- Laikmeta zīmes - http://www.laikmetazimes.lv -

Tallinas vējš

Ievietoja Ervīns Jākobsons 2009. gada 14. septembris 07:00 sadaļā Atmodas vēsture

Pirms vairāk nekā 30 gadiem Tallinā sākās notikumi, kas būtiski ietekmēja daudzas draudzes un cilvēkus visā bijušajā Padomju Savienībā, tostarp arī Latvijā. Par Tallinas atmodas sākumu, tās attīstību un cēloņiem, kādēļ šī spēcīgā Svētā Gara kustība izbeidzās, stāsta šās atmodas aculiecinieks, viens no Olevistes draudzes mācītājiem Ilo Ninemegi.

****

- Pirmie atmodas iedīgļi parādījās jau 1968. gadā, kad daudzu ticīgo sirdīs Dievs ielika slāpes sanākt kopā un meklēt Viņa vaigu. Mācītājs Reins Ūemoiss, ko visi tolaik sauca vienkārši par brāli Reinu, sāka savās mājās rīkot lūgšanu sapulces. Bieži ļaudis lūgšanās pavadīja visu nakti, bet no rīta izdzēra tasi tējas un devās uz darbu. Vēlāk šo tradīciju pārņēma mazās lūgšanu grupas, kas pulcējās Olevistes baptistu baznīcā.

Tolaik pasaulē daudzi hipiji nāca pie Jēzus un kļuva par Dieva bērniem. Kaut kas līdzīgs notika arī Igaunijā. Tajā laikā Tallinas metodistu baznīcā darbojās mūzikas grupa „Sela” - viena no pirmajām slavēšanas grupām Padomju Savienībā. Vienlaikus Olevistes baznīcas Marijas kapelā tika rīkoti vakari, kur uzstājās slavēšanas koris „Effata”, tāpēc šos vakarus sāka dēvēt par Effatas vakariem. Drīz vien lielā cilvēku pieplūduma dēļ tos nācās pārcelt uz baznīcas lielo zāli.

1976. gadā Olevistē tika iestudēts Džimija un Kerolas Ovensu mūzikls „Ja mani ļaudis”. Tas bija grandiozs notikums. Mūzikla nobeigumā ļaudis tika aicināti uz grēku nožēlas lūgšanu. Tikai pēc šī pasākuma mēs tā pa īstam sākām apzināties, kā darbojas Svētais Gars. Pie dažādiem ļaudīm mājās tika organizētas lūgšanu sapulces. Reizēm tajās sapulcējās pat pāri par 100 cilvēkiem, un visi gribēja piedzīvot reālu Dieva spēku un klātnību.

Tad uz Igauniju atbrauca Pauls Jarvilainens no Somijas, kas piedalījās viesnīcas „Viru” celtniecībā. Viņš mums pastāstīja, kāds patiesībā ir Svētais Gars un ko nozīmē sludināt „pilnu evaņģēliju”. Reiz kādā mācītāju sanāksmē viens no kora „Effata” diriģentiem redzēja vīziju: cilvēki Olevistes baznīcā krita zem Dieva svaidījuma. Tādas lietas neviens no mums vēl nebija piedzīvojis, tāpēc neviens nespēja izskaidrot šo vīziju. Taču pēc pāris nedēļām uz Olevisti atnāca cilvēks, vārdā Toivo Rinkinens. Viņš mums stāstīja par Jēzu, par Svēto Garu. Tad viņš lūdza tos, kas vēlas saņemt pilnīgu Dieva svētību, piecelties. Bija sajūta, it kā virs mums būtu atvērušies debesu logi. Pēkšņi viens cilvēks nokrita uz grīdas, tad otrs, trešais. Tas notika 1977. gada rudenī.

Apmēram pēc divām nedēļām mums bija vadošo brāļu sanāksme pie brāļa Reina. Sanāksmes laikā atskanēja zvans no VDK. Viņi jautāja, kāpēc mēs nelaižot cilvēkus baznīcā. Aizskrējuši līdz baznīcai, ieraudzījām pārsteidzošu ainu - pie dievnama durvīm pulcējās simtiem cilvēku, kas bija atbraukuši no visas PSRS. Effatas vakaram bija jāsākas pulksten 18, taču mēs to sākām 14. Zāle bija pārpildīta. Priekšējā rindā stāvēja kāds smagi sakropļots cilvēks ar kruķiem. Reins viņam teica: „Jēzus Kristus vārdā - celies un staigā!” Vīrs nometa vienu kruķi, tad otru, palēcās un sāka dejot. Un tad atskanēja neiedomājams, pārdabisks troksnis, it kā 100 lokomotīves būtu vienlaicīgi sākušas signalizēt. Baznīcas sienas drebēja, no griestiem bira apmetums. Šī pārdabiskā, varenā skaņa pārvēlās pāri visai pilsētai, to dzirdēja simtiem cilvēku, kas atsteidzās uz baznīcu pat no Rātslaukuma.

No tā brīža sākās masveida dziedināšanas. Izdziedinātie krāva kaudzē savus kruķus, korsetes, dzirdes aparātus. Cilvēki nesa kabatlakatiņus, drēbju gabalus un citas matērijas, lai par tām aizlūgtu. Sajūta bija tāda, it kā pār mums gāztos milzīgs Dieva svētību ūdenskritums. Dziedināšanas laikā reizēm varēja dzirdēt, kā krakšķ un brīkšķ cilvēku kauli. Kādam vīram uz skausta bija milzīgs augonis. Pēkšņi viņš kliedz: „Nav, nav!” Augonis vienā acumirklī bija pazudis. Tika dziedinātas leikēmija, gangrēna, citas slimības.

Sanākušajiem ļaudīm tika izdalītas brošūras ar kristīgās ticības pamatdoktrīnām. Mēs skaidrojām cilvēkiem, ka pats svarīgākais ir mīlēt Kungu Jēzu un savu tuvāko, tad viss pārējais tiks piemests. Brālim Reinam bija ļoti intelektuāli, mūsdienīgi sprediķi. Viņš runāja par dzīvības vērtību, par dzīves jēgas meklējumiem. Cilvēki masveidā nāca pie altāra, izsūdzēja grēkus un pieņēma Jēzu par savas dzīves Kungu.

Uz Tallinu brauca ļaudis no visas Padomju Savienības. Jau pirmajā dievkalpojumā piedalījās daudz bīskapu un draudžu vecaju gan no pagrīdes, gan oficiālās baznīcas. Viņi šo svaidījumu aiznesa tālāk uz savām draudzēm. Cilvēki ieradās no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas, Gruzijas, Tālajiem Austrumiem. Mēs reiz jautājām, kā viņi uzzināja par šo atmodu. Izrādās, ļaudis bija redzējuši vīziju - baznīcu ar augstu torni. Tas Kungs teicis, ka viņiem jābrauc uz Tallinu. Šie cilvēki pat nezināja, vai Tallina atrodas Padomju Savienībā. Viņi meklēja kartē, tad nopirka biļetes un, atbraukuši uz Tallinu, taujāja pēc baznīcas ar visaugstāko torni.

Atgriezušies mājās, cilvēki stāstīja par brīnumiem, ko piedzīvojuši. Piemēram, kāds vīrietis atbrauca ar savu kurlmēmo dēlu. Pēc aizlūgšanas puisēns sāka runāt. Pēc šī notikuma uz Tallinu sāka braukt veseliem ciemiem. Mums pat nācās izveidot barjeru no soliem, lai kaut nedaudz ierobežotu cilvēku daudzumu. Marijas kapelā bijām spiesti nomainīt altāri pret mazāku, lai vairāk vietas paliktu cilvēkiem. Dievs darbojās ļoti spēcīgi. Cilvēki mirka grēku nožēlas asarās, izdziedinātie tika piepildīti ar Svēto Garu, ļaudis krita zem Gara svaidījuma.

Šajos gados bija divas galvenās vietas, kur cilvēki pulcējās - Oleviste un metodistu baznīca. Dievkalpojumi notika gandrīz katru dienu. Ļaudis Dieva vēsti klausījās pat uz ielas pie atvērtajiem baznīcas logiem. Svētais Gars darbojās arī citās vietās pilsētā, kur pulcējās ticīgie. Nebija svarīgi, vai tu esi baptists, luterānis vai vasarsvētku ticīgais - atmoda izkausēja visus konfesiju aizspriedumus. Uz dievkalpojumiem nāca pat pareizticīgie. Neviens nerunāja par draudzes piederību - svarīgākais bija, vai tu esi kristietis, vai esi piedzimis no augšienes.

Tallinas atmodā viesojās daudz ārzemnieku. Pie mums bija atbraukusi komanda no Orala Robertsa universitātes, kas uzņēma video par Tallinā notiekošo, tāpat amerikāņu astronauts Džeims Ērvins. Pie Kristus nāca pārliecināti ateisti, kas publiski nolika savas partijas biedru kartes. Ziņas par atmodu nokļuva pat avīzēs. Tas viss satrauca varas iestādes. Sākās pretdarbība. Mācītājiem nācās rakstīt atskaites, bija jāpilda dažādi varas iestāžu rīkojumi. Dažkārt nācās samaksāt soda naudu. Pats kritiskākais brīdis pienāca, kad cilvēkiem aizliedza krist zem Dieva svaidījuma, nosaucot to par hipnozi. Mums pateica: „Ja vēl kaut viens cilvēks nokritīs, baznīca tiks slēgta!” Nesapratām, kā izpildīt tik absurdu rīkojumu, jo ne jau mēs to darījām, bet Dieva Gars. Tad brālis Reins teica: „Mēs lūgsim par to, un neviens vairs nekritīs!” Tas bija teikts ticībā. Un tik tiešām - kopš tā brīža cilvēki vairs nekrita.

Pretestība bija arī pašu kristiešu vidū. Kamēr tika sludināts evaņģēlijs par Kristu, visi bija apmierināti, bet, kolīdz cilvēki sāka krist zem Dieva svaidījuma, daudziem radās pretenzijas. Dažiem nepatika dziedināšanas, piepildīšanās ar Svēto Garu, runāšana mēlēs. Vienīgais oficiālais baptistu izdevums Padomju Savienībā „Bratskij vestņik” publicēja rakstu, kurā atmoda tika nosaukta par „Tallinas vēju”, kas pūšot nepareizā virzienā. Daudziem nepatika milzīgais cilvēku pieplūdums baznīcā. Mums pat nācās ieviest biļešu sistēmu. Ja cilvēks ieradās kopā ar neatpestītiem ļaudīm, viņam tika ierādīta labāka vieta priekšējās rindās. Daudzi kristieši tāpēc apvainojās. Daudziem atbraucējiem nācās naktis pavadīt stacijā uz soliņa, jo, pēc likuma baznīcai pulksten 23 bija jābūt slēgtai un uzņemt mājās visus šos ļaudis mēs vienkārši nespējām. Tā bija liela garīga cīņa.

Un tad pēkšņi viss beidzās. Mēs saņēmām rīkojumu no drošības iestādēm turpmāk vairs nesludināt krievu valodā un neielaist dievkalpojumos cilvēkus no citām republikām. Pretējā gadījumā mūsu baznīca tiks slēgta. Bijām apmulsuši un nezinājām, kā rīkoties. Ja varas iestādes slēgs baznīcu, tik un tā nekāds darbs nesanāks. Tāpēc nolēmām samierināties. Tas bija traģisks lēmums, ko vēlāk nācās rūgti nožēlot. Agrāk mēs ar prieku uzņēmām cilvēkus, bet tagad mums bija jāsaka: „Lūdzu nenāciet vairs!” Taču Svēto Garu nedrīkst apslāpēt. Kopš brīža, kad pārtraucām sludināt krieviski, masveida Svētā Gara izliešanās Tallinā izbeidzās. Tomēr atmoda turpinājās Hījumā salā un citur Igaunijā. Savu attīstību tā guva arī Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Baltkrievijā.

Mēs ticam, ka Svētais Gars sūtīs Igaunijai vēl vienu atmodu. Jau 1946. gadā dažas vasarsvētku draudzes māsas saņēma pravietojumu, ka Olevistes baznīcā būs liela atmoda, kas tiks noslāpēta. Taču pēc tam nāks jauns, daudz spēcīgāks atmodas vilnis, kuru nebūs iespējams noslāpēt. Atmodas gados kāds cilvēks no Somijas mums pravietoja, ka būs vēl lielāka atmoda un, kad tā beigsies, atnāks Jēzus. Mēs turpinām tam ticēt un gaidīt šo atmodu.
 

Raksts pirmoreiz publicēts žurnālā „Tikšanās” 2009. gada aprīlī.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un pirmpublikāciju obligāta.

Līdzīgie raksti:

    Nekas nav atrasts


Raksts atrodams vietnē Laikmeta zīmes: http://www.laikmetazimes.lv

Saite uz rakstu: http://www.laikmetazimes.lv/2009/09/14/tallinas-vejs/

© 2009 - 2013 Laikmeta zīmes. Visas tiesības aizsargātas.