- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

“Tallinas vējš” Latvijā

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 28. septembris 07:00 sadaļā Atmodas vēsture

70. gadu nogalē sākusies garīgā atmoda Olevistes baznīcā Tallinā ieguva neoficiālu nosaukumu „Tallinas vējš”. Šis „vējš” brāzās arī pār citām PSRS republikām, tostarp pār Latviju, kas tajos gados kļuva par otru svarīgāko atmodas centru Padomju Savienībā. Par Tallinas atmodas atskaņām mūsu zemē stāsta Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Jānis Ozolinkevičs.

****

- Par Tallinas atmodu mēs Latvijā uzzinājām no manas sievas draudzenes Birutas, kuras vīrs Enno Tūliks bija viens no atmodas darbiniekiem. Biruta bija atbraukusi uz Latviju ciemos pie mātes un stāstīja mums par notikumiem Olevistes baznīcā. Dzirdēdami par Dieva varenajiem darbiem, arī mēs sēdāmies autobusā un devāmies uz Tallinu. Tas bija 1978. gada pavasaris.

Jāteic, pirmais iespaids nebija īpaši pozitīvs. Es pirmoreiz redzēju, kā cilvēki krīt zem Dieva svaidījuma, un nodomāju, ka viņus kāds speciāli grūž. Pārsteidza arī tas, ka viņi Dievu lūdza klusām. Es biju pieradis to darīt balsī un pie sevis nodomāju: „Nu, kas tā par lūgšanu?!” Taču, kad Marijas kapelā, kur notika atmodas dievkalpojumi, ieraudzīju reālas un acīmredzamas dziedināšanas, mans noskaņojums mainījās. Redzēju, kā cilvēks, kurš pārvietojās ar kruķiem, tos nometa un aizgāja mājās vesels. Redzēju, kā cilvēki, kurus neviens negrūda un pat nepieskārās viņiem, Dieva spēkā krīt zemē paši no sevis. Tas viss mainīja manas domas par notiekošo.

Redzētā iedvesmots, nospriedu, ka arī mūsu draudzei nepieciešams šāds Svētā Gara svaidījums. Pēc dievkalpojuma runāju ar igauņu brāļiem, interesējos par atmodu, tās norisēm. Pirms vēlreiz devāmies uz Tallinu, gavēju un daudz lūdzu Dievu, lai Tallinas brāļi uzliktu man rokas, lūgtu par mani un arī es saņemtu šo svaidījumu. Tā arī notika. Turpmāk mēs uz Tallinu braucām katru mēnesi.

Tad radās nodoms aicināt igauņu brāļus uz Latviju. Kā pirmo uzaicinājām evaņģēlistu Tediju Tīru. Dievkalpojums notika pēcpusdienā, jo no rīta igauņi viesojās Jaunjelgavas baptistu draudzē pie brāļa Gunāra Lagzdiņa. Dievnams bija pārpildīts - Sv. Jāņa luterāņu baznīcā, kur tolaik pulcējāmies un kur bija 300 vietas, bija sanākuši ap 1000 cilvēku. Tedijs Tīrs sludināja, un pēc tam mēs lūdzām par slimajiem. Igauņu brāļi nekad nejautāja, vai cilvēks ir slims, viņi vienkārši lūdza, lai Dievs svētī šo cilvēku. Tomēr es redzēju, ka cilvēki saņem reālu dziedināšanu. Piemēram, kāds čigāns, kas stāvēja ārā aiz durvīm, pēkšņi spēra ar kāju pie zemes un teica: „Patiešām vairs nesāp!” Daudzi cilvēki vēlāk liecināja, ka Dievs viņus dziedinājis. Tallinā Olevistes baznīcas Marijas kapelā altāra priekšā un vēlāk arī zāles stūrī krājās spieķu, kruķu, ratiņkrēslu, korsešu , dzirdes aparātu un citu palīglīdzekļu kaudze, kurus tur atstāja izdziedinātie. Arī Jelgavā notika līdzīgi, taču mēs nevarējām šos kruķus tur atstāt, jo Jāņa baznīca bija luterāņu dievnams un altāra daļā turēt kruķus nebūtu pareizi.

Tā Tallinas atmodas svaidījums nonāca Latvijā. Vēlāk Tedijs Tīrs un citi igauņu brāļi viesojās pie mums katru otro mēnesi. Dievkalpojumi ilga piecas sešas stundas bez pārtraukuma. Reizēm no cilvēku daudzuma un garīgās spriedzes telpā pa baznīcas sienām, kas bija krāsotas ar eļļas krāsu, burtiski plūda ūdens kondensāts. Cilvēki dzirdēja vēsti par Dievu, nožēloja grēkus, tika dziedināti. Vēl pēc daudziem gadiem visā Latvijā var sastapt dažādu konfesiju cilvēkus, kas pie Dieva atgriezušies atmodas gados Jelgavas draudzē. Dievs pārmainīja viņu dzīvi, un šodien vairāki no šiem cilvēkiem ir aktīvi kalpotāji savās konfesijās.

Vislabākā reklāma atmodai bija paši atmodas notikumi. Ziņas izplatījās ātri, un uz Latviju, tāpat kā Igauniju, sāka braukt cilvēki no visas Padomju Savienības. Kāds vīrs ieradās no Gorkijas. Viņš piecus gadus bija gulējis tikai ar miega zāļu palīdzību. Šis vīrs uzrakstīja zīmīti ar lūgumu aizlūgt par viņu. Tādas zīmītes bija simtiem. Mēs tās katru atsevišķi nelasījām, bet salikām visas kopā un lūdzām Dievu. Šis vīrs teica: „Dievs, lai tā ir zīme, ka tu esi mani dziedinājis - kaut mācītājs bez īpašas meklēšanas man uzreiz atdotu manu zīmīti!” Pēc dievkalpojuma viņš pienāca pie manis un palūdza savu zīmīti. Es iebāzu roku kaudzē, izvilku pirmo un teicu: „Šī ir jūsu!” Es neko nezināju par viņa lūgumu Dievam. Šis vīrs nodzīvoja Jelgavā veselu nedēļu un gulēja bez jebkādām miega zālēm. Tamlīdzīgu gadījumu bija ļoti daudz.

Tomēr atmoda piedzīvoja arī nopietnu pretestību. Varas iestādes bija ļoti saniknotas. 90. gados pie manis pienāca kāds vīrs un teica: „Es tolaik biju students un mani sūtīja noklausīties un pierakstīt, ko jūs runājiet. Tā nu es klausījos, līdz galu galā sastapos ar Dievu!” Čekistiem un citiem ziņotājiem bija grūti nosēdēt baznīcā piecas sešas stundas, tāpēc viņi sūdzējās augstākstāvošām instancēm. Mūs sauca uz pilsētas izpildkomiteju un teica, ka sešas stundas esot par garu. Draudzes padomes priekšsēdētājs ironiski noteica: „Jā, grūti jums ir! Gribas smēķēt un jāiet ārā, bet pa to laiku var notikt kaut kas, ko jūs būsiet palaiduši garām!” Formāli likums neierobežoja dievkalpojumu ilgumu, tomēr mums tika draudēts ar sodu. Čeka šo lietu ņēma nopietni, labi, ka Jelgavas pilsētas izpildkomitejā bija saprātīgāki cilvēki. To gan nevarētu teikt par vienu otru citas konfesijas mācītāju, kas skrēja iekšā dievkalpojuma laikā, ķēra cilvēkus aiz rokas un sauca: „Tie ir maldi, maldi! Ejiet visi ārā!”

„Tallinas vējš” no Latvijas pūta tālāk uz Ukrainu, Baltkrieviju, Uzbekiju un citām vietām PSRS. Baranovičos Baltkrievijā mēneša laikā draudzei pievienojās 100 cilvēku. Tur bija kāda sieviete, kas paralizēta gulēja uz gultas. Viņas deviņus gadus vecais dēls bija atnācis uz dievkalpojumu. Pārnācis mājās, viņa saka mātei: „Mammu, ja tu būtu bijusi baznīcā, mācītājs par tevi lūgtu un Dievs tevi dziedinātu!” Svētdien šo sievieti atveda uz dievkalpojumu, mēs lūdzām Dievu, un viņa acumirklī piecēlās un sāka staigāt. Šodien šis deviņgadīgais zēns ir mācītājs lielā draudzē un mamma viņam ir liels palīgs. Mēs daudz braucām arī uz Ukrainu un lūdzām par ukraiņu brāļiem tāpat kā par mums bija lūguši Tallinā. Lūdzām par kādu brāli, kurš tagad ir teoloģijas doktors, un vēl trīs cilvēkiem. Pēc tam viņi tika uzaicināti uz kādu baptistu draudzi. Kad viņi sludināja un lūdza Dievu, visa draudze, apmēram 40 - 50 cilvēku, tika vienlaicīgi kristīti ar Svēto Garu. Kādai aklai meitenei atvērās acis. Dievs darbojās ļoti spēcīgi.

Igaunijā atmodu izdevās noslāpēt, aizliedzot sludināt un aizlūgt par cilvēkiem krievu valodā. Latvijā problēmu risināja citādāk. Ņemot vērā, ka mums bija bilingvāla draudze, čeka sāka psiholoģiski apstrādāt krieviski runājošos draudzes locekļus. Cilvēks varbūt nemaz nezināja, ka sarunājas ar darbabiedru, kurš ir čekas aģents. Aģents apvaicājās, kā tad draudzē iet. Ak, labi? Bet tas taču nav bibliski, ka sievietes staigā garās biksēs un nenēsā lakatus! Man kāds krievu brālis teica: „Pat neticīgie saprot, ka tas nav pareizi!” Tādā veidā čekisti noskaņoja krievu ticīgos pret atmodu. Tika izmantotas nacionālās atšķirības un tradīcijas, lai radītu nevienprātību un šķelšanos draudzē. Tā bija daudz viltīgāka un bīstamāka pieeja nekā Igaunijā. Kur nav vienprātības un notiek šķelšanās, tur Svētais Gars tiek noslāpēts un nevar darboties. Tā pamazām atmodas uguns nodzisa.

2008. gada rudenī, 30 gadus pēc Tallinas notikumiem, šās atmodas līderis Reins Ūemoiss, es un mans dēls Modris Ozolinkevičs bijām Kijevā, kur es atkal ieraudzīju, ka Dievs darbojas tieši tādā pašā veidā kā kādreiz Tallinā. 2009. gada sākumā Enno Tūliks, Reins Ūemoss, es un Modris apmeklējām slāvu draudzes Amerikā. Piedalījāmies vairāk nekā 20 dievkalpojumos un katrā no tiem redzējām desmitiem cilvēku, kas izsūdzēja Dievam savus grēkus un saņēma reālu dziedināšanu. Ir jūtams, ka Dievs pamazām atjauno šo svaidījumu. Mēs lūdzam, ticam un gaidām, lai Dievs to atjaunotu pilnā apmērā un atmoda atdzimtu vēl daudz lielākā spēkā un varenībā.

  

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2009. gada maijā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/09/28/tallinas-vejs-latvija/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.