, ka neviens nedzirdīgais nekad nav nācis pie manis un teicis: „Dāvid, lūdz par mani, lai es topu dzirdīgs!” Viņi nāk ar dažādām vainām, mēs lūdzam, un viņi tiek dziedināti, taču nekad viņi nelūdz par savu kurlumu.
- Kāpēc tā? Par citām slimībām taču tiek lūgts, tātad ticība dziedināšanai viņiem ir.
- Tur ir cita problēma - jautājums par invaliditātes pensiju. Daudzi domā: ja es kļūšu dzirdīgs, man vairs nemaksās pensiju. Bet tā kā es dzīvē nekad neko neesmu strādājis, kā es varēšu iekļauties sabiedrībā? Tā ir liela nedzirdīgo problēma - viņi ir pieraduši pie sava stāvokļa, turas kopā, viņiem ir sava sabiedrība. Tāpēc mēs gribētu, lai draudzē būtu vairāk tādu, kas dzird. Tādejādi notiktu nedzirdīgo integrācija sabiedrībā. Tas ir ļoti nepieciešams, jo viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, tikai, ja tā var teikt, viņiem ir cita valoda. Es pat domāju, ka rīkot īpašus dievkalpojumus nedzirdīgajiem, nav gluži pareizi. Apgrozoties pārējā sabiedrībā, nedzirdīgie kļūst daudz drošāki un pārliecinātāki par sevi. Viņi zina, ka viņiem ir Tēvs debesīs, kas viņus aizstāv. Tas ir ļoti svētīgi. Kad mēs dibinājām šo draudzi, es viņiem teicu: „Tā ir jūsu atmoda, jo padomju laikā nedzirdīgu kristiešu praktiski nebija un nevarēja būt.” Esmu ļoti apmierināts ar savu draudzi. Dievs ir tik brīnišķīgs Savā žēlastībā! Mūsu draudze nav liela, bet stabila.
- Bet, varbūt cilvēki nemaz nevēlas būt kopā ar tiem, kas ir atšķirīgi no viņiem?
- Kad mēs dibinājām šo draudzi, bija kristieši, kas teica: „Viņi ir Dieva nosodīti, un tur nemaz nav vērts kaut ko darīt.” Bet pasakiet man, kādēļ lai cilvēki būtu tā nosodīti, ka tiem nebūtu nekādas daļas pie Dieva un Jēzus Kristus? Diemžēl, arī pašiem nedzirdīgajiem reizēm kāds iestāsta, ka viņi ir Dieva sodīti un viņos mājo ļaunais gars. Viņos nav nekāds ļaunais gars, viņi vienkārši ir zaudējuši dzirdi - cits kopš dzimšanas, cits vēlāk. Ir cilvēki, kas domā, ka šai draudzei nav nākotnes. Kā Dieva bērns var būt bez nākotnes? Daudziem cilvēkiem ir milzīgi aizspriedumi pret invalīdiem. Reiz es kādu māsu aicināju uz mūsu draudzi, bet viņa atbildēja: „Nē, man riebjas tie invalīdi!” Pēc kāda laika viņa pati sēdēja ratiņkrēslā. Ir bīstami tā runāt.
- Kur jūs var sastapt?
- Iespējams, dievkalpojumus apmeklētu daudz vairāk cilvēku, taču mūs ir diezgan grūti atrast. Dievkalpojumi notiek Nedzirdīgo biedrības namā Lielajā Dzirnavu ielā 24. Mūsu telpas ir otrajā stāvā, diemžēl nav gandrīz nekādu norāžu. Vienīgā pazīšanās zīme ir uz durvīm esošā nedzirdīgo emblēma - gaisā pacelts rādītājpirksts. Dievkalpojumi notiek svētdienās pulksten 10. Žēl, ka nevaram noturēt dievkalpojumus arī darba dienās un nevaram tos noturēt katru svētdienu. Arī svētdienas, kad notiek dievkalpojumi, mēdz mainīties, tāpēc vislabāk ir piezvanīt man pa tālruni 3626744 un noskaidrot tuvākā dievkalpojuma laiku.
Mēs lūdzam, lai Dievs mums dotu pašiem savu namu, kur varētu būt kopā kā dzirdīgie, tā nedzirdīgie, jo ne jau nedzirdīgajiem vien ir problēmas. Ir cilvēki, kas zaudējuši kāju, cits roku. Visiem ir vajadzīga Dieva palīdzība. Tāpēc mēs turpinām lūgt un esam apņēmušies strādāt Dieva druvā līdz galam.
Līdzīgie raksti:
- Laiku lokos. Jelgavas vasarsvētku draudze
- Vasarsvētku kustība un Jelgavas vasarsvētku draudze - 2. daļa: Padomju okupācijas gadi 1940 - 1991
- Celmlauži. Latvijas vasarsvētku kustībai - 80.
- Ir tāda draudze - “Dzīvības Avots”
- Vasarsvētku kustība un Jelgavas vasarsvētku draudze - 3. daļa: Jelgavas draudze mūsdienās 1991 - 2012
